POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Laimīgi līdz mūža galam?

by

lasu

Labdien! (tagad nospied divus enterus)

Rakstu Jums saistībā ar plaisām Mūsu attiecībās! (~~kāpēc tu raksti «mūsu» ar lielo burtu, it kā Mēs būtu kaut kas īpašs~~ – ~~kā sarkanvīns pie ātri vārāmajām nūdelēm~~) Jūsu vienaldzība (~~kā viņa pretblaugznu šampūna smarža iesūkusies spilvendrānā~~) dziļi aizskar. Ievaino(– jums ir nāvējošs, un to saka nevis tava iekšējā drāmas karaliene, bet diploms par astoņu Doktora Hausa un divdesmit Grejas Anatomijas sezonu noskatīšanos). Man nebija ne jausmas (~~tu patiesībā zināji to pirms laikiem (un dislaikiem)~~), ka reiz Mums piederēs pagātne, kuru Jūs nevēlēsieties atgūt (~~tāpat, kā to ķīniešu vāzi, pasūtītu no kādas tiešsaistes iepirkšanās platformas (tev nemaksā par reklāmu, nomierinies), kas tagad stāv nobāzta sekcijas~~ ~~viņā galā~~ – ~~aiz vodkas (un tonika) glāzēm, vai herpes vīrusu~~). Kur lai es tagad lieku tās ēnas? (~~patiesībā nekādu ēnu nav (un nevar būt), šajā bēdu ielejā saule nav spīdējusi jau deviņsimt astoņdesmit sešas dienas (nolādēts, tu joprojām tās skaiti)~~) Vai tās beigs krist pašas no sevis? (~~tev izbeigušies plāksteri, šoreiz tu nevarēsi sevi izārstēt~~). Un ja nē – vai pienāks diena, kad man tās būs jānožmiedz? (~~man vajag, lai viņš pasaka, ka man jānopērk paklājs, zem kura paslaucīt savas bēdas~~) Es (~~jau iepriekš (vēl pirms bijām dzimuši)~~) ļoti atvainojos, ka Mums tā (ne)sanāca. (~~tu gribēji redzēt, kā viņš noveco; kā gadu no gada mainās tapešu raksts uz dzīvojamās istabas sienām~~)
Mēs gribējām ticēt tam, ko redzējām, bet noticējām visam, ko neredzējām. (~~tad kāpēc viņš negrib ticēt pagātnei (tu labāk pajautā, vai viņam pakausī ir acis)~~)

~~Paldies par klausīšanos!~~ (~~nē, nē, nē, dzēs nost~~)

Pielikumā nosūtu Jums savu salauzto sirdi! (~~neaizmirsti pievienot pielikumu, visi, kuri to aizmirst izdarīt, izskatās drusku pēc muļķiem (vai līkročiem)~~)

«Cilvēka balss ir tas pavediens, kas saista dvēseles. (..) Tā ir tikpat būtiska kā pati dzīve, jo tā mums palīdz mīlēt un tikt mīlētiem.»
257. lapaspuse

Kāds gudrs cilvēks (tā laikam būšu es) ir teicis: «Sviniet grāmatas, ne gadus!», tāpēc es tikko nosvinēju savu šī gada simto (izlasīto) grāmatu. (~~vainojiet mani, taču~~) Ļoti iespējams, esmu atklājusi ilgas dzīvošanas recepti (tā mazliet smaržo pēc tipogrāfijas krāsas, ziniet)!
Ja līdz šim es domāju, ka labākais veids, kā izdzīvot svētkus (un dienu), ir līdz padusēm (ar kūkas dakšiņu) ierakties Cielaviņā, tad tagad – ka nav nekā labāka, kā svinēt, lasot grāmatu par… grāmatām.
Šoreiz par tiešu trāpījumu (sirdī un) simtniekā varu teikt paldies izdevniecībai Evita, kura lutina latviešu lasītājus, novācot (un lasītājiem piedāvājot) augstvērtīgu un izsmalcinātu (pilnīgi bez sarkasma) romantiskās daiļliteratūras ražu. Ja būtu turpinājusi (pirms gadiem aizsākto) tradīciju, rakstīt par katru izlasīto grāmatu, starp bloga lapaspusēm, noteikti būtu pamanījuši arī manas izrakstītās sajūtas par Emīlijas Henrijas «Pludmales romānu» (kas bija lielisks (manas piecas Goodreads zvaigznes neļaus samelot)!).
Ja iepriekš romantisko literatūru lasīju pusslepus (ar plaukstu aizsedzot vāciņu), tad tagad šķiet, ka Evita ir pacēlusi šo žanru citā – augstākā līmenī, un no grāmatu kules publiskā vietā izvilkt grāmatu par mīlestību vairs nešķiet neglaimojoši vai «izmeklētas literatūras lasītāja» statusu demoralizējoši, bet gluži pretēji – pašpārliecināti (~~un seksīgi~~).
Tāds ir arī Džūlijas Vīlenas (Julia Whelan) romāns «Paldies par klausīšanos» (Thank You for Listening), kuru no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa.

Tas, ko varu atklāt bez apkārt(vārdu)ceļiem – romāns «Paldies par klausīšanos» īpaši uzrunās tos, kas grāmatas mīl lasīt ne tikai ar acīm, bet arī ausīm, jo tā pamatā ir stāsts, kas atklāj ne tikai audiogrāmatu ierunāšanas burvību, bet arī līdzi nesošās grūtības, kuras Džūlija Vīlena, būdama (ne tikai aktrise (grāmatā atspoguļojot arī kino industrijas dzelmes un virsotnes) un rakstniece, bet arī) audiogrāmatu ierunātāja, nav izdomājusi Mēness fāžu ietekmē.

