Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.
Elijs Vīzels «Nakts»

Elijs Vīzels «Nakts»

«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

41. lapaspuse

Elijs Vīzels «Nakts» Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)

«Es ticu Hitleram vairāk nekā jebkuram citam. Viņš vienīgais ir turējis savus solījumus ebrejiem.»

88. lapaspuse

Elijs Vīzels «Nakts» Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…

«Ir tūkstoš un vieni vārti, kas ved uz mistiskās patiesības dārziem. Katram cilvēkam ir savi vārti. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu, ieejot šajā dārzā pa citiem, nevis saviem vārtiem. Tas ir bīstami tam, kurš ieiet, un arī tiem, kuri jau tur ir.»

11. lapaspuse

Elijs Vīzels «Nakts» Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.

«Līdz pēdējam brīdim mūsu sirdīs palika cerības asns.»

21. lapaspuse

Elijs Vīzels «Nakts» Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

«Kādā pēkšņas apgaismības brīdī man likās, ka mēs esam nolemtās dvēseles, kas klīst kādā puspasaulē, dvēseles, kas nolemtas klīst telpā, kamēr cilvēku paaudzes beigsies, meklējot savu izpirkšanu, meklējot izlīgumu – bez cerībām to atrast.»

43. lapaspuse

Elijs Vīzels «Nakts» Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus.
Vīzels manī iesējis kaunu. Es lasīju un man bija kauns par katru nākamo vārdu, kas sekoja, it kā manas rokas būtu piedalījušās šajā baismajā epopejā. It kā mani pirksti būtu nāves pirksti, kuri tver aiz rīkles ikvienu, kurš zaudējis modrību.
Man nav spēka. Ir sajūta, ka būtu tikusi pie abonementa uz karātavām. Un tagad ilgi un baisi tur karājos. Kā sienas pulksteņa pendele. Ding-dong. Ding-dong. Ding-dong. «Hitlers ir skaidri pateicis: pirms pulkstenis sitīs divpadsmit, viņš iznīcinās visus ebrejus, pirms viņi dzird pēdējo sitienu.» (88. lpp.)

P.S. Grāmata «Nakts» izdevumu latviešu valodā piedzīvojusi pirms divdesmit viena gada, tāpēc tā noteikti ir grūti nomedījama. Taču, ja rodas iespēja, izmantojiet to. Izlasiet. Nodrebiet šausmās. Padomājiet, kāpēc mēs visu laiku piesaucam «mācīšanos no kļūdām», taču ne velna neesam spējīgi iemācīties.

«Kur tagad ir Dievs?»

72. lapaspuse

No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001