“Visvairāk gribētos zināt to vietu, kur varētu norakt aizdomas, kas pūdē un piedraņķo sirdis un prātus.”
Novembris ir mēnesis, kurā visas krāsas izplēnē. Zemi klāj plāna, plāna migla. Smilšu graudi rīvējas gar smalkām lietus lāsēm. Smalkas lietus lāses rīvējas gar smilšu graudiem. Sauli var redzēt tikai bērnu zīmējumos. Mākoņi sastājušies viens otram cieši klāt. Apkārt. Un pāri. Neatstājot nevienu mazāko iespēju redzēt, kā zilajā debesu bļodā mostas rīti un vakari iet dusēt. Gluži kā mežā egles. Saaugušas kopā, ķemmējot viena otrai matus. Kā princeses. Princeses no tālām un tuvām pasakām. Plūmes un ķirsis kā mazi noziedznieki klabina gar logiem savus kailos, trauslos, vēju izrobotos, pirkstu galus. Ja gribētu, varētu sazīmēt pat kādu pazīstamu melodiju (varbūt pat Šopēna Noktirni do diēz minorā). Māju skursteņi pīpē alkšņu un bērzu pagales. Šķiet, katrs kadrs, kuru fiksē acis, ir sastindzis un gaida savu atmodināšanu. Savu augšāmcelšanos. Jo tādu augšāmcelšanos ir bijis. Un tādu augšāmcelšanos vēl būs. Novembris ir pārliecināts. It kā viņš zinātu, ka atnāks latvietis un novembri pielies ar sarkanbaltsarkano krāsu, uz brīdi padarot to svinīgu. Bezgala košu un svarīgu.
“Mīļie vārdi, ko cilvēki neiztērē, sāk bojāties.”
Tā nav sakritība, ka līdz ar novembri, pie manis beidzot atlidojuši arī Māras Zālītes Paradīzes putni. Nav. Teju pirms gada izlasīju Piecus pirkstus, kas ir ne tikai autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, bet arī šīs (Paradīzes putni) grāmatas pirmā daļa – visa turpmākā pamats un balsts. Tās nav vienkāršas atmiņas no bērnības – par bezrūpīgām dienām, vecmammas ceptajām pankūkām un pīrāgiem, ķeriņu un augstāk par zemi spēlēšanu. Nav. Tas ir smagums, kurā ar bērna vieglumu tiek izstāstīts kādas ģimenes atgriešanās stāsts. Atgriešanās no Sibīrijas stāsts. Par laiku, kad atgriezties bija vienlīdz laime un sāpes. Fiziskas un garīgas. Kā laime tā sāpes. Atgriezties un justies kā svešajam starp savējiem – tās ir sāpes, kuru aprakstīšanai vēl nav izdomāti vārdi. Un varbūt pat nevajag. Paturēt prātā to, ka par Sibīriju neviens nerunā. Nedrīkst. Tāpat neviens nesapratīs. Neticēs. Sevišķu šos stāstus padara tas, ka stāsti izstāstīti no bērna redzespunkta. Bērna acs redz to, ko pieaugušā acs pat caur lupu nespēj saskatīt. Mārai Zālītei ir izdevies abās šajās grāmatās no sevis ārā izrakstīt to bērnu, kas viņā mīt (un tāds bērns mīt katrā no mums). Tik prasmīgi, ka man nevienā brīdī pat prātā neienāca, ka aiz šīm burvīgajām un tajā pašā laikā mazliet skaudrajām grāmatas lapaspusēm slēptos šī nenovērtējami lieliskā rakstniece. Abu šo grāmatu lasīšanas laikā ar mani sarunājās mazā Laura. Un neviens cits. Toreiz (teju pirms gada) grāmatas Pieci pirksti turpinājumam uzreiz klāt ķerties negribēju. Nevarēju. Pēc iespējas ilgāk vēlējos saglabāt Piecu pirkstu sajūtu sevī, atliekot satikšanos ar Paradīzes putniem nedaudz vēlāk. Taču nedaudz vēlāk, kā izrādās, ir gana stiepts un plašs jēdziens (vismaz no janvāra līdz novembrim).
“Cilvēki būtu pavisam citādi, ja Dievs būtu taisījis viņus no biezpiena.”
Domas par to, ka šis ir īstais brīdis Paradīzes putniem, manī raisīja LTV dokumentālā filma Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte. Tā panāca, ka Māra Zālīte no manām domām vēl ilgi nespēja tikt ārā. Manu domu savažota. Varbūt tāpēc, ka šī filma mani dziļi, dziļi aizkustināja. Tā pārdabiskā spēka un skaistuma dēļ, ko izstaro rakstniece. Mārā Zālītē ir kaut kas tāds, kas mani absolūti apbur. Noslēpumainība. Miers. Tas nemanāmi pārņem tevi. Sāk riņķot asinsrites sistēmā. Un viss. Ne vairs viņa, bet es tieku savažota. (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)
“Mēs nekad nesmelsim no dziļākā miera avota, un mums paliks dziļš nemiers.”