«Mēs nevaram nodzīvot vairākas dzīves un beigās izvēlēties to, kuru gribam. Diemžēl.»
418. lapaspuse

Viņa – dzīves apbružāta («satriecoši viduvēja sieviete ar acs apsēju») izbijusi aktrise, kura pievērsusies audiogrāmatu ierunāšanai. Viņš – romantisko audiogrāmātu ierunātājs, kura balss dēļ sievietes (~~un, bez šaubām, daļa vīriešu~~) pamestu savus partnerus, lai turpmāko mūžu pārtiktu no balss saišu simfonijām. Taču, ja ir kāds, kurš vislabāk zina, «kāda ir sajūta, kad pasaule izklājusies tev pie kājām un tu pār to paklūpi» (215. lpp.), tad tā ir Viņa. Un tas ir Viņš.
Viņa gaida, kad kāds pametīs glābšanas riņķi (jo negrib mācīties peldēt). Viņš – ka no okeāna atkal pārtaps par smiltīm.
Viņi abi vienlaikus ilgojas un baidās atgūt to, kas tiem agrāk piederējis. Un to, kas tie agrāk bijuši. Taču, vai viņi būs pietiekami drosmīgi, lai spertu soli pretī viens otram, pieredzot to, ko nozīmē dzīvot pa īstam, neizraisot katastrofu?

«Mēs lūstam tik daudzos dažādos veidos. Bet tas nenozīmē, ka esam salauzti.»
392. lapaspuse

«Paldies par klausīšanos» man (par citiem atbildību neuzņemos) šķita, kā ne tikai straujš, aizraujošs, nerimstoši asprātīgs un, protams, (veselīgi) romantisks skrējiens cauri dažādu formu un satura attiecībām – gan tuvām un tālām draudzībām, (izstaipītām) ģimenes saitēm un to, kas liek sirdij izpukstēt ārpus ritma – bet arī dziļu pārdomu un klusuma caurvīts motīvs, caur kuru saprast, kam (kuram un kāpēc) mūsu dzīvēs ir iedalīta titulloma.
Bet galvenokārt šajā romānā es dzirdēju tiešo runu par sevis pieņemšanu. Un skaistumu, kuru patiesi varam saskatīt, ja vien protam ielūkoties savas dvēseles spogulī.
Mums katram ir tiesības justies tā, kā mēs jūtamies. Mēs esam parādā tikai un vienīgi sev, taču tas nenozīmē, ka mums jāpaliek parādniekiem.

«Ja vēlaties citiem kaut ko dot, tad dodiet viņiem patiesību.»
45. lapaspuse

(~~sentimentāla atkāpe~~) Romāns «Paldies par klausīšanos» mani uzrunāja ne tikai visa augstāk minētā, bet arī dziļi personīgu paralēļu dēļ.

Kamēr Vieni romāna varoņi cer aizmirst pagātni, Otri no pagātnes aizmiršanas nespēj izvairīties. Tas rosināja domāt par to, kā tad īsti ir – «pirms dzīves beigām aizmirst visu, kas padarījis dzīvošanas vērtu, ir nežēlība vai žēlsirdība»? (193. lpp.) Arī mana (tāpat, kā Viņas) vecmāmiņa sirga ar demenci, tomēr tikai līdz ar šī romāna lapaspusēm, es spēju rast (nelielu) mierinājumu sev – ka (ļoti), iespējams, tā nebija nežēlīga sindroma izpausme, bet augstāko spēku labvēlība.

Tāpat (teju uz ādas) līdzizdzīvoju Viņas apjukumu, izjūtot tik spēcīgu saikni ar kādu, kuru nekad neesi redzējis.
Manā (mūsu) stāstā – mūs kopā saveda viena elektroniskā pasta vēstule, kurai sekoja vairākus mēnešus gara sarakste. Tās laikā tā arī neapmainījāmies ar saviem (~~Mārītes foto kompanijas~~) portreta foto. Mēs nezinājām, kādā krāsā ir mūsu balsis, vai kā garšo mūsu smiekli, bet jau bijām izsapņojuši savus bērnus un hipotekāro kredītu. Tas bija pirms četrpadsmit gadiem. Divpadsmit no tiem esam precējušies.

Esmu pārliecināta, ka Džūlija Vīlena spējusi iedvest cerību ne tikai sava romāna varoņos, bet arī lasītājos (paceļu roku (varbūt pat abas)) – ikviens, zaudējis savu sapņus, var atkal iemācīties tiem noticēt!

Ja arī jūs mirstat badā (uztaisiet taču sviestmaizi ar desu!) pēc romantikas (kuru nemaz nav tik neiespējami piedzīvot, kā rāda arī mana pieredze) bez liekām pārgudrībām, bet lielu devu humora, «Paldies par klausīšanos» būs lielisks papildinājums «izlasāmo» un «izlasīto» grāmatu sarakstam!

Un neaizmirstiet būt LLMG!

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Pirmā ābolkūka uz Mēness

by

lasu

Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.

«Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»
8. lapaspuse

Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.

Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).

«Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»
57. lapaspuse

Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
Un šī reize nav izņēmums.

Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.

«Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»
42. lapaspuse

Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršana – bubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».

Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.

«Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!

Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.

«No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
“Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»
36. lapaspuse

Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.

TRĀPĪTS!
GRIMST!

