Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.
Marija Dzeisla «Vysta smierts»

Marija Dzeisla «Vysta smierts»

«gribieji radeit vīnu pasauli
otkon sagouja sazyn cik»

6. lapaspuse

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt plaukt. Putns grib lidot atpakaļ, cilvēks grib iekāpt pazemē. Pat ellē sācies sajukums, nelabajam meklējot patvērumu no tevis.
Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Kāpēc iztaisies par mocekli mocekļu barā?
Tavu darbu valoda ir vēl svešāka. Svešāda ir tavu padoto daba. Tā neizpaužas cilvēks. Tā neizpaužas dzīvnieks. Vājums ir tas, kas tā izpaužas.
Tulkojot valodu, kas laužas ārā no tevis kā atvemts kuņģa saturs pēc saķerta vēdera vīrusa, var zaudēt prātu.

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

«feisbukā mane nabeja
teleponam nūgrīžu skaņu
vacapā nivīnam naraksteju
skaipam beju aizmiersuse paroli
draugi ir vacmūdeigi
tviterī jau vaira na tys
pinterestā vīnys boubys
da i vyspuor vyss rībās
siežu iz pūda
šaļteņa laimis»

21. lapaspuse

Marija Dzeisla «Vysta smierts»
Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrīt vēstule no Valodu mājas, mani pārņem patīkams satraukums, jo zinu, ka tajā mani sagaida reibinoši patīkama iepazīšanās ar kādu no izdevniecības jaunumiem, kuri manā lasītājas pieredzē ne reizi nav likuši vilties. Patiesi liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka šoreiz Valodu māja man piedāvā iespēju iepazīties ar Marijas Dzeislas dzejas krājumu – dzeislinīku «Vysta smierts».
Pirmkārt, iemesls, kāpēc izvēlējos iepazīties ar «Vysta smierts», lai arī esmu dzimusi un augusi kurzemniece, kura joprojām dzīvo starp cilvēkiem, kuri vārdiem galotnes norauj, nevis pieliek priedēkļus, piedēkļus, sakņu saknes un galotņu galotnes, ir tas, ka divdesmit pieci procenti asiņu, kuras plūst caur cauri manu vēnu, ir latgaliešu (un nevis kafijas ar pienu, kā citiem labpatiktu domāt). Mana tēva māte Antonija bija īstena latgaliete. Vecmammu iepazīt man neizdevās. Mūs šķīra nāve. Taču par šo savu nezināmās (un vēl neizpētītās) dzimtas vēstures lappusi esmu ļoti lepna.
Otrkārt (gan jau bijāt izsapņojuši, ka pēc tik gara pentera es būšu aizmirsusi par otrkārt, ha), «Vysta smierts» relīzē par Mariju Dzeislu teikts tā : « – tas ir pseidonīms, aiz kura nav jāmeklē personība, bet gan plūstoša identitāte, kas mainās atkarībā no vēstījuma un pat spēj pārvietoties laikā.» – šī nezināmā aptaustīšana «pa gabaleņam / pa dzeisliņai» (4. lpp.) šķiet tik pat aizraujoša, kā «kārmānā atrast sauvi kaštanu, beijušo dzeivūkļa atslāgu i lītuotu sejis masku» (5. lpp.) Šādu iespēju būtu neprāts laist garām, īpaši jau tādēļ, ka, ļoti iespējams, šeit būšu atradusi atbildi uz savu «Kas tu taids / Kaids tev sakars ar Dīvu» (15. lpp.) jautājumu.

«Dzejūli kai duraki stouv pi lūgu, pi durovu
Nā, nivīna naīlaisšu
Pošizolaceja gols golā»

50. lapaspuse

Marija Dzeisla «Vysta smierts»
Dzejas krājums «Vysta smierts» («vistas nāve» un «visa tā nāve» – vārdu spēle) sastāv no sešām daļām : «Marija»; «dzejs sadzeis»; «ups»; «ustobā»; «dzeraune» un «maņtinīki».
«Marija» meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Par to, kāpēc ir tik grūti piedzimt par sievieti. Un kāpēc ir tik sāpīgi dzemdēt dēlu. «dzejs sadzeis» vēsta par dzejas (un dzejnieku) likteņiem. Vai maz kāds no jums zina, ka «rudinī dzjnīki palīk troki» (13. lpp.)? Vai to, ka «Ar literaturu vyss ir vīnkuorši / Pajem lapeņu i pīroksti» (28. lpp)? Trešā daļa «ups» satricina «vysu kustamū i nakusteigū montu» (31. lpp.), jo izrādās, ka «Kulturkapitala fondā nav nivīna latgaļu romana» (33. lpp.) Ustobā, kā jau «ustobā» – «koktā atrodu svešu smierti / aizmiersuši». (51. lpp.) Karantīnas, pašizolācijas, dabiskās atlases, bet visam pa vidu «muna vysta pasauļa radeituoja / nūdēja ūlu / rikteigs kosmoss». (43. lpp.) Latgales lauku vēsmas atnes «dzeraune». Tikai Latgales laukos, «kod gūvs smaida / Džokonda nūbuolej iz klāva sīnys / iztrīpta ar syudainu asti i kreitu izbeleita». (60. lpp.) Tikai Latgales laukos «Dīvs ari vaira na tys / es jam praseju – dūdi maņ mīru, dūdi maņ svātu mīru / jis atsyuteja elektromontīrus i greideri / mežstruodnīku brigadi boltā busā i socialū darbineicu». (75. lpp) Noslēdzošā daļa «maņtinīki» ir kā svētbilde, kuru vecvecāki atstāj mantojumā (manā gadījumā tā bija Nescafe kafijas bundža pilna ar sarūsējušām skrūvēm un naglām). Jātur vēsā, bet sausā vietā, lai nesabojājas. Vai jāieskenē datorā – «Niu jei byus digitala i myužeiga kai elektreiba» (87.lpp), galu galā «papeirs pacīte vysu, monitors pacīss vēļ vaira» (82. lpp).

