“Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos – no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos – neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā.” (Mazo cilvēku zeme)

Neesmu droša, kad pēdējo reizi jutos vientuļa. Pirms divām. Varbūt trim. Minūtēm. Stundām. Dienām. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Kā okeāns. Kā tuksnesis. Kā izplūdusi miesa, kas veļas pāri džinsu malai vai iesprūst t-krekla piedurknēs. Uz palikšanu. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Tāpēc ar to ir baigi ērti spēlēties. Kā virpināt pirkstus matos. Kā salikt torni no Lego kauliņiem. Visās varavīksnes krāsās. Kā izlikties, ka viss ir kārtībā, tomēr katru nakti pamanīties aizmigt ar galvu taisni iekšā asaru un puņķu pielietā spilvenā. Tad pamostoties atklāt, ka esat saauguši kopā. Ar spilvenu. Uz palikšanu. Un godīgi sakot, vai arī jūs esat pamanījuši, ka patiesībā neviens vientulību baigi nesmādē (man pat gribas vārdu “vientulība” rakstīt ar lielo burtu, jo tā liekas tik tuva – kā māte, kā māsa, kā tante, no kuras visi (kā ieradums) izvairās, jo viņas kniebiens vaigos paliek uz vairākām dienām), pat iet roku rokā. Un varu derēt, ka tad, ja neviens neskatītos, ielīstu kādā vārtrūmē, lai mazliet pabučotos. Dažreiz vientulība ir skaista. Kā saulriets pie Užavas bākas. Kā bezgalīgi skumjš lietus, kas sitas kailajās loga rūtīs. Kā viens vai divi aliņi vakarā pie TV ekrāna, kad (visu nelaipno pārdevēju (un pasta darbinieku), visu kaimiņu, kuri pārkāpj robežas, visu valsts iestāžu darbinieku (un šo sarakstu varētu turpināt, līdz pirkstu galos iestātos tulznas) lielāko biedu) BezTabu nemanāmi nomaina Viss pa jaunam otrā sezona. Vientulība plūst pa mūsu vēnām kā kofeīns pēc smaga rīta. Vientulība plūst pa tām, mēģinot apstrādāt asinsvada sieniņas. Aptamborēt tās ar ciku cakām, izgreznot tik bezgaumīgi kā Ziemassvētku eglīti vai ķirbi, kurā saspraustas zīles un kastaņi, rudens velšu izstādē pamatskolas aktu zālē. Caurcaurēm ar savu vientulību. Es pat nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

“Telefona skaņa pārsvarā ir nogriezta uz klusumu – sarunas atņem tik dārgo enerģiju un sāp, jo ir tukšas un neīstas kā saldinātās brokastu pārslas, kuras sprūst zobos un kurās patiesībā nav ne mazākās miņas no uzturvērtības. Neviens taču nezvana, lai uzzinātu patiesību.” (Skārleta + Oļegs = LOVE)

Pāris ierakstus atpakaļ es jūs iepazīstināju ar tik tikko, lasītāju vērtēšanai un iemīlēšanai (kā tas notika manā gadījumā) izdotu apgāda Zvaigzne ABC stāstu krājumu. Toreiz (rakstu tā, it kā tas būtu noticis pirms gadiem, bet tas bija pagājušonedēļ) kā lepna pāvu mātīte jums paziņoju, ka tā ir pirmā reize, kad mana bloga grāmatu sarakstā ienāk kāds stāstu krājums. Šodien (tik pat lepni un varbūt par dažiem bišķīšiem gramu lepnāk, jo divi ir labāk nekā viens (bet dažreiz tieši tā ir visvientulīgāk, ej nu izproti vientulības trigonometriju)) lepni paziņoju, ka šo sarakstu papildina vēl viens stāstu krājums (tā notiek, ja apgāds vienā un tajā pašā acu mirklī grāmatmīlestībā lasītājiem nodod divus lieliskus stāstu krājumus, kurus gribas reizē sargāt kā dārgumu, nevienam nesakot ne vārda, un reizē piekliegt visus mākoņus pilnus, lai ar lietiem kopā nolīst katra stāsta sāpīgais kritiens un atsitiens). Nav tā, ka jaunās un daudzsološās (savādāk nevar būt, to jūs manīsiet, jau ar pirmā stāsta pirmajām rindkopām) latviešu rakstnieces vārds man būtu svešs. Sabīne Košeļeva latviešu literatūrā sevi skaļi pieteica jau 2015. gadā (skaļi ne tāpēc, ka būtu kliegusi un aurojusi, bet tāpēc, ka uz “sitiena” jaunās autores romāns tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”), kad klajā nāca rakstnieces pirmais romāns Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts (apgāds Zvaigzne ABC). Šo romānu gan lasījusi neesmu (tomēr tas ir manā lasāmo grāmatu sarakstā), tāpēc satikšanās ar rakstnieci starp rindiņām notiek pirmo reizi. Un kā jau kārtīgai pirmajai reizei pienākas, patīkams satraukums mijas ar svīstošām plaukstām un trīcošiem ceļgaliem. Tomēr tas viss ir lieki. Vientulības ministriju iemīlēju jau pie pirmā stāsta virsraksta. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām. (…) Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši – pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt mazi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?” (Vaskadrāna)

Grāmatas satura rādītājs nemelo (un kad gan viņš tas būtu darījis?), jo, ātri pārskrienot pāri lapām, kuras cieši jo cieši sakļāvis skaistais (un vientulīgais) grāmatas vāks, var saskaitīt desmit miniatūrus stāstus. Pelēks tiešām ir īsta vientulības krāsa. Kurš gan ir redzējis vientulību koši sarkanā krāsā (lai gan es esmu jutusies bezgala vientuļa, vienlaicīgi atrodoties iekšā koši sarkanā džemperī)? Visi Vientulības ministrijā apkopoti stāsti ir aizraujoši. Tie mazliet pakairina pakrūtē, mazliet pazodē. Mazliet arī nabas rajonā. Tie ir ļoti trāpīgi. Precīzi nomērķē. Precīzi izšauj. Precīzi trāpa mērķī. Un es esmu beigta no šitās lielās laimes – tikt pie tik milzīgas devas skaistas vientulības. Izvēlēties stāstus, kuru vientulībā ļaut jums ielūkoties, kamēr pie saviem viedtālruņiem, klēpja un galda datoriem lasāt šo rakstu, ir nevis ļoti grūti, bet neiespējami. Tāpēc, lai viss būtu godīgi pret visiem stāstiem, liku savam kaķim izvēlēties trīs skaitļus no viens līdz desmit (un viņš teica: seši, septiņi un desmit (lūk, tieši tik vientuļa es esmu)), tāpēc pilnu atbildību par to, ka izvēlēti tieši šie stāsti, uzņemas rižais runcis no mana instagrama profila.

“Man šķiet, ka par attiecībām var nosaukt ko tādu, kur abi divi ir vienlīdz, nevis viens iedomājas, ka ir kas vairāk un labāk, bet otram liek justies mazāk un sliktāk vai vispār nemaz.” (Dzīve ir dāvāts zirgs)

