Grāmatā atrodu (pirmskara) čeku no pārtikas veikala. Sprite. Skābais krējums. Maisiņš (zaļais). Pedigree kucēniem. Garie gurķi (somu). Nav neviena piedod. Es tā negribēju. Neviena tas bija pārpratums. Es par tevi raizējos. Toties ir maisiņš (zaļais), kurā krāmēju iekšā savus trīspadsmit deviņdesmit astoņi un pārdevējas viņš iznīcinās tavu dzīvi durstošo skatienu. Mums abām, protams, nebija ne jausmas, kā (un kad) tas notiks, bet es laipni pieņēmu šo salūzušo dienas piedāvājumu. Esmu (ne tikai viņa, bet arī) mārketinga upuris. Ja kaut ko dod par brīvu, es to ņemu.
Dubultā.Es gribu būt dzīvnieks, kurš gatavs kost, kad to rausta aiz astes.
Bet man nav zobu.
Es meklēju darbu un kādu, kurš dāvina klavieres (abus Kuldīgā)!
Vēl es cītīgi eju 1. un 4. klasē, tāpēc ķeru/tveru/rauju (aiz bizēm smukas meitenes un) katru mazāko iespēju ielīst starp grāmatu lapaspusēm vai ielikt ausīs kādu klausāmgabalu. Tā par manu pagājušās nedēļas vērtīgāko ieguvumu kļuva kāda domapmaiņa Latvijas Radio 1 raidījumā «Ģimenes studija» un Ramonas Indriksones romāns «Vienas plaukstas attālumā».
Raidījuma «Ģimenes studijas» (klausies ŠEIT) sarunas laikā kā tepiķis, kas noņemts no sienas komunālajā dzīvoklī, atstājot svaigu tapešu taisnstūri uz tās, tika purināta smago tematu iedzīvošanās bērnu (un jauniešu) literatūrā. Saruna palīdzēja aptvert un noteikt lielumu tam, no cik kilogramiem (vai litriem asaru) sākas un kādas īpašas pazīmes sevī ietver smago tematu (artilērija) bērnu grāmatās – cik plašs ir tas nātru un ušņu lauks, kuru basām kājām (un nenobriedušu prātu) jāpārvar mazajiem lasītājiem, atlapojot grāmatu, kura nesola priecīgus tīģerkliņģerus. Es, protams, ironizēju, par pamatu ņemot dažādu (liel)gabarītu viedokļus sociālajos tīklos par acīmredzot netīkamo tēmu bērnu (un visparīgā latviešu) literatūrā, kas sekoja pēc augstāk minētās sarunas nonākšanas ārpus radio viļņiem.
Jā, nenoliedzami, latvieši ir gaudu literatūras pamatlicēji. Uz šīs zemes mēs esam cietuši jau kopš brīža, kad Dievs teica: «Lai top latvietis!», tāpēc būtu jāatmiekšķē nabaga cietēju lomas un jāsaka «pietiek» literatūrai, kas lien zem ādas un destabilizē nervu darbības procesus, taču, manuprāt, ir arī jāpieņem fakts (un jāizlasa kaut vai tikai viena tāda grāmata), ka mūsdienu autori (un jo īpaši bērnu grāmatu autori) par smagām tēmām neraksta kā Blaumanis, Poruks vai Upīts, kad pēc grāmatas izlasīšanas gribas vēnā ielaist kālija cianīdu vai apēst kēksiņu (pilnu) ar rozīnēm. Tāpēc «nepietiek».
Nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus.
Nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā) neesam vieni.
«Bieži vien iedomāti sapņi kapitulē īstenības un likteņa priekšā»
201. lapaspuse
«Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.» – tā pagājušā gada septembrī centos ierakstīt vārdos savas sajūtas pēc tikko izlasītā Ramonas Indriksones romāna «Es vedīšu tevi mājās». Un nekas nav mainījies. Arī šobrīd, ejot pa šīm (jau tik ļoti pazīstamajām) rokraksta līnijām, es iestrēgstu bezgalīgi dziļos sakaros ar likteņa samocītiem tēliem, kuriem (gribot negribot) savā prātā piešķiru miesu un asinis, sejas pantus un ķermeņa prozas, jo (negribot gribu un) zinu kādu, kurš…
Līdz šim manā «gribu izlasīt» (un nu jau arī «izlasīju») sarakstā nav bijusi neviena «Vakara romāna» sērijas grāmata, taču pēc tam, kad uzzināju, ka Latvijas Mediji šīs sērijas ietvaros izdos Ramonas Indriksones psiholoģisko romānu «Vienas plaukstas attālumā», man nebija pat pusotru reizi jādomā, ar ko papildināt šo sarakstu, kas jau tā ne(no)beidzas pat bezgalīgumā.
«Tas, ko mēdz saukt par mīlestību, patiesībā ir cīņa par cilvēku. Jūtas, kas tiek apdziedātas romantiskos pantos, arī ir karš, un par to vajadzētu rakstīt kara valodā.»
106. lapaspuse
Ja aiz loga būtu rudens (lietus)mēteļu laiks, es noteikti rakstītu, ka «vakara romāniem» ir mēteļkabatai piemērots izmērs – ieslidinu to kabatā pie lūpu balzāma (vēja aprautām lūpām) un dodos uz pilsētas dārzu, lai deldētu garlaicību un soliņus, kārtējo rudeni piedzīvojot ne tikai gājputnu, bet arī Ramonas balsi , taču ārā ir ar nebeidzamību sasirgusi vasara, tāpēc tagad jāsaka, ka ne tikai romāns, bet arī rudens mēteļu laiks joprojām ir «vienas plaukstas attālumā» – tas ir attālums, kas vieno. Attālums, kas šķir. Tas ir attālums, kurš uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes nevar rast bez dvēseļu (pār)ķidāšanas.
Apbrīnojama ir autores spēja (no)lasīt cilvēkus. Spoguļot.
Tāpat kā iepriekšējos romānos («Es biju cita» un jau pieminētajā «Es vedīšu tevi mājās»), arī šajā autore radījusi dažādus ceļus (varoņu dzīves līkločus), pa kuriem ļaut lasītājiem nonākt pie skarbām atziņām un (ļoti iespējams) brīdinājumiem, skarot plašu «es par to nemāku/negribu/nevaru runāt» tematu loku, tomēr tik un tā man (gribot negribot) ir jāsaka – ir mazuma piegarša (tieši tāda pati piegarša man bija pēc stāsta «Baltais zilonis» (atrodams stāstu krājumā «Pāris metru zem ūdens») izlasīšanas). Nepamet sajūta, ka tik daudz kas vēl būtu pelnījis risināties (un atrisināties) pa apkārtceļiem, lai ilgāka līdzjušana. Un mājupiešana. Tā vietā iztipināju romānam cauri vien ar dažiem puniem, kaut brīžiem būtu gribējies, lai liek uz ceļiem bezspēkā kārpīties uz priekšu (tipisks latvietis).
«Mēs reizē esam citi un palikuši tie paši.»
201. lapaspuse
«Vienas plaukstas attālumā» ir emociju karuselis, kurš draud iziet no ierindas jebkurā brīdī, tomēr pati svarīgākā skrūve (mīlestība) notur šo bīstamo konstrukciju (dzīvi) savās vietās.
Pats svarīgākais laikam ir neklusēt (arī es to vēl tikai mācos un, kas zina, varbūt reiz izdosies nokārtot lielo «es tev pateikšu, kā patiesībā jūtos» eksāmenu).
Runāt arī ir darīt. Un ir ļoti labi un vērtīgi, ka arī Ramona runā. Runā caur saviem stāstiem, palīdzot ieraudzīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir – kādi tie ir, kad atkailina dvēseli (bez liekām drēbēm un mantām) – pēc mīlestības alkstošas, salūzušas (mistiskas purva) būtnes – vientuļas un nesaprastas.
Tāpēc nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus – nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā joprojām) neesam vieni.
Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē. 
Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.
«Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»
«Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail. 
