POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Latvijas Mediji

  • Man vajag plāksteri

    by

    Grāmatā atrodu (pirmskara) čeku no pārtikas veikala. Sprite. Skābais krējums. Maisiņš (zaļais). Pedigree kucēniem. Garie gurķi (somu). Nav neviena piedod. Es tā negribēju. Neviena tas bija pārpratums. Es par tevi raizējos. Toties ir maisiņš (zaļais), kurā krāmēju iekšā savus trīspadsmit deviņdesmit astoņi un pārdevējas viņš iznīcinās tavu dzīvi durstošo skatienu. Mums abām, protams, nebija ne jausmas, kā (un kad) tas notiks, bet es laipni pieņēmu šo salūzušo dienas piedāvājumu. Esmu (ne tikai viņa, bet arī) mārketinga upuris. Ja kaut ko dod par brīvu, es to ņemu.
    Dubultā.
    Es gribu būt dzīvnieks, kurš gatavs kost, kad to rausta aiz astes.
    Bet man nav zobu.

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    Es meklēju darbu un kādu, kurš dāvina klavieres (abus Kuldīgā)!
    Vēl es cītīgi eju 1. un 4. klasē, tāpēc ķeru/tveru/rauju (aiz bizēm smukas meitenes un) katru mazāko iespēju ielīst starp grāmatu lapaspusēm vai ielikt ausīs kādu klausāmgabalu. Tā par manu pagājušās nedēļas vērtīgāko ieguvumu kļuva kāda domapmaiņa Latvijas Radio 1 raidījumā «Ģimenes studija» un Ramonas Indriksones romāns «Vienas plaukstas attālumā».

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    Raidījuma «Ģimenes studijas» (klausies ŠEIT) sarunas laikā kā tepiķis, kas noņemts no sienas komunālajā dzīvoklī, atstājot svaigu tapešu taisnstūri uz tās, tika purināta smago tematu iedzīvošanās bērnu (un jauniešu) literatūrā. Saruna palīdzēja aptvert un noteikt lielumu tam, no cik kilogramiem (vai litriem asaru) sākas un kādas īpašas pazīmes sevī ietver smago tematu (artilērija) bērnu grāmatās – cik plašs ir tas nātru un ušņu lauks, kuru basām kājām (un nenobriedušu prātu) jāpārvar mazajiem lasītājiem, atlapojot grāmatu, kura nesola priecīgus tīģerkliņģerus. Es, protams, ironizēju, par pamatu ņemot dažādu (liel)gabarītu viedokļus sociālajos tīklos par acīmredzot netīkamo tēmu bērnu (un visparīgā latviešu) literatūrā, kas sekoja pēc augstāk minētās sarunas nonākšanas ārpus radio viļņiem.

    Jā, nenoliedzami, latvieši ir gaudu literatūras pamatlicēji. Uz šīs zemes mēs esam cietuši jau kopš brīža, kad Dievs teica: «Lai top latvietis!», tāpēc būtu jāatmiekšķē nabaga cietēju lomas un jāsaka «pietiek» literatūrai, kas lien zem ādas un destabilizē nervu darbības procesus, taču, manuprāt, ir arī jāpieņem fakts (un jāizlasa kaut vai tikai viena tāda grāmata), ka mūsdienu autori (un jo īpaši bērnu grāmatu autori) par smagām tēmām neraksta kā Blaumanis, Poruks vai Upīts, kad pēc grāmatas izlasīšanas gribas vēnā ielaist kālija cianīdu vai apēst kēksiņu (pilnu) ar rozīnēm. Tāpēc «nepietiek».
    Nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus.
    Nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā) neesam vieni.

    «Bieži vien iedomāti sapņi kapitulē īstenības un likteņa priekšā»

    201. lapaspuse

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    «Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.» – tā pagājušā gada septembrī centos ierakstīt vārdos savas sajūtas pēc tikko izlasītā Ramonas Indriksones romāna «Es vedīšu tevi mājās». Un nekas nav mainījies. Arī šobrīd, ejot pa šīm (jau tik ļoti pazīstamajām) rokraksta līnijām, es iestrēgstu bezgalīgi dziļos sakaros ar likteņa samocītiem tēliem, kuriem (gribot negribot) savā prātā piešķiru miesu un asinis, sejas pantus un ķermeņa prozas, jo (negribot gribu un) zinu kādu, kurš…

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    Līdz šim manā «gribu izlasīt» (un nu jau arī «izlasīju») sarakstā nav bijusi neviena «Vakara romāna» sērijas grāmata, taču pēc tam, kad uzzināju, ka Latvijas Mediji šīs sērijas ietvaros izdos Ramonas Indriksones psiholoģisko romānu «Vienas plaukstas attālumā», man nebija pat pusotru reizi jādomā, ar ko papildināt šo sarakstu, kas jau tā ne(no)beidzas pat bezgalīgumā.

