«Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»
105. lapaspuse
Es esmu es.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» (141. lpp.) Esmu mazuļa pirmais smaids.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu es.
«Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»
145. lapaspuse
No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.
«Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»
97. lapaspuse
«Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» (43. lpp.) un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» (96. lpp.) jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». (100. lpp.) Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.
«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»
255. lapaspuse
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.
«Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»
291. lapaspuse
Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)
P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)
Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.
Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)
Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus. 
Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.
Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.
Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.
Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.
Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.
Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).
«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» (72. lpp.) izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». (20. lpp.)
Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.
Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?
Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem 
Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.
Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai mājdzīvniekus, uzvarētāja meklēšanu miera vējos var pārtraukt, jo tas ir tas brīdis, kad jau skatāties uz uzvarētāju. Man šķiet, šim sarakstam var pievienot arī vectēvus.
Ar dažu dienu intervālu manā izlasīto grāmatu sarakstā pievienojas jau otrā grāmata, kura lasītāju ieved pasaulē, kuru apdzīvo vectēvi un viņu dzīto sakņu atvases. Varētu padomāt, ka vectēvi izraisa atkarību kā saulespuķu sēklu graušana vai kafijas ar pienu dzeršana, piekožot klāt vafeles ar vaniļas garšu vai šokolādes krēmu pa taisno no burkas. Bet tā patiešām arī ir. 
Ja to patīkamo kņudoņu pakrūtē, kuru iespējams saķert, lasot zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu «Bēguļi» (Rymlingarna) pārvērstu elektriskajā lādiņā, es ar elektrību, domājams, spētu apgādāt veselu Rīgas guļamrajonu. Vai pusotru.
Pēc grāmatas izlasīšanas man uznāca skumjas un es sapratu, ka ilgojos pēc sajūtas, ka blakus ir vectēvs, tāpēc gūglēju «vectēvu īre», bet atradu izdevīgākās SUP dēļu nomas iespējas (nebūs sezonai, bet «pieglabāju»).
Ar krievu rakstnieces Janas Vagneres romāna «Dzīvi cilvēki» lasīšanu man gāja kā ar veļas mazgāšanu un žaušanu uz striķiem, lai žūst – lēni un negribīgi. Spītīgi nelaidu sevi pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Kad tiku līdz divdesmit pirmajai, šķīru atkal pirmo un sāku «ciklu» no sākuma. Un viss tikai tāpēc, ka man bezdievīgi riebjas «veļas žaušana». Bezdievīgi riebjas, ka burti velkas gausi. Nemaz netikuši līdz smadzeņu neironiem, vārdi atraujas no baltajām grāmatas lapām, izplēn nebūtībā. Nespēju atcerēties, ko izlasīju «pirms šī teikuma», un kur nu vēl «pirms lappuses un vēl». Ja prātā atsaucu Vagneres pirmo grāmatu («Vongezers»), gripas pandēmiju, kas vienpadsmit cilvēkiem izvērtās apokaliptiskā dzīvības glābšanas «operācijā», tad šī stāsta turpinājums («Dzīvi cilvēki») atgādināja realitātes šovu, kurā tā dalībnieki atstāti mājā uz neapdzīvotas salas, un tas, kurš izdzīvo pēdējais, tajā «izslēdz gaismu». Pirmais romāns ir par cilvēcības saglabāšanu necilvēciskos apstākļos, tas ir trilleris, kas liek uzvilkt «zosādas jaku» pie pirmā un nenovilkt līdz pat pēdējam šajā grāmatā iekodētajam vārdam, turpretī «Dzīvi cilvēki» šķita kā garš, bezcerīgs monologs, kurš manī ieinteresētību spēja noturēt vien pie pēdējām simts lapaspusēm. Es jutos iesprostota uz šīs nelaimīgās «glābšanas saliņas» kopā ar pārējiem dzīvi palikušajiem. Bet, kamēr viņi cerēja, ka slimība viņiem paies garām, apies ar līkumu, nesajūtot baiļu smaržu, kas strāvoja no katra vārda, kuru tikmēr mēģināju tvert, es cerēju, ka šī «sazvērestība pret nāvi» drīzāk beigsies un atbrīvos mani no šī bezkaislīgā palīgā sauciena, kas tik ļoti atgādina to, ko šobrīd piedzīvojam mēs. Taču «mēs nekur nevarējām aizbēgt». Un nevaram. 
Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» – tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt – patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt – apskaust mirušos. 
