POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: tulkojums

  • Delfīne de Vigāna «Lojalitātes»

    by

    “Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.”

    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un pankūkām. Tā mēs vienmēr, kad patiesībā pārkārtot (un sakārtot) vajadzētu mūsu pašu domas (un iedomas), ķeram, grābjam un kārtojam visu. Tikai ne sevi. Beržam lazanjas traipu iekaltušās pannas. Kārtojam drēbes gadalaikos. Un pēc vēderiņa (un augšstilbu) proporcijām. Zaudējam cīņā ar kafijas traipu tetovējumiem, kas, saules staru iegrāmatoti, uz palikšanu iekārtojušies galda virsmas ādā. Izskaužam kaļķi no tējkannas gremošanas sistēmas. Mazgājam logus no plaukstu nospiedumiem, kas iepriekš klusi mājušas atvadas. Izsūcam no paklāja brokastu pārslu drumslas un dvēseli. Atbrīvojam plauktu plecus no putekļu kārtas (atrodam zem tās šokolādes tāfelīti, iztīrām iepakojumu no šokolādes). Atsvabinām ledusskapi no smaržām, kurām tur nevajadzētu būt. Sakaltuša siera un aizvakardienas zupas, kas nu izliekas nezinām no kurienes nākusi. Spodrinām atspulgus spogulī un uz glāžu muguriņām. Izkasām no dušas klausules tur iekaltušos dziesmu vārdus. Aizskalojam prom piedziedājumu saldsērīgo garšu, kas mēz iesprūst kaklā kā maltīte bez sāls. Pārvietojam priekšmetus (laikā un) telpā, rodot tiem jaunas mājvietas vēl neatklātos starpsienu krustpunktos. Izdzēšam cilvēku vārdus un uzvārdus no telefona numuru kataloga, Un no dzīves. Iztukšojam vakardien neiztukšoto vīna pudeli. Visas iepriekš minētās darbības atkārtojam.
    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un tiku arī pie pankūkām.

    “Ja nebūtu laika plānotāja, kurā viņš katru vakaru rūpīgi noplēš perforēto lappuses stūrīti, viņš pats apšaubītu, vai to ir nodzīvojis.”

    Man ļoti grauž tas, ka nespēju lasīt pašus svaigākos grāmatizdevēju jaunumus. Grauž kā birka, kas neatlaidīgi turas pie krekla apkakles kā pie peldriņķa. Nespēju, jo sajūta, ka visi grāmatu gardēži un apskatnieki kā izbaduši uzmetušies virsū vienam nabaga, vākos iestiprinātam, rakstāmpapīra iespieddarbam, liek ieturēt distanci. Tā notika arī ar franču rakstnieces, psiholoģisko romānu meistares, Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) daiļdarbu Lojalitātes. Vienu vienīgu reizi, kad mēģināju pārkāpt pāri saviem kilometru garajiem principiem un uz Jāņa Rozes apgāda piedāvājumu atsaukties, izvēloties lasīt tieši šo romānu, mana vēlme tai mesties virsū tūlīt un tagad izčabēja kā ziedi vāzē uz ēdamistabas galda. Proti, kad nule biju saņēmusi savu jauno grāmatplaukta papildinājumu, sociālo tīklu lietotnes dienu no dienu pāršalca arvien jauni romāna apskati un novērtējumi, ka šķita, mans vārds šo atsauksmju jūrā nomaldīsies pat nepaspējis pamērcēt tā viļņos kājas mazo pirkstiņu. Devu laiku Lojalitātēm nostāvēties plauktā kā marinētu gurķu burkai pagrabā pirms vāka izšaušanas. Devu laiku, ievērojot lojalitāti arī pret citiem, kuriem bijis kas sakāms vientulības un bezcerības cauraustā romāna nesaraujamajā saiknē.
    (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Kādu vakaru televīzijas ziņās raidīja reportāžu par naftas noplūdi, ko izraisījusi tankkuģa avārija. Mēs sēdējām pie galda. Es skatījos uz naftā ieķepušajiem putniem un uzreiz iedomājos par mums, par mums visiem; šie kadri izteica daudz vairāk nekā jebkāda ģimenes fotogrāfija. Tie bijām mēs, tie bija mūsu melnie un eļļainie ķermeņi, kas vairs nespēj pakustēties, apdulluši un saindēti.”

    Romāna Lojalitātes apraksts pārliecinoši vēsta, ka tas izlasāms vienā elpas vilcienā. Vienā elpas vilcienā izlasāms četrbalsīgais vēstījums, kas nepārprotami vēsta par savstarpējo attiecību sadursmēm. Sadursmēm starp vājumu un nedrošību. Asu jūtu izpausmēm. Starp bravūru un aprobežotību. Par neizgaistošu vēlmi pasargāt tos, kuri vismazāk pelnījuši žēlastības.
    Lojalitātes priekšplānā izvirzīti (teju) trīspadsmitgadīgie draugi Teo un Matiss, viena no vienaudžu mātēm (Matisa) Sesila un skolotāja Elēna. Katra personāža balss iznes savu īstenības atspoguļojumu. Tīru, nesamaitātu. Kroplu. Attāli radniecīgu sabiedrības pieņemto normu kopsummai. Griezīgi. Strīdīgi. Taču lasītāju sevī dziļi ievelkoši.

    Teo stāv uz robežšķirtnes starp māti un tēvu. Kā rotaļlieta, mētājoties te nedēļu viena, te nedēļu otra pasaulē, kurā jau kādu laiku neeksistē vērtība, aiz kuras vienādojuma zīmes pierakstīt ģimenes vārdu. Bezjēdzīgas naida vētras gūsteknis. Visu lietu grēkāzis. Izdzīts nežēlīga un pārpasaulīga tuksneša vidū. Izdzīts, lai iemācītos izdzīvot. Vienatnē. Iemācīties tēlot lomu, ko no viņa sagaida. Viņš, rūgtuma pilnais neatmaksājamo parādu un alimentu bērns, klīst pa smalki aprēķinātas dzīves ceļiem. Klīst. Un noklīst. Pazaudēt ierastā ceļa norādes šķiet vieglāk, nekā meklēt ceļu atpakaļ. Aizmirsties. Tas ir vienīgais, ko vēlas šis bērns. Vai tas maz ir godīgi?

    Matiss apbrīno Teo. Savu labāko draugu, ar kuru saprasties bez vārdiem. Tā klusēšanu. Pietāti. Taču arī Matisa dvēseles stīgas noskaņotas grūtsirdības skaņkārtā. Tā ādā iemājojusi vainas sajūta, kura iepriekš notverta mātes acu skatienā. Zēns vēlas turēties līdzās savam draugam, taču šī līdzāspastāvēšana draud pašu pazudināt. Matiss vēlas apstāties galvu reibinošajā piedzīvojumā, kurš tik ļoti palīdz Teo aizmirst visu, ko tik jaunam zēnam nenāktos piedzīvot, taču nespēj pamest draugu. Īpaši pēc tam, kad uzzina, kādos apstākļos ikdienas pavada apbrīnas vērtais draugs.

    Sesila jūt, ka no viņas rokām izslīd dēls. Slīd līdzi Teo, kuru tuvumu viņa nespēj paciest. Nespēj, jo jūt, ka tas ir īstais, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc sava bērna vaigā vairs neatpazīst Matisu. Rūpes un cīņa par to, lai abu vienaudžu draudzība tiktu nocirsta kā ar nazi, mijas ar nemitīgiem jautājumiem, kuru atbildes skan kā tukšums. Dzēlīgs. Raupjš. Kā tas iespējams, ka neko nemanīju jau agrāk? Kad Sesila nejauši uzzina, kas patiesībā slēpjas zem viņas vīra ārējā apvalka, smagā noslēpuma nasta teju sabrūk zem sievietes pleciem. Cenšoties mainīt sevi, savu ģimenes saišu ritējumu, pieslīpējoties vīram kā olis olim, Sesila zaudējusi pārāk daudz. Taču vissāpīgāk kož tas, ka viņa nav spējusi saskatīt īstenību. To ļaunumu, kuram laulības gultā sildījusi muguru.

    Elēna pamana Teo ko pazīstamu. Līdz mielēm sāpīgi pazīstamu. Vecāku vienaldzību. Atsvešinātību. Lielas un mazas pārestības. Atmiņas, kas kā usnes dzeļ pēdās un stilbos. Elēna ir vienīgā, kura ne tikai pamana Teo problēmas, bet arī cenšas ko mainīt. Cenšas bez uzaicinājuma. Un tieši tas, ar katru mēģinājumu atvieglot Teo ciešanas, noved pie neveiksmes. Teju fiziskas sāpes izraisoša fiasko. Uzņēmusies zēna aizstāvības lomu, Elēna saprot, ka nekad agrāk nav jutusi tādu niknumu. Neapvaldāmu niknumu, kas naktīs neļauj plakstiņiem pārkrist pāri acu dobumiem. Dziļo līdzjūtību pret bērnu, kurš vienaldzīgi klīst skolas gaiteņos un nedēļās starp mātes un tēva kara frontēm, rosina mīlestība, kura atlicināta pašas bērniem. Bērniem, kuru nekad nebūs.

    “Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis.”

    Man gribētos ticēt, ka par vienā elpas vilcienā lasāmu romānu Lojalitātes nodēvētas ne lappušu skaita, bet spējas ievilkt lasītāju psiholoģiskas spriedzes un līdzpārdzīvojuma vērpetēs dēļ. Kaut ko pazīstamu noteikti katrs izjutis uz savas ādas vai vismaz bijis liecinieks, kā uz ķermeņa audu apvalka to izjutis kāds cits. Lojalitātes it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.
    Noteikti gribu izteikt komplimentu tulkotājai Intai Šmitei par kairinoši plūstošo romāna pārnesi latviešu valodā. Rimti un nepārsātināti.

    “Māte skatās grīdā, bet sacītais ir domāts tēvam:
    – Tu man riebies.
    (…)
    Tajā brīdī ne māte, ne tēvs nevar iedomāties, ka četrus gadus un dažus mēnešus vecais dēls būs atcerējies tikai vienu ainu, kur abi bijuši kopā, un ka tā būs tieši šī.”

  • Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    by

    “…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
    kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
    – Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.    “

    Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
    Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
    Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.

    “…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
    par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”

    Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
    Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
    Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)

    “— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
    — Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.
    Bet vajadzīgs labs šaujamais.”

    Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
    Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.

    “Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
    (..)
    Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
    Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”

    Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.

    “Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
    Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!

    “— Ja tavās acīs tuksnesis ir ienaidnieks, tad tu esi zaudējis cīņu.
    Neviens nevar uzvarēt tuksnesi.”

  • Anete Mīrsva «Samsona ceļojums»

    by

    “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.“

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.    “

    Urzula Paula

  • Sofija Lundberja «Sarkanā adrešu grāmatiņa»

    by

    “No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”

    Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.

    “Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
    “Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”

    Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
    (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”

    Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.

    “Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
    (..)
    Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”

    Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.

    Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?

    “Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
    Un nevienam tas nebūtu jādara.”

    Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
    Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.

    “Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
    Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”

  • Tarjeijs Vēsoss «Ledus pils»

    by

    “Viņi pazaudē sevi te pie ledus pils. It kā būtu ar kaut ko pārņemti, meklē sev apkārt kā drudzī, kaut ko dārgu, kas nokļuvis nelaimē, kur paši iesaistīt.”

    Tukšums. Nebeidzami nepieradināms lielums. Bez formas. Nav iespējams tukšumu aptvert. Nav iespējams iesiet pavadā un izvest garā pastaigā. Nav iespējams sasildīt svelošo aukstumu, kas nāk no pilnīga tukšuma. Tukšumu nevar paslēpt slēgtā telpā aiz durvīm. Vai pielabināt ar desu maizi. Nevar sasmelt tukšumā izlieto ūdeni vai uzlasīt pateikto vārdu drumslas. Tukšums ir nebeidzami nepieradināms lielums. Tukšums – vārds, kas tik ļoti skaisti iedarbojas uz cilvēku ausīm, vienlaicīgi pakrūtē stindzinoši durot. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd balsis un atbalsis. Darbi un nedarbi. Pazūd ziemas un vasaras, sarkanām debesīm degošas. Pazūd domas un nedomas. Izkūst irdens sniegs zem kājām. Un laiks. Gājputni neatgriežas. Un bumerangs neatgriežas. Dienas pēc naktīm neatgriežas. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd viss. Pazūd arī daļa no sirds.

    “Šeit ir kaut kāds noslēpums. Viņi atrok bēdas, kādas nu kuram ir, un iedēsta tās naksnīgajā rotaļā starp gaismu un nojausmu par nāvi.”

    Draugu man ir tieši tik daudz, lai saskaitītu tos uz pieciem pirkstiem. Un tad vēl paliktu pāri. Nekad neesmu alkusi cilvēkus sev blakus (sauciet to kaut vai par intraverta īpatnību (vai nesauciet vispār)). Mēģinājusi izlauzt ceļu uz draudzībām kā caur bieziem Amazones džungļiem, nedrošības, baiļu un indīgu rāpuļu cauraustiem. Esmu aiztaupījusi sev ilūzijas par nesaraujamām saiknēm, solījumiem, lieliem kā gubu mākoņu paklājiem, un ēnām, kas kā asinssūcēji uzmetas sāpēm par sabrukušām draudzībām. Cilvēku zaudējumiem. Vilšanās, kas liek iztrūkties pat nebeidzami nepieradināmajam lielumam. Un par to arī ir šī grāmata, šī Ledus pils – par draudzību un zaudējumiem, par vientulību un atsvešinātību. Par tumšo mūsos. Un spēku, kas liek cīnīties ar neremdināmu ledus aukstumu sevī. Un uzvarēt.

    “Cilvēks iet, cik ātri vien spēdams, un vienlaikus vēlas, lai ceļš nekad nebeidzas.”

    Tarjeijs Vēsoss (Tarjei Vesaas) un Ledus pils pie manis nonāca vienlaikus ar Ērlennu Lū un Muleju. Ja par Muleju iepriekš kaut ko pa acu galam biju lasījusi, tad ne pa Tarjeiju Vēsosu, ne Ledus pili dzirdējusi (un lasījusi) nebiju neko, lai gan latviešu lasītājiem šis vārds varētu arī nešķist gauži svešs. Darbi, kuru autors ir viens no dižākajiem 20. gadsimta norvēģu rakstniekiem, arī iepriekš tulkoti mūsu pasakaini burvīgajā, neatkārtojami saistoši stāstošajā valodā. Lai arī apjomā nelielais romāns Ledus pils sarakstīts 1963. gadā, man nevienu brīdi nepameta sajūta, ka tas būtu noticis nupat. Šajā ziemā. Vārdu spēles savijas viena ar otru, veidojot poētiski valdzinošas teikumu straumes, kuras meistarīgi izdevies apspēlēt arī tulkotājai. Es ārkārtīgi iemīlējos katrā vārdā, kuram pāri slīdēja mans skats. Katrā vārdā, kuru klusībā pie sevis izrunāja manas lūpas. Šī Ledus pils mani atkausēja.
    (No norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa; Izdevējs: Nordisk, 2013)

    “Man nav ne jausmas, ko darīt. – Gluži kā cilvēki mēdz sacīt daudzreiz dienā, bet nekad to tā nedomā.”

    Romāna Ledus pils priekšplānā izvirzīta divu meiteņu, vienpadsmit gadus vecās Sisas un viņas vienaudzes Unnas, draudzība. Sisa ir klases vadone, visu mīlēta un apbrīnota. Unna, savukārt – bārene, klases jaunpienācēja, kura labprāt turas savrup. Taču abu meiteņu starpā notiek kas neizskaidrojams. Kas tāds, ko nav iespējams ietērpt vārdos, ne skaļi izteiktos, ne mēmi uzrakstītos. Varbūt tieši neapzinātais, nepazīstamais un vēl neatklātais ir tas, kas abām meitenēm liek apburt vienai otru. Taču viens ir skaidrs – abu draudzība vērās kā debešķīgs ceļš uz priekšu tālumā. Kādu dienu Unna tomēr saņem drosmi un uzrunā Sisu (ierastākajās intraverta tradīcijās – uzrakstot zīmīti). Tā ir diena, kurā izmainās visa stāsta ritošā daļa. Uz neatgriešanos.

