Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad? Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.
Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.
Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk. Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).
Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.»(27. lpp.)
Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt»lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.
Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.»(116. lpp.)
Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus. Vīzels manī iesējis kaunu. Es lasīju un man bija kauns par katru nākamo vārdu, kas sekoja, it kā manas rokas būtu piedalījušās šajā baismajā epopejā. It kā mani pirksti būtu nāves pirksti, kuri tver aiz rīkles ikvienu, kurš zaudējis modrību. Man nav spēka. Ir sajūta, ka būtu tikusi pie abonementa uz karātavām. Un tagad ilgi un baisi tur karājos. Kā sienas pulksteņa pendele. Ding-dong. Ding-dong. Ding-dong. «Hitlers ir skaidri pateicis: pirms pulkstenis sitīs divpadsmit, viņš iznīcinās visus ebrejus, pirms viņi dzird pēdējo sitienu.»(88. lpp.)
P.S. Grāmata «Nakts» izdevumu latviešu valodā piedzīvojusi pirms divdesmit viena gada, tāpēc tā noteikti ir grūti nomedījama. Taču, ja rodas iespēja, izmantojiet to. Izlasiet. Nodrebiet šausmās. Padomājiet, kāpēc mēs visu laiku piesaucam «mācīšanos no kļūdām», taču ne velna neesam spējīgi iemācīties.
No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers; Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001
* Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk jau septembra izskaņā, taču biju nolēmusi to atstāt krājam putekļus melnrakstu sadaļā. Šodien nolēmu savam lēmumam «iet ieskrieties»…
Ar krievu rakstnieces Janas Vagneres romāna «Dzīvi cilvēki» lasīšanu man gāja kā ar veļas mazgāšanu un žaušanu uz striķiem, lai žūst – lēni un negribīgi. Spītīgi nelaidu sevi pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Kad tiku līdz divdesmit pirmajai, šķīru atkal pirmo un sāku «ciklu» no sākuma. Un viss tikai tāpēc, ka man bezdievīgi riebjas «veļas žaušana». Bezdievīgi riebjas, ka burti velkas gausi. Nemaz netikuši līdz smadzeņu neironiem, vārdi atraujas no baltajām grāmatas lapām, izplēn nebūtībā. Nespēju atcerēties, ko izlasīju «pirms šī teikuma», un kur nu vēl «pirms lappuses un vēl». Ja prātā atsaucu Vagneres pirmo grāmatu («Vongezers»), gripas pandēmiju, kas vienpadsmit cilvēkiem izvērtās apokaliptiskā dzīvības glābšanas «operācijā», tad šī stāsta turpinājums («Dzīvi cilvēki») atgādināja realitātes šovu, kurā tā dalībnieki atstāti mājā uz neapdzīvotas salas, un tas, kurš izdzīvo pēdējais, tajā «izslēdz gaismu». Pirmais romāns ir par cilvēcības saglabāšanu necilvēciskos apstākļos, tas ir trilleris, kas liek uzvilkt «zosādas jaku» pie pirmā un nenovilkt līdz pat pēdējam šajā grāmatā iekodētajam vārdam, turpretī «Dzīvi cilvēki» šķita kā garš, bezcerīgs monologs, kurš manī ieinteresētību spēja noturēt vien pie pēdējām simts lapaspusēm. Es jutos iesprostota uz šīs nelaimīgās «glābšanas saliņas» kopā ar pārējiem dzīvi palikušajiem. Bet, kamēr viņi cerēja, ka slimība viņiem paies garām, apies ar līkumu, nesajūtot baiļu smaržu, kas strāvoja no katra vārda, kuru tikmēr mēģināju tvert, es cerēju, ka šī «sazvērestība pret nāvi» drīzāk beigsies un atbrīvos mani no šī bezkaislīgā palīgā sauciena, kas tik ļoti atgādina to, ko šobrīd piedzīvojam mēs. Taču «mēs nekur nevarējām aizbēgt». Un nevaram.
Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» – tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt – patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt – apskaust mirušos.
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā. Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusiInta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Karloss Ruiss Safons«Vēja ēna»(Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Vilšanās:
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)
PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:
Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),
taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:
2021. gada TOP 10
10. Inga Gaile «Skaistās»
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu. Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem. Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. (Plašāk par romānu ŠEIT!)
«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs:izdevniecība Helios, 2021)
8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
7. Ramona Indriksone «Es biju cita»
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.) (Plašāk par romānu ŠEIT!)
(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)
6. Sandro Veronēzi «Kolibri»
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami. Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021)
5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»
Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem. (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒ Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.»
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)
4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki. «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus. Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»
«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids? (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»
(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)
1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»
2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies. Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām. Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā. (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)
«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.
Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo! LAIMĪGU 2022. GADU!
