«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse
Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.
«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse
Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.
«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse
Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).
«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse
Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.
«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse
No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos. 
Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).
Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.