Šodien, Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, esmu nolēmusi aizsākt rakstu sēriju, kurā īsi atbildēšu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses».
- Kas ir pirmā grāmata, kuru Tu atceries izlasījis/-usi?
Bērnībā nebiju grāmatu lasītāja. Biju skatītāja. Man patika grāmatas šķirstīt. Varēju stundām ilgi pētīt ilustrācijas, čubināt lapas, taču man nekad prātā nebija ienācis, ka arī burtu kopāsavilkšana varētu radīt manī labsajūtu. Taču bija arī gadījumi, kad nejaušības rezultātā gadījās izlasīt pa kādai grāmatai. Un pirmā, kas man nāk prātā ir Džoisas Lenkesteras Brislijas «Vēl viena mīlulītes stāstu grāmata». - Vai kāds Tev lasījā priekšā, kad biji mazs/-a?
Ja vien vecmammas skaļi lasītā «sējas un ražas» avīze skaitās, tad – jā, protams. Taču atceros arī nedaudzas epizodes pirms gulētiešanas, kad man blakus apsēdās tētis un lasīja latviešu tautas pasakas. (Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka abas priekšā lasīšanas epizodes būtu ietekmējušas manas attiecības ar grāmatām bērnībā.) - Kas ir Tavs visu laiku mīļākais grāmatas varonis?
Rūtas Šepetis romāna «Jūras sāļums» viens no galvenajiem tēliem – Florians. Autore man nedeva nevienu citu variantu, kā vien iemīlēties (sirsniņas (daudz sirsniņu)). - Kurš ir Tavs visu laiku mīļākais autors un šī autora mīļākā grāmata?
Mīļākā autora man nav, taču ir autori, kuru radītos darbus es lasu ar lielu aizrautību un ar nepacietību gaidu iznākam jaunus – no latviešu autoriem tie ir – Jana Egle, Ramona Indriksone, Agnese Zarāne; ārzemju – Karloss Ruiss Safons, Alesandro Bariko, Delfīne de Vigāna.
Ja man jānosauc mīļākā grāmata, kuru radījis kāds no nule minētajiem autoriem, tā viennozīmīgi ir Karlosa Ruisa Safona «Vēja ēna». - Kura grāmata ir mainījusi Tavu dzīvi?
Katra grāmata manī kaut ko maina. Cilvēki izvēlas iet pie terapeita un savas problēmas un sāpes izrunāt tur, ērtajā terapijas kabineta krēslā. Vai aiziet uz mežu piekliegt kokus pilnus ar savu «ĀĀĀĀĀĀĀ». Citi izvēlas nolēkt no tilta. Es izvēlos lasīt grāmatas. Tajās esmu sevi iepazinusi no jauna. Un man patīk tas, ko redzu, skatoties uz sevi šodienā. - Kurš ir Tavs mīļākais žanrs?
Vēsturiskie romāni un ģimenes sāgas ir pirmais, kas man nāk prātā – tad jau laikam būs trāpīts (grimst!). - Kurš žanrs nav tavējais?
Fantastika. Un nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka neesmu to pat aptaustījusi. Es nezinu, kas tas ir un ko viņš ziemā ēd, bet tas varētu būt uzdevums!
Vēl mani ļoti atgrūž sevis izzināšanas un pilnveidošanas grāmatas. Rokasgrāmatas par to, kā labāk būt. Man nevajag grāmatu, lai es zinātu, ka reizēm daru dzīvi nepareizi. Paldies! - Kuru autoru Tu labprāt satiktu dzīvē?
Es nemīlu satikt cilvēkus. Īpaši tādus, ar kuriem jāveic iepazīšanās rituāli. Bet, ja paskatīties no attāluma, kāpēc ne – tad varētu jebkuru, pat Guntaru Raču. - Vai esi kādreiz saticis kādu autoru aci pret aci? Kā tas notika?
Autoru, šķiet, ka nē. Bet, ja tas skaitās (un neskaitās, es zinu, bet gribu to izrakstīt) Korāna tulkotāju (Imantu Kalniņu) gan. Biju nedaudz aizkavējusies skolā (Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola), un, steidzoties ārā pa parādes durvīm, es vienkārši ar tām uzskrēju virsū Imantam Kalniņam. Tas bija vistiešākais «aci pret aci», jo mūsu acu skati patiesi satikās un ilgi, ilgi nešķīrās. - Kam Tu dod priekšroku – papīra grāmatām, e-grāmatām vai audiogrāmatām?
Papīrs. Tikai un vienīgi. Smaržot un bužināt. Šķirstīt. Uzliet kafiju. Iespiest šokolādes pirkstu nospiedumu. Veikt piezīmes uz lappušu malām. Iezīmēt sirsniņas un «kolsD».
Papīrs dod grāmatai dzīvību.