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo deglī. Acis pieduras zili sārtajai blāzmai. Saudzīgi. Lai nenodarītu pāri. Karstas eļļas pilieni iecērtas ādā kā asi durkļi. Nevar nokratīt sāpes nost. Atsist pret stenderi. Lai sāpēm arī sāp. Nevar. Pannas mēle pielocīta zem rīvēto kartupeļu masas smaguma. Zeltaini brūna čurkstēšana. Tā tikai čurkstes prot. Pirms aizlido. Un kartupeļu pankūkas uz pannas. Džinsu audumā iekodies taukains traips. Aug augumā. Ielaužas šķiedrā. Okupē centimetru pēc centimetra. Mirkli laimes. Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Ass ūdens vārāmās kannas kliedziens pārtrauc kartupeļu pankūku āriju uz plīts. Verdošs ūdens gāžas pār krūzi. Šķīstošās kafijas smārds sastingst gaisā. Pārakmeņojas klintī. Ventas labajā krastā. Bērni par to reiz klausīsies ģeogrāfijas stundās. Šķībi savilktām sejām. Vārdi no skolotājas mutes birs apaļi kā oļi. Nevienam nevajadzīgi. Skatiens pār plecu. Nolīs pār skolēnu galvām divu acu pāru lietus. Un dreboša roka uz tāfeles rakstīs: «Te dzīvo manas bailes…». Ūdens jau veļas pāri trauka malām. Apskādē raupjo galda virsmu. Rētas nedzimst savādāk. Citādāk. Panna uz šķīvja atgremo pārmocīto kartupeļu pankūku. Vāju. Bez dzīvības pazīmēm. Bakstīt ar dakšu tādu mironi kauns. Pa visu ģīmi. Domas viena otru plosa. Izgraužas līdz kaulam. Un cauri. Zemes garozai. Izgraužas. Pat maitu lijas ir saudzīgākas. Dzīve, uz kuru jūs zvanāt – neeksistē…
Tieši pirms diviem gadiem, vēlā septembra novakarē es noglāstīju kādas grāmatas vāku. Grāmatas nosaukums aicināja «Pāris metru zem ūdens», ielūkoties divpadsmit stāstos, kuriem to autore Ramona Indriksone radusi mājvietu vienuviet – koši sarkanos ietvaros. Drosmīga. Debija. Un autore. Tobrīd nebiju lasījusi nevienu no tiem, kaut arī grāmatas konstrukcijas nesošās sienas vēstīja, ka daudzi no stāstiem pirms tam jau tikuši publicēti ar literatūru saistītos laikrakstos (Punctum Magazine; Domuzīme; Konteksts) un interneta vietnēs (1/4 Satori), liekot lasītāju rīklēm apbrīnā izkalst. Toreiz biju neizsakāmi pārsteigta par Ramonas spēju tik trāpīgi aprakstīt vietas un lietas. Un cilvēkus. Tik vilinoši, lasīt raisoši ietērpt domas vārdos. Pārsteigta par to, kā svešs cilvēks var tik precīzi atrast lasītāja vārīgās vietas. Un mīdīt bez mitas. Tā, ka pāri nepaliek pat tukša vieta. Es dievināju katru no stāstiem. Un vīlos ik brīdī, kad tie aprāvās. Man vajadzēja vēl, bet nākamajā lappusē sākās jauna nodaļa. Jauni galvenie varoņi. Jauns kaceklis. Bija stāsti, kuri, lasot domāju, ir pelnījuši pārtapt romānos. Dzīvē no vāka līdz vākam. Ne no lapaspuses līdz… Ļoti cerēju, ka manas klusās lūgšanas tiks uzklausītas, un kādu dienu, slidinot pirkstus pāri glīti sakārtotajām grāmatu muguriņām grāmatu veikalu plauktos, pirksti aizķersies aiz Ramonas Indriksones romāna vākiem. Divus gadus vēlāk, apsteidzot pirmās rudens vētras un gājputnu spārnu vēdas, tas notiek – apgāda Zvaigzne ABC paspārnē iznāk autores pirmais romāns «Es biju cita».
Romāna galvenā varone Beta ir jauna, aplam no sevis tālu nomaldījies meitene. Beta vienmēr vēlējusies būt cita. Redzēt savu pasauli tikai no droša attāluma. Nepienākt par tuvu. Nepiedalīties. Nogrūst sevi kaktā. Ieslēgt skapī. Izdomāt sevi citu. «Tad es jūtos labi. Neviens man netiek klāt, es aizsedzu savu dzīvi ar lieliem putna spārniem un caur spalvām raugos uz cilvēkiem.»(122. lpp.) Citu. Tādu, kura nenīst. Un kuru nenīst. Tādu, kuru nepamet. Un kura nepamet. Interesanta. Sev un citiem. Izdomāt sevi citā pasaulē. Kur draugiem ir īsti, ne izdomāti vārdi, kuri sastāv no burtu un ciparu virknēm. Kur viņas ķermenis nav viegla ēsma izsalkušiem riebekļiem, kuri sievietes «aprij kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti.»(111. lpp.) Kur uz jautājumu: «Kāda tu esi?» vienmēr ir atbilde. Es esmu cita. Tomēr ir kāds, kam rūp. Un brīdī, kad Beta pēkšņi pazūd, šis kāds būs vienīgais, kurš centīsies meiteni atrast. Tvert atmiņas, kas «kā papīra lidmašīnas planēja gar acīm un piezemējās klēpī.»(236. lpp.) Rast atbildes uz jautājumiem. Atbildēm piemeklēt jautājumus. Uzart pagātni kā atmatā aizlaistu lauku. Glābt to, kas ir glābjams. Bet galvenais uzturēt ticību. Cerību, ka Beta vēl ir tepat (vai tālu)- vietā, kur saule ik dienas cīnās ar melniem mākoņiem par vietu barības ķēdē. Un mēs tāpat.
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.)
Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs. Pirms pāris dienām mikroblogošanas vietnē Twitter pamanīju, ka dzejniece Inga Pizāne dalījusies ar kādu ļoti patiesu, kodolīgu dzejnieka Ronalda Brieža dzejoli:
«Kas ilgi skatās tumsā Kļūst redzīgāks Kas ilgi skatās gaismā Kļūst akls»
Kad izlasīju šīs dzejas rindas, man uzreiz prātā atausa Beta un viņas stāsts. Mēs pārāk bieži cenšamies aizbēgt no realitātes asā smārda. Slēpjamies dīvānos zem segām, romantisko kino vakaros. Lejam saldu zupu acīs un ausīs. Un aizmirstam par tādām Betām, kam dzīvojam līdzās. Vai esam paši. Bet, jo vairāk mēs lasām šādus skaudrus stāstus, jo vairāk skatāmies šajā tumsā, jo skaidrāk mēs spējam ieraudzīt un izšķirt īstās dzīves krāsas. Sajust dzīves esenci. Pat ja tā ieduras nāsīs. Aizsit elpu. No tā nav jābēg. No īstenības nav jābēg.
Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu vecumā nemaz nebūtu ļaunākais, kas varētu notikt)). Kāda no angļu rakstnieces Sāras Pinboro romāna «Viņai nemanot» varonēm apcer mums atvēlēto laiku (vai nelaiku): «Man reizēm gadās par to domāt – par skaļu pulksteņu savairošanos pasaulē un kā tie nepagurdami mēra mūsu laika trūkumu. Mums uz tiem vajadzētu skatīties ar šausmām, tomēr šī vienmuļā tikšķoņa nezin kāpēc nomierina sirdi.» Izņemu no visām pukstētājām baterijas (pirms tam svinīgiļaujot tām izlaist savu pēdējo «tik-tak») un dienas kļūst mēnešiem garas. Caur skrūvspīlēm vilktas. Ziedpumpuri uz iekšu plaukst. Lietus līst atpakaļ mākoņos. Cilvēki pārstāj zaudēt cilvēcību.
