Turpinot teju pirms gada aizsākto (tradīciju) rakstu sēriju, kurā īsi atbildu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām, šodien publicēju anketu klades trešo daļu. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses». Anketu klades pirmo daļu lasi ŠEIT, bet otrā daļa slēpjas ŠEIT.
Kurš ir, Tavuprāt, skaistākais, labākais, veiksmīgākais grāmatas vāks? Katru reizi, kad man jāaizdomājas par to, kurš grāmatas vāks man šķiet visskaistākais, prātā nāk Meira Šaleva romāna «Balodis un zēns» vāks, kuru rotā mākslinieces Gitas Treices glezna «Lielais pelēkais». Šis vāks mani hipnotizē. Un tas ir vāks!
Kam Tu dod priekšroku – jaunām vai vecām grāmatām? Ja runājam par fizisku tuvību, tad vecumam nav nozīmes – izkrakšķināt grāmatu muguriņu skriemeļus man patīk kā vecām, tā jaunām grāmatām, taču, ja runājam par grāmatām kā par lasāmmateriālu, ne masiera kvalifikācijas pārbaudi, tad priekšroku dodu jaunām grāmatām.
Kas ir Tavas bērnības mīļākās grāmatas? Bībele… Bet ja nopietni – Bībele.
Cik daudz grāmatu Tu izlasi mēnesī? Pagājušajā gadā izlasīju astoņdesmit trīs grāmatas, kas, ja būsim precīzi, ir 6.91666666667 grāmatu mēnesī.
Vai Tu gribētu vairāk laika grāmatu lasīšanai? Jā un nē, jo tas nozīmē, ka man jāatņem laiks kaut kam citam, piemēram, blenšanai sienā. Man nav ne jausmas, vai esmu gatava šādai vaļībai.
Vai Tev patīk rakstīt grāmatu atsauksmes? Es izbaudu ne tikai lasīšanas, bet arī rakstīšanas «par» procesu – ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas domas un sajūtas kā skabargas dzenas papēžos, tāpēc labāk tās sadzīt bloga lappusēs.
Tavuprāt, grāmatas ir labākas vai sliktākas nekā agrāk? Neesmu vēl manījusi kādu grāmatu tupot stūrī uz zirņiem, taču noteikti ir grāmatas, kuru virzienā esmu kratījusi ar pirkstu.
Kur Tu parasti uzzini par jaunākajām grāmatām? Grāmatnīcā? Sociālajos medijos, grāmatnieku grupās? Mans naudasmaks vairs neatbalsta iespēju par grāmatu jaunumiem uzzināt grāmatnīcā, tāpēc izmantoju sociālo tīklu atvērtās papildiespējas – grāmatizdevēju mājas/sociālo tīklu lapas, kā arī vērīgāko grāmatu apskatnieku ziņojumos.
Kāda ir Tava grāmatu kluba pieredze? Mana grāmatu kluba pieredze ir gluži tāda pati kā mana svingeru kluba pieredze – nekāda. Es laikam neesmu grāmatu (un svingeru) klubu materiāls.
Kur Tev patīk lasīt? Man patīk lasīt pie kafijas krūzes – ja karsti kūpoša kafijas krūze ir mežā uz celma, lasu mežā uz celma.
Šodien, Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, esmu nolēmusi aizsākt rakstu sēriju, kurā īsi atbildēšu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses».
Kas ir pirmā grāmata, kuru Tu atceries izlasījis/-usi? Bērnībā nebiju grāmatu lasītāja. Biju skatītāja. Man patika grāmatas šķirstīt. Varēju stundām ilgi pētīt ilustrācijas, čubināt lapas, taču man nekad prātā nebija ienācis, ka arī burtu kopāsavilkšana varētu radīt manī labsajūtu. Taču bija arī gadījumi, kad nejaušības rezultātā gadījās izlasīt pa kādai grāmatai. Un pirmā, kas man nāk prātā ir Džoisas Lenkesteras Brislijas «Vēl viena mīlulītes stāstu grāmata».