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Man vajag plāksteri

by

klausos un lasu

Grāmatā atrodu (pirmskara) čeku no pārtikas veikala. Sprite. Skābais krējums. Maisiņš (zaļais). Pedigree kucēniem. Garie gurķi (somu). Nav neviena piedod. Es tā negribēju. Neviena tas bija pārpratums. Es par tevi raizējos. Toties ir maisiņš (zaļais), kurā krāmēju iekšā savus trīspadsmit deviņdesmit astoņi un pārdevējas viņš iznīcinās tavu dzīvi durstošo skatienu. Mums abām, protams, nebija ne jausmas, kā (un kad) tas notiks, bet es laipni pieņēmu šo salūzušo dienas piedāvājumu. Esmu (ne tikai viņa, bet arī) mārketinga upuris. Ja kaut ko dod par brīvu, es to ņemu.
Dubultā.
Es gribu būt dzīvnieks, kurš gatavs kost, kad to rausta aiz astes.
Bet man nav zobu.

Es meklēju darbu un kādu, kurš dāvina klavieres (abus Kuldīgā)!
Vēl es cītīgi eju 1. un 4. klasē, tāpēc ķeru/tveru/rauju (aiz bizēm smukas meitenes un) katru mazāko iespēju ielīst starp grāmatu lapaspusēm vai ielikt ausīs kādu klausāmgabalu. Tā par manu pagājušās nedēļas vērtīgāko ieguvumu kļuva kāda domapmaiņa Latvijas Radio 1 raidījumā «Ģimenes studija» un Ramonas Indriksones romāns «Vienas plaukstas attālumā».

Raidījuma «Ģimenes studijas» (klausies ŠEIT) sarunas laikā kā tepiķis, kas noņemts no sienas komunālajā dzīvoklī, atstājot svaigu tapešu taisnstūri uz tās, tika purināta smago tematu iedzīvošanās bērnu (un jauniešu) literatūrā. Saruna palīdzēja aptvert un noteikt lielumu tam, no cik kilogramiem (vai litriem asaru) sākas un kādas īpašas pazīmes sevī ietver smago tematu (artilērija) bērnu grāmatās – cik plašs ir tas nātru un ušņu lauks, kuru basām kājām (un nenobriedušu prātu) jāpārvar mazajiem lasītājiem, atlapojot grāmatu, kura nesola priecīgus tīģerkliņģerus. Es, protams, ironizēju, par pamatu ņemot dažādu (liel)gabarītu viedokļus sociālajos tīklos par acīmredzot netīkamo tēmu bērnu (un visparīgā latviešu) literatūrā, kas sekoja pēc augstāk minētās sarunas nonākšanas ārpus radio viļņiem.

Jā, nenoliedzami, latvieši ir gaudu literatūras pamatlicēji. Uz šīs zemes mēs esam cietuši jau kopš brīža, kad Dievs teica: «Lai top latvietis!», tāpēc būtu jāatmiekšķē nabaga cietēju lomas un jāsaka «pietiek» literatūrai, kas lien zem ādas un destabilizē nervu darbības procesus, taču, manuprāt, ir arī jāpieņem fakts (un jāizlasa kaut vai tikai viena tāda grāmata), ka mūsdienu autori (un jo īpaši bērnu grāmatu autori) par smagām tēmām neraksta kā Blaumanis, Poruks vai Upīts, kad pēc grāmatas izlasīšanas gribas vēnā ielaist kālija cianīdu vai apēst kēksiņu (pilnu) ar rozīnēm. Tāpēc «nepietiek».
Nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus.
Nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā) neesam vieni.

«Bieži vien iedomāti sapņi kapitulē īstenības un likteņa priekšā»
201. lapaspuse

«Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.» – tā pagājušā gada septembrī centos ierakstīt vārdos savas sajūtas pēc tikko izlasītā Ramonas Indriksones romāna «Es vedīšu tevi mājās». Un nekas nav mainījies. Arī šobrīd, ejot pa šīm (jau tik ļoti pazīstamajām) rokraksta līnijām, es iestrēgstu bezgalīgi dziļos sakaros ar likteņa samocītiem tēliem, kuriem (gribot negribot) savā prātā piešķiru miesu un asinis, sejas pantus un ķermeņa prozas, jo (negribot gribu un) zinu kādu, kurš…

Līdz šim manā «gribu izlasīt» (un nu jau arī «izlasīju») sarakstā nav bijusi neviena «Vakara romāna» sērijas grāmata, taču pēc tam, kad uzzināju, ka Latvijas Mediji šīs sērijas ietvaros izdos Ramonas Indriksones psiholoģisko romānu «Vienas plaukstas attālumā», man nebija pat pusotru reizi jādomā, ar ko papildināt šo sarakstu, kas jau tā ne(no)beidzas pat bezgalīgumā.

«Tas, ko mēdz saukt par mīlestību, patiesībā ir cīņa par cilvēku. Jūtas, kas tiek apdziedātas romantiskos pantos, arī ir karš, un par to vajadzētu rakstīt kara valodā.»
106. lapaspuse

Ja aiz loga būtu rudens (lietus)mēteļu laiks, es noteikti rakstītu, ka «vakara romāniem» ir mēteļkabatai piemērots izmērs – ieslidinu to kabatā pie lūpu balzāma (vēja aprautām lūpām) un dodos uz pilsētas dārzu, lai deldētu garlaicību un soliņus, kārtējo rudeni piedzīvojot ne tikai gājputnu, bet arī Ramonas balsi , taču ārā ir ar nebeidzamību sasirgusi vasara, tāpēc tagad jāsaka, ka ne tikai romāns, bet arī rudens mēteļu laiks joprojām ir «vienas plaukstas attālumā» – tas ir attālums, kas vieno. Attālums, kas šķir. Tas ir attālums, kurš uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes nevar rast bez dvēseļu (pār)ķidāšanas.