Lai arī aprīlis nav bijis pateicīgākais mēnesis literatūras baudīšanai, izlasīto grāmatu konts papildināts ar sešām lieliskām (un mazāk lieliskām) grāmatām. Par vienu no tām, rakstnieka Džeimsa Boldvina romānu «Džovanni istaba», jau vēstīju iepriekš, daloties ar to uz emuāra galvenās sienas. Taču šodienas ieraksts, kā ierasts, top par godu grāmatām, kuras uz tās nenonāca:
Tie, kas aptuveni pārzina augstākminēto grāmatu saturu, varētu ieķert smaidu virslūpas ūsiņās, starp tādiem nopietniemgrandiem redzot arī vienu mazu (turku pupu) bērnu dzejas grāmatiņu (ar lielu dvēseli, protams). Aprīlis, kā zināms, ir LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) mēnesis, tāpēc, ķerot un grābjot pēdējā brīža iespēju izlasīt vēl kādu balvai nominētu darbu, izvēlējos tieši šo dzejas (un ilustrāciju) pērli bērniem (un ne tikai). Tieši šovakar, 30. aprīlī pulksten 21:00 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā ikvienam grāmatmīlim būs iespēja sekot līdzi Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai, lai grāmatu svētkus svinētu kopā. Ar visām 2021. gada nominācijām un nominantiem vari iepazīties ŠEIT, bet par mazu daļiņu no tiem esmu rakstījusi arī emuāra lapaspusēs:
Mūža balvu saņems literatūrzinātnieks Gunārs Bībers, kā arī valodniece un rakstniece Lalita Muižniece, kuras stāstu grāmatas «Pēdas • Melita Rīgā» baudījumam esmu ļāvusies arī es.
Šobrīd manā dienaskārtībā ir Jāņa Rozes apgāda nule izdotie franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāns «No un es», čehu autores Terēzas Sedivas grāmata bērniem «Kurmis melni baltā alā». Tāpat mani gaida iepazīšanās ar rakstniecēm Federīku Basko, Karu Hanteri un Paulu Hokinsu, bet par visu to – nākamreiz…
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MAIJĀ!
Emma Hīlija «Elizabete ir pazudusi»
«Ja es novērsīšos, vai es aizmirsīšu, kas viņa tāda ir?»
Smaga nopūta. Neaprakstāmi smaga. Kā svins. Un tādi svina vārdi šobrīd veļas pāri datora klaviatūras taustiņiem. Aizveļas rakstīšanas mašīnu dzīlēs. Aizrakstās līdz tavas viedierīces ekrānam un ar blīkšķi iekrīt acu kaktiņos. Aizslēpjas aiz plakstiņiem. Nomācošu pārdzīvojumu simfonija. Es ilgi nespēju izlemt, ko darīt ar savām sajūtām. Vai rakstīt par tām garākā emuāra ierakstā vai tomēr likt to kā komatu starp visām šajā mēnesī izlasītajām grāmatām. Komats. Britu jaunās rakstnieces Emmas Hīlijas (Emma Healey) romānu «Elizabete ir pazudusi» visu šo laiku (kopš tā parādīšanās manā redzeslokā) turēju no sevis drošā attālumā. Zināju, kas ir romāna viena no galvenajām vadlīnijām, tāpēc centos savu ziņkāri tajā ielūkoties noslāpēt ar sešām kafijas ar pienu krūzēm (beidzot esmu atradusi attaisnojumu savai atkarībai no kafijas) dienā. Centos izvairīties, jo zināju, ka šis ceļojums galvenās varones dzīves līkločos, aizvedīs mani atpakaļ pagātnē. Kur sāpjpilnas atmiņas, kurkstošu vēderu, gaida, kad atgriezīšos. Gaida, lai piestumtu māgu ar manām skumju asarām. Kas, kā atskabargas, uzar dvēseli kā sen atmatā aizlaistu zemi.
«Laiks kļuvis tik staipīgs.»
Romāna «Elizabete ir pazudusi» galvenā varone Moda meklē savu draudzeni, kaut vienīgā, kura ir pazaudējusies, ir pati Moda. Astoņdesmit divus gadus vecā Moda sirgst ar demenci. Ar katru dienu arvien vairāk izbalē Modas atmiņas. Kā pagalmā izkārta veļa. Saules un vēja izsmieta. Maldīšanās laikā un telpā ved Modu arvien tālāk prom no realitātes. Izšķīdina. Šķeļ Modas prātu arvien sīkākās driskās. Un nedomā salikt tās atpakaļ. Paralēli lasītājam ļauts piedalīties teju septiņdesmit gadus sena nozieguma atšķetināšanā. Rakstniece šos abus romāna motīvus savij kopā kā smalkus dzīparus. Rotaļa ar tekstu (lasītāja «mētāšana» dažādos laikos) ļauj labāk izprast to, kas notiek demences skarta cilvēka galvā. Un tieši šī Emmas Hīlijas spēja, likt man noticēt katram uzrakstītajam vārdam, katrai varoņu darbībai, lasot stāstu par Modu, simpatizēja visvairāk. Es zinu, ko nozīmē būt tuvumā cilvēkam, kurš sirgst ar demenci. Zinu, ko nozīmē meklēt avīzē ietītas lietas. Zinu, ko nozīmē atrunāt no «došanās mājās». Zinu, ko nozīmē atkal un atkal atgādināt par laiku, kurā dzīvojam un, ka «putniņi» uz mikroviļņu krāsns nav jābaro. Ka esam ģimene un neviens nevienu necenšas sazāļot ar kumelīšu tējas palīdzību. Tie bija tikai daži mēneši, bet šīs sāpīgās atmiņas nepametīs mani nekad. Ja ir interese ielūkoties ar demenci sirgstoša cilvēka ikdienā, sekot līdzi pagātnes notikumu ēnām, «Elizabete ir pazudusi» būs lielisks variants. Krāšņa debija. Lielisks tulkotājas darbs. Visas manas zvaigznes – Modai!
«Cilvēki reizēm nodzīvo simts gadu un tā arī neuzzina, kas ir zem viņu kājām.»
(No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018) ⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Elizabete ir pazudusi» tapušas 7. aprīlī
Alekss Maiklīdess «Klusējošā paciente»
«…mēs visi esam savā ziņā traki, tikai katrs citādi.»
Tikko aizvēru grāmatas vākus. Emocijas vēl nenogulsnējušās auļo. Triecas cauri ķermenim kā elektrība. Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.» Mainīgie. Nemainīgie. Vainīgie. Nevainīgie. Uz viens. Divi. Apkārt griezties. Sirdsapziņas pārmetumi. Un nē. Patiesība. Meli. Mīlestība, nodevība. Ļaunums. Vienā katlā vārās. Vārās savā sulā. Nekas nav bīstamāks par cilvēku, kuru nodod vienreiz. Bet vai esi gatavs uzzināt, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru nodod divreiz? Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.»
«Mīlestība, kura nav balstīta uz godīgumu, nav pelnījusi mīlestības vārdu.»
Ir lietas, kuras nav viegli atstāt pagātnē. Un ir lietas, kuras labāk atstāt tieši tur, tajos elles kambaros, kuros tās jau mīt. Ļaut izsāpēt un norimt, nesatricināmā noslēgtībā, ne bakstīt un uzplēst čūlainās rētas, kas kā sērga pakļaus iznīcībai ik vienu, kas tai tuvosies. Zinu, ka liela daļa manu domubiedru īpaši neaizraujas ar dižpārdokļu lasījumiem. Kas der visam, neder nekam. Taču reizēm man patīk (pavisam nejauši) iekrist autoru tīklos, kuri radījuši romānus, kurus lasītāji teju izķer vēl pirms tie paspējuši iznākt no drukas mašīnas. Šajā reizē ļāvos rakstnieka Aleksa Maiklīdesa (Alex Michaelides) debijas romānam «Klusējošā paciente» (The Silent Patient). Romāns var patikt. Var nepatikt. Var kaitināt vai prasīties uz tūlītēju pārlasīšanu. Cik labs tas ir. Pēdējā laikā pārliecinos, ka trillera žanru pārvaldošie autori savus pirmos kaķēnus rada tieši tādus, lai to nebūtu vēlme noslīcināt. Šis nebija izņēmums.
«Es bailes vienmēr biju uztvērusi kā kaut ko stindzinoši aukstu, taču tā nav taisnība – bailes ir svelošas kā uguns.»
Romāna vadmotīvs ir slepkavība un lēna tās anamnēze, lai rekonstruētu noziegumu, par kuru tās pastrādātāja (Alīša) nebilst ne vārda. Kāds ir motīvs? Ko viņa slēpj? Kuru viņa sargā? Pēc nozieguma pagājuši jau seši gadi, bet Alīša joprojām ir mēma. Joprojām vārdi pār viņas lūpām nekāpj, lai attaisnotu sevi. Mēģināt izdibināt patiesību, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ierodas psihoterapeits Teo, kurš ir pārliecināts, ka spēs sievietei palīdzēt. Spēs viņu atkal atgriezt dzīvē. Taču tas kļūst par tik pat sarežģītu uzdevumu kā tvarstīt kūstošas sniegpārslas – līdz ko šķiet, ka atrisinājums jau ir pirkstu galos, straujš notikumu pavērsiens atsviež Teo uz starta līnijas.
«Viens no grūtākajiem soļiem cilvēka dzīvē ir atzīt sev, ka neesi mīlēts tad, kad tev visvairāk bija vajadzīga mīlestība. Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.»
Maiklīdess radījis fantastisku spriedzes pilnu romānu, kura atrisinājums liek asinīm sastingt. Biju jau aplūkojusi citu lasītāju atsauksmes, tāpēc nojautu, ka atrisinājums būs negaidīts. Šī iemesla dēļ, lasot «Klusējošā paciente», pirmo reizi necentos aprēķināt, kurš izrādīsies vainīgais, kura rīcība tiks atzīta par nevainīgu – un tas izrādījās vislabākais lēmums. Lasiet un nedomājiet! Lasiet un baudiet! Ir tā vērts!
«Neviens nepiedzimst ļauns.»
(No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) ⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Klusējošā paciente» tapušas 15. aprīlī
Alesandro Bariko «Misters Gvins»
«Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.»
Kad mājās pārnesu Bariko, vīrs jau zina – būs svētki. Karbonāžu un vīna (uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu) vakars. Arī šodien, pāris stundas pēc tam, kad esmu izlasījusi kārtējo nesatricināmi valdzinošo itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) romānu par neizdibināmo Džesperu Gvinu, ļauju notikt maziem svētkiem uz savas IKEA pannas. Kamēr miltos un olā apviļātie gaļas gabali vienojas kopīgā čurkstu melodijā, atkal pārlapoju «Misteru Gvinu» (Mr Gwyn). Pārlaižu pirkstus pāri zīmuļu atstātajiem nospiedumiem ap skaistākajām (un pamestākajām) teikumu konstrukcijām. Kā nepiepildītu gaidu takām meža biezoknī, kurām līkumu met pat vispārdrošākie zvēri. Un cilvēki.
«Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos.»
