Birka: sibīrija

  • “Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs.
    Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest…
    Ja nu vienīgi uz Mēnesi.”

    Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad visa dzīve jāsabāž vienā kuļķenē? Jāsaliec dziļas ilgas deviņos līkumos un jāmēģina aizbāzt aiz vilnas zeķu kodīgās muguras, ja nu kādreiz noder. Kaut vai nemiera un skumju atjaukšanai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāsaka ardievas mājām? Siltajai gultas iedobei, kas dzimusi no valšķīga un lipīga kā medus miega smaguma, grīdai, kas padevīgi nospēlē čīkstīgu soļu simfoniju pēc katra pēdas pieskāriena, sienām, kurām atdoti skanīgākie smiekli un sirsnīgākās sarunas, kas no pusdienu un vakariņu galda aizceļojušas, meklējot jaunu patvērumu. Ardievas gaismai un glaimīgi sveicieni tumsai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāaizmirst radinieku un draugu sejas pantu rindiņas? Jāaizmirst dzidrie acu okeāni, kas slēpjas zem uzacu mūžamežiem, jāaizmirst deguna paugurs un tā tumšie atvari, caur kuriem onkuļi un tantes izpūš tabakas dūmus, bet bērni ieelpo rūgtās šokolādes aromātu. Jāaizmirst lūpu krokas, kuras kā jūras viļņi sitas viena pret otru, skalojot vārdus krastā. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jādodas vienvirziena ceļojumā, kura laikā jātiecas nokratīt no ādas nost nolemtības un bezcerības glāstu atstātie nospiedumi… Es noteikti nespēju.
    Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā ir aizmirst pankūku kūsāšanu uz pannas sakarsētā vēdera un smaržas maldīšanos gar tapešu pirkstu galiem, mēģinot notvert svētdienas rīta miglaino skatienu. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, kad jāatstāj pagalmā dzelteno plūmju vainags vientulīgām atvadām, kas šķir skābā koka zarus no zāles zaļā dūnu palaga virs zemē ieausto sakņu tīklojuma. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, vienā dienā no cilvēka kļūt par ēnu, kas lēnām izbalē.

    “Kā ir adīt skaistas domas?
    Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus.
    Tad domas pašas tos apskaus.”

    Grafiskais un vēsturiskais stāsts Sibīrijas haiku lasītāju rokās un grāmatu plauktos (uz palikšanu) nonāca šī gada sākumā (nosacīti), taču mana laika sajūta aplam iedomājusies, ka grāmatas vāks, uz kura, plecu pie pleca stāvot Aļģim un Veronikai, pār ciemu krīt pavasara lietavu asās lodes, pakšķot cerību plaukstās un papīra dzērves virs koku galotnēm šķeļ brīvības audeklu, jauši un nejauši acīm priekšā vīdējis jau krietni pirms.
    Sibīrijas haiku ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles (Jurga Vilė) atmiņu mozaīku vēstījums, kuru no Sibīrijas, mājās atgriežoties, līdzi atveduši autores tēvs un vecmāmiņa, savukārt, acīm baudāmu – krāšņu bilžu drānās, autores tēvam veltīto stāstu, ietērpusi māksliniece Lina Itagaki. Lietuvā tik ļoti iemīļotā grāmata kļuvusi mīļa un tuva lasītājiem arī ārpus tās robežām. Tā galvastiesu sniedzas pāri līnijām, kas šķir valstis no valstīm, nonākot pie lasītājiem ne tikai tepat kaimiņos – Latvijā, bet arī Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā un pat Indijā (un, kas zina, iespējams, kamēr rakstu šo ierakstu, tā lauzusi un atkal no jauna kopā salikusi sirdi vēl kādas nepieminētas valsts grāmatu baudītājiem). Tāpat Sibīrijas haiku saņēmusi dažnedažādas literatūras un mākslas balvas, nule Latvijā kļūstot par Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2020. gadā.
    Kad Sibīrijas haiku nonāca manās rokās, bija skaidrs, ka mani sagaida sāpīgi skaudra, bet līdz mielēm patiesa tikšanās ar likteņiem, kuri skaldīti zem skarbu vīru dūrēm, kuras bez sirdsapziņas mokām, pie kāda nevainīgā krūtīm, jebkurā brīdī var piespraust asiņainu rozi, kas paņem dzīvību. Ar dziļu interesi metos iekšā šī stāsta krustcelēs, jo arī mans lietuviešu vectēvs bija viens no tiem bērniem, kurš devās ceļojumā uz Sibīriju. Jo tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    “Dziesma var dot spārnus.
    Un ar tādiem spārniem varam lidot,
    kur vien vēlamies.”

    Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu no bērna skatupunkta – sūrstoša smeldze, kas pārklāta ar gaismas viegluma glazūru.
    Kamēr apkārt valdīja savādi nesatricināms klusums, vien ratu dārdoņai un grabēšanai aizpildot skaņu tukšumu, spējā pārpratuma atrisinājumu gaidīja ratos sēdošie, tostarp Aļģa ģimene. Labākais draugs Mārtiņš, zosu tēvs, kurš izglābts no nonākšanas lapsas pusdienu piedāvājumā, Aļģa vecākā māsa Daļa, puikskuķis ačgārnu smaidu, kurš veltīts debesīm, tētis Romualds, kurš bites glāsta kā pavasara pūpolus un māca visā ikdienišķajā pamanīt brīnumu, mamma Uršule, kuras balsi atņēmušas griezīgas bēdas un Romīte, Aļģa mazās māsiņas dvēselīte (mammas griezīgo bēdu negaisa smaguma centrs), kura lēkā mīksto mākoņu dūnās un neviena nemanīta virpina pirkstus tēta ūsās. Un Petronēles tante, no kuras mutes Aļģis pirmo reizi izdzird īstu buramvārdu – haiku.
    Neviens no ratos sēdošajiem vēl nenojauš, ka ģimene tiks šķirta no tēta, sūtot katru savā virzienā – tēti tieši nāves izsalkušajā rīklē, bet pārējos uz vietu, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Uz vietu, kura novārdzina un spēcina. Uz vietu, kurā neaug āboli.

    “Rietumsibīrija,
    Altaja novads atgādina Lietuvu.
    Līdzenumus bez kokiem te dēvē par stepēm.
    Izklausās kā grāmatās par tālām zemēm, taču šīs nav prērijas, un nekādi indiāņi neatjās mūs izglābt.”

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.

    “Reiz kādā ciemā dzīvoja japānis. Viņš nebija nekāds smalkais kungs, tikai parasts dzejnieks.
    Ik dienas viņš apēda trīs rīsu graudus un uzrakstīja trīsrindi.
    Dažos vārdos satilpa visuma dziļums.”

  • “Visvairāk gribētos zināt to vietu, kur varētu norakt aizdomas, kas pūdē un piedraņķo sirdis un prātus.”

    Novembris ir mēnesis, kurā visas krāsas izplēnē. Zemi klāj plāna, plāna migla. Smilšu graudi rīvējas gar smalkām lietus lāsēm. Smalkas lietus lāses rīvējas gar smilšu graudiem. Sauli var redzēt tikai bērnu zīmējumos. Mākoņi sastājušies viens otram cieši klāt. Apkārt. Un pāri. Neatstājot nevienu mazāko iespēju redzēt, kā zilajā debesu bļodā mostas rīti un vakari iet dusēt. Gluži kā mežā egles. Saaugušas kopā, ķemmējot viena otrai matus. Kā princeses. Princeses no tālām un tuvām pasakām. Plūmes un ķirsis kā mazi noziedznieki klabina gar logiem savus kailos, trauslos, vēju izrobotos, pirkstu galus. Ja gribētu, varētu sazīmēt pat kādu pazīstamu melodiju (varbūt pat Šopēna Noktirni do diēz minorā). Māju skursteņi pīpē alkšņu un bērzu pagales. Šķiet, katrs kadrs, kuru fiksē acis, ir sastindzis un gaida savu atmodināšanu. Savu augšāmcelšanos. Jo tādu augšāmcelšanos ir bijis. Un tādu augšāmcelšanos vēl būs. Novembris ir pārliecināts. It kā viņš zinātu, ka atnāks latvietis un novembri pielies ar sarkanbaltsarkano krāsu, uz brīdi padarot to svinīgu. Bezgala košu un svarīgu.

    “Mīļie vārdi, ko cilvēki neiztērē, sāk bojāties.”

    Tā nav sakritība, ka līdz ar novembri, pie manis beidzot atlidojuši arī Māras Zālītes Paradīzes putni. Nav. Teju pirms gada izlasīju Piecus pirkstus, kas ir ne tikai autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, bet arī šīs (Paradīzes putni) grāmatas pirmā daļa – visa turpmākā pamats un balsts. Tās nav vienkāršas atmiņas no bērnības – par bezrūpīgām dienām, vecmammas ceptajām pankūkām un pīrāgiem, ķeriņu un augstāk par zemi spēlēšanu. Nav. Tas ir smagums, kurā ar bērna vieglumu tiek izstāstīts kādas ģimenes atgriešanās stāsts. Atgriešanās no Sibīrijas stāsts. Par laiku, kad atgriezties bija vienlīdz laime un sāpes. Fiziskas un garīgas. Kā laime tā sāpes. Atgriezties un justies kā svešajam starp savējiem – tās ir sāpes, kuru aprakstīšanai vēl nav izdomāti vārdi. Un varbūt pat nevajag. Paturēt prātā to, ka par Sibīriju neviens nerunā. Nedrīkst. Tāpat neviens nesapratīs. Neticēs. Sevišķu šos stāstus padara tas, ka stāsti izstāstīti no bērna redzespunkta. Bērna acs redz to, ko pieaugušā acs pat caur lupu nespēj saskatīt. Mārai Zālītei ir izdevies abās šajās grāmatās no sevis ārā izrakstīt to bērnu, kas viņā mīt (un tāds bērns mīt katrā no mums). Tik prasmīgi, ka man nevienā brīdī pat prātā neienāca, ka aiz šīm burvīgajām un tajā pašā laikā mazliet skaudrajām grāmatas lapaspusēm slēptos šī nenovērtējami lieliskā rakstniece. Abu šo grāmatu lasīšanas laikā ar mani sarunājās mazā Laura. Un neviens cits. Toreiz (teju pirms gada) grāmatas Pieci pirksti turpinājumam uzreiz klāt ķerties negribēju. Nevarēju. Pēc iespējas ilgāk vēlējos saglabāt Piecu pirkstu sajūtu sevī, atliekot satikšanos ar Paradīzes putniem nedaudz vēlāk. Taču nedaudz vēlāk, kā izrādās, ir gana stiepts un plašs jēdziens (vismaz no janvāra līdz novembrim).

    “Cilvēki būtu pavisam citādi, ja Dievs būtu taisījis viņus no biezpiena.”

    Domas par to, ka šis ir īstais brīdis Paradīzes putniem, manī raisīja LTV dokumentālā filma Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte. Tā panāca, ka Māra Zālīte no manām domām vēl ilgi nespēja tikt ārā. Manu domu savažota. Varbūt tāpēc, ka šī filma mani dziļi, dziļi aizkustināja. Tā pārdabiskā spēka un skaistuma dēļ, ko izstaro rakstniece. Mārā Zālītē ir kaut kas tāds, kas mani absolūti apbur. Noslēpumainība. Miers. Tas nemanāmi pārņem tevi. Sāk riņķot asinsrites sistēmā. Un viss. Ne vairs viņa, bet es tieku savažota. (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

    “Mēs nekad nesmelsim no dziļākā miera avota, un mums paliks dziļš nemiers.”

    Tie, kas lasījuši Piecus pirkstus, tie jau zina, ka grāmatas galvenā varone ir Laura. Tiem, kas to vēl tikai darīs (lasīs un Lauru iepazīs) – mīļie, kā es jūs apskaužu! Kā jau augstāk minēju, pirmās grāmatas (Pieci pirksti) pamatā ir stāsts par Lauras ģimeni, kura atgriežas no Sibīrijas, kad Laura ir piecus gadus veca. Otrā grāmata (Paradīzes putni), savukārt, stāsta par laiku, kuru ģimene nu pavada savās mājās. Tukuma pusē. Viena bez otras šīs grāmatas noteikti nav iedomājamas. Kā zivs un ūdens. Kā puķe un saule. Kā putni un brīve. Paradīzes putnos mazā Laura ir izaugusi par lielu meiteni. Laurai tagad ir desmit gadi. Tieši tas vecums, kad viņa var atļauties būt gan bērns, gan sirdī – mazs pieaugušais. Laura savu stāstu stāsta tik viegli un gaisīgi, tik bezbēdīgi un naivi, ka šķiet, pat visdrūmākajiem vārdiem ir spārni. Kas augšup nesīs un neļaus tiem smagiem zemē krist un šķīst uz visām pusēm, izsējot drūmumu kā labību pār cilvēku galvām. Laura savā mazajā kaķa mūžā ir tik daudz kam gājuse cauri. Tik daudz ko redzējusi. Uz savas ādas izjutusi. Šķiet, tas ir par daudz tādam mazam meitēnam. Taču Lauras gars un dzīvesprieks ir nesalaužams. Tas noteikti mantots no dzimtas sievietēm. Mammas, Bukas, Mīmas. Tāpēc reizēm šķiet, ka, lai arī vēl bērns, Laura ir daudz gudrāka par saviem vienaudžiem – Laura ir uzaugusi starp veciem cilvēkiem. Un ļoti veciem. Tāpēc sirds dziļumos Laura ilgojas pēc draudzenes. Tādas, kurai savus noslēpumus stāstīt. Tādas, kuras noslēpumus uzklausīt. Tomēr tas nenozīmē, ka Laurai draugu nav vispār. Ir. Laurai pat ir vesela brigāde.