Apbrīnojama ir autores spēja (no)lasīt cilvēkus. Spoguļot.
Tāpat kā iepriekšējos romānos («Es biju cita» un jau pieminētajā «Es vedīšu tevi mājās»), arī šajā autore radījusi dažādus ceļus (varoņu dzīves līkločus), pa kuriem ļaut lasītājiem nonākt pie skarbām atziņām un (ļoti iespējams) brīdinājumiem, skarot plašu «es par to nemāku/negribu/nevaru runāt» tematu loku, tomēr tik un tā man (gribot negribot) ir jāsaka – ir mazuma piegarša (tieši tāda pati piegarša man bija pēc stāsta «Baltais zilonis» (atrodams stāstu krājumā «Pāris metru zem ūdens») izlasīšanas). Nepamet sajūta, ka tik daudz kas vēl būtu pelnījis risināties (un atrisināties) pa apkārtceļiem, lai ilgāka līdzjušana. Un mājupiešana. Tā vietā iztipināju romānam cauri vien ar dažiem puniem, kaut brīžiem būtu gribējies, lai liek uz ceļiem bezspēkā kārpīties uz priekšu (tipisks latvietis).

«Mēs reizē esam citi un palikuši tie paši.»
201. lapaspuse

«Vienas plaukstas attālumā» ir emociju karuselis, kurš draud iziet no ierindas jebkurā brīdī, tomēr pati svarīgākā skrūve (mīlestība) notur šo bīstamo konstrukciju (dzīvi) savās vietās.
Pats svarīgākais laikam ir neklusēt (arī es to vēl tikai mācos un, kas zina, varbūt reiz izdosies nokārtot lielo «es tev pateikšu, kā patiesībā jūtos» eksāmenu).
Runāt arī ir darīt. Un ir ļoti labi un vērtīgi, ka arī Ramona runā. Runā caur saviem stāstiem, palīdzot ieraudzīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir – kādi tie ir, kad atkailina dvēseli (bez liekām drēbēm un mantām) – pēc mīlestības alkstošas, salūzušas (mistiskas purva) būtnes – vientuļas un nesaprastas.

Tāpēc nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus – nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā joprojām) neesam vieni.
No rīta būs labāk (virsrakstā ir kļūda)

by

par grāmatu

Tuvu un tomēr tālu.
Vasara. Vasaras. Vasarai. Vasaru. Vasarā.
Vasara. Seši locījumi par vilšanās tēmu. Uzliec plāksteri un dzīvo tālāk. Vasaras nobrāzumu (un iesnu) dēļ neviens vēl nav ~~nomiris~~ devies uz tārpu valstību (vai (pēc jaunākās modes) izkūpējis debesīs).
Tālu un tomēr tepat.
Rudens. Rudens. Rudenim. Rudeni. Rudenī.
Rudens. Seši locījumi par varbūtību t(eor)ēmu. Uzkrāso sarkanas lūpas un ielec kartupeļu laukā. Izbrien miglu. Koku lapu gubas. Uzvāri gulaša zupu – pat Jēzus trešajā dienā pēc krustā sišanas augšāmcēlās vienas tādas zupas bļodas dēļ. Arī mēs varam krustā sisties.
Un augšāmcelties pēc nobrāzumu vasaras.

Brīva vieta citātam par grāmatām, kuras nelasās.

Kad nonāku attiecībās ar grāmatu, kura acīmrdzami nelasās, jo grāmatzīme starp lapaspusēm pārvietojas ar 1458. gada interneta savienojuma ātrumu, es sev saku: «Dace, lūdzu, met mieru! Pasaulē ir vēl vismaz 129864879 grāmatu, kuras varētu lasīt, šķeļot gaisu ar lappušu švīkstiem, bet tu turpini sēdēt un skatīties cauri grāmatai, kamēr iekšlapas zaudē krāsu. Un būtību…», bet es neesmu Dace, tāpēc es turpinu sevi mocīt šajās toksiskajās «lasītājs un grāmata» attiecībās. Man, kā (nosacīta lieluma) grāmatu mīlim, vienmēr ir šķitis svarīgi izlasīt grāmatu no vāka līdz vākam, ja ne aiz cieņas pret autoru, tad vismaz aiz cieņas pret tulkotāju un visiem pārējiem grāmatas tapšanā iesaistītajiem (neaizmirstot arī par tipogrāfijas apkopēju), grāmatu radīšanas procesā cietušajiem kokiem un čuvaku, kurš izgudroja latīņu alfabētu. Tieši tāpēc nekad, cīņā par «izlasu visu, ko iesāku» lasītāja reputāciju, nebiju pārtraukusi lasīt nelasāmu grāmatu aiz cieņas pret… sevi.

Tik daudz ir lasīts un neizlasīts.

Pirms (nu jau) vairākām nedēļām «gribu izlasīt tagad, nevis pēc piecām minūtēm» grāmatu sarakstā, kuru nododu bibliotekārei, ierakstīju arī amerikāņu rakstnieka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George R. R. Martin) grāmatas – «dižākās mūsu laimeta sāgas» – nosaukumu – «Troņu spēle» (Game of Thrones). Tā ir fantāzijas grāmatu sērijas «Dziesma par ledu un uguni» (A Song of Ice and Fire) pirmā grāmata. Taču man tā, visticamāk, ir arī pēdējā šajā sērijā.
Melotu, ja teiktu, ka nekad iepriekš nebūtu centusies ielauzties (TV seriāla) pasaulē, kurā saimnieko Tārgārjeni, Stārki, Lanisteri un citi (krietni mazāk atmiņā paliekoši) personāži, kuru varas spēles kāpj pāri gan ētikas, gan morāles principiem, bet tieši vienu (visai) neveiksmīgu reizi tas notika pirms pāris gadiem. Toreiz pietika ar septiņām minūtēm, lai saprastu, kas tas (vismaz dotajā brīdī) nav man. Šoreiz (grāmatas formātā) man vajadzēja četrpadsmit dienas un simt septiņdesmit un kaut kādas tur lapaspuses, lai… sāktu sevi cienīt.

Grāmatas ir kā odi – ja tu vienu ~~nosit~~ izlasi, desmit rodas vietā.

Nepārprotiet!
Šis bloga ieraksts nav tapis, lai liktu domāt (vai, nedod dies’, pārliecinātu), ka «Troņu spēle», ja nav lasāma, tad vismaz izmantojama kā datorpeles paliktnis, bet tāds nebija mans mērķis (šeit, protams, es varētu izplūst «cik garā, tik platā» monologā par to, kas šis, visticamāk, vienkārši nebija konkrētās grāmatas laiks vai citas «vaina nav tevī, vaina ir manī» pērles savai aizstāvībai, bet) – šis ieraksts ir kā publiska (atzīšanās) apņemšanās (un varbūt pat iedrošinājums citiem) cienīt sevi un visiem spēkiem necensties lauzties cauri vārdu atmosfēras frontei, meklējot teikumu vai rindkopu, kurai piesiet sirdi un dūšu.
Zinu, ka ir ļoti daudz grāmatmīļu, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem jau piekopj «prom no acīm, ārā no sirds» reliģiju, ja grāmata nešķiet saistoša, nemaz nerunājot par «pakur, pakur uguntiņu» ķeceriem, kuri gatavi pārtvaicēt marinētos gurķos katru uzticību zaudējušo grāmatu, kas nekaunīgi laupījusi kaut vai tikai minūti dārgā (lasām)laika, taču tādi, kā es, kam «ziemā bez drosmītes sirdseņģes sērīgi čīkst», šāda apņemšanās ir teju atbrīvošana no vainas apziņas par to, ko lasām, nelasām, izlasām vai neizlasām.

Vienīgie vitamīni, kurus lietoju atmiņas un smadzeņu darbības uzlabošanai, ir GRĀMATAS.

Mēdz teikt, ka lasītājs viena mūža laikā izdzīvo vairākas dzīves. Ja pieņemam, ka tā ir (un tā ir), tad es tikko palaidu garām vienu septiņsimt septiņdesmit lapaspušu garu dzīvi. Vai man ir žēl? Protams – kā par jebkuru garām palaistu iespēju, kā, piemēram, uz atlaidēm nenopirkto persiku jogurtu. Taču labā ziņa ir tā, ka kaut kur tepat (grāmatu skapī) joprojām gaida kāda bezrūpīgi nodzīvojama (vai nevērīgi garām palaižama) dzīve.
Grab vientulīgie kauli

by

par grāmatu

Vakar sapņoju, ka esmu gaiss.
Plūdu caur viņa lūpām kā vētra.
Kā mūžība.
Atskabarga. Abām rokām (kā jūra) ieķērusies mirušā (krasta) miesā.

Šonakt sapņoju, ka esmu dzejnieks.
Sveiki, uz redzēšanos.
Nesaredzēšanos.
Veselais (un slimais) saprāts.
Uz kreiso pusi izgriezts džemperis. Un domas.
Būtības pamat(akmeņ)i.

Virtuvē pil krāns. Tā aizpil (ne)mīlestība.

Rīt es sapņošu, ka esmu laiks, kas atkāpjas.
Piekāpjas. Caurspīdīgā lietū krituši karavīri.
Pelni (bet varbūt sniegs), kas atgriežas mājās.

Kailas ir ne tikai rudens izģērbtas kļavas, bet arī dzīve.
Bez jēgas.

«Varbūt bezgaisa Visumā kaut kur arī atrodama dzīvība, bet atrast mīlestību vienaldzīgu cilvēku sirdīs ir neiespējami.»
7. lapaspuse

Kamēr jūrasbraucēji šķērsoja okeānus, lai atklātu kontinentus, domātāji šķērsoja saprāta robežas, lai atklātu dzīves jēgu. Pateicoties tam, šodien mēs varam aizceļot uz Austrāliju un mirt no ķengura spēriena, vai Amerikā ar ausi noķert lodi, taču dzīves jēgas noslēpumu nespēja atrisināt ne filozofu gvarde Senajā Grieķijā un Austrumprūsijā, ne klaviatūras vergi 2006. gada Latvijā.
«Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?» – šādu (un tamlīdzīgus, piemēram, «tu zini manu vārdu, bet nezini manu stāstu», «mani nesauc, es pati/-s nāku») tekstu(s) bieži vien varēja lasīt zem divpadsmit gadīgu meiteņu (un puišu) profila bildēm (un īsajos biogrāfijas (haha) aprakstos) vienīgajā un neatkārtojamajā portālā draugiem(punkc)lv (man par šo atsauci uz neseno civilizācijas attīstības posmu nemaksā (bet vajadzētu)). Ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes (kā augstāk minetajā piemērā). Un ir jautājumi, uz kuriem mēs nevēlamies dzirdēt atbildes. «Cik naudas ir palicis manā bankas kontā pēc veikala apmeklēšanas kopā ar bērnu?» noteikti pieder pie otrā jautājumu modeļa. Taču (jēgas un vēl jo vairāk) dzīves jēgas meklējumi ir radījuši ne tikai tik pat daudz satricinājumu kā kari, revolūcijas, mēris un asprātības trūkums, bet arī jautājumus, kas kairina jutekļus visos ķermeņa slāņos.