«…viņam patīk likt vārdus rindā citu aiz cita, iestrādāt tos teikumos – līdzīgi varētu krikšķināt pirkstu locītavas.» Bariko ir smagsvara čempions. Rakstīšanā. Noliek visus burtus un pieturzīmes uz lāpstiņām. Un lasītājus. Bez piepūles. Ierušinās to prātos (un nedod Die’s sāk labpatikā murrāt). Rekonstruē dzēstās atmiņas. Vai nebijušās uzauž no jauna. Kā zirneklis tīklu. Bezdievīgi skaistu un trauslu. Nevainojamu. Un tēli, kurus no vārdiem izgrebj Bariko, ir tik dzīvi, tik īsti, ka, lasot tos ārā pa vienam no grāmatu lapaspusēm, jābaidās neuzkāpt uz ēnām. Īstu cilvēku. Īstām ēnām. Tās slāj blakus ikvienam rūpīgi izlasītajam (vai izlaistajam) vārdam. Kādā citā vientulībā mēs iespējams būtu «izglābušies no kaut kā baisa.» Kaut kā, kas mūs izģērbj kailus un liek sevi iepazīt no jauna. Kaut kā, kas iegrūž rīklē trulu patiesību. Vai vienkārši no savas dzīves.
«Mēs esam spējīgi uz visu ko. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs ejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.»
Radot «Misteru Gvinu», Bariko ir parūpējies par to, lai katrs lasītājs piedzīvotu nostāšanos Džespera Gvinaliturģijas priekšā. Izjustu kaunu. Un saviļņojumu. Zaudējumu. Piepildījumu. Džespers Gvins ir izzūdošs lielums. Patiesība, kura sastopama reti. Bariko piemīt vārdiem neaprakstāma spēja pakļaut lasītāju sev. Manipulēt. Ievainot. Un uz autora spēju, cik plaši cilvēks spēj atvērt cilvēku, kļūst mokoši noraudzīties. «Misters Gvins» nenoliedzami ir meistardarbs, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kurš lūkojas lieliskas, emociju muskuļus audzējošas literatūras virzienā. Iespējams, šis būs tas atskaites punkts, kurā iemīlēsiet Bariko. Vai bez žēlsirdības ienīdīsiet…
«Mīlestībā melojam mēs visi.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Misters Gvins» tapušas 23. aprīlī
Marts Pujāts «Ej nu ej»
«labu apetīti tikai nenosmērē tapetīti»
Iespējams, viena no «garšīgākajām» šī gada LALIGABA nominantēm! «Ej nu ej», jūs teiksiet, bet izlasījušies (un gardi izsmējušies) cauri dzejnieka Marta Pujāta un ilustratores Lāsmas Pujātes radītajam mirkosmosam, jūs piekrītoši māsiet ar galvu. Māsiet uz visām debespusēm kā, pie auto paneļa piestiprināts, saules enerģiju alkstošs, (veikalā «viss par vienu latu» pirkts) dekors (suņa, kaķa vai pērtiķa veidolā). «Ej nu ej» ir dzejas mozaīka, kuru, reiz iesācis, kopā salikt vēlēsies ikviens.
«skaties, mazais, (…) lai neiziet kā caunai, kura pazaudēja visus šīferus/ lai neiziet kā pērnajam kovārnim, kas trīs reizes ievadīja/ nepareizu durvju kodu»
Katrā lapaspusē kaut kas no bērnības. Un pieaugšanas arī. Darbi. Nedarbi. Smaržas. Nesmaržas. Koki. Logi. Siltumnīcas. Buljons ar lociņiem. Tramvajpieturas. Nepieturas. Laikazoba sagrauztas tantes un onkuļi. Čupakabras. Gurķu mizas uz pieres. Un papīra lidmašīnas (skaita horizontam ribas).
Arī mūsu mājās zināms tas, cik tēta miegs ir svarīgs. Un nenosmērēt paklāju. Un tapetīti arī. Neaizmirst par ūdens (un mākoņu) skaitītājiem. Un, ka baltās jāņogas ir saldākas par sarkanajām. Tāpat mūsu mājās zināms tas, cik liels ir grāmatā ieausto vārdu spēks. Un, cik droši ir sekot katram tādam vārdam līdz pat pasaules (vai lapaspuses) malai (pat, ja tur var nokrist un (drusku) sasisties) vai vismaz līdz miglā ievīstītā bākai. Mani itin nemaz neizbrīna, ka Marta Pujāta vārds un uzvārds atrodams LALIGABA nominantu sarakstā. «Ej nu ej» ir mežonīgs piedzīvojums. Nepieradināms zvērs. Īsts dzejas rokenrols cilvēkiem visos vecumos.
«es redzēju, kā mana mazā māsa bezgalīgā mežā dzērvenītes lasa es redzēju, kā mana māsa meža vaivariņos lēni reibst»
(Izdevējs: liels un mazs, 2020) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par dzejas krājumu bērniem «Ej nu ej» tapušas 28. aprīlī
Sāra Pinboro «Viņai nemanot»
«Īsta mīlestība nenorit gludi.»
Sapņi ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kura kodolam piekļūt vēl nav spējis neviens. Neizdibināmas prāta (un neprāta) rotaļas, kurās cilvēkiem vienmēr iedalīta zaudētāja loma, var tulkot kaut tūkstoš mēlēs, taču patiesu apstiprinājumu tam, kas notiek aiz mūsu skaistajam pierēm, kad aizveram plakstus, lai ļautos vizuālo tēlu saldmei (vai gluži pretēji – slēptos paši no sevis radītu dēmonu kārajam mutēm), nav iespējams. Tomēr, vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kas notiktu, ja savus sapņus spētu kontrolēt? Pārkāpt pāri barjerām, kas šķir realitāti no miega smagās artilērijas zalvju lietus? Vai ļautu sapņiem kļūt par realitāti vai turpinātu turēt zemapziņas ieslodzījumā? Un cik bīstama patiesībā var izrādīties tāda spēle, uz kuras ir likts viss?
«Tu nekad nevari par kādu zināt visu. Ja mēģināsi uzzināt, sajuksi prātā.»
Angļu rakstnieces Sāras Pinboro (Sarah Pinborough) radīto romānu žanru dažādība pārsteidz, taču manā redzeslokā nonākusi, šķiet, vienīgā autores latviski tulkotā grāmata (labojiet mani, grāmatu draugi, ja alojos) «Viņai nemanot» (Behind Her Eyes). Tas ir absolūts psiholoģiskais trilleris, kurš gan nogurdina, gan, lasītāja vēlmē izzināt tālāk notiekošo, velk arvien dziļāk galveno varoņu slimajās fantāzijas un attiecību peripetijās. Mīlas trīsstūris ar 360 grādu leņķu summu. Teatrāli sižeta pavērsieni, kas reizēm liek zaudēt īstenības garšu. Un romāna atrisinājums? Tas šķiet tik netverams, ka «saskaroties ar gaismu, tas varētu sairt». Autore manipulē ar romāna tēliem, romāna tēli manipulē ar lasītāju. Visi kā viens kļūst pat lellēm, kuru auklas rausta neredzams spēks. Un no malas mēs izskatāmies pēc ievainotām stirnām, kuras skatās tieši mednieka bises tēmeklī. Jāsaka godīgi, ka ļoti ilgi nespēju romānu izjust. Sajust ne pirkstu galos, ne domu apcirkņos. Šķita, ka galvenie varoņi vienu un to pašu motīvu maļ uz riņķi. Kā no celiņa noskrējusi skaņu plate. Bija brīži, kad tas neizturami traucēja. Taču man patika ļauties rakstnieces neparastajām rokrakstam, ļauties mazliet sirreālajam stāstam un nokļūt tur, uz kurieni reizēm prāts nemaz nav rezervējis biļeti. Tas mani noturēja līdz pat negaidītajam romāna noslēgumam. Īpaši aizrauties ar «Viņai nemanot» izklāstu nevēlos – šķiet katrs vārds spētu atklāt nianses, kuras interesantāk būtu uzzināt no grāmatas lapaspusēm pašiem, ne no manas datorklaviatūras taustiņu atbalsīm.
«Savādi, cik ļoti citādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar to, kādi patiesībā esam.»
Liels uzsvars (teju vai izšķirošs) romāna likts uz sapņiem un ārpusķermeņa pieredzi (out-of-body experience). Ja šī tēma uzrunā, romāns šķitīs vēl pievilcīgāks. Ja ir iespēja, baudiet «Viņai nemanot» nervu kutinošo sabiedrību. Tā vai nu liks jums grāmatu iemīlēt. Vai ienīst.
«Meli un patiesības ir tikai perspektīvas jautājums.»
(No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) ⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Viņai nemanot» tapušas 29. aprīlī
Katru dienu viens un tas pats. Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi? .stap sat sneiv uneid urtaK
Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!
Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu. Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai. Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam? Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji? Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?
Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā. Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.
Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.
Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību. «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?
No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003
Patiesība. Viens vārds. Četras zilbes. Deviņi burti. Meli. Viens vārds. Divas zilbes. Četri burti. Meli apņem patiesību. Bet tādām «melu apņemtām patiesībām» skaita nav. Tās uzglūn no stūriem. Uzbrūk bez brīdinājuma. Satver aiz rokas. Piespiež pie sienas. Elpo sejā savu sīpolu un rūgtas kafijas smaržu. Aizturi elpu. Aizturi nelabumu, kas ceļas no smaržas, kuru nejauši ieslodzīji deguna dobumā. Aizturi nelabumu, kas ceļas no saspiestās rokas. No piespiestā ķermeņa pie sienas. Aizturi nelabumu no tuvuma. Galvā sāk skanēt brīdinošs signāls. Tev ir jātiek ārā. Evakuācijas plāns ir izbalējis. Domas joņo pa piedūmotajiem «gaiteņiem». Nerod ceļu ārpus. Nolād atbildīgo par nolaidību. Nolād tevi par vājumu. Nolād par bailēm. Bezspēcību. Nolād par šaubām, kurām liec aizšķērsot ceļu. Sāpes. Viens vārds. Divas zilbes. Pieci burti. Nolāpīta matemātika. Noslāpē patiesību dūmu «burzmā». Domas pārstāj joņot. Tu ar švunku atgūsti elpu. Dzer gaisu lieliem malkiem. Un apstulbsti, jo nekas apkārt neliecina par uzbrukumu. Viss ir mierīgs un kluss. Cilvēku straumes plūst garām. Nepaceļ acis. Nodurtie deguni skrāpē trotuāra ādu. Tās ir pāris sekundes. Notiek viss un nekas. Tās bija pāris sekundes. Notika viss un nekas. Bet neviens nepamanīja. Neviens nepārtrauca. Cilvēku straumes plūst garām. Uz sejām uztetovētas vienaldzības izteiksmes. Un nevienādības. Nolāpīta matemātika. Ugunīgi sārtie pirkstu nospiedumi, kas ieēdušies rokā virs delnas, nodevīgi blenž pretī. Smejas par traģēdiju, kas tikko notika visu acu priekšā. Bet neviens nemanīja. Tukšas lelles, kas plūst kā upes straume. Plūst garām. Tu veiksmīgi tos paslēp. Nospiedumus zem džempera piedurknes. Acīmredzamu pierādījumu. Ļauj jaunām domām vaļu. Ieritini zem segām uz spilvena. Iegrūd popkorna tūtu rokās. Ieslēdz televizoru tieši brīdī, kad Džoijs Tribiāni izaicinoši pieliec galvu uz vienu pusi, nomirkšķina savas kastaņbrūnās acis, saldi vaicājot: «How you doin’?». Divpadsmit burti. Četras zilbes. Viens vārds. Attaisnojums. Tu attaisno visu un visus, kas apkārt tev notiek. Attaisno lietas. Attaisno cilvēkus. Tev visam vienmēr līdzi ir «ideāls» attaisnojums. Tikai jāieslidina roka bikšu kabatā. Un tur tas ir. Tik «ideāls», ka jau atkal tev «rauj uz augšu». Tu plivini to gar «tukšo leļļu» acīm. Plivini kā baltu karogu. Pēkšņi tevi pārņēmis nemiers un vēlme, lai ievēro. Tavas iebiedētā mežazvēra acis. Bet tās noēd vienaldzība aiz «garāmslīdošo» plakstiem. Tu meklē mierinājumu, bet no jauna atrodi viņus. Četri burti. Divas zilbes. Viens vārds. Meli.