    «Tas, ko mēdz saukt par mīlestību, patiesībā ir cīņa par cilvēku. Jūtas, kas tiek apdziedātas romantiskos pantos, arī ir karš, un par to vajadzētu rakstīt kara valodā.»

    106. lapaspuse

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    Ja aiz loga būtu rudens (lietus)mēteļu laiks, es noteikti rakstītu, ka «vakara romāniem» ir mēteļkabatai piemērots izmērs – ieslidinu to kabatā pie lūpu balzāma (vēja aprautām lūpām) un dodos uz pilsētas dārzu, lai deldētu garlaicību un soliņus, kārtējo rudeni piedzīvojot ne tikai gājputnu, bet arī Ramonas balsi , taču ārā ir ar nebeidzamību sasirgusi vasara, tāpēc tagad jāsaka, ka ne tikai romāns, bet arī rudens mēteļu laiks joprojām ir «vienas plaukstas attālumā» – tas ir attālums, kas vieno. Attālums, kas šķir. Tas ir attālums, kurš uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes nevar rast bez dvēseļu (pār)ķidāšanas.

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    Apbrīnojama ir autores spēja (no)lasīt cilvēkus. Spoguļot.
    Tāpat kā iepriekšējos romānos («Es biju cita» un jau pieminētajā «Es vedīšu tevi mājās»), arī šajā autore radījusi dažādus ceļus (varoņu dzīves līkločus), pa kuriem ļaut lasītājiem nonākt pie skarbām atziņām un (ļoti iespējams) brīdinājumiem, skarot plašu «es par to nemāku/negribu/nevaru runāt» tematu loku, tomēr tik un tā man (gribot negribot) ir jāsaka – ir mazuma piegarša (tieši tāda pati piegarša man bija pēc stāsta «Baltais zilonis» (atrodams stāstu krājumā «Pāris metru zem ūdens») izlasīšanas). Nepamet sajūta, ka tik daudz kas vēl būtu pelnījis risināties (un atrisināties) pa apkārtceļiem, lai ilgāka līdzjušana. Un mājupiešana. Tā vietā iztipināju romānam cauri vien ar dažiem puniem, kaut brīžiem būtu gribējies, lai liek uz ceļiem bezspēkā kārpīties uz priekšu (tipisks latvietis).

    «Mēs reizē esam citi un palikuši tie paši.»

    201. lapaspuse

    Ramona Indriksone «Vienas plaukstas attālumā»; Ģimenes studija

    «Vienas plaukstas attālumā» ir emociju karuselis, kurš draud iziet no ierindas jebkurā brīdī, tomēr pati svarīgākā skrūve (mīlestība) notur šo bīstamo konstrukciju (dzīvi) savās vietās.
    Pats svarīgākais laikam ir neklusēt (arī es to vēl tikai mācos un, kas zina, varbūt reiz izdosies nokārtot lielo «es tev pateikšu, kā patiesībā jūtos» eksāmenu).
    Runāt arī ir darīt. Un ir ļoti labi un vērtīgi, ka arī Ramona runā. Runā caur saviem stāstiem, palīdzot ieraudzīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir – kādi tie ir, kad atkailina dvēseli (bez liekām drēbēm un mantām) – pēc mīlestības alkstošas, salūzušas (mistiskas purva) būtnes – vientuļas un nesaprastas.

    Tāpēc nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus – nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā joprojām) neesam vieni.

  • Kā es iemīlējos pilnīgos svešiniekos (un kas tam kopīgs ar kaimiņu suņa kakām?)

    by

    Pāri frāzējot Leonu Briedi – man ir ļoti grūti iedomāties manu dzīvi ārpus… es varu iedomāties savu dzīvi ārpus visa, bet ārpus grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties. Par šo savu dzīves realitāti es atkal un atkal pārliecinājos aprīļa pēdējā sestdienā, kad mani ceļi, mani elkoņi, mani kāju mazie pirkstiņi mani aizveda uz Ogri – uz Latvijas grāmatu meku – Ogres Centrālo bibliotēku, kur notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums.


