Birka: 2021

  • «Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»

    235. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad?
    Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.


    «Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»

    34. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.

    «Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»

    168. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk.
    Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.

    «Sēras padara cilvēku mēmu.»

    235. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    «Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).

    Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas.
    Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

    «Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»

    118. lapaspuse

    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

  • Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu.
    Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs nesaprotu, cik daudz drīkstu gribēt. Vai tagad drīkstu smaidīt? Un tagad? Drīkstu grauzt cepumus un ābolus starp ēdienreizēm? Drīkstu nopaijāt bērna galvu? Drīkstu pukstēt vīram par savām sīkajām nebūtībām? Drīkstu kārtot ziedus vāzē? Un lasīt grāmatas, kas klātas putekļiem no neskaitāmām dienām?
    Un tagad?
    Vai drīkstu?
    Drīkstu!
    Bet vai spēju?
    Mēs bēgam no ikdienišķa prieka, jo pēkšņi ir sajūta, ka neesam pelnījuši laimi. It kā būtu izrauts gabals no mūsu miesām. Un piepeši mēs vairs neesam mēs. Taču, lai cik nepanesami smagi tas nebūtu, mums jāatgriežas pie savām normālībām. Cepumiem. Ziediem. Bērniem. Grāmatām.
    «Pie kara pierod» ir viena no baisākajām, bet patiesākajām atziņām, kuras šajās neskaitāmajās dienās esmu dzirdējusi. Neviens negrib pierast pie… Bet cilvēki gadiem un gadsimtiem cauri ir pierādījuši, ka ir olimpiskie čempioni «pierašanā pie», taču jūtu, ka šis ir tas brīdis, kad būsim spējīgi nokāpt no pjedestāla.
    Šis ir karš, pie kura mēs nepieradīsim.

    «Ir gājuši gadi, gurdeni, skrambaini
    kā gūstekņi no tām tālajām, gaišajām dienām.
    Ar atmiņām par tevi es klīstu pa šo pasauli,
    rūgts kā degums, vientuļš kā īkšķis dūrainī.»

    Gūstekņi (71. lapaspuse)

    Arvis Viguls «Blusu cirks» Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos.
    Tā kā šajā brīdī esmu vīlusies pasaules iekārtojumā, nevēlējos arī vilties lasāmmateriālā, tāpēc savā nebeidzami plašajā «izlasīt vismaz tuvākā pusgada laikā» sarakstā nolēmu atrast lasāmvielu, kas pavisam noteikti nepievils – tā nu otru reizi iekritu dzejnieka Arvja Vigula pantu tīklos – pirmajā reizē tas bija dzejas krājums «5:00», kur katrs dzejolis kā vesels romāns ierāva mani notikumu atvarā. Sagrieza galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmeta ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Toreiz man tā šķita viena no skaistākajām un interesantākajām dzejām, kuras kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Ekspedīcija, kuru būtu gatava ieteikt ikvienam, kuram sākas alerģiska reakcija, redzot vārdus, glīti sakārtotos stabiņos. Šajā reizē tas ir «Blusu cirks».

    «Viņai bija maiga āda,
    viņš izvēlējās viņu pēc taustes,
    kā tirgū izraugās augļus,
    kas sapūs neskarti uz galda.»

    Fado (52. lapaspuse)

    Arvis Viguls «Blusu cirks» Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).

    «Mīlestība ir neprāts,
    mīlestība ir traka,
    skauj ciešāk sevi, skauj
    sava apskāviena trakokreklā.

    Un tikai nelaid sevi vaļā,
    jo, iespējams, pēc tam
    tev vairs nekad
    nedabūt sevi rokā.»

    Mīlasstāsts (51. lapaspuse)

    Arvis Viguls «Blusu cirks» Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.

    «Pieteikties par brīvprātīgo
    klīniskajiem pētījumiem,
    lai izstrādātu vakcīnu pret salauztu sirdi?»

