Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu.
Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs nesaprotu, cik daudz drīkstu gribēt. Vai tagad drīkstu smaidīt? Un tagad? Drīkstu grauzt cepumus un ābolus starp ēdienreizēm? Drīkstu nopaijāt bērna galvu? Drīkstu pukstēt vīram par savām sīkajām nebūtībām? Drīkstu kārtot ziedus vāzē? Un lasīt grāmatas, kas klātas putekļiem no neskaitāmām dienām?
Un tagad?
Vai drīkstu?
Drīkstu!
Bet vai spēju?
Mēs bēgam no ikdienišķa prieka, jo pēkšņi ir sajūta, ka neesam pelnījuši laimi. It kā būtu izrauts gabals no mūsu miesām. Un piepeši mēs vairs neesam mēs. Taču, lai cik nepanesami smagi tas nebūtu, mums jāatgriežas pie savām normālībām. Cepumiem. Ziediem. Bērniem. Grāmatām.
«Pie kara pierod» ir viena no baisākajām, bet patiesākajām atziņām, kuras šajās neskaitāmajās dienās esmu dzirdējusi. Neviens negrib pierast pie… Bet cilvēki gadiem un gadsimtiem cauri ir pierādījuši, ka ir olimpiskie čempioni «pierašanā pie», taču jūtu, ka šis ir tas brīdis, kad būsim spējīgi nokāpt no pjedestāla.
Šis ir karš, pie kura mēs nepieradīsim.
«Ir gājuši gadi, gurdeni, skrambaini
Gūstekņi (71. lapaspuse)
kā gūstekņi no tām tālajām, gaišajām dienām.
Ar atmiņām par tevi es klīstu pa šo pasauli,
rūgts kā degums, vientuļš kā īkšķis dūrainī.»
Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos.
Tā kā šajā brīdī esmu vīlusies pasaules iekārtojumā, nevēlējos arī vilties lasāmmateriālā, tāpēc savā nebeidzami plašajā «izlasīt vismaz tuvākā pusgada laikā» sarakstā nolēmu atrast lasāmvielu, kas pavisam noteikti nepievils – tā nu otru reizi iekritu dzejnieka Arvja Vigula pantu tīklos – pirmajā reizē tas bija dzejas krājums «5:00», kur katrs dzejolis kā vesels romāns ierāva mani notikumu atvarā. Sagrieza galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmeta ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Toreiz man tā šķita viena no skaistākajām un interesantākajām dzejām, kuras kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Ekspedīcija, kuru būtu gatava ieteikt ikvienam, kuram sākas alerģiska reakcija, redzot vārdus, glīti sakārtotos stabiņos. Šajā reizē tas ir «Blusu cirks».
«Viņai bija maiga āda,
Fado (52. lapaspuse)
viņš izvēlējās viņu pēc taustes,
kā tirgū izraugās augļus,
kas sapūs neskarti uz galda.»
Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).
«Mīlestība ir neprāts,
Mīlasstāsts (51. lapaspuse)
mīlestība ir traka,
skauj ciešāk sevi, skauj
sava apskāviena trakokreklā.
Un tikai nelaid sevi vaļā,
jo, iespējams, pēc tam
tev vairs nekad
nedabūt sevi rokā.»
Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.
«Pieteikties par brīvprātīgo
Mīlestības dzejolis #451 (29. lapaspuse)
klīniskajiem pētījumiem,
lai izstrādātu vakcīnu pret salauztu sirdi?»
«Blusu cirks» (2017-2020)
Izdevējs: Neputns, 2021;
Dizains: Armands Zelčs
Es esmu es.
No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.
«Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves. 
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi. 
Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)
Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)
Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.
Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)
Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus. 
Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.
Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.
Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.
Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.
Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.
Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai mājdzīvniekus, uzvarētāja meklēšanu miera vējos var pārtraukt, jo tas ir tas brīdis, kad jau skatāties uz uzvarētāju. Man šķiet, šim sarakstam var pievienot arī vectēvus.
Ar dažu dienu intervālu manā izlasīto grāmatu sarakstā pievienojas jau otrā grāmata, kura lasītāju ieved pasaulē, kuru apdzīvo vectēvi un viņu dzīto sakņu atvases. Varētu padomāt, ka vectēvi izraisa atkarību kā saulespuķu sēklu graušana vai kafijas ar pienu dzeršana, piekožot klāt vafeles ar vaniļas garšu vai šokolādes krēmu pa taisno no burkas. Bet tā patiešām arī ir. 
Ja to patīkamo kņudoņu pakrūtē, kuru iespējams saķert, lasot zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu «Bēguļi» (Rymlingarna) pārvērstu elektriskajā lādiņā, es ar elektrību, domājams, spētu apgādāt veselu Rīgas guļamrajonu. Vai pusotru.
Pēc grāmatas izlasīšanas man uznāca skumjas un es sapratu, ka ilgojos pēc sajūtas, ka blakus ir vectēvs, tāpēc gūglēju «vectēvu īre», bet atradu izdevīgākās SUP dēļu nomas iespējas (nebūs sezonai, bet «pieglabāju»).
Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).
Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.