Kad mani uzrunāja izdevniecība SAVA GRĀMATA, lai piedāvātu ielūkoties viņu paspārnē izdotās Aivara Dmitrijeva grāmatas «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» lapaspusēs, es zināju, ka nepiekritīšu. Pirmkārt, uzreiz sapratu, ka šī nav mana komforta literatūra. Otrkārt, manā lasīšanas dienaskārtībā (plānoti) bija iezagusies Džordža R.R. Mārtina «Troņu spēle» (redzot to lielo apjomu (jeb «resno grāmatu», kā mēdz teikt mana meita) un mazos (jeb «peļu sūda izmēra», kā mēdza teikt mana vecomāte) burtiņus, zināju, ka tas būs uz ilgāku nekā parasti). Taču notika brīvdienas, un par savu izvēli es gluži cilvēcīgi (un sievišķīgi) aizmirsu paziņot, tāpēc, kad tiku uzrunāta vēlreiz, piekritu. Vairāk gan tāpēc, ka biju dusmīga uz grāmatu, kurā nespēju ielasīties (jā, jā, to pašu «Troņu spēli», kuru tobrīd domāju, ka pabeigšu, kad bērni jau būs izgājuši pie vīriem un sievām, bet mazbērni būs pārvarējuši rāpošanas attīstības posmu), nevis izbaudītu «izkāpu no komforta zonas» atzinību.
Es nezināju, kas ir Aivars Dmitrijevs, es nezināju, kas ir dzīves jēga, toties es zināju, kas ir dienasgrāmata (reiz tajā saņēmu piezīmi, ka traucēju mācību procesu, jo slēpjos skapī), tāpēc tvēros pie šī man zināmā lieluma kā pie glābšanas riņķa.
Jo es neprotu peldēt.

«Sapņi ir kā bezmaksas pretsāpju tabletes.»
71. lapaspuse

Vai ir lieki piebilst, ka «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» paku skapī mani gaidīja tieši tajā brīdī, kad «Troņu spēle» beidzot sāka kļūt interesanta (šeit es runāju par pirmo (?) Lanisteru incesta ainu (piedodiet par maitekli)), bet es tik un tā to noliku uz pauzes, lai uzzinātu, kas urda cilvēka prātu, kurš atrodas uz dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļa?

Šajā (dienas)grāmatā apkopotas divu gadu garumā veiktās piezīmes, pārdomas, atklāsmes, sapņi, meklējumi. Ieguvumi, zaudējumi, miers, nemiers. Dzīves jēgas recepte(s).
Jāsaka, ka apbrīnoju autora drosmi jau pašā grāmatas priekšvārdā atteikties no tiesībām uz Bukera balvu vai Nobela prēmiju literatūrā, jo vienīgais, ko autors vēlas, ir aktualizēt senās, bet lielās patiesības – jautājumus, uz kuriem atbildes mēģinājuši rast cilvēki cauri laikiem (jo «atkārtošana ir visu zinību māte» (un šo frāzi visā grāmatā autors atkārto vismaz piecdesmit astoņas reizes (es, protams, jokoju, bet tuvu tam (tālu es nejokoju))). Aktualizēt senās, bet lielās patiesības no sava skatupunkta. Un tajā nav pareizības vai nepareizības.
Tā jau ir viena uzvara.

«Tikai tad, kad apzināmies nāves neizbēgamību, mēs tā pa īstam spējam novērtēt dzīvi.»
27. lapaspuse

Otra uzvara ir tā, ka (dienas)grāmata ir īsta citātu kartotēka (tāpēc grāmata būs laba dāvana kā dzimšanas, tā kāzu un izlaiduma dienā (gluži kā Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi)). Taču… reizē to izjutu arī kā mokoši ilgu gūstu, jo milzīgajā pārpoētikas laukumā, nespēju atvairīt vārdu raidījumus, un tie sakrita manos prāta vārtos kā klimpas, atstājot vien ķepīgas mīklas sajūtu uz aukslējām.
Prātoju, vai tas, ka maldīšanās autora radītajos vārdu labirintos nav daļa no plāna – dzīves jēgas meklējumiem. Vai tomēr pie vainas tas, ka grāmatu izrāvu kā C vitamīna šotu, nevis ļāvos rēnam plūdumam, kā to acīmredzot vēlējies autors. Man (kā mūziķim) pietrūka frāzējuma.
~~Profesionālais kre~~

«Cilvēks redz pasauli tikai tik daudz, cik to atļauj zināšanas un priekšstats par to.»
131. lapaspuse

Trešā uzvara – glīts vāks.
Vīrietis mīl caur vēderu, sieviete – caur ausīm, bet grāmatmīlis – acīm.
Nav lielākas traģēdijas grāmatu lasītājam (un kolekcionāram), kā grāmata vecmammas virtuves galda vaskadrānas noskaņās.

«Mēs esam barbaru pēcteči, kuri iznīcināja senās vērtības.»
29. lapaspuse

Doma, pie kuras pieķēros šīs (dienas)grāmatas lasīšanas laikā (un arī šobrīd tā tur mani cieši savā baisi stingajā tvērienā) lieliski noformulēta 111. lapaspusē, proti – «Ja nu mēs nemaz nenojaušam, ka mums ir atļauts viss šajā pasaulē, taču dažādu stereotipu, aizspriedumu dēļ, mēs to nezinām. (..) Mēs joprojām esam tumsoņas attiecībā pret tiem, kas dzīvos pēc 500 gadiem.» Un nemaz nav jāgaida piecsimt gadu – atliek paskatīties uz mūsu bērniem, lai saprastu, ka esam pilnīgi nejēgas.
Nejēgas, kas radījuši šos divkājainos, (pretī) runājošos brīnumus.
Varbūt tā arī ir tā patiesā… dzīves jēga.