Vai kāds Tev lasījā priekšā, kad biji mazs/-a? Ja vien vecmammas skaļi lasītā «sējas un ražas» avīze skaitās, tad – jā, protams. Taču atceros arī nedaudzas epizodes pirms gulētiešanas, kad man blakus apsēdās tētis un lasīja latviešu tautas pasakas. (Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka abas priekšā lasīšanas epizodes būtu ietekmējušas manas attiecības ar grāmatām bērnībā.)
Kas ir Tavs visu laiku mīļākais grāmatas varonis? Rūtas Šepetis romāna «Jūras sāļums» viens no galvenajiem tēliem – Florians. Autore man nedeva nevienu citu variantu, kā vien iemīlēties (sirsniņas (daudz sirsniņu)).
Kurš ir Tavs visu laiku mīļākais autors un šī autora mīļākā grāmata? Mīļākā autora man nav, taču ir autori, kuru radītos darbus es lasu ar lielu aizrautību un ar nepacietību gaidu iznākam jaunus – no latviešu autoriem tie ir – Jana Egle, Ramona Indriksone, Agnese Zarāne; ārzemju – Karloss Ruiss Safons, Alesandro Bariko, Delfīne de Vigāna. Ja man jānosauc mīļākā grāmata, kuru radījis kāds no nule minētajiem autoriem, tā viennozīmīgi ir Karlosa Ruisa Safona «Vēja ēna».
Kura grāmata ir mainījusi Tavu dzīvi? Katra grāmata manī kaut ko maina. Cilvēki izvēlas iet pie terapeita un savas problēmas un sāpes izrunāt tur, ērtajā terapijas kabineta krēslā. Vai aiziet uz mežu piekliegt kokus pilnus ar savu «ĀĀĀĀĀĀĀ». Citi izvēlas nolēkt no tilta. Es izvēlos lasīt grāmatas. Tajās esmu sevi iepazinusi no jauna. Un man patīk tas, ko redzu, skatoties uz sevi šodienā.
Kurš ir Tavs mīļākais žanrs? Vēsturiskie romāni un ģimenes sāgas ir pirmais, kas man nāk prātā – tad jau laikam būs trāpīts (grimst!).
Kurš žanrs nav tavējais? Fantastika. Un nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka neesmu to pat aptaustījusi. Es nezinu, kas tas ir un ko viņš ziemā ēd, bet tas varētu būt uzdevums! Vēl mani ļoti atgrūž sevis izzināšanas un pilnveidošanas grāmatas. Rokasgrāmatas par to, kā labāk būt. Man nevajag grāmatu, lai es zinātu, ka reizēm daru dzīvi nepareizi. Paldies!
Kuru autoru Tu labprāt satiktu dzīvē? Es nemīlu satikt cilvēkus. Īpaši tādus, ar kuriem jāveic iepazīšanās rituāli. Bet, ja paskatīties no attāluma, kāpēc ne – tad varētu jebkuru, pat Guntaru Raču.
Vai esi kādreiz saticis kādu autoru aci pret aci? Kā tas notika? Autoru, šķiet, ka nē. Bet, ja tas skaitās (un neskaitās, es zinu, bet gribu to izrakstīt) Korāna tulkotāju (Imantu Kalniņu) gan. Biju nedaudz aizkavējusies skolā (Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola), un, steidzoties ārā pa parādes durvīm, es vienkārši ar tām uzskrēju virsū Imantam Kalniņam. Tas bija vistiešākais «aci pret aci», jo mūsu acu skati patiesi satikās un ilgi, ilgi nešķīrās.
Kam Tu dod priekšroku – papīra grāmatām, e-grāmatām vai audiogrāmatām? Papīrs. Tikai un vienīgi. Smaržot un bužināt. Šķirstīt. Uzliet kafiju. Iespiest šokolādes pirkstu nospiedumu. Veikt piezīmes uz lappušu malām. Iezīmēt sirsniņas un «kolsD». Papīrs dod grāmatai dzīvību.
«Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»
5. lapaspuse
Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam. Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa. Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena. Trīs. Divi. .
«Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»
121. lapaspuse
«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša). «Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)
«Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»
80. lapaspuse
«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas irAleksandrs Stepanovičs Popovsun kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.
«Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»
75. lapapsuse
Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo. Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas. Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.
«Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»
191. lapaspuse
Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)
«FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz. PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»
56. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Anete Kona; Māksliniece Aleksandra Runde; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