    “Vieglāk ir lielu nopietnību pārvērst par joku.”

    Katra epizode, kuru apraksta Laura, ir dzīva. Tajās iepūsta dzīvība. Kadrs nomaina kadru. Un ir sajūta brīžiem, ka nevis lasi, bet vēro. Kino. Tas, ka Lauru ik dienas piemeklē problēmas, kuras nākas risināt (tūlīt pat vai rītdien), noteikti nav tikai nejaušība. Laurai šķēršļu pārvarēšana ir izaicinājums. Izklaide, kurā mesties iekšā ar visām četrām. Un pat ar visām astoņām, ja būtu. Tā, piemēram, interesanti aprakstīti piedzīvojumi laikā, kad Laura sāk strādāt, lai par nopelnīto naudu nopirktu divriteni Orļonok – gan olu kaujas putnu fabrikā, gan fabrikas apkārtnes uzkopšanas darbi. Tāpat ļoti kuriozs, spilgti atmiņā paliekošs ir stāsts par Latvju strēlnieku un katliņu ar vāciņu. Tā atrisinājumam ir traģiska pieskaņa, taču tas noteikti neatstās vienaldzīgus.

    “Visur! Ienaidnieks ir pilnīgi visur. Pa labi, pa kreisi, debesīs un zem zemes.”

    Viens no saviļņojošākajiem grāmatas stāstiem ir stāsts, kurā no Sibīrijas atgriežas Lauras Mammas mamma. Buka. Pēc sešpadsmit gadus ilgas prombūtnes Buka beidzot uzkāpj uz Latvijas zemes, ieelpo Latvijas gaisu. Buka beidzot ir mājās. Ir jāatgūst nokavētais. Bet pats galvenais – ir jāpagūst pabūt vēl pēdējos mirkļus ar savu māti – Mīmu, kura beidzot ir sagaidījusi atgriežamies savu bērnu mājās. Mājās, no kurām reiz ar visām saknēm tas ticis izrauts. Uz vietu, no kuras izrauta viņas mīlestība un sirds. Viņas vienīgā dzīve. Lai arī Paradīzes putnus pavada Lauras nenogurdināmā degsme un piedzīvojumu meklēšanas gars, tomēr visu grāmatu caurstrāvo viens motīvs – tas, kāda ir sibīriešu dzīve atgriežoties mājās. Lai gan, kāda gan tur atgriešanās? Vai tad vispār kāds pa īstam no turienes atgriežas? Un kāda gan ir dzīve, zinot, ka kaut kur tepat blakus ir cilvēki, kuri pateica. Kuri nodeva. Kuri sagrāva veselas ģimenes. Sagrāva dzīves. Cilvēki, kuri turpina skatīties acīs. Turpina sveicināties. Elpot pakausī. Cilvēki, kuri jebkurā brīdī var nodot atkal. Pat aci nepamirkšķinot. Tāpēc labāk ir klusēt. Labāk ir neteikt neko. Un arī tā ir labi. Jo labi ir tur, kur ir mājas.

    “Vilku barā ir jākauc līdzi. Īstos vārdus paturot sevī, daudz labāk var darīt īstos darbus.”

    Tas, ka Laura ir īsta debesu putra, ātri vien kļūs skaidrs gan tiem kas tālredzīgi, gan tuvredzīgi. Lauras sabiedrībā neviens brīdis nepaiet garlaicības plīvuros tīts. Ir gan smaids uz sejas, gan asarās mirkstošas acis – no priekiem un bēdām. Jo Laura ir ļoti interesants gadījums.

    Māra Zālīte, radot šo brīnišķīgo atmiņu stāstu, kuru lasot, tikai bezsirdim varētu nešķist, ka viņam nekas negruzd pakrūtē, ka nekas nesvilina un nemēģina izlauzties ārpusē, pierāda, ka var būt ne tikai izcila dzejniece, bet arī stāstniece. Stāstniece, kura no sevis izstāsta ārā mazo bērnu, kurš pieredzējis tik daudz – mazo Lauru. Stāstniece, kura izstāsta ārā mazo bērnu arī no mums pašiem. Stāstniece, kura arī sējas un ražas kalendāru varētu uzrakstīt tā, ka vienaldzīgo nebūtu pat anonīmajā bezsiržu klubiņā.

    “Saule tevi ar mīlestību apspīdēs, zeme tev to izgaros, koki un zāle tev to sniegs, un debesis tev to dāvās. Jo tu esi mājās, jo tu esi turpinājums.”