Man vajag plāksteri

Grāmatā atrodu (pirmskara) čeku no pārtikas veikala. Sprite. Skābais krējums. Maisiņš (zaļais). Pedigree kucēniem. Garie gurķi (somu). Nav neviena piedod. Es tā negribēju. Neviena tas bija pārpratums. Es par tevi raizējos. Toties ir maisiņš (zaļais), kurā krāmēju iekšā savus trīspadsmit deviņdesmit astoņi un pārdevējas viņš iznīcinās tavu dzīvi durstošo skatienu. Mums abām, protams, nebija ne jausmas, kā (un kad) tas notiks, bet es laipni pieņēmu šo salūzušo dienas piedāvājumu. Esmu (ne tikai viņa, bet arī) mārketinga upuris. Ja kaut ko dod par brīvu, es to ņemu.
Dubultā.
Es gribu būt dzīvnieks, kurš gatavs kost, kad to rausta aiz astes.
Bet man nav zobu.

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

Es meklēju darbu un kādu, kurš dāvina klavieres (abus Kuldīgā)!
Vēl es cītīgi eju 1. un 4. klasē, tāpēc ķeru/tveru/rauju (aiz bizēm smukas meitenes un) katru mazāko iespēju ielīst starp grāmatu lapaspusēm vai ielikt ausīs kādu klausāmgabalu. Tā par manu pagājušās nedēļas vērtīgāko ieguvumu kļuva kāda domapmaiņa Latvijas Radio 1 raidījumā «Ģimenes studija» un Ramonas Indriksones romāns «Vienas plaukstas attālumā».

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

Raidījuma «Ģimenes studijas» (klausies ŠEIT) sarunas laikā kā tepiķis, kas noņemts no sienas komunālajā dzīvoklī, atstājot svaigu tapešu taisnstūri uz tās, tika purināta smago tematu iedzīvošanās bērnu (un jauniešu) literatūrā. Saruna palīdzēja aptvert un noteikt lielumu tam, no cik kilogramiem (vai litriem asaru) sākas un kādas īpašas pazīmes sevī ietver smago tematu (artilērija) bērnu grāmatās – cik plašs ir tas nātru un ušņu lauks, kuru basām kājām (un nenobriedušu prātu) jāpārvar mazajiem lasītājiem, atlapojot grāmatu, kura nesola priecīgus tīģerkliņģerus. Es, protams, ironizēju, par pamatu ņemot dažādu (liel)gabarītu viedokļus sociālajos tīklos par acīmredzot netīkamo tēmu bērnu (un visparīgā latviešu) literatūrā, kas sekoja pēc augstāk minētās sarunas nonākšanas ārpus radio viļņiem.

Jā, nenoliedzami, latvieši ir gaudu literatūras pamatlicēji. Uz šīs zemes mēs esam cietuši jau kopš brīža, kad Dievs teica: «Lai top latvietis!», tāpēc būtu jāatmiekšķē nabaga cietēju lomas un jāsaka «pietiek» literatūrai, kas lien zem ādas un destabilizē nervu darbības procesus, taču, manuprāt, ir arī jāpieņem fakts (un jāizlasa kaut vai tikai viena tāda grāmata), ka mūsdienu autori (un jo īpaši bērnu grāmatu autori) par smagām tēmām neraksta kā Blaumanis, Poruks vai Upīts, kad pēc grāmatas izlasīšanas gribas vēnā ielaist kālija cianīdu vai apēst kēksiņu (pilnu) ar rozīnēm. Tāpēc «nepietiek».
Nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus.
Nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā) neesam vieni.