    Mīlestības dzejolis #451 (29. lapaspuse)

    «Blusu cirks» (2017-2020)
    Izdevējs: Neputns, 2021;
    Dizains: Armands Zelčs


  • «Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»

    105. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Es esmu es.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
    Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
    Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
    Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
    Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
    Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
    Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
    Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
    Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» (141. lpp.) Esmu mazuļa pirmais smaids.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu es.

    «Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»

    145. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.

    «Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»

    97. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
    Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» (43. lpp.) un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» (96. lpp.) jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». (100. lpp.) Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»

    255. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»

    291. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)

    P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    41. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)

    «Es ticu Hitleram vairāk nekā jebkuram citam. Viņš vienīgais ir turējis savus solījumus ebrejiem.»

    88. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…

    «Ir tūkstoš un vieni vārti, kas ved uz mistiskās patiesības dārziem. Katram cilvēkam ir savi vārti. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu, ieejot šajā dārzā pa citiem, nevis saviem vārtiem. Tas ir bīstami tam, kurš ieiet, un arī tiem, kuri jau tur ir.»

    11. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.

    «Līdz pēdējam brīdim mūsu sirdīs palika cerības asns.»

    21. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kādā pēkšņas apgaismības brīdī man likās, ka mēs esam nolemtās dvēseles, kas klīst kādā puspasaulē, dvēseles, kas nolemtas klīst telpā, kamēr cilvēku paaudzes beigsies, meklējot savu izpirkšanu, meklējot izlīgumu – bez cerībām to atrast.»

    43. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus.
    Vīzels manī iesējis kaunu. Es lasīju un man bija kauns par katru nākamo vārdu, kas sekoja, it kā manas rokas būtu piedalījušās šajā baismajā epopejā. It kā mani pirksti būtu nāves pirksti, kuri tver aiz rīkles ikvienu, kurš zaudējis modrību.
    Man nav spēka. Ir sajūta, ka būtu tikusi pie abonementa uz karātavām. Un tagad ilgi un baisi tur karājos. Kā sienas pulksteņa pendele. Ding-dong. Ding-dong. Ding-dong. «Hitlers ir skaidri pateicis: pirms pulkstenis sitīs divpadsmit, viņš iznīcinās visus ebrejus, pirms viņi dzird pēdējo sitienu.» (88. lpp.)

    P.S. Grāmata «Nakts» izdevumu latviešu valodā piedzīvojusi pirms divdesmit viena gada, tāpēc tā noteikti ir grūti nomedījama. Taču, ja rodas iespēja, izmantojiet to. Izlasiet. Nodrebiet šausmās. Padomājiet, kāpēc mēs visu laiku piesaucam «mācīšanos no kļūdām», taču ne velna neesam spējīgi iemācīties.

    «Kur tagad ir Dievs?»

    72. lapaspuse

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001

  • «Iztēlojies, kādi mēs būtu, ja baidītos mazāk.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.

    «Vai tas nav savādi? Mēs varam redzēt tikai ārpusi, bet gandrīz viss taču notiek iekšpusē.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.

    «Nereti visgrūtāk ir piedot sev pašam.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.

    «Dažreiz tu dzirdi vienīgi par naidu, taču šajā pasaulē ir vairāk mīlestības, nekā tu spēj iedomāties.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.

    ««Kā tu domā – kas ir veiksme?» puika jautāja
    «Mīlēt,» kurmis atbildēja.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
    Vissvarīgākās lietas uz pasaules nav aptaustāmas (izņemot apskāvienu). Tikai apjaušamas.

    «Asarām ir savs iemesls, un tas ir tavs spēks, nevis vājums.»

    Čārlijs Makesijs «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.

    P.S. Es lasīju Antuāna de Sent-Ekziperī «Mazo princi» un tiku gandrīz līdz pusei, tāpēc nevaru apgalvot droši, bet, ja nojauta mani neviļ (un parasti tā neviļ), tad «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir mazā prinča vēl mazākais brālēns (no baltās ķēves trešajā augumā). Tāds vieglāk sagremojams, bet ne mazāk jūtelīgs, kutelīgs.
    «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir kā gadalaiks, kuru gribas pieturēt aiz astes, lai ilgāk pieredzētu brīnumu šaipus Visuma durvju slieksnim.