«anorekseja ir kai ateisms
kas tī par bārnim niu
nikuo naād»

86. lapaspuse

Marija Dzeisla «Vysta smierts»
Šobrīd mēs pieredzam laiku, kad mums vairāk kā jebkad agrāk jāapzinās sava latviskā identitāte, neaizmirstot, ka to veido arī Latgale, latgalieši un latgaliešu valoda – tikai kopā mēs radām Latvijas valsti. Noteikti lasiet Dzeislu. Lasiet «Vysta smierts». Lasiet, pat ja jums liekas, ka tā ir «tikpat touli, kai nazkod beja cara laiki.» (93. lpp.) Marijas Dzeislas «Vysta smierts» tikai pierāda to, ka valodas barjera ir viegli pārkāpjama – lai arī cik dažādi mēs šķistu – mēs prastu saprasties pat bez vārdiem.
Marijas Dzeislas «Vysta smierts» ir bijis interesantākais literārais izaicinājums manas lasītājas (karjerā) mūžā. Es ne tikai pārvarēju savas bailes no ielasīšanās svešā valodā, bet to vienlaikus izbaudīju uz visiem iespējamajiem procentiem. Šobrīd jūtos kā zibens apžilbināts briedis, kurš nezina, uz kuru pusi tagad skriet. Ko ķert un ko grābt. Šī ir dzeja, kuru nevaru iedomāties latviešu valodā. Latgaliešu balss tajā iedveš dzīvību. Dzīvāku par mani un tevi. Marija Dzeisla deviņdesmit sešu lapu laikā pieradināja mani pie latgaliskās būtības. Es satvēru skumīgas notis un ļāvu tām aiztecēt asprātīgos teikumos. Es atcerējos bijušo (dzīvi, ne draugu, bet varbūt tas ir viens un tas pats), esošo un iztēlojos, kāda būs nākošā. Satiku nāvi tik bieži, ka, šķiet, ir kļuvis mazāk bail. Redzēju, kā mainās gadalaiki. Raksturi. Atcerējos, kā garšo cukurā pamērcēts rabarbera kāta gals. Bridu upi un bezdarbnieku pabalstu. Dabūju «līceibā četri latvīšu volūdā / es namuoku, komatus». (81. lpp.)

«cylvāks bez izlūksnis, cylvāks bez veižu»

25. lapaspuse

Marija Dzeisla «Vysta smierts»
Pateicoties oriģinālajam dizainam,«Vysta smierts» burtiski pārtop Marijas Dzeislas četrpadsmitajā lapaspusē aprakstītajā «literatura kartona kasteitē» – tas nav iesiets vākos, bet, pārlocītas uz pusēm, iekšlapas (starp kurām iekļauti arī iespējami sarežģītāko vārdu skaidrojumi literārajā valodā) cieši tur plāni kartona vāciņi. Šī īpatnība nav īpaši pateicīga, ja esat pieraduši pie ērtībām (dušas dzīvoklī un atejas, kura nav jāmeklē pagalmā vai gaitenī), taču reizi pa reizei arī šādiem izaicinājumiem jātiek pāri. Bet cmuki jau bez gala…

«ka nivīna vairs nabyus, nabyus nivīna
Dīvs izīs iz gaņku dabasūs
atsasēss, vērsīs i klusēs

kopeja kruškā atdziss, izmierks capumi vokora rosā
div vabalis ruopuos
Dīvs dūmuos

ar kū voguls atsašķir nu vabalis
i kur beja pruots radeit tik daudzi volūdu
ka niu navā nivīnys»

96. lapaspuse

*Atvainojos par pareizrakstības kļūdām, ja tādas iezagušās, pārrakstot tekstu latgaliešu valodā

Fotogrāfiju autore: vācu fotogrāfe Elēna Helfrehta (Elena Helfrecht)
Dizains: Ilzes Kalnbērziņas-Prā / «Kolektīvs»
Izdevējs: Valodu māja, 2021