Jāsaka, ka biju ļoti skeptiski noskaņota. Neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju apvija rakstnieka Patrika Nesa (Patrick Ness) stāstu «Septiņas minūtes pēc pusnakts» (A Monster Calls), kuru iedvesmojis pāragri mūžībā aizsauktās rakstnieces Šivonas Daudas (Siobhan Dowd) pieraksti: varoņu, notikumu un ievada skices. Par spīti bailēm sabojāt Daudas ideju, padarīt neatpazīstamu autores rokrakstu, Ness piekrita materializēt grāmatu lapaspusēs to, kas šķietami tika nolemts aizmirstībai, dodot Daudas izauklētajām domām jaunus apveidus. Pirkstu galiem netveramus plašumus, lai radītu stāstu, kas lasītāju ieved neierasti neparastā pasaulē, kas plosa no iekšas uz āru, kas sašķeļ driskās ticību labajam, un tajā pašā laikā saviļņo kā liega melodija, radot iespēju dzimt cerībām.
Patriks Ness zem nosaukuma «Septiņas minūtes pēc pusnakts» radījis stāstu par Konoru – puiku, kuru teju katru nakti vajā viens un tas pats murgs. Tas ir bezcerības un tumsas pilns. Baiļu un sāpju okeāns. Kliedzieni nomācoši atbalsojas dvēselē. Murgs, kas apciemo Konoru, ir briesmīgākais, bet patiesākais, ko viņš jebkad ir redzējis. Piedzīvojis. Izdzīvojis. Bet ne pārdzīvojis… Tāpēc kādu dienu, septiņas minūtes pēc pusnakts, Konors aci pret aci sastopas ar briesmoni, taču ne to briesmoni, kuru ieradis ielaist savā zemapziņā īsi pēc pusnakts – briesmoni, kurš no Konora vēlas tikai vienu – patiesību – viņš vēlas, lai puika tam atklāj to, ko piedzīvo naktīs, kad pamostas, piepildot tukšumu tumsā ar skaļu brēcienu. Taču tieši šo murgu un patiesību, ko tas slēpj, Konors vēlas nosargāt visvairāk. 
Ness šķietami nelielajā grāmatā iekodējis daudz pasauļu saderību un nesaderību. Vārdu krustugunīs iedzinis situācijas, kuras bieži vien atstāj neatrisinātas. Atstāj sāpīgas. Kā rētas, kuras nedzīst, bet sulo līdz pārvēršas puvekļu perēkļos. Atstāj pusvārdā. Klusumā. Taisnības un netaisnības. Taisnīgas un netaisnīgas. Un cauri visam tam vijas drosme, kas ir vien rokas stiepiena attālumā. Un līdz ar drosmes skaršanu sabrūk tilts uz izlikšanos, ka viss ir kārtībā. Ka cerībām ir drošs pamats, taču… Stāšanās pretī patiesībai un galu galā tās pieņemšana ir viena no drosmīgākajām lietām, ar kurām jāsaskaras mums, muļķa divkājainajiem radījumiem. Taču autors triec dūri tieši lasītāju krūtīs, liekot drosmīgam būt divpadsmit gadus vecam zēnam – stāties pretī bailēm, kas draud pazudināt un atņemt visdārgāko. 
Savos divdesmit astoņos gados drosmīgai man ir bijis jābūt vairākkārt. Vairākkārt esmu bijusi konors, stājoties pretī savai patiesībai. Saviem briesmoņiem, kas nedod miera. Esmu gaidījusi TO telefona zvanu, kas reizi par reizei izbeigtu mokošo neziņu un bailes, kas kā draudīga ēna stiepjas blakus cauri dienai. Dienu no dienas. Bez brīvdienām. Svētdienu pankūku rītiem. Un absolūti bezjēdzīgām pļāpām pie kafijas tases kādā naudas makam nedraudzīgā kafejnīcā. Esmu turējusi cieši, jo esmu baidījusies palaist vaļā. Un esmu palaidusi vaļā, jo man vairs nav bijis spēka nebūt drosmīgai. Esmu kaunējusies no šīm sajūtām. Ilgi. Varbūt pat gadiem. Kaunējusies no atvieglojuma, ko sniedz patiesības atzīšana. Pieņemšana. Piedzīvošana. Izdzīvošana. Pārdzīvošana. Kaunējusies. Varbūt pat gadiem. Līdz «Septiņas minūtes līdz pusnakts» man šo kaunu atņēma.