Linda Šmite «Rainītis»

“Rainīša klēpī birst akmens putekļi. Tās akmens asaras. Akmens raud, kad Rainītis skrāpē, drupina, skalda un pulē. Kā neraudāt, ja ar dzelzi dzīvā miesā? Piedod, akmenīt! Pacieties! Cilvēka bērniņi arī dzimst sāpēs.”

Rakstniece, skolotāja un divu bērnu mamma Linda Šmite, atpazīstamību guvusi rakstot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Lindas Šmites grāmatām ir raksturīga īpašība, gribētu pat teikt, savdabīgs rokraksts, kurš īstenību spēj atspoguļot tik tēlaini, ka gan aizskar ar dūnu vieglumu un noglāsta ar nenovēršamas nolemtības smagumu, gan pamielo ar bērnišķīgu liriskumu jebkuru nocietinātu sirdi. Tā notiek tikai tad, ja rakstnieks raksta ar spalvu, kuru mērc ne tintē, bet dvēselē.

Rainītis ir ļoti īpaša grāmata. Tas atklājas jau pēc pirmajiem izlasītajiem vārdiem. Pirmajiem teikumiem. Pirmajiem rindkopu gubu mākoņiem, kuri kā satrakojušies ziloņi, smagiem soļiem bradā pāri prāta un neprāta robežām. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo spēj aizkustināt tik dziļi. Dziļi līdz kaulam. Tā, ka sāp. Tā, ka sāp tik ļoti, ka var likt plāksteri uz plākstera, lai dziedē, lai pāriet, bet nepāriet. Tik ļoti dziļi. Sāp. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Mimi, Maricu. Zani, kura nekad nav dzirdējusi no Rainīša vārdu mamma. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Uģi, Valteriņu, Vācieti, Zilgastanti, Urgu kaimiņieti. Un kur palika Aspazija, jūs jautāsiet? Aspazijas šajā grāmatā nav. Tāpēc, ka šī grāmata nav par to Rainīti. Lielo Raini, Vislielāko. Šī grāmata ir par Raineru. Astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. Rainītim no tā visa nav nekā. Itin nekā. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Zane nekad nav dzirdējusi, kā Rainītis dzied viņai par māmiņas vieglajām, siltajām rokām. Patiesībā Rainītis nemaz nezina, kādas ir Zanes rokas. (…) Rainītis nojauš, ka Zanes rokas uz salas varētu būt nosalušas. (…) Nē, šī dziesma, ko Rainītis dzied, nav par Zanes rokām. Nemaz tik vieglas un maigas tās nevarētu būt.”

Grāmata Rainītis ir par īstenību. Par to īstenību, kuru retais spēj ieraudzīt. Kuru retais spēj atpazīt. Kuru retais spēj pieņemt. Rainītis nekad īsti nav jutis mammas tuvumu, tieši tāpēc Rainītis mammu sauc par Zani. Un īsti ne savādāk. Tomēr Zane joprojām Rainītim ir kaut kas liels. Kaut kas ar neredzamu nabassaiti saistīts. Zane ir tālu prom. Kaut kur okeāna vidū uz salas, savu Lielo laimi kaldama, kamēr Zanes mazā laimīte Rainītis, alkst pēc mātes smaržas, siltuma un, pats galvenais, mīlestības. Taču vienīgais, ko Zane Rainītim spēj dot, ir atpirkšanās. Uz to Zane ir liela māksliniece. Zane atpērkas ar pulksteņiem, džinsiem, jakām un ausskaņiem. Tikai Zane nezina, ka Rainītim nekas no tā visa nav vajadzīgs. Rainītis ir atšķirīgs. Rainīti neinteresē tas, kas interesē citus viņa vecuma bērnus – datorspēles, aifoni, minjoni. Rainītis nelielās, neizrādās, nesacenšās. Rainītim nepatīk jaunas drēbes, jo tās berž un kož ādu, tāpat kā acīs berž un kož atšķirtība no Zanes. Rainītim gribas vienīgi Zani. Rainītim ir arī tētis, bet Rainīša tētim ir divi citi bērni, kurus mīlēt, ne Rainīti. Rainītis ir dzīvu vecāku bārenis. Tieši tāpēc Rainīša aizbildnis ir Mimis. Zanes mamma. Reizēm Mimis prot smuki sapucēties, uzlikt dzintara krelles un uzkrāsot sarkanas lūpas. Bet parasti tā nav. Parasti Mimis uz visu pasauli dusmīgs. Uz Rainīti ar’. Mimim uz sejas ir grumbiņas un krunciņas, kurās dzīvo dusmīgas čūskiņas.

“Tādās dienās, kad Mimis pieražo pilnu ķēķi ar dusmu čūskiņām, Rainītis uz durvju pusi vien skatās. (…) Viņam gribas tikt prom. Uz turieni, kur pasaule liela un rāma. Dziļa kā okeāns. (…) Tas pats, kas ieskauj Zani uz Anglijas salas.”

Rainītim ir vieta, kur Rainītis jūtas piederīgs. Tieši tāpēc, ka tur pasaule sķiet vislielākā, visrāmākā. Tas ir priežu puduriņš. Piecu priežu puduriņš, ar visaugstākajām priedēm, kuras, pretēji tam, kā rakstījis Lielais Rainis, Vislielākais, nespēj nogāzt pat vējš. Rainītis jūtas piederīgs akmeņiem, ne cilvēkiem. Rainītis pat mazliet akmeni apskauž, jo akmenim nav jādomā par Zani. Akmenim nav jāskumst. Nav jābaidās. Akmenim nav jābēg no Mimīša dusmu čūskiņām. Vai no visa jaunā un nesaprotamā, kā Rainītim, jo Rainītim visu jauno un nesaprotamo vajag pieņemt pamazām. Rainītis ir atšķirīgs no citiem bērniem viņa vecumā. Rainītis grib būt akmens. Varbūt tāpēc Dieviņam negribējās, ka Rainītis kļūst lielāks.

“Tāpēc jau mazie sunīši sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem suņiem. Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu.”

Taču Kukažiņai un Maricai Rainītis grib kost vismazāk. Kukažiņa zina, cik Rainītim ļoti mīļa tā ir. Kukažiņai ir akmens sirds. Bet kas par to? Rainītis jau no mazotnes akmentiņus sapratis labāk, nekā cilvēkus. Kukažiņa nekad Rainīti nav atraidījusi. Vienmēr uzklausījusi un ļāvusi Rainītim izraudāties uz sava akmens pleca. Bet skolotāja Marica? Bet skolotājai Maricai viss ir skaists. Skolotāja Marica skatās Rainītī un atpazīst Rainīša sāpes, atpazīst Rainītī sevi, jo arī pati reiz ir bijusi mazs rainītis. Maricai sāp Rainīša sāpes. Arī Marica ir dzīvu vecāku bārenis. Rainīti no skumjām glābj Kukažiņas siltums. Maricu no skumjām glāba Grāmatu Judīte. Judītes grāmatu svētnīca bija Maricas patvērums. Tāpat kā Rainītim Rainīša priedes un Kukažiņa.

“Marica visu mūžu atcerēsies to dienu, kad Grāmatu Judīte viņai rokā iespieda bibliotēkas atlsēgu un pačukstēja: “Vari nākt arī svētdienās.” (…) Maricai ir Judītes acs. Marica redz, kas notiek Rainītī. Arī Marica vienam zēnam iespiedīs rokā atslēdziņu. Viņa sacīs: “Vari nākt visās dienās.””

Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *