“Viņi pazaudē sevi te pie ledus pils. It kā būtu ar kaut ko pārņemti, meklē sev apkārt kā drudzī, kaut ko dārgu, kas nokļuvis nelaimē, kur paši iesaistīt.”

Tukšums. Nebeidzami nepieradināms lielums. Bez formas. Nav iespējams tukšumu aptvert. Nav iespējams iesiet pavadā un izvest garā pastaigā. Nav iespējams sasildīt svelošo aukstumu, kas nāk no pilnīga tukšuma. Tukšumu nevar paslēpt slēgtā telpā aiz durvīm. Vai pielabināt ar desu maizi. Nevar sasmelt tukšumā izlieto ūdeni vai uzlasīt pateikto vārdu drumslas. Tukšums ir nebeidzami nepieradināms lielums. Tukšums – vārds, kas tik ļoti skaisti iedarbojas uz cilvēku ausīm, vienlaicīgi pakrūtē stindzinoši durot. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd balsis un atbalsis. Darbi un nedarbi. Pazūd ziemas un vasaras, sarkanām debesīm degošas. Pazūd domas un nedomas. Izkūst irdens sniegs zem kājām. Un laiks. Gājputni neatgriežas. Un bumerangs neatgriežas. Dienas pēc naktīm neatgriežas. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd viss. Pazūd arī daļa no sirds.

“Šeit ir kaut kāds noslēpums. Viņi atrok bēdas, kādas nu kuram ir, un iedēsta tās naksnīgajā rotaļā starp gaismu un nojausmu par nāvi.”

Draugu man ir tieši tik daudz, lai saskaitītu tos uz pieciem pirkstiem. Un tad vēl paliktu pāri. Nekad neesmu alkusi cilvēkus sev blakus (sauciet to kaut vai par intraverta īpatnību (vai nesauciet vispār)). Mēģinājusi izlauzt ceļu uz draudzībām kā caur bieziem Amazones džungļiem, nedrošības, baiļu un indīgu rāpuļu cauraustiem. Esmu aiztaupījusi sev ilūzijas par nesaraujamām saiknēm, solījumiem, lieliem kā gubu mākoņu paklājiem, un ēnām, kas kā asinssūcēji uzmetas sāpēm par sabrukušām draudzībām. Cilvēku zaudējumiem. Vilšanās, kas liek iztrūkties pat nebeidzami nepieradināmajam lielumam. Un par to arī ir šī grāmata, šī Ledus pils – par draudzību un zaudējumiem, par vientulību un atsvešinātību. Par tumšo mūsos. Un spēku, kas liek cīnīties ar neremdināmu ledus aukstumu sevī. Un uzvarēt.

“Cilvēks iet, cik ātri vien spēdams, un vienlaikus vēlas, lai ceļš nekad nebeidzas.”

Tarjeijs Vēsoss (Tarjei Vesaas) un Ledus pils pie manis nonāca vienlaikus ar Ērlennu Lū un Muleju. Ja par Muleju iepriekš kaut ko pa acu galam biju lasījusi, tad ne pa Tarjeiju Vēsosu, ne Ledus pili dzirdējusi (un lasījusi) nebiju neko, lai gan latviešu lasītājiem šis vārds varētu arī nešķist gauži svešs. Darbi, kuru autors ir viens no dižākajiem 20. gadsimta norvēģu rakstniekiem, arī iepriekš tulkoti mūsu pasakaini burvīgajā, neatkārtojami saistoši stāstošajā valodā. Lai arī apjomā nelielais romāns Ledus pils sarakstīts 1963. gadā, man nevienu brīdi nepameta sajūta, ka tas būtu noticis nupat. Šajā ziemā. Vārdu spēles savijas viena ar otru, veidojot poētiski valdzinošas teikumu straumes, kuras meistarīgi izdevies apspēlēt arī tulkotājai. Es ārkārtīgi iemīlējos katrā vārdā, kuram pāri slīdēja mans skats. Katrā vārdā, kuru klusībā pie sevis izrunāja manas lūpas. Šī Ledus pils mani atkausēja.
(No norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa; Izdevējs: Nordisk, 2013)

“Man nav ne jausmas, ko darīt. – Gluži kā cilvēki mēdz sacīt daudzreiz dienā, bet nekad to tā nedomā.”