Stāsts Matracis ir ne tikai apjomīgākais krājumā atrodamais, bet arī, manuprāt, emocionālākais. Šis stāsts veidots kā televīzijas sarunu šova atreferējums (atceraties sarunu šovu “Aina” ar visu slaveno “Vai tu vēlies par to parunāt?”, es šo stāstu iedomājos apmēram tā, un man sanāca smiekli, piedodiet). Stāsta galvenā varone ir Austra (jebkura sakritība ar stāsta varoņu vārdiem un mana bloga nosaukumu ir tikai nejaušība). Tas ir ļoti dzīvs un emocijām piesātināts Austras jaunības dienu atmiņu stāstījums. Galvenais uzsvars, protams, likts uz attiecībām. Attiecību līkločiem. Tas stāsta ne tikai par to, kā izauklēt trīs meitas, kā izauklēt vienam otru, bet arī kā izauklēt divvietīgu matraci = no laulību sākuma līdz brīdim, kad nāve mūs šķirs. Tas ir attiecību stāsts citā līmenī, jo attiecināms uz pēckara laiku. Iztirzā problēmas, kas piemeklēja cilvēkus tad, kad tie vēl neiepazinās feisbukos un tinderos (iedomājieties, bija arī tādi laiki), bet bija īsti klātesoši. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vientulībai negribas iespraukties pa vidu arī tur, kur pavardā liesmo uguns, kur mājas kaktos zirnekļi tīklos ieauduši mazas laimītes, kur mājo šķietama mīlestība. Ja manai vecmāmiņai būtu jāpastāsta savs jaunību dienu stāsts, tas būtu teju tieši tāds pats, kāds ir Austras. Tūlīt pa pēdām šim stāstam seko virsraksts Skārtleta + Oļegs = LOVE. Parasti šādus uzrakstus ierasts redzēt ieskrāpētus asfalta izvagotajā ādā hruščovku pagalmos. Šis ir stāsts, kurš pamodinās tos, kurus, savukārt, stāsta par matraci mierīgais plūdums būs nedaudz iesnaudinājis (kā tas parasti notiek bezmiega naktīs, kad iesnaudies piecas minūtes pirms jāzvana modinātājam, un, kad tas notiek, pielec gultā stāvus (un labākajā gadījumā sausām biksēm)). Galvenajā lomā Skārleta (ne tā, kas par visu domās rīt, jo šai skārletai “rīt” var arī nepienākt). Par vientulību, kura ir līdzās, kad mazgā zobus, klāj gultu, smērē sviestmaizi vai centies izberzt šokolādes traipu no dienas aizkariem. Par vientulību, kura ir (kā raksta pati autore) kā dzimtas lāsts trijās paaudzēs, kā negribēta grūtniecība, smiltis starp zobiem un nepārejoša caureja reizē. Par vientulību, kas izaug liela, sausa un auksta kā tuksnesis Arktikā. Par vientulību, kas jau kļūst līdz kaulam ierasta. Par vientulību, ar kuru vienkārši jāsamierinās (tāpat kā ar to, ka atkritumus izved tikai reizi mēnesī, ceturtajā ceturtdienā). Un, visbeidzot, kā jau iepriekš minēju, krājumā mājvietu raduši desmit Sabīnes Košeļevas stāsti. Ja pēc kāda no to izlasīšanas rodas jautājumi, tad krājuma pēdējais stāsts Vientulības ministrija, gan uzdod jaunus, gan atbild uz tiem un visiem iepriekšējiem jautājumiem, gan visu sakārto un pakārto pa plauktiņiem. Cukurs pie cukura. Sāls pie sāls. Milti pie miltiem. Appelējusi ievārījuma burka pie…(ko, pie velna, te dara appelējusi ievārījuma burka?) Un vientulība pāri visam. Un kāpēc tā? Kāpēc mēs tik cītīgi velkam vientulību iesietu striķītī sev pakaļ? Kāpēc pieskāriens šķiet pretīgs? Kāpēc cerība ir vilšanās? Kāpēc draudzība ir sāpes? Uzticēšanās – bailes? Kāpēc mēs ļaujam tik ļoti negribētajai vientulība būt tik ļoti klātesošai? Un kāpēc mēs tik uzstājīgi cenšamies pierādīt, ka patiesībā mūs tas nemaz neskar? Pret vientulību vakcīnu nav (tāpat kā vakcīnu nav arī pret vēlmi uzrakstīt riebīgu komentāru pie kāda delfi.lv raksta). Un es joprojām nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

Vientulības ministrijas gaiteņos ir maldījies ikviens no mums. Meklējot izeju, ieklejojis nepareizajos un vēl nepareizākajos kabinetos, kur piedzīvotais licis sastingt vai spēji raudāt kā virs izlietnes mizojot sīpolus. Kur klusums ir tik dziļš, ka var dzirdēt, kā pulksteņu smagās sirdis, kuras, skaitot sekundes, mēģina sinhronizēties ar tām sirdīm, kas sastingušas stāv to priekšā. Visi šie stāsti ir par tik dažādiem cilvēkiem. Tik dažādām vientulības formām. Neviļus aizdomājos, kuru no formām ieņēmusi mana vientulība. Sirsniņas vai mēnestiņa. Eglītes vai zvaigznītes (jums arī sakārojās pēc brangas saujas piparkūkām?). Šis stāstu krājums ir lielisks. Par vientulību drīkst arī pasmieties un autore to dara nemitīgi (un tas mani piesaistīja visvairāk). Un vislabākie joki taču dzimst, kad iekšā sēž maza sāpīte, kuru izkratīt no sevis ārā var tikai ar hahaha un hihihi. Šos stāstus nekur tālu nelikšu (tepat uz rakstāmgalda, starp līdakastēm un kaktusiem), rudens ir tik tikko sācies, un es jau zinu, ka vientulības ministrijā vēlēšos paciemoties vēl un vēl.

“Nu, nevaram mēs mēslus taisīt, cerot, ka par to mums nekas nebūs. Viss agrāk vai vēlāk tā vai citādi atnāk atpakaļ pie tevis paša. Un, nedod Dievs, tanī brīdī tu būsi viens. Viens tu neko iesākt nevari. No vienas puses, jā, vienīgais, uz ko vari paļauties, esi tu pats, bet no otras – viens tu vari tikai aptaisīties, un tas ir arī viss.” (Matracis)

“Ja tev ir paveicies būt atšķirīgai, nekad necenties to mainīt.” – Khudija Diopa (modele)

Jūs taču arī zināt to bezpalīdzīgo stāvokli, kad redzat – lasāmo grāmatu saraksts papildinās ik brīdi. Pa vienai, divām, trim grāmatām – taisni ģeometriskajā progresijā iekšā, radot īstu vētru ūdens glāzē. Ar mani tā notiek visu laiku. Tikko tieku līdz pusei vienā grāmatā, tā lasāmo grāmatu saraksts jau papildinās, labi, ja ne pa četrām grāmatām. Grāmatu ir tieši tik daudz, lai mums nepietiktu mūžu izlasīt visu, kam mēs labprāt atlicinātu kaut nedaudz laika (kaut uz pāris lapaspusēm), ļaujoties reibumam, kuru sniedz burtu rēbusi no vāka līdz vākam. Tāpat kā starp ēdienreizēm iezogas pa kādam našķu brīdim, kad desu maizes, kartupeļi un karsti kūpošas zupas bļodas, tiek iemainītas pret pāris gabaliņiem (veselas tāfelītes un vēl mazliet) gardas šokolādes (vai jebkā cita, kas uztura piramīdā atrodas pašā spicītē), arī starp grāmatām, kuras, stingri iekrampējušās sarakstā (gaida, kad tiks sapaijātas, saostītas un pats galvenais – burtu pa burtam ielasīts iekšā dvēselē tās vēstījums), iezogas pa kādai, kuru kā našķi gribas notiesāt vispirms. Tas, savukārt, nozīmē, ka kārtīgam ēdienam (saraksta grāmatām) ir nedaudz jāuzgaida. Šādā gaidīšanas režīmā jau kādu laiku ir grāmata ar nosaukumu Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm (šīs pasaciņu sērijas pirmā grāmata).

“Tu dzīvē saņem to, ko tev pietiek drosmes paprasīt.” – Ofra Vinfrija (TV raidījumu vadītāja, aktrise, uzņēmēja)

Atceros, kad pirmo reizi pamanīju šo grāmatu, izlasot tās nosaukumu (un neizlasot to, kas tajā slēpjas), sapratu – tā nav priekš manis (viena no lielākajām kļūdām, kuru pieļauj lasītāji – vērtēt grāmatu pēc “vāciņa”). Taču jāsaka paldies visiem grāmatu dieviem, ka tā atkal nonāca manā redzes lokā, taču šoreiz, beidzot, izlasot grāmatas aprakstu, sapratu – man tā IR jāizlasa. Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata joprojām gaida savu kārtu, lai iekārtotos manās rokās vismaz uz pāris stundām, kamēr es ar kafijas krūzi – dīvānā. Kamēr tas viss notiek, Jāņa Rozes apgāds ir paspējis izdot pavisam, pavisam svaigu grāmatas turpinājumu (taču to mierīgi var lasīt arī bez pirmās grāmatas), kurš pavisam negaidīti nonāca ne tikai manā redzes lokā, bet arī rokās. Un tās burtu rēbusi bija īsta baudīšana.

“Liktenis man bija lēmis vienmēr būt cīnītājai.” – Andrē Pēla (franču pretošanās kustības kaujiniece)

Katra maza meitene reiz bērnībā ir sapņojusi kļūt par princesi. Nokļūt starp pasaku lapām kopā ar citiem prinčiem un princesēm. Nobučot krupi, iekosties sārtā, sulīgā ābolā vai mirkli pirms pusnakts pazaudēt kristāla kurpīti. Tā reiz noteikti sapņojušas arī Itālijā dzimušās un augušās rakstnieces un uzņēmējas Frančeska Kavallo (Francesca Cavallo) un Elēna Favilli (Elena Favilli), kurām nu Amerikā pieder mediju uzņēmums Timbuktu. Tā darbība vērsta uz satura un produktu veidošanu, kurš ir ne tikai lieliski pārdomāts un inovatīvs, bet arī bezgalīgs iedvesmas avots lieliem un maziem cilvēkiem visā pasaulē. Šajā teju kilogramu smagajā grāmatā autores apkopojušas simts iedvesmas stāstus (pasakas) par fantastiskām un apbrīnojamām sievietēm, kuras ir pierādījums tam, ka, lai arī cik trauslas mūs (sievietes) nepadarītu sabiedrība, mūsos ir īstens spēks, kurš ļauj ne tikai izsapņot ilgotākos sapņus, bet tos arī piepildīt. Stāsti papildināti ar izciliem galveno varoņu portretiem, kurus nav uzbūrusi viena krāsu un otu pavēlniece, bet tādas ir veselas piecdesmit – mākslinieces no visas pasaules, kuras pielikušas savu zīmuļu, otu vai datorprogrammu vilcienus, lai jau otro reizi mazos un lielos lasītājus iedvesmotu savu sapņu piepildīšanai. Pat ja mazliet jāsadumpojas… (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Kad kļūsti vecāks, saproti, ka tev ir divas rokas: viena, lai palīdzētu sev, otra, lai palīdzētu citiem.” – Odrija Hepberna (aktrise)