Keita Elizabete Rasela (Kate Elizabeth Russell) sevi kā rakstnieci pieteica 2020. gadā, kad grāmatu veikalu plauktos nonāca «My Dark Vanessa» – rakstnieces debijas romāns, kurš neatstāj vienaldzīgu pilnīgi nevienu lasītāju, kurš «pieskāries» šī emocijām pārsātinātā stāsta lapaspusēm, kuras sevī, kā paši tā varoņi to dēvē, glabā «tumšu romantiku». Līdz romantikai gan «stiepties un sarauties», taču tumsas tajā, nudien, ir daudz. «Nenomaksāts elektrības rēķins», «polārā nakts», nezinu, kā to sauc zinātnieki, taču izlavierēt cauri romāna «tumšajiem slāņiem» bez «ievainojumiem» ir teju neiespējami. Pirms kāda laika izdevniecība Helios apstiprināja, ka tulkotāja Krista Strode ir ķērusies klāt grāmatas pārnesei latviešu valodā, tāpēc elektroniskajā pasta kastē iekritušais ziņojums, kurš liecināja par to, ka latviešu lasītāju lūgsnas ir uzklausītas un (nē, konditorejas gigants «Staburadze» neatgriež uz savas ražošanas līnijas kūku «Kaprīze») izdevniecības paspārne izdotā, augstāk minētās rakstnieces romāna pārnese latviešu valodā – «Mana tumšā Vanesa», kuru atzinīgi novērtējis pat rakstnieks Stīvens Kings, pēc pāris mirkļiem nonāks grāmatnīcu skatlogos, lika atbrīvot grāmatai vietu uz krēsla blakus gultai. Vietā, kur teorētiski būtu jābūt nakstsskapītim, bet praksē – nav. Lai arī Stīvena Kinga vārds arvien biežāk parādās uz jauno rakstnieku grāmatu «sienām», grāmatnieku «aprindās» liekot jokot par to, ka vienīgais, ko patiesībā rakstnieks patiešām izlasījis, ir kontrakts ar izdevniecību par sava vārda un uzvārda izmantošanu, es pilnībā paļāvos uz lasītāju viedokļiem Goodreads vietnē, gatavojot savas «garšas kārpiņas» psiholoģiskiem labirintiem veidotajam romānam. Lai arī pati rakstniece noliedz jebkādu saistību ar grāmatas varones prototipu, viņa atzīst, ka grāmata tapusi balstoties uz cilvēku pieredzes stāstiem.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir galvenās varones stāsts, kurš plūst no tagadnes pagātnē, no pagātnes tagadnē, atklājot atmiņu nosēdumus, kas iegūluši dziļi upes dzelmē. Tas atklāj rūpīgi slēptu noziegumu, kas gadiem ilgi plosījis galvenās varones dzīvi. Ieslodzījis viltotu emociju vētras epicentrā, sašūpojot katru sperto soli. Uz mēles kūst katrs vārds, kuram jānāk pār lūpām, lai apturētu ļaunumu. Taču katra lieka gaisa svārstība var nonāvēt visu, kam gadiem ilgi ir ticēts. Katram glāstam. Skūpstam. Acu skatam. Mīlestībai. «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. Vanesai izdodas atmodināt dzīvnieku, kas iesnaudies Streina iekšienē. Tas nelaužas uz āru, kā izbadējusies plēsoņa. Nemetas pie kakla un nepārauj tā cīpslas uzreiz. Tas notiek lēnām. Pieradinot. Kā cūku pirms kaušanas. Vanesa ir apburta no tā, cik veikli Streinam izdevies mainīt pasauli ap viņu. Domas par to, ka viņu ievēro vecāks vīrietis, ne pumpām un blaugznām klātie vienaudži, liek «aizpeldēt» arvien tālāk no realitātes. Streins liek noticēt, ka Vanesa ir īpaša – «paredzēta kam vairāk». Spoža un lieliska. Taču patiesībā Streins ir atradis ideālu upuri – vājāko posmu visā elementu kopā. «Izpētīt baru un izvēlēties vājāko.» «Viena aktiera teātrim» uzņemot apgriezienus, Streins pārņem varu ne tikai pār jaunās meitenes domām, bet arī ķermeni. Ar viltu Streinam izdodas panākt to, ka Vanesa notic, ka patiesi to vēlas – ka vēlas tuvību. «…vesela nedēļa, kopš Streina kungs man pieskārās, uzlika plaukstu man uz kājas un atzinās, ka mēs esam līdzīgi – divi cilvēki, kam patīk tumšas lietas. (…) Tagad esmu nepacietīga, varbūt pat izmisusi. Gribu, lai vēl kaut kas notiek (…) man vienalga, kas tas varētu būt – vēl viens pieskāriens, vēl viens kompliments… Nav svarīgi, ja vien tas izskaidro, ko viņš grib, un kas ir notiekošais.» Ja vien viņa būtu reaģējusi pareizi – «atgrūdusi viņa roku un bēgusi prom»? Kāda izvērstos Vanesas dzīve? Vai piepildītos viņas pareģotais: «Ja es nebūtu iepazinusies ar Streinu, šaubos, ka mana dzīve veidotos citādi. Mani būtu izmantojis kāds puisis, pieņēmis par pašsaprotamu, izrāvis sirdi no krūtīm…»
Pagājuši vairāk kā desmit gadi. Vanesa aizvien uztur sakarus ar Streinu. Aizvien uztur pie dzīvības visu notikušo, meklējot atbildes tam, kāpēc pēc visa, kas salauzis viņas dzīvi, viņa joprojām turpina vainot sevi, bet Streinu attaisnot. Viņa visu savu dzīvi būvējusi ap viņu. Vanesa neļauj viņam «aiziet». Aizvien domu atvariem ļauj malt cauri atmiņas. Atkal un atkal atgriezties uz Streina kabineta dīvāna, uz lūpām. Flaneļa palagiem. «…es kļūstu vecāka, un katra aizejošā diena ienes pasaulē meitenes, kuras ir jaunākas par mani, kuras kādreiz varētu nonākt viņa klasē.» Kā rēgs no pagātnes uzgriež viņa numuru un padevīgi klausās balsī, kurai tik neapdomīgi ticējusi. Balsī, kas saldi dūdojusi ausī, kamēr prāts izspēlēja neskaitāmus «spēles» scenārijus. Kamēr «domāja desmit soļus uz priekšu». Domāja desmit soļus uz priekšu, lai nepieciešamības brīdī glābtu sevi. Aprēķins līdz vissīkākajai detaļai. Kāpēc brīdī, kad patiesība nāca gaisā, viņa ļāva ar sevi manipulēt, ļāva padarīt sevi par grēkāzi, ļāva pazemot vienaudžu priekšā. Kāpēc piedeva pēc tam, kad bija zaudējusi visu, bet viņš – neko. Taču kādudien pasaule ap Vanesu un Streinu sāk brukt. Kādas sievietes ziņojums kā epidēmija pāršalc plašsaziņas līdzekļus – vēl viens Streina upuris, vēl viena ievainota un sapluinīta sieviete, kuras dzīvi uz visiem laikiem mainījis «es tikai viegli pieskāros». Šī ir Vanesas iespēja beidzot ietekmēt notiekošo. Brīdis, «kad drīksti būt nevis tas, ko viņš tev izdarīja, bet beidzot tu pati.»
