Birka: vectēvs

  • Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
    Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
    Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.

    «Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»

    8. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.

    Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).

    «Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»

    57. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
    Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
    Un šī reize nav izņēmums.

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.

    «Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»

    42. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršanabubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».

    Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
    Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
    Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.

    «Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
    Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.

    «No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
    “Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»

    36. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
    Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.

    TRĀPĪTS!
    GRIMST!

  • «Gotfrīds! Tas bija mana vectēva vārds. Savukārt man tas bija iedots kā otrais vārds. Manuprāt, tas izklausās smieklīgi. Es zināju, ka šis vārds nozīmē «Dieva dāvana», bet, cik biju redzējis ilustrācijās vecmammas Bībelē, Dievs nešķita īpaši mierpilns.»

    23. lapaspuse

    Ulfs Starks «Bēguļi» Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai mājdzīvniekus, uzvarētāja meklēšanu miera vējos var pārtraukt, jo tas ir tas brīdis, kad jau skatāties uz uzvarētāju. Man šķiet, šim sarakstam var pievienot arī vectēvus.

    «Vai cilvēks var mīlēt kādu, kurš ir miris? – es gribēju zināt.
    Vectēvs nikni iekodās maizītē.
    – Tagad drusku piever muti, puis!
    Es zināju, ko tas nozīmē. Tas nozīmēja: «Jā, var!»

    52. lapaspuse

    Ulfs Starks «Bēguļi»Ar dažu dienu intervālu manā izlasīto grāmatu sarakstā pievienojas jau otrā grāmata, kura lasītāju ieved pasaulē, kuru apdzīvo vectēvi un viņu dzīto sakņu atvases. Varētu padomāt, ka vectēvi izraisa atkarību kā saulespuķu sēklu graušana vai kafijas ar pienu dzeršana, piekožot klāt vafeles ar vaniļas garšu vai šokolādes krēmu pa taisno no burkas. Bet tā patiešām arī ir.

    «Uz visu, ko tik daudz reižu bija redzējis, viņš skatījās tā, it kā būtu aizmirsis, kā tas izskatās»

    76. lapaspuse

    Ulfs Starks «Bēguļi» Ja to patīkamo kņudoņu pakrūtē, kuru iespējams saķert, lasot zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu «Bēguļi» (Rymlingarna) pārvērstu elektriskajā lādiņā, es ar elektrību, domājams, spētu apgādāt veselu Rīgas guļamrajonu. Vai pusotru.
    Šī ir otrā reize, kad, padusē iespiestu, no bibliotēkas mājās pārnesu Ulfu Starku. Pirmajā reizē mani varēja sastapt, mirkstam asarās, starp Starka «Proti svilpot, Juhanna?» grāmatas lapaspusēm, kurās mājo stāsts par diviem draugiem. Vienam no viņiem ir lielisks vectēvs, taču otrs nezina, ko nozīmē būt tik priviliģētam, saukt kādu vectēva vārdā. Tāpēc abi dodas vectēva medībās uz vietu, kur vientuļu vectēvu biezs kā mežs – pansionātu. Abu šo stāstu, kā «Proti svilpot, Juhanna?», tā «Bēguļi» vēstījums ir sveloši truls, kā pret rīves zobiem novilkti pirkstu kauliņi – neviens negrib būt viens, pat ja ar savu attieksmi un vārdiem cenšas pierādīt pretējo.
    Caur bērna acīm Starks mums ļauj saskatīt neērto lietu patiesās sejas. To, cik trauslas spēj būt robežas. Kā bez liekas piepūles noticam tam, ko kāds sagudrojis, bet nespējam ticēt vārdiem, kas apstiprina, ka viss ir bijis tā, kā bijis. Par to, kā pārstāt baidīties no nāves smagās elpas uz krūtīm un noticēt dzīvei debesīs.
    Par to, ka bēgšana reizēm ir vienīgā pareizā izvēle, visā izvēļu gūzmā – iemesls dzīvot. Kaut vai tikai vēl mazliet…

    «Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt.»

    5. lapaspuse

    Ulfs Starks «Bēguļi»Pēc grāmatas izlasīšanas man uznāca skumjas un es sapratu, ka ilgojos pēc sajūtas, ka blakus ir vectēvs, tāpēc gūglēju «vectēvu īre», bet atradu izdevīgākās SUP dēļu nomas iespējas (nebūs sezonai, bet «pieglabāju»).
    Šis ir brīnišķi sirsnīgs, nepārsātināts stāsts, kurš bez šaubām uzrunās un sapurinās kā mazos, tā lielos lasītājus.

    «Kamēr es lūkojos izplatījumā, man ienāca prātā kāda doma: ja cilvēks var redzēt to, kas nepastāv, tad būtu jāpastāv kaut kam tādam, ko cilvēks nevar redzēt.»

    127. lapaspuse

    Ilustrējusi Kitija Krauzere;
    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: liels un mazs, 2020

  • Pasaule nav plakana kā maizes šķēle ar desu vai sieru. Pasaule ir apaļa kā citrona ledene vectēva kabatā. Gluži kā to apraksta grāmatas ar lielu sirdi «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» autore Signe Viška. Tāpēc nemaz nav jābrīnās, ja Kates vectēvs izklausās mazliet redzēts. Vectēvu lietas vienkārši ir ļoti lipīgas un, kā rudens krekšķis vai puņķi, pielīp ikvienam, kurš tāds grib kļūt.

    Signe Viška «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).

    Signe Viška «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu»Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
    Tāpēc man tagad šķiet, ka esmu drusciņ Kate, kuras mīļcilvēku tik maigi uzbūrusi Signe, bet Elīna ietērpusi skaistās krāsās mūsu stāstu par tām dienām, kuras tik ļoti gribētos atsaukt atpakaļ. Bet… Bet tagad ledene uz mēles kūst, ne no vectēva kabatas, bet lielveikala celofāna kulītes, un šlāgerradio par ziliem lakatiņiem un ugunskuriem, kas nakts tumsā kvēlo, klusi zuz.

    Atvēliet laiku šim skaistajam vēstījumam – lasiet «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu», priecējiet acis un sirdis, un atmiņu kamolus par vectēviem atpakaļ uz brīdi attiniet…

    Ilustrāciju autore: Elīna Brasliņa;
    Izdevējs: liels un mazs, 2021

  • “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.

    Urzula Paula