    Mans svētceļojums sākās piecos no rīta, kad pēc divām ar pusi gulētām stundām centos sataisīties pēc cilvēka, izmantojot praktiskā latvieša metodi – izdzert divas kafijas krūzes ar kopumā astoņām tēj/kafijkarotēm ar cukuru. Cukurs ir nāve, bet bezcukurs ir sacūkota diena. Ja man jāizvēlas viens no variantiem, es izvēlos astoņas tēj/kafijkarotes. Uzvilku savas taisnākās drēbes, pārmetu pār plecu savu izejamo tašu (pirms gadiem LaLiGaBa konkursā laimēto auduma maisiņu, kurš ir bijis mans sabiedrotais kā bibliotēkās, grāmatu un pārtikas veikalos, tā izlaidumos, kāzās, kristībās un bērēs) un biju gatava doties zināmi nezināmajā, uzstādot par būtiskāko mērķi beigu beigās neattapties Vaiņodē, jo tas ir drusciņ uz otru pusi no Ogres Centrālās bibliotēkas.


    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Pēc trim stundām automašīnā, piecām stundām lidmašīnā un divām stundām autobusā (kaut kur pa vidu bija arī prāmis un vilciens ar divām pārsēšanās reizēm) no Vārmes biju nokļuvusi Ogrē (cukurs ir nāve, bet arī halucināciju izraisoša viela acīmredzot). To, kas notika paša foruma laikā jeb tehniskos parametrus lieliski aprakstījusi Santa blogā Sibillas grāmatas, aiztaupot man pāris rindiņas paragrāfā.
    Mana pārliecība, ka dodos tikties ar pilnīgiem svešiniekiem izzuda brīdī, kad Sandra pārņēma mani savā mīlestībā (apskāvienā). Principā forums (man) varēja beigties arī šajā brīdī, un es steigtos pretī visām savām neizlasītajām grāmatām un neizravētajām puķu dobēm, jo biju saņēmusi visu, ko kāroja mana grāmatnieka sirds – pirmajā minūtē, kuru pavadīju zem Ogres Centrālās bibliotēkas metāla jumta konstukcijām, satikusi savus mīļākos grāmatu blogerus (slīpsvītras tekstam jāskan Andželikas balsī (savējie sapratīs)) Aiju, Kristīni, Ievu, Ingu un, protams, Sandru – Pirmā Latvijas grāmatu blogeru foruma dzīvības iedvesējas un uzturētājas. Bet es paliku. Un par to ļoti sirdīgi uzrakstījis mans mīļais brālis (ar sešpadsmit gadu stāžu) Agris.


    Visu foruma laiku mani nepameta iemīlēšanās sajūta (citi tos sauc par taureņiem, bet dakteri – “tev vajadzētu pārbaudīties uz parazītiem”). Es vispār neesmu cilvēku cilvēks. Es esmu cilvēks, kuram citi (pārsvarā sveši) cilvēki liek justies neērti, bet šoreiz es jutos tā, it kā sēdētu savā dīvānā, tērpusies pidžamā un suņu čībās, pārlapojot turku seriālu sarakstu, meklējot to īsto un vienīgo. Tikai zālē bija seši desmiti īstie un vienīgie. Un tā bija satriecoša sajūta. Trīs populārākās frāzes, kuras lietoju ikdienā, ir «nesit māsai», «nezinu nav ēdiens» un «es vairs nerakstīšu par grāmatām», taču tikai pēdējo no tām es mēdzu ļurkāt mutē dažādos laika locījumos, dažādās nopietnības pakāpēs. Tajā brīdī, esot starp cilvēkiem, ar kuriem man ir kopīga ne tikai mīlestība pret grāmatām (kafiju un smalkmaizītēm), bet arī tās paušana uz āru, es sapratu, ka gribu šeit vēl uzkavēties. Un ja ir kāda īstā vieta, kurā atrasties (un mazliet pazaudēties), tad tā ir ne tikai pie plīts un veļas mazgājamās (auto)mašīnas, bet arī šeit – starp tiem, kuriem grāmatas ir mīlestība. Kaislība. Dzīve.
    Esmu bez gala (un malas) pateicīga gan foruma rīkotājiem un dalībniekiem, gan atbalstītājiem par (ieilgušajām) emocijām, kuras nevar nopirkt ne veikalā, ne iemainīt pret taromāta čeku.

