“No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”
Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.
“Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
“Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”
Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
(No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”
Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.
“Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
(..)
Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”
Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.
Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?
“Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
Un nevienam tas nebūtu jādara.”
Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.
“Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”
Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai mājdzīvniekus, uzvarētāja meklēšanu miera vējos var pārtraukt, jo tas ir tas brīdis, kad jau skatāties uz uzvarētāju. Man šķiet, šim sarakstam var pievienot arī vectēvus.
Ar dažu dienu intervālu manā izlasīto grāmatu sarakstā pievienojas jau otrā grāmata, kura lasītāju ieved pasaulē, kuru apdzīvo vectēvi un viņu dzīto sakņu atvases. Varētu padomāt, ka vectēvi izraisa atkarību kā saulespuķu sēklu graušana vai kafijas ar pienu dzeršana, piekožot klāt vafeles ar vaniļas garšu vai šokolādes krēmu pa taisno no burkas. Bet tā patiešām arī ir. 
Ja to patīkamo kņudoņu pakrūtē, kuru iespējams saķert, lasot zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu «Bēguļi» (Rymlingarna) pārvērstu elektriskajā lādiņā, es ar elektrību, domājams, spētu apgādāt veselu Rīgas guļamrajonu. Vai pusotru.
Pēc grāmatas izlasīšanas man uznāca skumjas un es sapratu, ka ilgojos pēc sajūtas, ka blakus ir vectēvs, tāpēc gūglēju «vectēvu īre», bet atradu izdevīgākās SUP dēļu nomas iespējas (nebūs sezonai, bet «pieglabāju»).