Šī grāmata ir īsts dārgakmens. Sievietes, kuru dzīves stāsti saspiesti un sakoncentrēti šajā burvīgajā pasaku grāmatā, nav tikai dāmas no TV ekrāniem vai modes žurnāliem. Šajā grāmatā sakoncentrēti stāsti arī par šķietami parastām sievietēm, kuras nav baidījušas sekot savām vēlmēm, sekot saviem sapņiem. Vai pat atteikties no tiem. Cēlāka mērķa vārdā. Šajā grāmatā atrodami arī stāsti par politisko, sabiedrisko un cilvēktiesību aktīvistēm, revolucionārēm. Kvantu fiziķi – balerīnu, ķīmiķi – rentgenstaru kristalogrāfi. Ultramaratonisti, pulksteņmeistari un pat mājsaimnieci – dēkaini. Vārdi un uzvārdi, kurus lielākā daļa no mums nav pat dzirdējuši, kuri mums neizsaka neko. Bet tik pat lielai daļai tas var izteikt visu. Arī šīs sievietes ir bijušas mazas meitenes, kas sapņojušas kļūt par princesēm. Pieķērušās šim sapnim. Taču, kā jau īstiem sapņiem patīk būt, tie apaug ar jauniem un jauniem maziem sapnīšiem, sniedzas pāri savām robežām. Un tad jau šīs meitenes, varbūt nedaudz vēlāk, varbūt jau pusaudžu gados, saprata, ka tomēr vēlas kļūt par vingrotājām, gleznotājām, neiroķirurģēm. Taču daudzām no sievietēm šie sapņi bija jāatmet, jāpieņem tas, ka neremdināmā dzīves upe tās nes ne plānotajā virzienā, kļūstot par karotājām, aktīvistēm, ne tikai savā, bet arī citu labā. Lai kļūtu par piemēru. Un kā vārdā? – Brīvības! Visas šīs sievietes ir lolojušas sapņus. Lielus un mazus. Saskārušās ar dažādiem ārējiem kairinātājiem – cilvēkiem, kuri ir centušies tās apspiest, apsmiet, apturēt tālāku mērķu sasniegšanu. Nospiest uz ceļiem savā priekšā. Pat pazemot. Taču šīs sievietes ir bijušas tik drosmīgas, lai stātos pretī ikvienam. Pat, ja tas maksā dzīvību.

“Vai gan ir nozīme tam, ka es mirstu, ja mūsu rīcība pamudina rīkoties tūkstošiem cilvēku?” – Sofija Šolla (politiskā aktīviste)

Daudzi no šiem stāstiem ir tik aizkustinoši, ka mani atraut no aizrautīgās būšanas līdz kaulam iekšā šajās pasakās, spēja vien tas, ka nācās nolocīt piedurknes, lai tajās noslēptu savus sakarsušos, asaru samitrinātos vaigus. Viens no šādiem stāstiem bija par paukotāju Beatriči Vio, kurai pēc smagas slimības amputēja gan kājas, gan roku apakšdelmus. Lai arī apkārtējie centās meitenei iegalvot, ka tas nav iespējams, Beatriče nepadevās, turējās pie sava sapņa – lai ko viņai tas prasīs, viņa būs paukotāja. Beatričei no jauna bija jāiemācās staigāt (ar mākslīgajiem locekļiem), mazgāties dušā, atvērt logu, vai pat iztīrīt zobus… “Lai cilvēks būtu īpašs, viņam jāpārvērš savi trūkumi par iemeslu lepnumam”, teikusi Beatriče. 2016. gadā, Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs Beatriče ieguva zelta medaļu. Taču kāds cits stāsts man iespiedies atmiņā, jo esmu liela kafijas mīle. Tas ir stāsts par astronauti Samantu Kristoforeti. Pirmais jautājums noteikti būtu sekojošs: kāds astronautikai sakars ar kafiju? Samanta universitātē studēja inženierzinātnes un astronautiku, taču pēc studijām iestājās lidotāju skolā. Samanta kļuva par Itālijas Gaisa spēku kaujas lidotāju. Taču, padod drosmīgai sievietei mazo pirkstiņu – viņa paņems visu roku – Samanta gribēja lidot vēl augstāk. Samantas sapnis piepildījās – viņa devās kosmosā. Viens no, nu jau Starptautiskās kosmosa stacijas kapteines Kristoforeti veicamajiem darbiem, atrodoties 360 km virs mūsu galvām, bija eksperimentēt ar dažādiem pārtikas produktiem. “Kurš gan gribēs dzīvot uz Marsa, ja tur varēs ēst tikai no tūbiņas izspiestu ēdienu?” Samanta ir pirmā sieviete, kura kosmosā pagatavojusi kafiju.

“Lai radītu savu pasauli, ir vajadzīga drosme.” – Džordžija O’Kīfa (gleznotāja)

Es nespētu jums izstāstīt visus šos neiedomājami iedvesmojošos sieviešu stāstus, pat ja gribētu. Tos vajag baudīt lēnām, pa mazumiņam vien. Izgaršot un izsapņot tos līdzi pašām varonēm, lai kaut kas no tā visa spēka un drosmes paliek arī pašos. Manuprāt, šī grāmata nav tikai mūsu mazajām meitām vai dēliem. Šī grāmata ir arī mums – sievietēm, vīriešiem, mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, krustmātēm, krusttēviem. Visiem, visiem. Nav svarīgi, kādu dzimumu pārstāv cilvēks, kurš tevi iedvesmo. Svarīgākais ir tas, ka šī cilvēka stāsts spēj izmainīt tavu pasauli. Mūsu pasauli. Neapmaldīties cerībās, neapmaldīties bailēs! Sekot saviem sapņiem, sekot savai sirdij – tie vienmēr atradīs pareizo ceļu uz piepildījumu!

“Nestāstiet man, ka sievietes nevar kļūt par varonēm.” – Cju Dzjiņa (revolucionāre)

“Es vēlētos te palikt. Būt kopā ar mežu un eglēm. Klusumā. Manā dzīvē ir tik maz rāmu brīžu. Ap mani gandrīz vienmēr ir skaņu pasaule un cilvēki, kuriem mani nemitīgi vajag.” (Vēl tikai augusts)

Lielākoties cilvēkiem patīk pārsteigumi (nerunājot par tiem, kuri sagādā vilšanos un asaru tērces), taču dažreiz tie ir tik negaidīti, ka, lai savāktu savas domas (un sevi) atkal kopā, vajag mazliet uzspiest uz pauzes, apstādināt savu personīgo Zemeslodi, ieelpot un izelpot, izvest pastaigā suni, atnākt atpakaļ, iedzert tēju, lai īstajā brīdī atkal nostātos starta pozīcijā, tieši rokas stiepiena attālumā no play pogas. Pirmo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju pirms piecpadsmit (sešpadsmit (varbūt pat septiņpadsmit)) gadiem. Astoņu (deviņu) gadu vecumā, kad rudens gadatirgus loterijā laimēju divas meža pīles. Dzīvas, protams, ne uz cepamā papīra. Skaidrs, ka piedalīšanās loterijā palielina iespēju laimēt (smieklīgi, ne?), taču tajā vecumā tāds laimests man bija pamatīgs pārsteigums (un arīdzan pārdzīvojums – es taču gaidīju, ka laimēšu flomāsteru komplektu, vai labākajā gadījumā lietussargu). Tā mēs sēdējām uz soliņa, teju paša tirgus plača vidū, un nesapratām – kas mums tagad vienam ar otru jādara. Bijām uz pauzes. (Skaidrs, ka vēlāk pīles es nosaucu par Ansīti un Grietiņu (bez jebkādiem zemtekstiem, jo kā gan savādāk?) un tās nodzīvoja laimīgu dzīvi vecmammas lopu kūtī līdz pat sirmam vecumam. Pasakas beigas.) Pēdējo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju trešdienas vakarā, kad savā priekšā aizveru nule kā izlasīto Ramonas Indriksones Pāris metru zem ūdens.

“Augusta pēcpusdienā gaiss smaržoja pēc ērkšķogu lapām un kaut kā sērīga. Varbūt vasaras gala.” (Vēstule)

Ramonas Indriksones vārdu pirmo reizi ievēroju (iespējams tāpēc, ka iepriekš autore publicējusies zem pseidonīma), kad pētīju, kādus jaunus un gardus labumus piedāvā apgāds Zvaigzne ABC. Košais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību, viens peles klikšķis un jau sastingusi lasīju, kas ir tas, kas slēpjas aiz šī vārda, aiz šī provokatīvā grāmatas vāka. Skaidrs bija viens – šī grāmata būs lielisks papildinājums ne tikai manai personīgajai bibliotēkai, bet arī manām lasītāja garšas kārpiņām, kuras ir tieši tik izlepušas, ka grib baudīt teju tikai to repertuāru, ko piedāvā biedri no Izcilo grāmatu grupas feisbukā. Ramonas Indriksones vārdu noteikti ir dzirdējuši tie, kuri, piemēram, savā pasta kastē katru mēnesi saņem laikrakstu konTEKSTS (es šomēnes nesaņēmu, “savu” eksemplāru nācās saņemt grāmatnīcā, pie kases, nopīkstinot savu gudro maksājumu karti, bet, Latvijas Pasts, gaidiet manu indīgo vēstuli savā elektroniskajā pasta kastē). Rakstnieces stāsti publicēti ne tikai manis jau pieminētajā laikrakstā konTEKSTS, bet arī laikrakstā Domuzīme, kā arī interneta vietnēs ¼ Satori un Punctum Magazine. Šī ir pirmā reize, kad visi iepriekš publicētie (un arī citi) stāsti raduši kopīgas mājas zem vieniem un tiem pašiem vāciņiem. Un šī ir pirmā reize, kad blogā rakstu atsauksmi par stāstu krājumu.

“”Rīt agri no rīta tētis pārnāks”. Nemanīju, ka istabā bija ienākusi mamma. Balss skanēja vienaldzīgi, pavisam gurdi, viņa apsēdās uz dīvāna un atbalstīja galvu pret spilvenu. Acis šauras kā mazas svītriņas nekustīgi vērās mūsu virzienā. Viņa man šķita ļoti savāda. Kā sastingusi glezna, no kuras nekad neizkāps.” (Pāris metru zem ūdens)

Ramona Indriksone ir rīdziniece, kura talantu, atstāt stāstus uzdrukātus uz papīra lapām, pamanījusi jau jaunībā, tomēr šo stāstu liktenis bija palikt tur, kur tie dzimuši – prom no visu acīm (un sirdīm). Vēlāk, strādājot bērnu krīzes centrā, uzkrātā pieredze pārtapusi stāstos, kurus nu bija lemts izlasīt ne tikai vienam vien acu un lūpu pārim. Un cik labi, ka tā! Grāmatā Pāris metru zem ūdens apkopoti 12 viens par otru lieliskāki stāsti, kuru darbs, acīmredzot, ir aizķert jebkura cilvēka dziļi (zem dvēseles māju kājslauķiem) noslēptās jūtas, tā, lai tās uzbango un norimst reizē. Visiem šiem stāstiem ir tik reālistiska aura, ka es, manuprāt, nekad nenoticētu, ka šie stāsti ir izdomāti. Ja nu tā tomēr ir, tad autorei mani izdevies meistarīgi aptīt ap pirkstu. Un varu derēt, ka tas notiks ar ikvienu, kurš atvērs grāmatas vākus, lai ienirtu pāris metru zem ūdens. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Bērnībā māte nereti mēdza teikt: “Galīgi aplam, nekas tev nesanāks, kāds neveikls bērns!” Tādās reizēs gribēju būt cita.” (Es gribēju būt cita)

Kad prātā domāju, kā pierakstīt visu tā, lai ieskicētu (un pakārdinātu topošos lasītājus) nedaudz to, kas slēpjas pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošajās grāmatas lappusēs, sapratu – lai ielūkotos katrā stāstā, vienkārši nepietiks stundu (un virtuālās tintes), tāpēc, lai viss būtu pavisam godīgi, un es nevadītos tikai pēc sajūtām, izlozēju trīs stāstus no krājuma (paskatieties, cik nopietni es uztveru grāmatblogošanu, ha), kuru radītajos iespaidos padalīšos arī ar jums. Skaidrs ir viens – visiem stāstiem ir kaut kas kopīgs – to galvenie varoņi ir likteņa pabērni, cilvēki – kuriem dzīvē ir veicies mazāk nekā citiem, cilvēki, kuru ikdiena ir noraudzīties uz šādiem likteņa izmēģinājuma trusīšiem, uz šādiem pārbaudīsim, cik viens tāds nabaga cilvēks var nest uz saviem pleciem skumjas, sāpes, traģēdijas. Pats galvenais, kas iezīmējas visos stāstos – nekas nešķiet samākslots vai pārspīlēts. Tā patiešām notiek. Tikai mēs vairāmies to redzēt, vairāmies par to runāt. Bet šeit manā priekšā ir grāmata, kuras autore nepaliek vienaldzīga, gan caur mājieniem, gan tiešā konkrētā tekstā, ka pat viss nepateikties šķiet izstāstīts līdz pašam sīkumam.

“Laid Back dziesma “Sunshine reggae”spēji apraujas. Ilze mikrofonā siltā balsī stāsta par nākamo deju, kuras laikā ir jāmainās partneriem, jāatvadās, jāsastopas ar siltiem smaidiem, jāpateicas partnerim par īso deju un jāmeklē sev cits dejas biedrs. Tāpat kā dzīvē. “Viss ir kustībā. Viss ir mainīgs.””

Stāsts Baltais zilonis ir ar konkrētu mazuma piegaršu (labā nozīmē). Šis stāsts ir pelnījis tikt pārvērsts romānā (kā lielākā daļa no krājumā iekļautajiem darbiem). Stāstu caurvij ļoti sāpīga un nervu sistēmu paralizējoša tēma, kura parādoties sabiedrības redzeslokā, proti, kad mediji to izceļ dienasgaismā, šķiet, ka skar ikvienu dziļi personīgi, jo vienīgie komentāri, kuri atraduši mājvietu komentāru sadaļā zem šādiem rakstiem – aicinājumi uz linča tiesu. Autore ar šo stāstu izspēlē futbola maču, kurā spēle visu laiku norisinās starp vārtiem – uz viena no tiem ir uzraksts īstenība, uz otriem – galvenās varones iztēle (vai varbūt mana?). Bumba ir tuvu te vieniem, te otriem vārtiem, taču vārtu līniju nešķērso, bet varbūt tomēr? Ļoti psiholoģiski smags stāsts, kurš spiež galvu dziļāk plecos iekšā, uzmet zosādu uz rokām, kaut sēdi divos džemperos, grāmatu vienā, tējas krūzi otrā rokā. Interesanta šķiet arī stāsta nosaukuma izvēle. Zinot baltā ziloņa definīciju, neviļus gribas domāt, ka vai nu apzināt, vai neapzināti tas ir kļuvis par simbolu, kuru katrs nolasa pēc savām sajūtām. Ja tā tas patiešām ir, tad zosāda uz manām rokām ir atpakaļ.

Nākamā stāsta nosaukumus, par kura esību ļaušu jums apjaust, ir teju kā no Ziedoņa Krāsainajām pasakām iznācis. Oranžā. Sākotnēji šis stāsts publicēts laikrakstā Punctum Magazine ar nosaukumu Danaīda. Ja kādreiz kulturoloģijas stundās ir ne tikai gulēts vai skaitītas minūtes līdz šī pasākuma beigām, tad noteikti ir kaut kas dzirdēts par sengrieķu mitoloģiju un Danaīda meitām. Gari neizplūdīšu – ja ir vēlme, droši iegūglējiet, taču varu pateikt priekšā, ka šī mīta atšifrējums ir atkal un atkal darīt nekam nevajadzīgu darbu, kurš nenes pilnīgi nekādus “augļus”. Stāsta galvenā varone vairākkārt piedzīvo to, no kā cilvēka visvairāk baidās tajā laika posmā starp iemigšanu un pamošanos – miega paralīzi. Taču tam, kāpēc galvenās varones ķermeni laikā, kad jāsapņo vissaldākie sapņi, pārņem šis dēmons, kurš uzlādējas no bailēm, ir lielisks izskaidrojums – alkohols. Šis stāsts ir lielisks piemērs tam, ka ne vienmēr mēs varam atpazīt alkoholiķi tikai tīri vizuāli. Cilvēks var būt labi (pat ļoti izsmalcināti) ģērbies, ar izkoptu valodu, manierēm, taču brīdī, kad šī cilvēka lūpas savienojas ar alkohola molekulām, tiek atbrīvots tas dēmons, kurš caurām naktīm tur aizžņaugtu rīkli, tā, lai cilvēks vairs nespētu valdīt ne pār savu ķermeni, ne garu.

Trešais stāsts, kuram gribu pārskriet pāri, paņemot jūs aiz rokas, ir stāsts ar tādu pašu nosaukumu, kāds rotā grāmatas vāku – Pāris metru zem ūdens. Toreiz un Tagad. Šis atkal ir viens no stāstiem, kura turpinājumu es gribētu lasīt. Gribētu, lai autore apaudzē šo stāstu un izauklē kā romānu. Šis stāsts man personīgi šķita vistuvākais (negribu teikt vislabākais, jo tāda šajā grāmatā nav – visi ir vienlīdz lieliski), jo es kaut kā pēc pirmajiem pilsētas aprakstiem sapratu, kura ir tā pilsēta, kuras autoostā no autobusa tik tikko izkāpusi galvenā varone (un galveno varoni sauc Ulla, tāpat kā manu kaķi. Tā kā šeit vispār visi iepriekšējie komentāri ir lieki, ha). Es gadiem no autobusa izkāpu šajā autoostā, gadiem devos tajā pašā virzienā, gan ar kājām, gan tramvaju. Izkāpu tajā pašā pieturā, stāvēju tā paša tirgus laukuma vidū, apmeklēju to pašu baznīcu, iespējams, ka pat runāju ar to pašu mācītāju… autore šo stāstu (Tagad) ļāva tik labi vizualizēt, ka man pat uz brīdi šķita, ka es esmu galvenā varone, ne Ulla. Taču atpakaļmetiens uz Toreiz lika man saprast, ka stāsts joprojām ir par viņu – meiteni, ar salauztu bērnību.

“Tev nevajag daudz meklēt – tas, ko meklēsi, pats pienāks klāt…” (Kāpnes)

“Man ir sajūta, ka esmu piesiets, jo nevaru pakustēties,”- šie ir vārdi no stāsta Kāpnes, taču šķiet, ka par mani – no tā brīža, kad paņēmu rokās grāmatu, līdz brīdim, kad noliku to nost jau izlasītu sausu. Ramonas Indriksones stāsti ir ļoti niansēti, trāpīgi, tādi, kas pilnīgi noteikti sasniedz savu mērķi. Rakstniecei piemīt absolūta spēja tēlaini un vilinoši ietērpt savas domas vārdos. Lasītājs vienkārši nav spējīgs atrauties no šīs burvīgās vārdu simfonijas, kas sevī slēpj gan sāpes un vilšanos, gan cerības uz gaišāku nākotni.

“”Ko līdz tuvums, ja tas nav gūstams.” Bet skaisti izklausās. Kā noslēpums. Kā skaistā granītsarkanā broša apaļajā koka kastītē, uz kuras iededzināts zīmējums – koku ieskauta divstāvu māja ar ieslīpu jumtu.” (Uz citu vietu)

“Notikums tā uzreiz nekad neiesākas. Kaut kas vienmēr ir bijis pirms tam.”

14. septembris. Svētdiena. Dīvāns, silts džemperis un sega pāri. Silta tējas krūze, vilnas zeķes. Šķiet, ka oktobris jau, bet zaļie koku pirksti aiz loga nodevīgi sit pa neaizsargātajām rūtīm. Grib iespraukties gar aizkara malu istabā. Pēc siltas tējas un džempera iespraukties. Vējš bezkaunīgi dzenā padevīgās koku stīgas. Lietus noskalo vēja nedarbus. Tikko aizvēru pasakaini skaistas grāmatas vāku un samīļoju. Katrs ir pelnījis, lai tādā lielā rudens dienā apmīļo. Nav svarīgi, vai statisks stāvi muguru pagriezis plauktā starp daudziem citiem tādiem vai tevī kūsā dzīvības sulas eritrocīti. Ik viens ir pelnījis, lai apmīļo. Šodien ir svētdiena, bet šo ierakstu publicēšu pirmdien. Šodien. Tas būs reizē gan manas nedēļas noslēgums, gan jaunas sākums. Kāpēc es šo visu rakstu? Jo es gribu lai zināt, kas ir bijis pirms tam.

“Pelēks sniegputenis un vētra no norvēģu fjella puses ir kā slota. Noslauka ezeru un mežu. Pēc tam vairs nav pēdu no slēpēm vai motorollera, no ķepām vai putnu kājām, nav šņaucamās tabakas kušķīšu ap bļitkošanas caurumiem, nav tārpiņu un nav asiņu. Viss balts, tīrs un līdzens.”

Grāmatu Suns mežā pie ūdeņiem pirmo reizi pamanīju (kā man patīk teikt) virtuālā grāmatu plaukta vietnē Goodreads. Cilvēki, kuri uzskata, ka mīlestība no pirmā acu skatiena nepastāv, nekad nav ieraudzījuši grāmatu, kuras vāks liek pat vissīkākajām spalviņām uz ķermeņa sacelties stāvām kā telefona stabiem. Man nebija ne jausmas, ko slēpj šis grāmatas vāks, taču es zināju, kādu dienu es lasīšu rindas no tās un atkārtošu teikumu pēc teikuma kā savas mīļākās dziesmas piedziedājumu. Es vienmēr mazliet baidos no tādām pirmoacuskatu iemīlēšanām, jo grāmatas taču tāpat kā cilvēki var ņemt un sasāpināt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tad vienīgais, ko vari darīt, ir ņemt nākamo, lai noskalotu rūgtumu lejā ar citām vārdu un domu rindiņām. Taču šis noteikti nav tas gadījums. Šis ir tas gadījums, kad gribas novilkt biezo džemperi un ietīties tikai grāmatas siltajos teikumos. Ietīties uz palikšanu. Līdz pavasarim. Pārziemot.

“Tas, ko gaidīja, nebija attēlojams, un tam nebija vārdu. Bet viņš to atpazītu, kad izdzirdētu vai kad uztvertu tā labi pazīstamo smaržu. Savās gaidās viņš dzīvoja kā akmentiņš turas aiz aukstuma duļķainā, mazkustīgā strauta ūdenī zem ledus garoziņu viļņojuma.”

Kšerstina Ēkmane (Kerstin Ekman) ir slavena zviedru rakstniece. Kā rakstnieci Kšerstinu Ēkmani lasītāji iepazina, pateicoties viņas pirmajiem kriminālromāniem, taču par vienu no ievērojamākajām 20. gadsimta zviedru rakstniecēm Ēkmani padarīja tieši tie romāni, kuri iesakņojās dziļi cilvēku filozofijas slāņos, atspoguļojot to jūtas bagātīgos stāstījumos. Suns mežā pie ūdeņiem ir mana pirmā sastapšanās ar rakstnieci, kuras saknes dzītas pie tās pašas jūras, pie kuras sakņu mozaīkas ieauduši esam arī mēs, taču latviešu lasītājiem Kšerstinu Ēkmani bijusi iespēja iepazīt jau agrāk – kriminālromānā Notikumi pie ūdeņiem (2007). Rakstniece ir arī daudzu literāro godalgu laureāte, to starpā gan Ziemeļvalstu Ministru padomes, gan Augusta balvas. (No zviedru valodas tulkojusi Solveiga Elsberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Bet agri atausa gaisma. Pirms vēl saules bumba savos sarkanajos apvalkos bija augšā pāri meža malai, viss mežs jau elpoja gaismu. Ūdens un gaisma cēlās asinsvados un stiebros, dzīslās, nervos un sakņu pavedienos.”

Nereti tiek smiets, ka dzīvniekus un bērnus mākslinieki savos darbos izmanto tad, kad jāķeras pie pēdējā salmiņa. Gluži kā kāršu spēlē. Ja rokās gadījušās sliktas kārtis, no piedurknes tiek izvilkti visi spēcīgākie trumpji. Lai arī grāmatas galvenā vadlīnija ir Suns, šķiet, ka tas vairāk nobīdīts otrajā plānā. Grāmatā galveno lomu spēlē krāšņie dabas norišu apraksti. Ja gaidāt no grāmatas spraigus situācijas pavērsienus vai bagātīgi piesātinātus dialogus, šī nebūs tā grāmata, kurā tos meklēt. Grāmatas sižets jau teju tiek izstāstīts pāris teikumos uz tās aizmugurējā vāciņa, pie kuras pārtrūkst apburošais stāsts par Suni, kurš, esot vēl pavisam mazs kucēns, negaidītu sakritību rezultātā, nomaldās no sava saimnieka un nomaldās no tās, kas nolaiza no kažoka svešo smaku smagumu, maigi iekožoties skaustā, nomaldās no tās, kas dzeltenām acīm spīdot uzlūkoja to, kamēr tas viņu zīda. Nomaldās no mātes. Sākas suņa izdzīvošanas stāsts, kuru rakstniece ir uzrakstījusi ar tādu mīlestības ieguldījumu, ka lasītājs nerimstoši tiek ierauts uzburtajās ainās. Lasītājs kļūst klātesošs.

“Purvs uzblīdis no ūdens. Ūdens plūda pāri un pa divām strautu vadziņām meklēja sev ceļu lejā uz ezeru, kur mutuļo un dzied starp akmeņiem. Pie meža un purva krastmalā, kur bērzi un alkšņi panākuši gaismā priekšā egļu meža biezoknim, uz garā zemesraga lejup pret straumi iekšā seklajā līcī, kas aizsargāts no norvēģu fjella, tur visur ik dienas bija saklausāmi jaunu balsu mākoņi.”