«Viss ir sen zināms un labi aizmirsts.»
165. lapaspuse

Un tomēr… Lai arī cik plats nebūtu dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļš, man ir sajūta, ka tas ir pa šauru mums abiem (vai visiem kopā). Katram ir sava dzīves jēgas definīcija. Mana dzīves jēga ir vai nu pilnīgi viss, vai nekas. Atkarībā no planētu retrogrāda kustības.

Režisoram Oskaram Rupenheitam (jā, jā – tam pašam, kurš radīja kulta filmu «Kriminālās ekselences fonds») ir īsfilma «Olimpiskie Zēni un Trenere» (būtu riktīgi smieklīgi, ja ar šo teikumu es noslēgtu bloga ierakstu (neviens neticētu, ka man (joprojām) par ŠO nemaksā), un ikreiz, kad man kāds jautā, vai es zinu, kas ir dzīves jēga, es pusjokā atbildu «Treneres» vārdiem: «BAU-DĪ-ŠA-NA! (a tas, ka plaušām slikti – muļķības!)»

Ja jums patīk filozofiski apcerīgi teksti ar mērķi sapurināt, pamodināt, iedrošināt un personiskas pārdomas, kas vedina arī uz pašu iekšējās pasaules analīzi – šī grāmata ir jums. Ja jums patīk izdomāti (?) stāsti par pūķiem un kafejnīcā sastaptām mīlestībām – arī tad šī grāmata var būt jums. Ja jums patīk lasīt grāmatas par augļkopību, pētīt sējas un ražas kalendārā, kad ir lapu, kad sakņu dienas (un cikos sāksies čika laiks) – palieciet pie tā.

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Šī nebūs mana nāves diena

by

par grāmatu

«Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»
225. lapaspuse

Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
Nāvei nedrīkst palikt parādā.

Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

«Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»
171. lapaspuse

Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

«Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»
93. lapaspuse

Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis…

Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

«Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»
374. lapaspuse

Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

Nāvei nedrīkst palikt parādā.
Pamēģinām?

«Lai rītdiena pati par sevi domā.»
57. lapaspuse

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Kā es iemīlējos pilnīgos svešiniekos (un kas tam kopīgs ar kaimiņu suņa kakām?)

by

stāsts

Pāri frāzējot Leonu Briedi – man ir ļoti grūti iedomāties manu dzīvi ārpus… es varu iedomāties savu dzīvi ārpus visa, bet ārpus grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties. Par šo savu dzīves realitāti es atkal un atkal pārliecinājos aprīļa pēdējā sestdienā, kad mani ceļi, mani elkoņi, mani kāju mazie pirkstiņi mani aizveda uz Ogri – uz Latvijas grāmatu meku – Ogres Centrālo bibliotēku, kur notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums.

Mans svētceļojums sākās piecos no rīta, kad pēc divām ar pusi gulētām stundām centos sataisīties pēc cilvēka, izmantojot praktiskā latvieša metodi – izdzert divas kafijas krūzes ar kopumā astoņām tēj/kafijkarotēm ar cukuru. Cukurs ir nāve, bet bezcukurs ir sacūkota diena. Ja man jāizvēlas viens no variantiem, es izvēlos astoņas tēj/kafijkarotes. Uzvilku savas taisnākās drēbes, pārmetu pār plecu savu izejamo tašu (pirms gadiem LaLiGaBa konkursā laimēto auduma maisiņu, kurš ir bijis mans sabiedrotais kā bibliotēkās, grāmatu un pārtikas veikalos, tā izlaidumos, kāzās, kristībās un bērēs) un biju gatava doties zināmi nezināmajā, uzstādot par būtiskāko mērķi beigu beigās neattapties Vaiņodē, jo tas ir drusciņ uz otru pusi no Ogres Centrālās bibliotēkas.

Pēc trim stundām automašīnā, piecām stundām lidmašīnā un divām stundām autobusā (kaut kur pa vidu bija arī prāmis un vilciens ar divām pārsēšanās reizēm) no Vārmes biju nokļuvusi Ogrē (cukurs ir nāve, bet arī halucināciju izraisoša viela acīmredzot). To, kas notika paša foruma laikā jeb tehniskos parametrus lieliski aprakstījusi Santa blogā Sibillas grāmatas, aiztaupot man pāris rindiņas paragrāfā.
Mana pārliecība, ka dodos tikties ar pilnīgiem svešiniekiem izzuda brīdī, kad Sandra pārņēma mani savā mīlestībā (apskāvienā). Principā forums (man) varēja beigties arī šajā brīdī, un es steigtos pretī visām savām neizlasītajām grāmatām un neizravētajām puķu dobēm, jo biju saņēmusi visu, ko kāroja mana grāmatnieka sirds – pirmajā minūtē, kuru pavadīju zem Ogres Centrālās bibliotēkas metāla jumta konstukcijām, satikusi savus mīļākos grāmatu blogerus (slīpsvītras tekstam jāskan Andželikas balsī (savējie sapratīs)) Aiju, Kristīni, Ievu, Ingu un, protams, Sandru – Pirmā Latvijas grāmatu blogeru foruma dzīvības iedvesējas un uzturētājas. Bet es paliku. Un par to ļoti sirdīgi uzrakstījis mans mīļais brālis (ar sešpadsmit gadu stāžu) Agris.

Visu foruma laiku mani nepameta iemīlēšanās sajūta (citi tos sauc par taureņiem, bet dakteri – “tev vajadzētu pārbaudīties uz parazītiem”). Es vispār neesmu cilvēku cilvēks. Es esmu cilvēks, kuram citi (pārsvarā sveši) cilvēki liek justies neērti, bet šoreiz es jutos tā, it kā sēdētu savā dīvānā, tērpusies pidžamā un suņu čībās, pārlapojot turku seriālu sarakstu, meklējot to īsto un vienīgo. Tikai zālē bija seši desmiti īstie un vienīgie. Un tā bija satriecoša sajūta. Trīs populārākās frāzes, kuras lietoju ikdienā, ir «nesit māsai», «nezinu nav ēdiens» un «es vairs nerakstīšu par grāmatām», taču tikai pēdējo no tām es mēdzu ļurkāt mutē dažādos laika locījumos, dažādās nopietnības pakāpēs. Tajā brīdī, esot starp cilvēkiem, ar kuriem man ir kopīga ne tikai mīlestība pret grāmatām (kafiju un smalkmaizītēm), bet arī tās paušana uz āru, es sapratu, ka gribu šeit vēl uzkavēties. Un ja ir kāda īstā vieta, kurā atrasties (un mazliet pazaudēties), tad tā ir ne tikai pie plīts un veļas mazgājamās (auto)mašīnas, bet arī šeit – starp tiem, kuriem grāmatas ir mīlestība. Kaislība. Dzīve.
Esmu bez gala (un malas) pateicīga gan foruma rīkotājiem un dalībniekiem, gan atbalstītājiem par (ieilgušajām) emocijām, kuras nevar nopirkt ne veikalā, ne iemainīt pret taromāta čeku.

Ja esi izlasījis šitentik tālu un domā par to, kur vilkt paralēles ar manas kaimiņienes suņa kakām, tad lūk – viena paralēle.
Gatavojoties grāmatu blogeru forumam, tika izveidota WhatsApp grupa ar foruma dalībnieku piesaisti, kuras mērķis bija dalīties ar visu par un ap forumu. Daži literatūras kritiķi, redaktori, žurnālisti (iespējams, visi vienā personā) jau paspējuši šo grupiņu nosaukt par mazu un riebīgu, taču mēs, apmēram sešdesmit cilvēku mazā grupiņa, vispār neņemam ļaunā, jo arī mums pašiem mēdz būt sliktās dienas – divas kreisās kājas, kāpjot ārā no gultas, izbeidzies vai no termiņiem ārā izgājis piens kafijai, vai grāmatas, kuru lasīšana ir kā barjerskrējiens – klūpam un krītam aiz katras lapaspuses, jo vispār šitā nav mūsu disciplīna. Mēs saprotam.

Tā kā forumā bija atvēlēts laiks (un stūris) grāmatu maiņai, mazajā un riebīgajā grupiņā jau savlaicīgi sākās mērīšanās ar grāmatām un uzsaucieni «mainu šo grāmatu pret vīnu», «vai kādam ir (grāmatas nosaukums), es labprāt iemainītu pret vīru, bet brīdinu, nažus viņš neasinās un spuldzītes visticamāk arī tev pašai būs jānomaina», «mainu pret dzīvokli Rīgas Centrā ar skatu uz Kluso okeānu». Un tā tālāk. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tālu spēj izdzīt saknes grāmatu mīļu fantāzija.
Tieši šādā grāmatmaiņu skurbulī, es pieteicos uz Matiasa Edvardsona grāmatu «Labie kaimiņi», kuru (par spīti mūsu grupiņas uzliktajam zīmogam) draudzīgi piedāvāja Līva. Lai arī iepriekš biju lasījusi Edvardsona «Gandrīz normālo ģimeni», tobrīd minēju, ka grāmatu vēlos, jo mani kaimiņi «bišku tādi nav» – kaut kā biju iztēlojusies, ka «labi kaimiņi» noteikti nav tādi, kuri laiž brīvsolī savu divreizdivimetri suni, lai tas piecūkotu kaimiņu sētas. Lai mazliet vizualizētu šo skatu, varu teikt tā – man ir viens suns, bet manā sētā kakā trīs (un reizēm pat četri un pieci) suņi. Protams, lai arī esmu mazas un riebīgas grupiņas dalībniece, man ir laba sirds, taču atzīšos, ka teju ikreiz, vācot kaimiņu suņu kakas savā sētā, es aizdomājos par to, vai spētu to kaku aizlidināt tik tālu, lai trāpītu kaimiņu virtuves logā. Tīri tā – kaimiņu «redzesloka paplašināšanai».
Labi.
Sūds ar tām kakām.
Grāmatu es izlasīju. Izdusmojos. Pārdusmojos. Visipārējiepriedēkļidusmojos. Un nospriedu, ka šajā grāmatā dzīvo vieni no kaitinošākajiem grāmatas varoņiem.
Un kaimiņiem.
~~Ļoti iespējams, ka manas kaku drāmas nestāv pat tuvu.~~

Lasiet grāmatas, jo tas ir vienīgais gardums, kurš jums neliks pieņemties svarā!
Un tiekamies nākamajā Latvijas grāmatu blogeru forumā!
Dienas un grāmatas rit. Lēnāk par laiku.

by

par grāmatu

Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Šī nekam nederīgā ziema.
Un karš.
Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.
…
Rīt.
Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
es kā pupas bēršu vārdus.
Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
Visu pārējo – meli.
Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Mīlestība.
Bezcerība.
Cietsirdība.
Žēlsirdība.
…
Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
Jo nekam no tā… beigu nav.

Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»

Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.

Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.

P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.

/Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
Zvaigzne ABC, 2021/