«Bieži vien iedomāti sapņi kapitulē īstenības un likteņa priekšā»

201. lapaspuse

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

«Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.» – tā pagājušā gada septembrī centos ierakstīt vārdos savas sajūtas pēc tikko izlasītā Ramonas Indriksones romāna «Es vedīšu tevi mājās». Un nekas nav mainījies. Arī šobrīd, ejot pa šīm (jau tik ļoti pazīstamajām) rokraksta līnijām, es iestrēgstu bezgalīgi dziļos sakaros ar likteņa samocītiem tēliem, kuriem (gribot negribot) savā prātā piešķiru miesu un asinis, sejas pantus un ķermeņa prozas, jo (negribot gribu un) zinu kādu, kurš…

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

Līdz šim manā «gribu izlasīt» (un nu jau arī «izlasīju») sarakstā nav bijusi neviena «Vakara romāna» sērijas grāmata, taču pēc tam, kad uzzināju, ka Latvijas Mediji šīs sērijas ietvaros izdos Ramonas Indriksones psiholoģisko romānu «Vienas plaukstas attālumā», man nebija pat pusotru reizi jādomā, ar ko papildināt šo sarakstu, kas jau tā ne(no)beidzas pat bezgalīgumā.

«Tas, ko mēdz saukt par mīlestību, patiesībā ir cīņa par cilvēku. Jūtas, kas tiek apdziedātas romantiskos pantos, arī ir karš, un par to vajadzētu rakstīt kara valodā.»

106. lapaspuse

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

Ja aiz loga būtu rudens (lietus)mēteļu laiks, es noteikti rakstītu, ka «vakara romāniem» ir mēteļkabatai piemērots izmērs – ieslidinu to kabatā pie lūpu balzāma (vēja aprautām lūpām) un dodos uz pilsētas dārzu, lai deldētu garlaicību un soliņus, kārtējo rudeni piedzīvojot ne tikai gājputnu, bet arī Ramonas balsi , taču ārā ir ar nebeidzamību sasirgusi vasara, tāpēc tagad jāsaka, ka ne tikai romāns, bet arī rudens mēteļu laiks joprojām ir «vienas plaukstas attālumā» – tas ir attālums, kas vieno. Attālums, kas šķir. Tas ir attālums, kurš uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes nevar rast bez dvēseļu (pār)ķidāšanas.

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

Apbrīnojama ir autores spēja (no)lasīt cilvēkus. Spoguļot.
Tāpat kā iepriekšējos romānos («Es biju cita» un jau pieminētajā «Es vedīšu tevi mājās»), arī šajā autore radījusi dažādus ceļus (varoņu dzīves līkločus), pa kuriem ļaut lasītājiem nonākt pie skarbām atziņām un (ļoti iespējams) brīdinājumiem, skarot plašu «es par to nemāku/negribu/nevaru runāt» tematu loku, tomēr tik un tā man (gribot negribot) ir jāsaka – ir mazuma piegarša (tieši tāda pati piegarša man bija pēc stāsta «Baltais zilonis» (atrodams stāstu krājumā «Pāris metru zem ūdens») izlasīšanas). Nepamet sajūta, ka tik daudz kas vēl būtu pelnījis risināties (un atrisināties) pa apkārtceļiem, lai ilgāka līdzjušana. Un mājupiešana. Tā vietā iztipināju romānam cauri vien ar dažiem puniem, kaut brīžiem būtu gribējies, lai liek uz ceļiem bezspēkā kārpīties uz priekšu (tipisks latvietis).

«Mēs reizē esam citi un palikuši tie paši.»

201. lapaspuse

Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

«Vienas plaukstas attālumā» ir emociju karuselis, kurš draud iziet no ierindas jebkurā brīdī, tomēr pati svarīgākā skrūve (mīlestība) notur šo bīstamo konstrukciju (dzīvi) savās vietās.
Pats svarīgākais laikam ir neklusēt (arī es to vēl tikai mācos un, kas zina, varbūt reiz izdosies nokārtot lielo «es tev pateikšu, kā patiesībā jūtos» eksāmenu).
Runāt arī ir darīt. Un ir ļoti labi un vērtīgi, ka arī Ramona runā. Runā caur saviem stāstiem, palīdzot ieraudzīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir – kādi tie ir, kad atkailina dvēseli (bez liekām drēbēm un mantām) – pēc mīlestības alkstošas, salūzušas (mistiskas purva) būtnes – vientuļas un nesaprastas.

Tāpēc nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus – nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā joprojām) neesam vieni.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *