«Kad jāizvēlas starp nāvi un birokrātiju, dažreiz labāk izvēlēties nāvi.»
14. lapaspuse
viens,
divi,
trīs,
četri,
pieci,
seši,
septiņi,
astoņi,
deviņi,
desmit un
nemanot piezadzies rudens, plaukstām kaulainām un nepiekāpīgām, «ar tādām rokām veci skolotāji sliktās skolās rauj aiz ausīm divnieku karaļus». (64. lpp.) Kāpēc miers nepiezogas nemanot? Neiekāpj virtuvē pa logu un neapsēžas pie galda, uzspīlēti draudzīgu skatienu nepārliecas pār silti murrājošu boršča šķīvi. It kā nekas nebūtu noticis. It kā mēs nebūtu sadzīti uz kuģa bez glābšanas vestēm un laivām, dreifēt tuksneša vidū. «It kā dzīve sastāvētu tikai no gaismas, it kā šajā gaismā nāvei vispār nav vietas.» (244. lpp.) Varbūt miers vēl nav izvēlējies, kurā pusē nostāties? Varbūt miers dara tāpat, kā dara tie, kuri nav neviena pusē – «novērš acis, ietinas segās, ierokas savās drēbēs kā zivis, kas paslēpjas dūņās»? (56. lpp.) Varbūt miers cenšas mums iestāstīt, ka pirms divsimt četrdesmit piecām dienām mēs labprātīgi nokāpām ellē pa kāpurķēžu uzartām sliedēm
un desmit,
deviņi,
astoņi,
septiņi,
seši,
pieci,
četri,
trīs,
divi,
viens.
«Šimbrīžam pasaule atgādina sniega kaudzīti siltās rokās: kūst, iztek, bet delnas ar katru brīdi kļūst arvien aukstākas, arvien mazāk tajās paliek siltu žestu, arvien vairāk ledaina stinguma.»
8. lapaspuse
Vai kāds atceras, cik precīzu laiku rādīja pulkstenis, kad cilvēks saslima ar bailēm no iznīcības? Tas bija pirms seniem laikiem. Senākiem par šodienu. Un rītdienu jau nu noteikti. Albērs Kamī reiz rakstīja: «Nu esam nostādīti jaunu baiļu priekšā, kas iespējams ieradušās šeit uz palikšanu», šodien par šīm bailēm raksta ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Serhijs Žadans (Сергій Жадан). Vārdi ir kā ierocis «un tu nezini, kurš būs tas cilvēks, pret kuru to vajadzēs pavērst» (32. lpp.), tāpēc vārdu lodes Žadana jaunākajā latviski izdotajā romānā «Internāts» (Інтэрнат) nesaudzīgi lido visos iespējamajos virzienos. Žadans acu priekšā uzbur pasauli, līdzīgu televizoram bez kineskopa – tu redzi to it kā starp rindiņām, it kā attālināti, it kā palēnināti, bet sajūti uz ādas. Vari pieskarties sāpēm un bailēm. Saod dvakojošu un izbiedētu cilvēkpūzni. Slapja suņa smaku. Kara smaku.
Latvijas grāmatmīļi Serhija Žadana vārdu atpazīst pēc romāniem «Džezs pār Donbasu» (2016) un «Mezopotāmija» (2019), taču romāns «Internāts» to padarīs neaizmirstamu.
«Nāve ir kaut kur tuvumā, tā tikai nogaida.»
113. lapaspuse
Romāns «Internāts» vēsta par jaunu ukraiņu valodas skolotāju, kurš, nenojaušot, ka patiesībā nāksies šķērsot īstu nāves ieleju no viena gala līdz otram (un atpakaļ), dodas uz internātu pēc sava māsasdēla. Pasaule ir mainījusies. Neviens neko nezina. Neviens nevienam neuzticas. Pat savā atspulgā, ja ļoti vērīgi ieskatās, iespējams saskatīt nesakritības. Nesaderības. Ir sācies karš, kurā neiespējami atrast piemērotu aritmētisko vienādojumu, kurš palīdzētu aprēķināt mūsējo un jūsējo. Atšķirt labo no ļaunā. Vai izšķirt labāko no ļaunumiem. Zeme rīb zem kājām. Dun gaiss. Putni ir zaudējuši balsi. Debesis ir pametušas Zemi. Trīs no četriem «apokalipses jātniekiem» ir devušies medībās, un nav iespējams paredzēt, kurš pēc tevis ieradīsies pirmais. Karš. Bads.
Vai nāve.
Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē –
viens,
divi,
trīs,
četri,
pieci,
seši,
septiņi,
astoņi,
deviņi,
desmit,
deviņi,
astoņi,
septiņi,
seši,
pieci,
četri,
trīs,
divi,
viens.
«Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.»
231. lapaspuse
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
