Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»

Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
Es neesmu bez vainas.
Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. Ievainots. Dzīvnieks.
Es neesmu bez vainas.
Kaut kur paralēlajā pasaulē šobrīd reklāmu stabos cilvēki sēž un smaida greizus smaidus, reklamē zobu pastu, kas sabojā zobus. Eds Šīrans dzied mirušo metālu. Suņi savāc aiz saviem saimniekiem. Kafijai bez piena nav nemaz nekādas vainas. Ziemassvētku vecītis pārstāj ticēt cilvēkiem. Dzeja nāk, bet vairs neiet nekur. Atrod mājas pilsētā. Mirstošas saules ēnā.

Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).

«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
Zvēro vientulība starp lapaspusēm. Jo «pilsētai nav laika / tevi vairs auklēt». _{^{(76. lpp.)}} Nevienam nav un nebūs vairs. Un brīžam paliek tik smagi kā ar velosipēdu braukt cauri mannas putrai ar zemeņu ievārījumu. It kā saldi. Un bezdievīgi gardi. Bet salīp spieķos un gribas gāzties gar zemi… Un kamēr mēs tā kritām «iespējams mēs palaidām garām nakti / mūsos». _{^{(79. lpp.)}}

Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» _{^{(72. lpp.)}} izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». _{^{(20. lpp.)}}

Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.

Mazliet skumji vien, ka tā arī pa šiem gadiem neesmu nomedījusi Deigeļa debijas dzejas krājumu «Dievs beidz» (2018), kurš, šķiet, varētu patikt pat Dievam (jo kurš gan nezina, kas patīk un nepatīk Dievam) – «visi zin kas nepatīk Dievam (…) / Dievs pats vēl nezin / kas viņam patīk». _{^{(14. lpp.)}}

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020