Tie, kas lasījuši Piecus pirkstus, tie jau zina, ka grāmatas galvenā varone ir Laura. Tiem, kas to vēl tikai darīs (lasīs un Lauru iepazīs) – mīļie, kā es jūs apskaužu! Kā jau augstāk minēju, pirmās grāmatas (Pieci pirksti) pamatā ir stāsts par Lauras ģimeni, kura atgriežas no Sibīrijas, kad Laura ir piecus gadus veca. Otrā grāmata (Paradīzes putni), savukārt, stāsta par laiku, kuru ģimene nu pavada savās mājās. Tukuma pusē. Viena bez otras šīs grāmatas noteikti nav iedomājamas. Kā zivs un ūdens. Kā puķe un saule. Kā putni un brīve. Paradīzes putnos mazā Laura ir izaugusi par lielu meiteni. Laurai tagad ir desmit gadi. Tieši tas vecums, kad viņa var atļauties būt gan bērns, gan sirdī – mazs pieaugušais. Laura savu stāstu stāsta tik viegli un gaisīgi, tik bezbēdīgi un naivi, ka šķiet, pat visdrūmākajiem vārdiem ir spārni. Kas augšup nesīs un neļaus tiem smagiem zemē krist un šķīst uz visām pusēm, izsējot drūmumu kā labību pār cilvēku galvām. Laura savā mazajā kaķa mūžā ir tik daudz kam gājuse cauri. Tik daudz ko redzējusi. Uz savas ādas izjutusi. Šķiet, tas ir par daudz tādam mazam meitēnam. Taču Lauras gars un dzīvesprieks ir nesalaužams. Tas noteikti mantots no dzimtas sievietēm. Mammas, Bukas, Mīmas. Tāpēc reizēm šķiet, ka, lai arī vēl bērns, Laura ir daudz gudrāka par saviem vienaudžiem – Laura ir uzaugusi starp veciem cilvēkiem. Un ļoti veciem. Tāpēc sirds dziļumos Laura ilgojas pēc draudzenes. Tādas, kurai savus noslēpumus stāstīt. Tādas, kuras noslēpumus uzklausīt. Tomēr tas nenozīmē, ka Laurai draugu nav vispār. Ir. Laurai pat ir vesela brigāde.
“Vieglāk ir lielu nopietnību pārvērst par joku.”
Katra epizode, kuru apraksta Laura, ir dzīva. Tajās iepūsta dzīvība. Kadrs nomaina kadru. Un ir sajūta brīžiem, ka nevis lasi, bet vēro. Kino. Tas, ka Lauru ik dienas piemeklē problēmas, kuras nākas risināt (tūlīt pat vai rītdien), noteikti nav tikai nejaušība. Laurai šķēršļu pārvarēšana ir izaicinājums. Izklaide, kurā mesties iekšā ar visām četrām. Un pat ar visām astoņām, ja būtu. Tā, piemēram, interesanti aprakstīti piedzīvojumi laikā, kad Laura sāk strādāt, lai par nopelnīto naudu nopirktu divriteni Orļonok – gan olu kaujas putnu fabrikā, gan fabrikas apkārtnes uzkopšanas darbi. Tāpat ļoti kuriozs, spilgti atmiņā paliekošs ir stāsts par Latvju strēlnieku un katliņu ar vāciņu. Tā atrisinājumam ir traģiska pieskaņa, taču tas noteikti neatstās vienaldzīgus.
“Visur! Ienaidnieks ir pilnīgi visur. Pa labi, pa kreisi, debesīs un zem zemes.”
Viens no saviļņojošākajiem grāmatas stāstiem ir stāsts, kurā no Sibīrijas atgriežas Lauras Mammas mamma. Buka. Pēc sešpadsmit gadus ilgas prombūtnes Buka beidzot uzkāpj uz Latvijas zemes, ieelpo Latvijas gaisu. Buka beidzot ir mājās. Ir jāatgūst nokavētais. Bet pats galvenais – ir jāpagūst pabūt vēl pēdējos mirkļus ar savu māti – Mīmu, kura beidzot ir sagaidījusi atgriežamies savu bērnu mājās. Mājās, no kurām reiz ar visām saknēm tas ticis izrauts. Uz vietu, no kuras izrauta viņas mīlestība un sirds. Viņas vienīgā dzīve. Lai arī Paradīzes putnus pavada Lauras nenogurdināmā degsme un piedzīvojumu meklēšanas gars, tomēr visu grāmatu caurstrāvo viens motīvs – tas, kāda ir sibīriešu dzīve atgriežoties mājās. Lai gan, kāda gan tur atgriešanās? Vai tad vispār kāds pa īstam no turienes atgriežas? Un kāda gan ir dzīve, zinot, ka kaut kur tepat blakus ir cilvēki, kuri pateica. Kuri nodeva. Kuri sagrāva veselas ģimenes. Sagrāva dzīves. Cilvēki, kuri turpina skatīties acīs. Turpina sveicināties. Elpot pakausī. Cilvēki, kuri jebkurā brīdī var nodot atkal. Pat aci nepamirkšķinot. Tāpēc labāk ir klusēt. Labāk ir neteikt neko. Un arī tā ir labi. Jo labi ir tur, kur ir mājas.
“Vilku barā ir jākauc līdzi. Īstos vārdus paturot sevī, daudz labāk var darīt īstos darbus.”
Tas, ka Laura ir īsta debesu putra, ātri vien kļūs skaidrs gan tiem kas tālredzīgi, gan tuvredzīgi. Lauras sabiedrībā neviens brīdis nepaiet garlaicības plīvuros tīts. Ir gan smaids uz sejas, gan asarās mirkstošas acis – no priekiem un bēdām. Jo Laura ir ļoti interesants gadījums.
Māra Zālīte, radot šo brīnišķīgo atmiņu stāstu, kuru lasot, tikai bezsirdim varētu nešķist, ka viņam nekas negruzd pakrūtē, ka nekas nesvilina un nemēģina izlauzties ārpusē, pierāda, ka var būt ne tikai izcila dzejniece, bet arī stāstniece. Stāstniece, kura no sevis izstāsta ārā mazo bērnu, kurš pieredzējis tik daudz – mazo Lauru. Stāstniece, kura izstāsta ārā mazo bērnu arī no mums pašiem. Stāstniece, kura arī sējas un ražas kalendāru varētu uzrakstīt tā, ka vienaldzīgo nebūtu pat anonīmajā bezsiržu klubiņā.