dzīve

Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.
  • Datums
  • 29 septembra, 2020

Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

“Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.” Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā. …

Turpināt lasīt
Leons Briedis. Vilcene un atraitnis.
  • Datums
  • 8 jūlija, 2020

Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

“Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…” Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu …

Turpināt lasīt
Kriss Bodžaljans. Tuksneša meitenes.
  • Datums
  • 1 jūlija, 2020

Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

“…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.– Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.“ Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi …

Turpināt lasīt
Goli Taraghi. Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli.
  • Datums
  • 4 jūnija, 2020

Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

“Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.” Ja ir kaut kas spēcīgāks par Zemes pievilkšanas spēku, tad tikai spēks, kurš mūs tur pie savām mājām. Saviem asajiem smilšu graudiem, kas …

Turpināt lasīt
Rasa Bugavičute-Pēce. Puika, kurš redzēja tumsā.
  • Datums
  • 30 aprīļa, 2020

Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

“”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.” Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz …

Turpināt lasīt
Alesandro Bariko. Jaunā Līgava
  • Datums
  • 6 aprīļa, 2020

Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

“Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.” Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas …

Turpināt lasīt
Gābriels Skots. Avots.
  • Datums
  • 29 februāra, 2020

Gābriels Skots «Avots»

“Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?” Biju jau aizmirsusi lielisko datora klaviatūras taustiņu simfoniju, kuru rada pār tiem slīdošie pirksti, kas reizēm tik ļoti steidzas, ka, šķiet, grib aizsteigties paši sev pa priekšu. Un mazliet rītdienai. Varbūt. …

Turpināt lasīt
Vientulības gals
  • Datums
  • 15 oktobr, 2019

Benedikts Velss «Vientulības gals»

“Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.” Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas …

Turpināt lasīt