    ««Kas ir pats drosmīgākais, ko tu jebkad esi pateicis?» puika jautāja.
    «Palīdzi,» zirgs atbildēja.»

    No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa.»

    54. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?

    «…mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas tos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie sievas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes.»

    40. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene»Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem «Slīdošās kāpnes», Agnese jau bija sākusi strādāt pie īso (autokorekts uzstājīgi pieprasa «īso» izlabot uz «īsto», un man šoreiz tik ļoti piekrist, ka taisni vai jānopaijā telefona ekrāns) stāstu krājuma. Toreiz jau bija skaidrs, ka šos stāstus pievienošu lasāmgabalu sarakstam – Agnese bija nozagusi manu sirdi ar savu tīro, nesamāksloto rokrakstu, izrakstot uz grāmatas lapaspusēm romāna tēlus un notikumus tā, lai ne brīdi nešķistu, ka tas ir kāda pumpainu tīņu seriāla, mērķēta ārzemju auditorijai, blāvs atspoguļojums latviešu mērcē (kā tas reizēm mēdz, piedodiet, atgadīties jaunajiem pašmāju autoriem). Pārkaisītā ar dillēm. Cauraugušu speķi.
    Diemžēl, labo meiteņu stāsti, jeb, kā teica mans dēls: «grāmata ar smuko vāku», nāca neciešami ilgi, taču vecā labā seno divupiešu paruna – «kas ilgi nāk, tas labi nāk», arī šajā gadījumā ir nostrādājusi. Tieši tāpēc, tikko izkāpusi no smukās grāmatas lapaspusēm, prātoju, kā labāk pateikt, ka šis bija labāk, kā biju gaidījusi.

    «Reizēm Sievietei šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie viņas ar spīdīgiem preču ratiņiem. «Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums – panika par puscenu! Vēl piedāvājumā, protams, ir arī uzmācīgas domas, sociālā fobija, depresīvs noskaņojums, vainas apziņa un «kaut ko aizmirsu» bailes. Un mūsu pircēju mīļākais produkts «Šausmas, kā es izgāzos!» Ko ņemsiet šodien?»»

    23. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.

    «Es pati sev liekos dīvaina, izrunājot vārdus «Es tevi mīlu». It kā tas būtu kaut kāds «Man ir daudz mājas darbu» vai «Šodien spīd saule».

    60. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene»Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
    Kā apnicīgas dziesmas, kas griežas galvā uz riņķi, rit dienas, jo nav spēka izkāpt no taktīm, kas atkārtojas. Atkal un atkal. Jo, lai to izdarītu, kaut kā drusciņ pietrūkst. Pietrūkst drosmes, pašpārliecinātības. Pietrūkst gribas. Viss, kas varētu izraut no apburtā loka, ir butaforija – laimes imitācija, jo kurš gan bez vārdnīcas palīdzības var nosaukt tās īsto definīciju? Meli, kuriem viegli noticēt. Lietas, vietas un cilvēki, kuriem viegli piedot. Teātra izrāde, kurā nospēlēt galveno. Atkarība no ovācijām, kas domātas ne tev, bet meitenei, kuru citi izlolojoši. Iznēsājuši kā māte dzemdē iznēsā bērnu. Kaķene kaķēnu. Kuce kucēnu. Cūka sivēnu. Laba meitene.

    «Būt neapmierinātai – tas vienkārši nav loģiski un neierakstās nekādos priekšstatos par to, ko nozīmē būt jaunai un skaistai.»

    5. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
    Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem.
    Labai meitenei.

    «…palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši.»

    101. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • Pasaule nav plakana kā maizes šķēle ar desu vai sieru. Pasaule ir apaļa kā citrona ledene vectēva kabatā. Gluži kā to apraksta grāmatas ar lielu sirdi «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» autore Signe Viška. Tāpēc nemaz nav jābrīnās, ja Kates vectēvs izklausās mazliet redzēts. Vectēvu lietas vienkārši ir ļoti lipīgas un, kā rudens krekšķis vai puņķi, pielīp ikvienam, kurš tāds grib kļūt.