Šo grāmatu es tvēru kā gleznu. Vārdu krāsas šķita tik dzīvas, ka uz brīdi pat likās, es pati esmu tās uzgleznojusi. Aprakstītās smaržas un skaņas. Aprakstītās ainavas nešķita samākslotas. Gluži pretēji. Tās bija dzīvas. Dzīvākas par dzīvu. Tās elpoja ar mani. Elpoja ar mani vienā ritmā, šīs gleznas smaržas un skaņas. Caur sevi izdzīvoju un izjutu visu to emociju gammu, kuru izdzīvoja Suns. Autore meistarīgi padarīja mani par otrā plāna aktieri savā stāstā, vienīgais, ko varēju darīt – ļauties stāsta plūdumam, klīst starp atmiņām un aizmiršanu. Aizmirst saikni ar cilvēku, aizmirst saikni ar māti, pārspēt viltībā lapsu, būt stiprākam par čaboņām un ēnām, kas tvirtajās miesās liek iezagties viegliem baiļu drebuļiem. Doties ceļā, nezinot kurp. Taču zinot, ka skrējiens pretī nezināmajam aizvedīs tur, kur pievelk visspēcīgāk. Tur, kur reiz kaut kas noticis starp viņu un kādu vīru, kura balss spēj sajūsmināt, kura svilpiens vilina.

“Viss notiekošais ir viņā iekšā. Tas jau ir noticis. Viss notiekošais ir saspēlē ar viņu. Viņš zina. Tas atdzīvojas, nodreb kā spārniņš nakts tumsā un tad atkal mierīgi guļ tālāk. Tas pieslēdzas reiz jau dzīvotai dzīvei.”

Suns mežā pie ūdeņiem liks pakrūtē iedejoties taureņiem tiem lasītājiem, kuri izbauda vārdu gleznas – gan tās, kas uzburtas no notikumu pārpilnības, gan tās, kas uzburtas no nekā. Kšerstina Ēkmane ir radījusi īsti mākslinieciski augstvērtīgu darbu, kurš sevī ietver cilvēkam tik ļoti pazīstamās emocijas: mīlestību, vientulību, izdzīvošanas alkas, izvedot cauri pārsteidzošajiem dabas likumu labirintiem. Vēl šo grāmatu īpašu padara arī tās tulkojums, par ko pateicību lasītājs ir parādā tulkotājai Solveigai Elsbergai. Fantastiski izvēlēti vārdi, kuri teikumus savij kopā kā pīnes, kuras reiz savītas kopā, vairs nav iespējams atraisīt. Kārtējo reizi pārliecinos, mūsu valoda ir tik intensīvi spēcīga, ka ir šīs grāmatas punkts uz i. Grāmatas Suns mežā pie ūdeņiem sajūtas man ir pieķērušās kā dadzis, kurš pieķeras pie apģērba, skrējienā cauri mežam. Vai kā smiltis pie jūras, kuras, ja reiz sabirušas kurpēs, jūtamas līdz pat brīdim, kad tiek noglabātas skapja visdziļākajā stūrī. Uz mūžiem. Tomēr, ja šādi literārie darbi netiek pievienoti jūsu lasāmo grāmatu sarakstiem, aicinu izdarīt izņēmumu un nobaudīt šo sirsnīgo stāstu. Grāmata lasās raiti – pietiks ar divām tējas vai kafijas krūzēm, lai to pārlapotu.

“Suns vienmēr sargāja. (…) Viņš sekoja tam, kas notiek tālumā. (…) Bieži vien viņiem šķita, ka suns it kā sēž un ieklausās, un sadzird kaut ko svešu. (…) Neviens nezina, ko viņš gribēja sadzirdēt un ko bija piedzīvojis tur ārā. Neviens pat nezina, vai ir kāds vārds tam, ko suns gaida.”

“Klāvs atviegloti nopūtās, ielika pa apelsīnam katrā kabatā, divus kapucē, vēl divus paņēma rokās un palūkojās uz plastmasas maisiņu rulli. Tur, lūk, tur, mierīgi dusēja plastmasas nezvēri, garlaikotie huligāni, gatavi darīt nekrietnības.”

Leģendas par latviešiem vēsta ne tikai to, ka katrs kārtīgs latvietis sākas no simts kilogramiem, pārtiek tikai no kartupeļiem un ir par diviem kāju pirkstiem bagātāks par jebkuru citu cilvēkveidīgo pasaules iedzīvotāju, bet arī to, ka katram godīgam, kārtīgam un tikumīgam latvietim mājās ir plastmasas maisiņš. Plastmasas maisiņš citiem plastmasas maisiņiem. Maisiņu maisiņš. Iespējams to pat Livonijas hronikā būtu pieminējis Indriķis no Rubenes, taču, izmaļot cauri hronikas manuskriptu skarbajai cenzūras gaļasmašīnai, šīs rindiņas no hronikas tika dzēstas uz neatgriešanos. Gatavie viduslaiki! Taču šodien, deviņsimt gadus vēlāk (šajā laikā posmā viens plastmasas maisiņš būtu paspējis sadalīties vien aptuveni sešdesmit reižu), aizvien vairāk cilvēku plastmasas maisiņiem saka nē. Cenzūra. Rādīt kulaku ik vienam, kurš lielveikala džungļos iemaldījies, saliek un pakārto getliņu gurķus un tomātus celofāna kulītēs kā vārdus teikumā starp komatiem un punktiem, ir jaunais melnais. Gada laikā, godīgais, kārtīgais, tikumīgais latvietis, kurš uzkāpjot uz svariem tajos redz trīsciparu skaitli un katrai pēdai pieaugušus sešu pirkstus, tas pats latvietis, kurš pagultē slēpj maisiņu maisiņu, vidēji rada vairāk nekā četrus simtus kilogramu atkritumu. Gadā, mīļie! Aptuveni tik pat, cik sver viens mazliet pabadināts zirgs. Ja tā padomā… paliek baisi. No uguns var paglābt ūdens, no ūdens – peldriņķis. Bet kas mūs visus paglābs no atkritumu okeāna, kuru paši apkārt sev esam radījuši? Kamēr konfekšu papīri un plastmasas salmiņi nesmeļas mutē, esam kā uz drošības salas. Bet cik ilgi vēl mūsu Māte Zeme ļaus mums cūkoties pie savas dāsnās krūts kā sivēniem pie siles?

“Maisiņiem, ziniet, nav pārāk daudz uzdevumu dzīvē. Tu piedzimsti kopā ar miljoniem tādu pašu maisiņu, izpildi savu misiju – pārnes no lielveikala vai tirgus mājās vienu vai, ja paveicas, vairākas lietas, un tad tevi izmet. Kāda tam jēga?”

Grāmatas Plastmasas huligāni autore ir rakstniece Agnese Vanaga. Kā māmiņai un zaļā dzīvesveida entuziastei, autorei ir lieliski izdevies iejusties bērnu – gan kā blēņdaru, gan dabas aizstāvju, ādā. Manuprāt, grāmatas autore ir izvilkusi lielo lozi, radot tik ļoti nozīmīgu darbu laikā, kad ir neizsakāmi svarīgi runāt teju no rīta līdz vakaram šo spocīgo mantru par to, ka ir drastiski jāsamazina atkritumu ražošana. Un tas, ka arī latviešu bērniem ir radīta nesarežģīta, viegli uztverama grāmata, kurā smelties ideju tam, kā samazināt šo huligānisko plastmasas izstrādājumu izplatību dabā, radot daudz tīkamāku vidi, kurā uzaugt gan pašiem, gan nākotnes bērniem, ir lieliski. Tā ir vienreizēja iespēja arī mazajiem cilvēkiem iesaistīties lielos procesos, jūtoties ne mazāk nozīmīgiem, kā pārējiem. Šī grāmatā nebūt nav vienīgā rakstnieces daiļdarbu kontā. Agnese Vanaga ir arī fantastiskās bilžu grāmatiņas Mazo latvju pirmie vārdi un mīklu mozaīkas Minam? autore. Savukārt, par māksliniecisko papildinājumu grāmatas lapaspusēm, jāpateicas burvīgu pasteļzīmuļu ilustrāciju pavēlniecei Līvai Ozolai. Arī darbs pie grāmatas Plastmasas huligāni izdaiļošanas, māksliniecei nav vienīgais. Šā gada pavasarī klajā nāca arī pašas ilustrāciju burves sastādīta un ilustrēta bilžu grāmata Eju meklēt! Grāmata Plastmasas huligāni nav vienkārši grāmata. Plastmasas huligāni ir grāmata ar pievienoto vērtību, jo tās pēdējās lapas pusēs ir atrodama maisiņu locīšanas instrukcija, kas, ja tomēr esi izlēmis turpināt izmantot šos mazos huligānus, palīdzēs tiem savas dzīves laikā izpildīt vairāk par vienu misiju. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Klāvs mammai stāstīja: viņš bažījoties par piesārņotiem mežiem, bet mamma atsmēja, ka Klāvs varētu sākt cīņu ar piesārņojumu vispirms pats savā istabā un to pārmaiņas pēc sakārtot.”

Klāvs un Intars ir brāļi, kuri dzīvo kādā Rīgas apkaimē. Abi zēni vada bezrūpīgas dienas. Tādas, kādas parasti vada bērni, kuri vēl nav pusaudži, bet arī vairs nekādi mazuļi. Taču tā jau nebūtu īsta bērnība, ja ikdienas bezrūpībā negadītos arī pa kādam blēņu darbam. Ierasti klusums visiem asociējas ar mieru, ne velti ir teiciens par to, ka klusēšana ir visas pasaules zelts. Taču, ja mājās ir bērni, klusums signalizē par tuvojošos katastrofu (šāds klusums mūsu mājās reiz noslēdzās ar kārtīgi iztīrītu tualetes podu – viss, protams, būtu labi, ja vien tas nebūtu ticis tīrīts ar visām mājās pieejamajām zobu birstēm). Tā, piemēram, kādā rudens dienā, puikas noķerti pie rokas brīdī, kad apmētājuši kādu pieturā saldi dusošu tramvaju, sacenšoties, kurš iemetīs vairāk kastaņu, plaši atvērtajās logu rīklēs. Savukārt ideja, izveidot kaimiņienes pagalmā klaiņojošo kaķu viesnīcu, izmitinot tajā padsmit kaķus, ir tik pat cēla, cik peļama. Abu brāļu ikdienu pēkšņi maina nejauši sastapts plastmasas maisiņš, kurš spēj kļūt par ko vien vēlas: ezi, peli, čūsku vai zivi. Brāļi satiek Dusmukuli.

“Cilvēki nerūpējas par lietām, kas maz maksā, kur nu vēl, ja tās neko nemaksā.”

Dusmukule iepazīstina puikas ar plastmasas maisiņu dzīvi. No piedzimšanas brīža līdz pat brīdim, kad tie tiek izmesti atkritumu konteineros vai nodoti visu četru vēju nežēlīgajos nagos. Dusmukule izstāta, ka plastmasas maisiņi kļūst par huligāniem, kuri piņķerējas koku trauslajos zaros un cilvēku garajos kāju stumbros, peld ezeros un upēs, dodas sēņot kā mežmalās, tā dziļi biezokņos, ne jau aiz savas gribas. Par plastmasas huligāniem tos padara paši cilvēki. Dusmukules stāsts tik dziļi aizskar un aizkustina Klāvu un Intaru, ka abi zēni nekavējoties vēlas šo netaisnību, kuru cilvēks veic gan pret nevainīgajiem plastmasas maisiņiem, gan dabu, vērst par labu. Pieaugušie bieži vien nedomā, ko dara, un, ja kāds iedomājas nedomāt, ko dara, tas parasti noved pie bēdīgām sekām. Taču bieži vien šādas sekas var likvidēt, ja par tām pienācīgi parūpējas, tāpēc zēnu izvirzītais uzdevums būs divreiz, ja ne trīsreiz grūtāks. Vai zēniem pietiks spēka cīnīties par taisnību, atbrīvot visus situācijas ķīlniekus no gūsta, piespiest pieaugušos izkustēties no stingri ieņemtās man nav laika par to domāt pozas, padarot plastmasas maisiņu dzīvi ilgāku, to jums nāksies uzzināt pašiem. Varu garantēt – garlaicīgi nebūs.

” – Tu zini, opi, cik okeānā peld plastmasas maisiņu? Maisiņu ir vairāk nekā zivju! Tie visi ir bez darba, tāpēc okeānā tēlo zivis un medūzas.”

Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam, kāpēc mēs tai tik ļoti darām pāri? Domāju (gribētu domāt), ka neviens savās mājās neapēd konfekti vai neizdzer pudeli ar burbuļūdeni, kurš dramatiski paaugstina cukura līmeni asinīs, un nenomet papīru vai pudeli tur pat uz tepiķa dzīvojamās istabas vidū. Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam arī ir mūsu mājās. Kaut kad taču tas būs jāsaprot. Tad kāpēc cilvēki atļaujas izmest atkritumus uz ielām, mežos, jūras krastā… Saprotams, ka laiks mūsdienās rit daudz straujāk nekā tas, piemēram, bija Indriķa no Rubenes laikā, taču gribētos zināt, cik daudz sava ārkārtīgi dārgā laika cilvēks ieekonomē, atstājot vai izmetot atkritumus dabā, nevis paņemot tos līdzi, lai izmestu tos tam paredzētajās vietās. Rūpēties par to, lai atkritumi nekļūtu par situācijas ķīlniekiem, patiesībā taču ir tikai un vienīgi mūsu pašu interesēs. Tas ir ļoti labs sākums tam, lai saudzētu ne tikai dabu, bet arī sevi un savus mīļos. Tāpēc vien ir lieliski apzināties, ka ir arī šādi bērnu grāmatu autori, kuri palīdz bērnus ieprogrammēt dabas saudzēšanas režīmā. Ja bērni to spēj, arī pieaugušajiem būtu jābeidz izlikties esam akliem. Mīlēt (visu pirms jau sevi) dabu un nepārvērsties mazos un lielos plastmasas huligānos!

“Nav svarīgi, vai esi maisiņš vai skapis. Svarīgi, lai par tevi rūpējas.”

B.N. Jau tūlīt, tūlīt (19. septembrī) Kaņepes Kultūras centrā pirmizrādi piedzīvos izrāde bērniem Plastmasas huligāni, kas, protams, veidota pēc Agneses Vanagas grāmatas motīviem. Ja kādu tas ir ieinteresējis, vairāk informācija meklējam spiežot ŠEIT!

“Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc spējam izciest mums atvēlēto laika sprīdi šajā zili zaļajā bēdu lejā, ir iespēja, ka agri vai vēlu viss var mainīties.”

Eleanoru Olifantu ievēroju laikā, kad tikko biju sākusi savu šī gada apņemšanos, proti, biju uzstādījusi sev teju neiespējamu uzdevumu – izlasīt piecdesmit grāmatas 2019. gadā. Par mani noteikti pasmietos mani draugi dižlasītāji, piemēram, Agris. Čalis, kurš, manuprāt, grāmatas ēd brokastīs baltmaizes vietā, noziežot tās ar pamatīgu kārtu sviesta, beigās pārmetot pāri tām desas un siera šķēļu krustus. Piecdesmit grāmatas man (tajā laikā) kā man nav laika lasīt grāmatas cilvēkam šķita neiespējami. Tomēr jau agrāk cilvēce ir pieredzējusi to, ka brīnumi patiešām mēdz notikt – piramīdas, Jēzus augšāmcelšanās, zeķes sandalēs, lielveikalu atlaides bez mārketinga speciālistu izliktajiem zemūdens akmeņiem, (un tā varētu turpināt līdz bezgalībai, bet būsim reāli, alfabētā nav tik daudz rakstu zīmju) tāpēc brīnums, ka es (kā hronisks grāmatu lasītājs) uz šo brīdi jau esmu uz lāpstiņām nolikusi deviņdesmit četras grāmatas, šķiet pat pilnīgi iespējami. Mani no Eleanoras Olifantas satikšanas šķīra astoņi mēneši. Tieši tik ilga bija mana gaidīšana bibliotēkas rindā. Pēdējoreiz kaut ko tik ilgi gaidīju pirms aptuveni trīs gadiem – no brīža, kad uzzināju, ka esmu gaidībās, līdz brīdim, kad meita nāca pasaulē. Ja to pārkonvertē šādā mērīšanas sistēmā, tā šķiet vesela, nejēdzīga mūžība. Taču brīdī, kad grāmata beidzot bija nonākusi manās rokās, šoreiz gaidīšanas režīmā nostādīta bija pati Eleanora Olifanta, nolikta plauktā starp visām iemīļotajām un mazāk iemīļotajām grāmatu muguriņām, tā gaidīja brīdi, kad beidzot būšu pabeigusi gatavošanos savai pirmajai foto izstādei, laižot to gaisā, lai beidzot, pievēršoties tai, uzzinātu, kādu apbrīnojamu stāstu slēpj apdedzināto sērkociņu galviņas uz grāmatas vāka. Taču – kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

“Apjautājoties, kā man klājas, visi gaida atbildi “labi”. Neviens negrib dzirdēt, ka vakar iemigu raudot, jo divas dienas nebiju ne ar vienu runājusi. Un es tā arī saku: “Paldies, labi.””