    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Ja esi izlasījis šitentik tālu un domā par to, kur vilkt paralēles ar manas kaimiņienes suņa kakām, tad lūk – viena paralēle.
    Gatavojoties grāmatu blogeru forumam, tika izveidota WhatsApp grupa ar foruma dalībnieku piesaisti, kuras mērķis bija dalīties ar visu par un ap forumu. Daži literatūras kritiķi, redaktori, žurnālisti (iespējams, visi vienā personā) jau paspējuši šo grupiņu nosaukt par mazu un riebīgu, taču mēs, apmēram sešdesmit cilvēku mazā grupiņa, vispār neņemam ļaunā, jo arī mums pašiem mēdz būt sliktās dienas – divas kreisās kājas, kāpjot ārā no gultas, izbeidzies vai no termiņiem ārā izgājis piens kafijai, vai grāmatas, kuru lasīšana ir kā barjerskrējiens – klūpam un krītam aiz katras lapaspuses, jo vispār šitā nav mūsu disciplīna. Mēs saprotam.


    Tā kā forumā bija atvēlēts laiks (un stūris) grāmatu maiņai, mazajā un riebīgajā grupiņā jau savlaicīgi sākās mērīšanās ar grāmatām un uzsaucieni «mainu šo grāmatu pret vīnu», «vai kādam ir (grāmatas nosaukums), es labprāt iemainītu pret vīru, bet brīdinu, nažus viņš neasinās un spuldzītes visticamāk arī tev pašai būs jānomaina», «mainu pret dzīvokli Rīgas Centrā ar skatu uz Kluso okeānu». Un tā tālāk. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tālu spēj izdzīt saknes grāmatu mīļu fantāzija.
    Tieši šādā grāmatmaiņu skurbulī, es pieteicos uz Matiasa Edvardsona grāmatu «Labie kaimiņi», kuru (par spīti mūsu grupiņas uzliktajam zīmogam) draudzīgi piedāvāja Līva. Lai arī iepriekš biju lasījusi Edvardsona «Gandrīz normālo ģimeni», tobrīd minēju, ka grāmatu vēlos, jo mani kaimiņi «bišku tādi nav» – kaut kā biju iztēlojusies, ka «labi kaimiņi» noteikti nav tādi, kuri laiž brīvsolī savu divreizdivimetri suni, lai tas piecūkotu kaimiņu sētas. Lai mazliet vizualizētu šo skatu, varu teikt tā – man ir viens suns, bet manā sētā kakā trīs (un reizēm pat četri un pieci) suņi. Protams, lai arī esmu mazas un riebīgas grupiņas dalībniece, man ir laba sirds, taču atzīšos, ka teju ikreiz, vācot kaimiņu suņu kakas savā sētā, es aizdomājos par to, vai spētu to kaku aizlidināt tik tālu, lai trāpītu kaimiņu virtuves logā. Tīri tā – kaimiņu «redzesloka paplašināšanai».
    Labi.
    Sūds ar tām kakām.
    Grāmatu es izlasīju. Izdusmojos. Pārdusmojos. Visipārējiepriedēkļidusmojos. Un nospriedu, ka šajā grāmatā dzīvo vieni no kaitinošākajiem grāmatas varoņiem.
    Un kaimiņiem.
    Ļoti iespējams, ka manas kaku drāmas nestāv pat tuvu.

    Lasiet grāmatas, jo tas ir vienīgais gardums, kurš jums neliks pieņemties svarā!
    Un tiekamies nākamajā Latvijas grāmatu blogeru forumā!

  • 32405 lappuses 365 dienās

    by

    Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni.
    Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.

    Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.

    2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu.
    Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var.
    2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).

    Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.

    Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk.
    Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos!
    Lai brīnišķīgs 2024. gads!

    GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS

    bez vietu iedalījuma

    Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

    Tas pats izmisums, tikai ar puķēm

    «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.

    Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!

    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

    Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»

    Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.

    Elpu (un domas) aizraujoša.

    P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023

    Jā Džasi «Mājupiešana»

    Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem.
    Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā.
    Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

    Viktorije Hanišova «Sēņotāja»

    Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos.
    Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.

    Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…

    Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!

    No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš;
    Izdevējs: Pētergailis, 2023

    Olli Jalonens «Debesu lode»

    Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
    «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Valodu māja, 2023

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

    Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

    Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023

    Medlina Millere «Kirke»

    «Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.

    Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.

    No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023

    Dace Rukšāne «Džikī»

    Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».

    Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.

    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023

    Ešlija Odrēna «Krustojums»

    Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.

    Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.

    No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu;
    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023

    Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»

    Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!

    Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.

    No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana;
    Izdevējs: Pētergailis, 2021

  • MARTS

    by

    Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas.
    Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas.
    Joprojām.
    Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām.
    Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt    ». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:

    Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES APRĪLĪ!

    Katrīna Rudzīte
    «Ērti pārnēsājami spārni»

    «reizēm es domāju nez vari arī es
    kādam esmu tāds cilvēks
    (…)
    kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»

    Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt
    spožās skarainās skumjas    ». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.

    «ja tu lasi šo dzejoli
    es esmu apmaldījusies labirintā»

    Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos.
    Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds.
    «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa.
    Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»

    «tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī
    varētu būt ieplēsis ass objekts
    varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Toms Treibergs
    «Biezoknis»

    «Gaisma aiziet kā ārsts,
    tikko pateicis sliktas ziņas.»

    Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu).
    Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.

    «Es vēl arvien atceros tavu smaržu.
    Un tā man sāp
    kā nozāģēti pirksti
    uz šķūnītī uzkonstruēta
    lentzāģa.»

    Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.

    «Vienīgie, kuri atceras
    un saglabā
    visu cilvēku piedzīvoto,
    ir koki.»

    «Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.

    «Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās
    un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens
    tev nedarīs pāri.»

    Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»

    (Izdevējs: Neputns, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Aija Bley
    «8. b klase»

    «Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»

    Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.

    «Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»

    Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.

    «Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»

    Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss.
    Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).

    P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu «8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.

    (Izdevējs: On the Road, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Amanda Aizpuriete
    «Pirms izvākšanās»

    «ir tādas naktis
    kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»

    Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē.
    Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti.
    Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.

    «nerimstas tikai putni
    viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»

    «Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam.
    Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.

    «nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai
    uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā
    ja esat pārdozējis – zvaniet
    līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»

    Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus.
    Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām.
    Pēc visa beigām.
    «Pirms izvākšanās beigām».
    Bauda maņām.

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Alesandro Bariko
    «Zīds»

    «…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»

    Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve?
    Bet tie jau ir divi.

    «Tās ir tik dīvainas sāpes.
    Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

    Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).

    «Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»

    Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss.
    Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos.
    Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.

    «…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
    ⭐⭐⭐⭐

    Anna Gavalda
    «35 kilogrami cerības»

    «Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»

    Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.

    «Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»

    Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.

    «Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»

    Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos.
    «35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.

    «Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»

    (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008)
    ⭐⭐⭐

    Juris Kronbergs
    «Rudens mani raksta»

    «un laiks virina dienas kā durvis
    un es virinu laiku»

    Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir!
    Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi!
    Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.

    «Vai dzeja var pasauli padarīt
    Par nedaudz labāku vietu?»

    Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.

    «Varbūt visa dzīve
    ir traucējoša šalkoņa»

    Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu.
    Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.

    Lasiet šo skaisto dzeju un –

    «atbrīvo mani no ziemas»

    (Izdevējs: Valters un Rapa, 2005)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

  • Simona Deivisa «Montesori mazulis»

    by

    «Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

    Valters B. Bārbs

    Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
    Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
    Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
    Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

    «Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

    Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
    «Apzināta vecāku lomas pildīšana»

    No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
    Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

    «Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

    Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
    Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

    «Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

    Dr. Marija Montesori
    «Absorbējošais prāts»

    Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
    Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

    «Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

    Karls Onorē
    «Lēnuma slavinājums»

    Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
    Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
    Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

    «Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

    Sūzena Stīvensone
    «Priecīgais bērns»

    Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
    Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
    Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
    Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

    «Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

    Marija Montesori
    «Atklājot bērnu»

  • JŪLIJS 2020

    by

    Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐

  • Jana Egle «Dzimšanas diena»

    by

    “Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
    (dačuks un dvīņi)

    Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.

    “Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
    (runaway train)

    Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
    Sen? Varbūt pat nekad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    “Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
    (dzimšanas diena)

    Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
    Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.

    “Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
    (runaway train)

    Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.

    “Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.”
    (baltā māja kalna galā)

  • Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    by

    “”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.”

    Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz “pāriet tai pāri” ar google translate). Lai to spēlētu, vajadzēja divus. Mani un mammu. Mēs izgājām (deviņdesmito gadu beigu) ielās, sadevāmies rokās un (tad nāca pati gaidītākā spēles daļa) es aizvēru acis. Manā priekšā bija tikai tumsa. Es sekoju mammas vadītajai rokai kā pīļu bērns seko mammas smaržai. Lai arī aiz maniem acu plakstiņiem bija iemājojusi tumsa, šī sajūta bija viena no drošākajām, kuru jebkad biju jutusi. Tā mēs šo spēli spēlējām ilgi (es to būtu gribējusi spēlēt ne tikai līdz brīdim, kad tumsa beidzot radusi aiz manu acu plakstiem drošu ostu, kurā pietauvoties, bet pat līdz tam, kad tā jau aijātu nakts miegā ielu laternu gaismu un draudīgās, melnās ēnas, kuras tā met). Mēs gājām un es klausījos putnu dziesmās, suņu rejās. Kaut kur tālumā pēc konfektes dīcošo bērnu (un cik labi, ka šoreiz tā nebiju es). Mēģināju sasmaržot koku lapas un puķu galviņas. Ļāvu, lai vējš ķemmē man matus un paijā vaigus, nepretodamās. Būt tumsā, būt pie mammas rokas šķita visdrošākā vieta pasaulē. Kas mani šajā spēlē vilināja visvairāk? Tas, ka man šķita, ka varu iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Un man vienmēr ir šķitis, ka tieši tā var redzēt pasauli visskaistāk. Es zināju, ka lai arī cik soļus es spertu, nekad nepakritīšu, mani mati nekur neieķersies, mana piere netiks saskrāpēta pret aplauztiem koku zariem. Jo man blakus bija mamma un mana roka bija viņas rokā. Zināju, ka neizskriešu uz ielas pretī automašīnai, kura (it kā nezinādama) pārkāpj apdzīvotās vietās paredzēto braukšanas ātrumu, vai to, ka ar jaunajām kurpēm neiekāpšu peļķē, apšļakstot ar tās saturu mammas pārpasaulīgi dusmīgo rājienu. Taču tagad es zinu arī to, ka tas nekad nav bijis iespējams. Iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Neredzīgam cilvēkam blakus nav roka, kurā, ieliekot savējo, varētu justies drošībā.

    “Sapņi vispār ir interesanta lieta, tāpēc ka tā, manuprāt, visus cilvēkus padara vienlīdzīgus – kurš gan nesapņo…”

    To, ka tad, kad beidzot būšu izlasījusi Puiku, kurš redzēja tumsā, es īsti nezināšu, ko šeit rakstīt, apjautu jau sen. Un ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt (manu pirkstu deju pa datora klabošajiem taustiņiem ir diezgan neiespējami neiekustināt), bet tāpēc, ka teju vienlaicīgi ar iepriekšminēto apjautu, sapratu, ka to pirms manis jau visi ir izlasījuši. Kuru gan interesētu velosipēda konstruēšanas vēsture, ja visi jau ar to sen prot braukt… Taču te nu es esmu, mirguļojošā, pikseļu pikseļiem izgaismotā datora ekrāna priekšā, ļaujot pirkstiem mest līkumu līkumus pār burtu (uzbrukuma) virknējumiem, liekot no nekurienes ekrānā iznirt šādiem te teikumiem.

    “Ja mamma smaida manis dēļ, tad sanāk, ka esmu pierādījums tam, ka par spīti visam un visiem, mammas dzīve tomēr ir izdevusies.”

    Grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā autori Rasu Bugavičuti-Pēci zinu jau sen. Jāsaka gan, diemžēl ne personīgi. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu dzīves tomēr dienas lielāko daļu plūst pa interneta kabeļu dzīslām, atduroties pret mūsu sociālo tīklu profiliem, Rasu visu pirms iepazinu kā cilvēku (sievieti), mammu un tikai tad dramaturģi (joprojām ļoti labi atceros to dienu, kad mucā, kurā dzīvoju, iespīdēja gaisma un es uzzināju, ka lieliskā divu bērnu māmiņa, kuras ikdienai instagramā sekoju teju no pašiem tā pirmsākumiem, ir Latvijā pazīstama dramaturģe, kuras izrādes ir redzējuši teju visi, protams, tikai ne es, jo “man uz teātri nekad nav ko vilkt”). Šis noteikti ir galvenais iemesls, kāpēc, jau pirms grāmatas izlasīšanas, tā man šķita tik tuva, it kā to būtu sarakstījusi nevis kāda tāla un nesasniedzama rakstniece, bet draudzene (un tad es iedomājos, cik lieliski būtu bijis dzīvot vienā laikā ar Andreju Pumpuru, būt “draugos” visos iespējamajos sociālajos tīklos, Lāčplēša lasīšanu uztverot kā draudzības apliecinājumu, ne ik vakara miega rituāla sastāvdaļu). Otrs galvenais iemesls, kāpēc pieķēru sevi tai pieķeramies, ir tas, ka viss, kas tajā rakstīts, man šķiet bezgala īsts. Tā, it kā es to būtu redzējusi notiekam tepat sētā. Aiz savas istabas logiem. Vai šaipus. Ar to, ka bāzei, kuru apaudzēt ar stāstiem, caurvītiem dažādām pieredzēm, tik bagātīgi atainotām, ka gribot negribot nākas sajust kamolu kaklā, gan no sāpīga līdzpārdzīvojuma, gan smiekliem, kurus ar grūtībām jānotur sevī, autore izvēlējusies atspoguļot sava vīra neparasti savdabīgo stāstu, piedzimstot ģimenē, kurā ir vienīgais, kurš spēj redzēt tumsā, ir satriekusi manu sirdi (un prātu) lupatu lēveros (un tā kā ar to, saprotams, ir par maz, Rasa lika man (kā mazam bērnam, kuram nupat, nupat atņemta iespēja doties uz Disnejlendu, jo… karantīna) apraudāties jau pie pirmās lapaspuses, kuru rotā viens vienīgs citāts – “If a writer falls in love with you, you can never die”). (Ilustrāciju autore Zane Veldre; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)

    “Kad es uzzināju, ka gaidu Jēkabu, es biju laimīga. Laime it kā burtiski izpletās uz visām pusēm no nabas… Es to tā nevaru izskaidrot! Bet es zinu, ka tā bija laime.”

    Jēkabs ir īpašs bērns (ja vien par īpašu tevi padara tas, ka piedzimsti jau “pieaudzis”). To, vai mūsu rokās ir spēja ietekmēt un lemt, kādā ģimenē mēs nonāksim, pēc nākšanas pasaulē, man nav ne jausmas (vai drīzāk – es to neatceros). Taču, ja tā patiešām ir, tad Jēkabs ir izvēlējies ienākt ģimenē, kurā cilvēki dzīvo tumsā (un ne jau tāpēc, ka būtu aizmirsuši nomaksāt elektrības rēķinu vai izdegušas un laikus nenomainītas spuldzes dēļ). Abi Jēkaba vecāki ir neredzīgi. Jēkabs ir mammas izlolotais sapnis. Ideālais bērns. Savukārt tētim – sievas mūža projekts, un, kā saka pats Jēkabs, ne līdz galam saprotams lielums. Tāpēc atbildība uz Jēkaba pleciem jau kopš pirmā elpas vilciena ir daudz lielāka, nekā viens bērns, kura vecāki dzīvo tumsā, spēj celt un nest. Baudāmi nenoliedzami ir tas, ka grāmatā uz notikumiem ļauts paraudzīties no abu, gan Jēkaba, gan Jēkaba mammas skatu punkta, līdz ar to pieļaujama (tumša, tomēr apveidus atsedzoša) attēla izkristalizēšanās, dodot iespēju netraucēti ielūkoties sajūtās, kuras pavada cilvēkus no tumsas, un sajūtās, kuras katru dienu no jauna izdzīvo vienīgie gaismas nesēji visā šajā dzīvē-nekas-nav-godīgi spēlē.

    “Reizēm pasaule, kurā tevi redz, ir sūdīgāka par to, kurā tevi neredz.”