Romāna Ledus pils priekšplānā izvirzīta divu meiteņu, vienpadsmit gadus vecās Sisas un viņas vienaudzes Unnas, draudzība. Sisa ir klases vadone, visu mīlēta un apbrīnota. Unna, savukārt – bārene, klases jaunpienācēja, kura labprāt turas savrup. Taču abu meiteņu starpā notiek kas neizskaidrojams. Kas tāds, ko nav iespējams ietērpt vārdos, ne skaļi izteiktos, ne mēmi uzrakstītos. Varbūt tieši neapzinātais, nepazīstamais un vēl neatklātais ir tas, kas abām meitenēm liek apburt vienai otru. Taču viens ir skaidrs – abu draudzība vērās kā debešķīgs ceļš uz priekšu tālumā. Kādu dienu Unna tomēr saņem drosmi un uzrunā Sisu (ierastākajās intraverta tradīcijās – uzrakstot zīmīti). Tā ir diena, kurā izmainās visa stāsta ritošā daļa. Uz neatgriešanos.

Abas meitenes nolemj satikties pēc skolas mājiņā, kurā dzīvo Unna un viņas mātesmāsa – sieviete, kura uzņēmusies rūpes par pusaugu meiteni, kura pēkšņi (pēc mātes pāragrās nāves) kļuvusi pasaulei lieka. Šī tikšanās arvien vairāk pastiprina aizdomas, ka abu meiteņu starpā veidojas maģiska saikne. To, kas tas īsti ir, autors neļauj noprast pat līdz romāna beigām, liekot lasītājam šo vēstījumu interpretēt pēc saviem ieskatiem, brīžiem radot dziļi izjustu, psiholoģisku īssavienojumu centrālajā nervu sistēmā. Lai arī kas starp viņām bija noticis, lai arī kādu bezvārdu solījumu Sisa un Unna viena otrai bija devušas, tas rada sajūtu, ka kopš šīs dienas meitenēm šķirties vienai no otras būs teju neiespējami. Taču pienāks nākamās dienas rīts. Nevienam nenojaušot, tas atnesīs tukšumu, melnu un sāpīgu kā darvas muca – par spīti visam un visiem aiz loga snigs, lai izdzēstu Unnu un visu pārējo.

Unna pazūd bezvēsts. Un bezvēsts pazūd arī Sisa. Ne fiziski, bet psiholoģiski. Meitene pazaudē sevi un tikai viņai pašai ir iespēja sevi atrast. Tikai Sisa tam neļaujas. Neļaujas atrasties. Tas ir pārāk smagi. Tas nozīmētu tikai to, ka visas cerības atrast Unnu izplēnējušas. Izplēnējušas gaisā kā pelnu apdegušie ķermenīši, sajaucoties ar sniega pārslām vērpetēs un aizputinot atmiņas par Unnu melnām sniega gubām. Taču Sisa neļauj tai izgaist. Neļauj ne viena prātos izgaist Unnai, jo tikai tā viņi atradīs ceļu līdz tai. Jo tikai tā Unna atradīs ceļu mājup. Ziemu nomaina pavasaris. No Unnas joprojām nav ne vēsts. Solījums, kas tonakt tika dots, saltu vēju izplosīts, tiek lauzts. Sākas Sisas ceļš uz atgriešanos.

“Mūžīgā ūdenskrituma duna piesātināja debesis un zemi, tomēr nespēja piepildīt Sisā atlikušo tukšumu.”

Tarjeijs Vēsoss radījis šķietami vienkāršu, taču nepanesami smagu, psiholoģiski iznīcinošu drāmu, dzejai raksturīgā tēlainībā, smalku kā mežģīņu rakstu. Romāna Ledus pils pēcvārda autors Snorre Karkonens-Svensons raksta – “2013. gadā, tieši piecdesmit gadus pēc iznākšanas norvēģu valodā un gandrīz trīsdesmit gadus pēc iepriekšējā Vēsosa darbu latviskojuma (1985. gadā iznāk romāns “Tilti”, kuru tulkojusi Solveiga Elsberga), Ingas Bērziņas lieliskā tulkojumā, ar lielu pietāti pret autora poētisko stilu, iznāk “Ledus pils”, un tagad Vēsoss Latvijā būs pieejams arī paaudzei, kas viņa daiļradi līdz šim nav pazinusi.” Šie ir vārdi, kurus lasot, piekrītoši māju ar galvu. Tulkotājas uzburtās vārdu gleznas vien ir tā vērtas, lai ļautu sev pazust romāna labirintos, ceļu no tā ārā rodot tikai ar pēdējiem tā vārdiem. Ledus pils sagrāba varu pār mani. It kā grāmatai spētu piemist dzīvība. It kā vārdi spētu saslēgt važās un paturēt ieslodzījumā līdz nekā vairs nav. Šis noteikti nav romāns, kurš spētu līdzināties kādam citam vai, precīzāk sakot, nav neviena romāna, kurš spētu līdzināties šim. Tas, kam biju lieciniece visu Ledus pils lasīšanas laiku, bija bezgala skaisti. Līdz mielēm sāpīgi skaisti.

“Dīvaini, cik ātri iespējams kaut ko iznīcināt.”