«Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.»
* Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk jau septembra izskaņā, taču biju nolēmusi to atstāt krājam putekļus melnrakstu sadaļā. Šodien nolēmu savam lēmumam «iet ieskrieties»…
Ar krievu rakstnieces Janas Vagneres romāna «Dzīvi cilvēki» lasīšanu man gāja kā ar veļas mazgāšanu un žaušanu uz striķiem, lai žūst – lēni un negribīgi. Spītīgi nelaidu sevi pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Kad tiku līdz divdesmit pirmajai, šķīru atkal pirmo un sāku «ciklu» no sākuma. Un viss tikai tāpēc, ka man bezdievīgi riebjas «veļas žaušana». Bezdievīgi riebjas, ka burti velkas gausi. Nemaz netikuši līdz smadzeņu neironiem, vārdi atraujas no baltajām grāmatas lapām, izplēn nebūtībā. Nespēju atcerēties, ko izlasīju «pirms šī teikuma», un kur nu vēl «pirms lappuses un vēl». Ja prātā atsaucu Vagneres pirmo grāmatu («Vongezers»), gripas pandēmiju, kas vienpadsmit cilvēkiem izvērtās apokaliptiskā dzīvības glābšanas «operācijā», tad šī stāsta turpinājums («Dzīvi cilvēki») atgādināja realitātes šovu, kurā tā dalībnieki atstāti mājā uz neapdzīvotas salas, un tas, kurš izdzīvo pēdējais, tajā «izslēdz gaismu». Pirmais romāns ir par cilvēcības saglabāšanu necilvēciskos apstākļos, tas ir trilleris, kas liek uzvilkt «zosādas jaku» pie pirmā un nenovilkt līdz pat pēdējam šajā grāmatā iekodētajam vārdam, turpretī «Dzīvi cilvēki» šķita kā garš, bezcerīgs monologs, kurš manī ieinteresētību spēja noturēt vien pie pēdējām simts lapaspusēm. Es jutos iesprostota uz šīs nelaimīgās «glābšanas saliņas» kopā ar pārējiem dzīvi palikušajiem. Bet, kamēr viņi cerēja, ka slimība viņiem paies garām, apies ar līkumu, nesajūtot baiļu smaržu, kas strāvoja no katra vārda, kuru tikmēr mēģināju tvert, es cerēju, ka šī «sazvērestība pret nāvi» drīzāk beigsies un atbrīvos mani no šī bezkaislīgā palīgā sauciena, kas tik ļoti atgādina to, ko šobrīd piedzīvojam mēs. Taču «mēs nekur nevarējām aizbēgt». Un nevaram.
«…mēs esam tikai mazmazītiņi, neredzami punkti, no mājām noklīdušas skudras, kas neatlaidīgi, lēni rāpo atpakaļ uz savu izpostīto, sabrukušo pūzni, kurš šo pazušanu nav pat pamanījis.»
Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» – tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt – patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt – apskaust mirušos.
«…tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021