    Lai arī šķiet, ka stāsts par Jēkabu būs traģikas pārpilns, jāatceras, ka tomēr šī (primāri) ir grāmata bērniem (taču, kā jau visām bērnu grāmatām labpatīk, tās vienmēr kaut kā vairāk pamanās iekrist tieši pieaugušo lasītāju prātos un sirdīs), tāpēc tomēr lielākoties autore ir pacentusies visas traģiski drūmās notis atšķaidīt ar lielu devu rotaļīga pizzicato, kas kopsummā dāvā vieglu, humoristiskās noskaņās veidotu stāstījumu, kuru negribas apraut nevienā brīdī – vien doties tālāk un tālāk kopā ar Jēkabu viņa dienās un nedienās. Tā, piemēram, smaids no lūpām man nenodzisa stāstījuma laikā, kuru Jēkabs veltīja omei (tēta mammai) – pārdomas par to, kāpēc ome visu laiku viņu pie kaut kā vaino, kaut vai, piemēram, pie tā, ka viņam ir šķībi zobi. Vai, piemēram, par to, kādus šausmu stāstus ome mēdz stāstīt vakaru pasaku vietā. Un galu galā par to, ka šī sieviete viņu nemaz nemīl, jo nevar mīlēt un dot ēst tik drausmīgu putru vienlaikus – nevar (un, jā, omes, kuras nav mīļas, rozā un pūkainas, pankūku cepošas un zemeņu ievārījumu vārošas, ir reālas). Savukārt to, ka Jēkabam vajadzētu kļūt par deputātu vai ātro kredītu augļotāju, lieliski pierāda viņa shēmotāja prasmes stāstā, kurā Jēkabam no nekurienes vajadzēja izķert, izvilkt, uzburt, izsūkt un izsist divdesmit astoņus latus un septiņdesmit četrus santīmus, kuri iztērēti īsziņās sarakstoties ar Lieni – meiteni, kura laupījusi Jēkaba sirdi ar savām īsajām džinsenēm un krāsainajām zeķēm (un tikai pateicoties augstākajiem spēkiem, Jēkabs šajā mēnesī nav pasūtījis nevienu polifonisko melodiju. āmen). Tie ir tikai daži no stāstiem, kuriem cauri peras Jēkabs, tomēr visu gan atklāt būtu grēks, ja nu tomēr šeit ir iemaldījies kāds, kuram Puika, kurš redzēja tumsā ir jaunatklājums.

    “Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi.”

    Visspēcīgāko līdzpārdzīvojumu tomēr piedzīvoju nevis tam, ka Jēkaba vecāki, likteņa lemti, pavada dzīvi mūžīgā tumsā, bet tam, ka viņi ir spiesti neredzot noraudzīties tajā, ka viņu mazais bērns, apsolījums, ka viņiem viss būs labi, pieaug. Un tieši nevēlēšanās viņu palaist visvairāk nodara pāri. Visiem. Jēkabs ir kā glābšanas riņķis, kura zaudēšana vairs neļaus noturēties virs ūdens. Nekad. Jau kopš dzimšanas Jēkabs to vien dara, kā rūpējas. Rūpējas par sevi. Rūpējas par saviem vecākiem. Taču viņi, šķiet, par to ir aizmirsuši. Vai pieraduši, kā pie pašsaprotamas lietas. Piemēram, kā pie elpošanas. Taču Jēkabs šajā ģimenē smok. Viņš tik ļoti grib būt parasts puika, ar parastu puiku problēmām, tomēr viņa problēmas izrādās esam no citas kategorijas. Jēkabs ir noguris būt īpašs, savukārt Jēkaba mamma ir nogurusi censties nepalaist Jēkabu vaļā, un visa šī situācija viņus nevis satuvina, bet gluži vienkārši (un pat pārāk pašsaprotami) attālina vienu no otra – kāds starp mums ir izracis Daugavu, ar rokām, ar nagiem, ar spārniem, ragiem, zobiem… Un smok jau Jēkabs arī ne tikai no tā, visa iepriekš minētā, bet arī no tā, ka daudz kas palicis nepateikts, jo turpināt klusēt – tā pieklājas labiem bērniem. Un Jēkabs patiešām ir labs puika.

    “Sēžu tur tāds, pētu viņus un esmu vienīgais, kurš redz tumsā, joprojām un joprojām mēģinādams pierast pie domas, ka neesmu izdomāts, bet gan īsts…Vai tad es vispār esmu, ja mani nevarētu redzēt?”

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.

    “”Gribi, es tev pastāstīšu pasaku par puiku, kurš redzēja tumsā?”
    “Gribu.” viņa saka un, man liekas, smaida, jo saprot, ka pasaka būs par mani.”