Lielākā daļa romāna lapaspušu manā eksemplārā ir sašvīkātas no vienas vietas. It kā tas spētu kaut ko mainīt. Pasvītrotas psiholoģiski nospiedošas prātulas gan no Streina, gan Vanesas puses. Tā, piemēram, kādā no epizodēm, kamēr Streins turpina potēt Vanesas galvā «sievietes pašas izvēlas būt upura lomā, atbrīvot sevi no personīgās atbildības» poti, Vanesa mēģina sevi pārliecināt, ka nav «upuris, jo nekad nav gribējusi tāda būt, un, ja negrib, tātad tāda viņa nav.» Viņa turpina: «Atšķirība starp izvarošanu un seksu ir prāta stāvoklis. Nevar izvarot to, kurš pats to negrib, pareizi?». Taču vienmēr šajās nevainīgajās «seksa» epizodēs Vanesa domās «aizpeld» tālu prom: «Kamēr Streins darbojas ap mani, daļa manis pamet guļamistabu un ieklīst virtuvē, kur glāze, no kuras viņš dzēra, guļ iemesta izlietnē. Krāns pil, ledusskapis zum. Stāvot pie loga, mana atlūzusī daļa paņem klēpī kaķēnu un noraugās uz kluso ielu lejā.» Vai tas, ko viņai nodara Streins, tiešām ir tas, ko viņa patiesi vēlas, vai patiesās vēlmes izkliedz «zemapziņa»?
Romānā autore vairākkārt atsaucas uz Vladimira Nabukova skandalozo romānu «Lolita», kas arī, kā kādā intervijā atzīst pati autore, viņas dzīvē spēlējis nozīmīgu lomu, esot svarīgu izvēļu priekšā. Tā kādā no epizodēm Vanesa min: «…es nosaucu «Lolitu» par mīlasstāstu, un profesore mani pārtrauca, sakot, sakot: « Šī romāna nodēvēšana par mīlasstāstu norāda uz kļūdainu lasīšanu no tavas puses.»» Tieši tāpat arī jāsaka par «Mana tumšā Vanesa» – tas nav mīlasstāsts, lai arī cik nepiesātināmas vēlmes pēc mierinājuma vadīta galvenā varone to cenšas tā pozicionēt. Atzīt, ka tas nav mīlasstāsts, nozīmētu atzīt to, ka viņa patiesi ir bijusi pedofila upuris. «Starp elsošanu viņš uzstājīgi nočukst: «Es gribu, lai tu beidz!» Es gribu, lai tu pārtrauc, es nodomāju, bet skaļi nesaku – es to nespēju. (…) Viņš turpina kustēties – tagad ātrāk, un tas nozīmē, ka viņš jau ir tuvu. Vēl kāda minūte. Man cauri iztriecas doma – vai tā ir izvarošana?»
«Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Ļoti lielu lomu autore romānā likusi «spēlēt» apkārtējai sabiedrībai – gan tiem, kuri ir bijuši līdzās un nav manījuši neko, gan tiem, kuri ir manījuši, bet izlikušies, ka problēmu nav, gan tiem, kuri ir centušies iejaukties, bet nesekmīgi. Reizēm bija sajūta, ka Vanesas mammu nepieciešams iepļaukāt. «Kāpēc tu neko nedari, sieviete?!», domās kliedzu uz viņu. Taču man par atbildi nāca kārtējie attaisnojumi: «Reizēm man likās, ka tādā veidā par tevi rūpējos. Policija, advokāti, tiesa – es negribēju, lai tevi saplosa.» Tavas «rūpes», mīļo cilvēk, nesa jaunus «upurus». Klusēšana šādos gadījumos ir varmākas saldāmaize. Ievārījuma burka, kurā ieņurkot līdz viduklim.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. Manu prātu joprojām vajā kāds citāts: «…jūtos uz pusēm pārplēsta, kad viņš stumjas manī iekšā. Droši vien tā jutīšos vienmēr, tomēr es to gribu. Man jāgrib.» Ne piecpadsmit, ne divdesmit divu, ne četrdesmit, ne četrdesmit piecu gadu vecumā cilvēkam (nesievietei, ne vīrietim) tā nav jājūtas. Tas ir vājprāts, kuram nav jānotiek. Viena no lietām, kuru uzteic lielākā daļa lasītāju, ir rakstnieces izvēle «neromantizēt», «neizskaistināt» galveno varoni (Streinu), neatveidot tādu, kurā iemīlēties būtu gatava jebkura sieviete, bet tādu, kuram, visticamāk, uz ielas paietu garām neatskatoties. Tas liek nenomaldīties no realitātes takas. Patiesība vienmēr atrod ceļu, lai cik ļoti nomaldījusies tā būtu. Aizmirstiet tādas frāzes kā «nevis mēs izvēlējāmies būt bezpalīdzīgas, bet pasaule piespieda mūs tādām būt» vai «kurš gan būtu mums ticējis, kuram tas būtu rūpējis?» Mums rūp! Tikai runājiet! Neklusējiet!
No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2021