Pasaule nav plakana kā maizes šķēle ar desu vai sieru. Pasaule ir apaļa kā citrona ledene vectēva kabatā. Gluži kā to apraksta grāmatas ar lielu sirdi «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» autore Signe Viška. Tāpēc nemaz nav jābrīnās, ja Kates vectēvs izklausās mazliet redzēts. Vectēvu lietas vienkārši ir ļoti lipīgas un, kā rudens krekšķis vai puņķi, pielīp ikvienam, kurš tāds grib kļūt.
Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).
Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
Tāpēc man tagad šķiet, ka esmu drusciņ Kate, kuras mīļcilvēku tik maigi uzbūrusi Signe, bet Elīna ietērpusi skaistās krāsās mūsu stāstu par tām dienām, kuras tik ļoti gribētos atsaukt atpakaļ. Bet… Bet tagad ledene uz mēles kūst, ne no vectēva kabatas, bet lielveikala celofāna kulītes, un šlāgerradio par ziliem lakatiņiem un ugunskuriem, kas nakts tumsā kvēlo, klusi zuz.
Atvēliet laiku šim skaistajam vēstījumam – lasiet «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu», priecējiet acis un sirdis, un atmiņu kamolus par vectēviem atpakaļ uz brīdi attiniet…
Ilustrāciju autore: Elīna Brasliņa;
Izdevējs: liels un mazs, 2021