    Signe Viška «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).

    Signe Viška «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu»Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
    Tāpēc man tagad šķiet, ka esmu drusciņ Kate, kuras mīļcilvēku tik maigi uzbūrusi Signe, bet Elīna ietērpusi skaistās krāsās mūsu stāstu par tām dienām, kuras tik ļoti gribētos atsaukt atpakaļ. Bet… Bet tagad ledene uz mēles kūst, ne no vectēva kabatas, bet lielveikala celofāna kulītes, un šlāgerradio par ziliem lakatiņiem un ugunskuriem, kas nakts tumsā kvēlo, klusi zuz.

    Atvēliet laiku šim skaistajam vēstījumam – lasiet «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu», priecējiet acis un sirdis, un atmiņu kamolus par vectēviem atpakaļ uz brīdi attiniet…

    Ilustrāciju autore: Elīna Brasliņa;
    Izdevējs: liels un mazs, 2021

  • «Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.»

    * Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk jau septembra izskaņā, taču biju nolēmusi to atstāt krājam putekļus melnrakstu sadaļā. Šodien nolēmu savam lēmumam «iet ieskrieties»…

    Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» Ar krievu rakstnieces Janas Vagneres romāna «Dzīvi cilvēki» lasīšanu man gāja kā ar veļas mazgāšanu un žaušanu uz striķiem, lai žūst – lēni un negribīgi. Spītīgi nelaidu sevi pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Kad tiku līdz divdesmit pirmajai, šķīru atkal pirmo un sāku «ciklu» no sākuma. Un viss tikai tāpēc, ka man bezdievīgi riebjas «veļas žaušana». Bezdievīgi riebjas, ka burti velkas gausi. Nemaz netikuši līdz smadzeņu neironiem, vārdi atraujas no baltajām grāmatas lapām, izplēn nebūtībā. Nespēju atcerēties, ko izlasīju «pirms šī teikuma», un kur nu vēl «pirms lappuses un vēl». Ja prātā atsaucu Vagneres pirmo grāmatu («Vongezers»), gripas pandēmiju, kas vienpadsmit cilvēkiem izvērtās apokaliptiskā dzīvības glābšanas «operācijā», tad šī stāsta turpinājums («Dzīvi cilvēki») atgādināja realitātes šovu, kurā tā dalībnieki atstāti mājā uz neapdzīvotas salas, un tas, kurš izdzīvo pēdējais, tajā «izslēdz gaismu». Pirmais romāns ir par cilvēcības saglabāšanu necilvēciskos apstākļos, tas ir trilleris, kas liek uzvilkt «zosādas jaku» pie pirmā un nenovilkt līdz pat pēdējam šajā grāmatā iekodētajam vārdam, turpretī «Dzīvi cilvēki» šķita kā garš, bezcerīgs monologs, kurš manī ieinteresētību spēja noturēt vien pie pēdējām simts lapaspusēm. Es jutos iesprostota uz šīs nelaimīgās «glābšanas saliņas» kopā ar pārējiem dzīvi palikušajiem. Bet, kamēr viņi cerēja, ka slimība viņiem paies garām, apies ar līkumu, nesajūtot baiļu smaržu, kas strāvoja no katra vārda, kuru tikmēr mēģināju tvert, es cerēju, ka šī «sazvērestība pret nāvi» drīzāk beigsies un atbrīvos mani no šī bezkaislīgā palīgā sauciena, kas tik ļoti atgādina to, ko šobrīd piedzīvojam mēs. Taču «mēs nekur nevarējām aizbēgt». Un nevaram.

    «…mēs esam tikai mazmazītiņi, neredzami punkti, no mājām noklīdušas skudras, kas neatlaidīgi, lēni rāpo atpakaļ uz savu izpostīto, sabrukušo pūzni, kurš šo pazušanu nav pat pamanījis.»

    Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» – tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt – patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt – apskaust mirušos.

    «…tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»

    No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021