«Gotfrīds! Tas bija mana vectēva vārds. Savukārt man tas bija iedots kā otrais vārds. Manuprāt, tas izklausās smieklīgi. Es zināju, ka šis vārds nozīmē «Dieva dāvana», bet, cik biju redzējis ilustrācijās vecmammas Bībelē, Dievs nešķita īpaši mierpilns.»
23. lapaspuse
Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai mājdzīvniekus, uzvarētāja meklēšanu miera vējos var pārtraukt, jo tas ir tas brīdis, kad jau skatāties uz uzvarētāju. Man šķiet, šim sarakstam var pievienot arī vectēvus.
«Vai cilvēks var mīlēt kādu, kurš ir miris? – es gribēju zināt.
52. lapaspuse
Vectēvs nikni iekodās maizītē.
– Tagad drusku piever muti, puis!
Es zināju, ko tas nozīmē. Tas nozīmēja: «Jā, var!»
Ar dažu dienu intervālu manā izlasīto grāmatu sarakstā pievienojas jau otrā grāmata, kura lasītāju ieved pasaulē, kuru apdzīvo vectēvi un viņu dzīto sakņu atvases. Varētu padomāt, ka vectēvi izraisa atkarību kā saulespuķu sēklu graušana vai kafijas ar pienu dzeršana, piekožot klāt vafeles ar vaniļas garšu vai šokolādes krēmu pa taisno no burkas. Bet tā patiešām arī ir.
«Uz visu, ko tik daudz reižu bija redzējis, viņš skatījās tā, it kā būtu aizmirsis, kā tas izskatās»
76. lapaspuse
Ja to patīkamo kņudoņu pakrūtē, kuru iespējams saķert, lasot zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu «Bēguļi» (Rymlingarna) pārvērstu elektriskajā lādiņā, es ar elektrību, domājams, spētu apgādāt veselu Rīgas guļamrajonu. Vai pusotru.
Šī ir otrā reize, kad, padusē iespiestu, no bibliotēkas mājās pārnesu Ulfu Starku. Pirmajā reizē mani varēja sastapt, mirkstam asarās, starp Starka «Proti svilpot, Juhanna?» grāmatas lapaspusēm, kurās mājo stāsts par diviem draugiem. Vienam no viņiem ir lielisks vectēvs, taču otrs nezina, ko nozīmē būt tik priviliģētam, saukt kādu vectēva vārdā. Tāpēc abi dodas vectēva medībās uz vietu, kur vientuļu vectēvu biezs kā mežs – pansionātu. Abu šo stāstu, kā «Proti svilpot, Juhanna?», tā «Bēguļi» vēstījums ir sveloši truls, kā pret rīves zobiem novilkti pirkstu kauliņi – neviens negrib būt viens, pat ja ar savu attieksmi un vārdiem cenšas pierādīt pretējo.
Caur bērna acīm Starks mums ļauj saskatīt neērto lietu patiesās sejas. To, cik trauslas spēj būt robežas. Kā bez liekas piepūles noticam tam, ko kāds sagudrojis, bet nespējam ticēt vārdiem, kas apstiprina, ka viss ir bijis tā, kā bijis. Par to, kā pārstāt baidīties no nāves smagās elpas uz krūtīm un noticēt dzīvei debesīs.
Par to, ka bēgšana reizēm ir vienīgā pareizā izvēle, visā izvēļu gūzmā – iemesls dzīvot. Kaut vai tikai vēl mazliet…
«Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt.»
5. lapaspuse
Pēc grāmatas izlasīšanas man uznāca skumjas un es sapratu, ka ilgojos pēc sajūtas, ka blakus ir vectēvs, tāpēc gūglēju «vectēvu īre», bet atradu izdevīgākās SUP dēļu nomas iespējas (nebūs sezonai, bet «pieglabāju»).
Šis ir brīnišķi sirsnīgs, nepārsātināts stāsts, kurš bez šaubām uzrunās un sapurinās kā mazos, tā lielos lasītājus.
«Kamēr es lūkojos izplatījumā, man ienāca prātā kāda doma: ja cilvēks var redzēt to, kas nepastāv, tad būtu jāpastāv kaut kam tādam, ko cilvēks nevar redzēt.»
127. lapaspuse
Ilustrējusi Kitija Krauzere;
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
Izdevējs: liels un mazs, 2020