Geila Hanimena (Gail Honeyman) ir skotu rakstniece, kura pierāda, to, ka dzimšanas gadu skaitļiem pasē nav pilnīgi nekādas nozīmes. Debijas romāns dienasgaismu var pieredzēt ne tikai tiem rakstniekiem, kuri tik tikko izrausušies no mātes miesām, bet arī tiem, kuri līdz šim procesam tiekušies ilgāku laiku, kā piebrieduši, sulīgi nogatavojušies āboli, rudens salti sārtajos saules staru apskāvienos. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc romāns par Eleanoru Olifantu saņēmis atzinību, esot vēl manuskripta autiņos. Un, zinot to, ka patiesību stāsta ne tikai grāmatu iekšiņas, bet arī āriņas, tad kādu dienu stāstu par Eleanoru Olifantu varēsim baudīt arī ekrānos. Piebildīšu arī to, ka pirms kāda laika, sociālajā platformā Instagram, tika pacelts jautājums par labāko debijas grāmatu, kura lasīta pēdējo gadu laikā. Toreiz mazliet apstulbu, jo pēkšņi uz doto brīdi pilnīgi nekas neienāca prātā. Taču tagad droši varu teikt, ka uz labāko debijas romānu pjedestāla lieku Geilas Hanimenas Eleanorai Olifantai viss kārtībā. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2018)

“Manu sirdi bija sakropļojušas tikpat dziļas rētas kā seju, tomēr cerēju, ka ir palikusi kāda neskarta vieta, kāds divvirzienu ceļš mīlestībai.”

Iepazīstoties ar trīsdesmit gadus veco Eleanoru Olifantu, šķiet, ka viņa nav no šīs pasaules. Eleanoras tēls tiek uzburts tik garlaicīgs, ka uz brīdi pat noticu, ka notikusi kļūda, Eleanorai ir jābūt ja ne trīs reizes vecākai, tad noteikti vismaz uz pusi, nekā norādīts. Rutīnas pavadā iesieta, Eleanora jau gadiem, ejot uz darbu, ģērbjas vienādi, ik dienu lenčā bauda vienu un to pašu maltīti, reizi nedēļā, noteiktā laikā, sarunājas ar savu māti pa telefonu, kas sarunas biedrenes savieno ar telefona vada starpniecību, taču nedēļas nogales pieder pašai Eleanorai. Eleanorai, atkausētai picai un degvīnam, kurš sadalīts tieši tādās proporcijās, lai pietiktu visai nedēļas nogalei. Katrai nedēļas nogales dienai – tieši tik daudz, lai pirmdienā būtu grūti sevi atkal no jauna savākt kopā. Jo, padomājiet loģiski, kam tad citam pirmdienas īsti ir domātas? Taču vienā punktā Eleanoras dīvainības jāatzīmē ar plusa zīmi, jo tas, kas vēl Eleanoru atšķir no pārējiem, ir tā īpašība, kuru parasti aizmirst ielikt pūrā, proti, viņa nebaidās būt tieša, vienmēr sakot, ko domā, nospļaujoties uz to, kāds ir sabiedrības viedoklis, darba vides politika vai jebkurš cits, Eleanorasprāt, stulbums, kurš šķiet svarīgs citiem. Šī īpašība ļauj Eleanorai dzīvot saskaņā ar sevi, saviem uzskatiem un domām, ka īsti nav nevienam vajadzīga, notušējot to aiz un tas nemaz nav nepieciešams vienaldzības plīvuriem. Bet vai tā patiešām ir? Cik ilgi iespējams turēt sevī emociju kamolu, kuram, tāpat kā kaķa nesagremotajiem spalvu kumšķiem, būs lemts izvirt uz āru? Viss mainās dienā, kad Eleanora kopā ar darba kolēģi Reimondu izglābj kāda sirmgalvja dzīvību. Šī šķietami dabiskā palīdzīgas rokas sniegšana atvērs durvis uz pasauli, kuru Eleanorai nekad nav bijis ļauts izbaudīt – ģimenes siltumu, draudzību, rūpes, un pat beznosacījuma mīlestību. Nevienam cilvēkam nevar pietrūkt tā, kas tam nekad nav piederējis, tomēr tas var izrādīties trūkstošais puzles gabaliņš lielajā dzīves mozaīkā, kuras attēlotajā ģīmetnē šoreiz saskatāmi Eleanoras Olifantas sejas panti.

“Kad cilvēks visiem spēkiem cenšas novaldīt savas emocijas, ir vēl grūtāk noskatīties svešās.”

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka stāsts par Eleanoru Olifantu ir vien parasts dāmu romāns. Tomēr es tā vis neteiktu. Lai saprastu, ka ar Eleanoru patiešām viss ir kārtībā, autore izved lasītāju cauri, man gribētos teikt, trīs mis Olifantas dvēseles stāvokļiem: labajām dienām, sliktajām dienām, labākajām dienām, taču visiem šiem stāvokļiem ir arī savs pirmavots – kāds notikums Eleanoras bērnībā, kurš ir apglabāts dziļi zemapziņā. Apglabāts tik dziļi, ka pat nevienam pieredzes bagātākajam kapracim nebūtu pa spēkam atrakt šo briesmīgās traģēdijas kapu. Tas pa spēkam ir tikai un vienīgi Eleanorai. Taču, lai to paveiktu, vispirms no tā ir jānoveļ smagais kapakmens, kas spiež uz katra sīkāka nerva galiņa, liekot kuņģa saturam traukties uz augšu pa barības vadu, ikreiz, kad tiek izdzirdēta tā balss. Mātes balss.

“Reizēm šķiet, ka manis nemaz nav, esmu tikai savas iztēles fantoms. Ka mana saikne ar šo planētu ir vārīga kā tīmeklis vai cukurvates šķiedras. Stiprāka vēja brāzma varētu viegli atraut mani no zemes, es paceltos gaisā un aizlidotu prom kā pieneņpūka.”

Eleanoras mātes tēlam šajā romānā ir teju galvenā loma. Tas ir virzītājspēks, kas dzen uz priekšu Eleanoru, lai sasniegtu visus savus mērķus, neatkarīgi no tā, vai tas ir tas, ko patiesi vēlas Eleanora, vai tas, uz ko izaicina viņas māte. Dzenoties pēc mātes atzinības, Eleanorai ir jāzaudē daļēji arī sevi. Jāzaudē skaidrais prāts. Reizi nedēļā, dzirdot mātes balsi stacionārā telefona klausulē, vienīgā informācija, kura Eleanorai ir jāsagremo: pārmetumi, dzēlīgas piezīmes. Taču katra saruna beidzas ar frāzi, kas skan aptuveni kā: tu esi pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts ģenētiskais materiāls. Tas jaunajai sievietei katru reizi ir kā sitiens pa saules pinumu. Sajust naidu no mātes uz savu bērnu, kas izvijas cauri visām telefona līnijām, ir smags pārdzīvojums. Tik smags, ka Eleanora pat apsvērusi iespēju sevi nepaturpināt, tādējādi nenododot no paaudzes paaudzē ne tikai varikozas vēnas, sirds slimības, bet arī ļaunumu. Kādā liktenīgā brīdī Eleanora tomēr atver savas dvēseles durvis, lai saņemtu palīdzību cīņā pret pagātnes dēmoniem, kas tik ilgi plosījuši jaunās sievietes dzīvi.

“Lai cik stipri mēs kādu mīlētu, reizēm ar to ir par maz. Mūsu mīlestība nespēj pasargāt no visa…”

Ja reiz esi paņēmis rokā grāmatu Eleanorai Olifantai viss kārtībā uz lasīšanu, tad tas ir uz izlasīšanu. Ir ļoti grūti apstāties, lai ievilktu elpu vai atrautu acis no melnbaltajām grāmatas lappusēm, kuras slēpj gan mazliet prieka, skumju, humora un traģēdijas, kas atņem cilvēkam iespēju piedzīvot dzīvi, liekot censties izdzīvot dienu. Izdzīvot dienu no dienas teju divdesmit gadus, nepadarot sev galu, pārgriežot vēnas ar maizes nazi, vai iedzerot kanalizācijas tīrīšanas līdzekli. Rakstniece Geila Hanimena, runājot par romānu, atklāj, ka Eleanora Olifanta nav viņa, vai kāds, kuru viņa pazīst, taču katrs no mums pazīst to, ko pazīst arī Eleanora – vientulību. Un neviens cilvēks, lai kā viņš censtos pierādīt pretējo, negrib būt vientuļš. Šeit pat varētu minēt citātu no kādas citas apgāda Zvaigzne ABC izdotas grāmatas, kuru, tāpat kā šo, tulkojusi Karīna Tillberga, un es runāju par Lindas Malelijas Hantas Zivs kokā – Reizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.” Un tieši tā jūtas Eleanora Olifanta. Tomēr pačukstēšu, ka ar Eleanoru Olifantu beigu beigās tik tiešām viss būs kārtībā.

“Lai arī pagātne slēpās no manis (vai es no tās), tā tepat vien bija, slapstījās pa tumsu. Nu man bija jāielaiž šajā mijkrēslī mazliet gaismas…”