    Abas meitenes nolemj satikties pēc skolas mājiņā, kurā dzīvo Unna un viņas mātesmāsa – sieviete, kura uzņēmusies rūpes par pusaugu meiteni, kura pēkšņi (pēc mātes pāragrās nāves) kļuvusi pasaulei lieka. Šī tikšanās arvien vairāk pastiprina aizdomas, ka abu meiteņu starpā veidojas maģiska saikne. To, kas tas īsti ir, autors neļauj noprast pat līdz romāna beigām, liekot lasītājam šo vēstījumu interpretēt pēc saviem ieskatiem, brīžiem radot dziļi izjustu, psiholoģisku īssavienojumu centrālajā nervu sistēmā. Lai arī kas starp viņām bija noticis, lai arī kādu bezvārdu solījumu Sisa un Unna viena otrai bija devušas, tas rada sajūtu, ka kopš šīs dienas meitenēm šķirties vienai no otras būs teju neiespējami. Taču pienāks nākamās dienas rīts. Nevienam nenojaušot, tas atnesīs tukšumu, melnu un sāpīgu kā darvas muca – par spīti visam un visiem aiz loga snigs, lai izdzēstu Unnu un visu pārējo.

    Unna pazūd bezvēsts. Un bezvēsts pazūd arī Sisa. Ne fiziski, bet psiholoģiski. Meitene pazaudē sevi un tikai viņai pašai ir iespēja sevi atrast. Tikai Sisa tam neļaujas. Neļaujas atrasties. Tas ir pārāk smagi. Tas nozīmētu tikai to, ka visas cerības atrast Unnu izplēnējušas. Izplēnējušas gaisā kā pelnu apdegušie ķermenīši, sajaucoties ar sniega pārslām vērpetēs un aizputinot atmiņas par Unnu melnām sniega gubām. Taču Sisa neļauj tai izgaist. Neļauj ne viena prātos izgaist Unnai, jo tikai tā viņi atradīs ceļu līdz tai. Jo tikai tā Unna atradīs ceļu mājup. Ziemu nomaina pavasaris. No Unnas joprojām nav ne vēsts. Solījums, kas tonakt tika dots, saltu vēju izplosīts, tiek lauzts. Sākas Sisas ceļš uz atgriešanos.

    “Mūžīgā ūdenskrituma duna piesātināja debesis un zemi, tomēr nespēja piepildīt Sisā atlikušo tukšumu.”

    Tarjeijs Vēsoss radījis šķietami vienkāršu, taču nepanesami smagu, psiholoģiski iznīcinošu drāmu, dzejai raksturīgā tēlainībā, smalku kā mežģīņu rakstu. Romāna Ledus pils pēcvārda autors Snorre Karkonens-Svensons raksta – “2013. gadā, tieši piecdesmit gadus pēc iznākšanas norvēģu valodā un gandrīz trīsdesmit gadus pēc iepriekšējā Vēsosa darbu latviskojuma (1985. gadā iznāk romāns “Tilti”, kuru tulkojusi Solveiga Elsberga), Ingas Bērziņas lieliskā tulkojumā, ar lielu pietāti pret autora poētisko stilu, iznāk “Ledus pils”, un tagad Vēsoss Latvijā būs pieejams arī paaudzei, kas viņa daiļradi līdz šim nav pazinusi.” Šie ir vārdi, kurus lasot, piekrītoši māju ar galvu. Tulkotājas uzburtās vārdu gleznas vien ir tā vērtas, lai ļautu sev pazust romāna labirintos, ceļu no tā ārā rodot tikai ar pēdējiem tā vārdiem. Ledus pils sagrāba varu pār mani. It kā grāmatai spētu piemist dzīvība. It kā vārdi spētu saslēgt važās un paturēt ieslodzījumā līdz nekā vairs nav. Šis noteikti nav romāns, kurš spētu līdzināties kādam citam vai, precīzāk sakot, nav neviena romāna, kurš spētu līdzināties šim. Tas, kam biju lieciniece visu Ledus pils lasīšanas laiku, bija bezgala skaisti. Līdz mielēm sāpīgi skaisti.

    “Dīvaini, cik ātri iespējams kaut ko iznīcināt.”