«Mīlestību ar vārdiem nevar izstāstīt.»
20. lapaspuse
Es stāvu pie viņas mājas un prātoju.
Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja?
Gaisā švirkst gājputnu atvadas.
Dienām ilgi nav lijis.
Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas.
Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri.
Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām.
Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes.
Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt.
Arī viņas.
Vairs nav.
Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.
Sapnis vienmēr iesākās vienādi.
Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā.
Mīlestība.
«Vai mēs novērtējam laimes mirkļus tajās stundās, kad tie mums pieder?»
143. lapaspuse
Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.
«Nevar būt īstas laimes, ja to nepavada dziļas sāpes.»
192. lapaspuse
Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un…
Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams.
Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties?
Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē.
Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.
«- Oļi nodilst, viļņi – nekad.
145. lapaspuse
– Beidzoties vētrai, arī viļņi norimst.»
Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
