Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie sienas (ar dzeguzi) pukst un sten vīrs, mēģinot atbrīvot automašīnu no sniegputeņa skavām. Ku-kū. Mazliet tālāk sieviete, visticamāk, telefona klausulē, bet varbūt pārāk skaļās domās, mēģina izskaidrot priekšniekam darbinieka nezūdamības likumu – piedodiet, šodien nevarēšu ierasties, zuzītei akumulators nosēdies, kam, zuzītei, nu mašīnai, manai mašīnai, ko jūs sakāt, briesmīgs laiks, jā, jā, briesmīgs gan, sazvanīsimies iekš zoom, jā, jā. «Nenoklausies svešu cilvēku sarunas (vai domas (vai lasīt dzeju nav noklausīties dzejnieka domas?))», rāju sevi (domās) un mēģinu saskatīt vientuļu kafejnīcu skatlogos, lai sarātu arī ar skatienu (varbūt, ja izdotos, arī ar svešu). Pilsēta elpo savādāk, kad tās mute piebirusi pilna sniega pārslu. Skatlogi tāpat. Cilvēki maldās meridiānos un paralēlēs arī tad, kad nesnieg. Iedomu tonalitātēs maldās melodija – mēs sīkās, melnās (dažreiz tukšās) nošu galviņas meklējam pareizos augstumus (nekāp tik augstu, kritiens būs ilgs), kāpjam pa nošu līnijām, meklējot to īsto, uz kuras (vai starp kurām) iesakņoties. Visi grib doties mājās (vai kaut kur), bet es… piedodiet, es šodien nevarēšu ierasties, uzkāpu uz pauzes, jā, jā.
«Dzīve ir kā adata vai cimds – nošķirta pati no sevis,
Nedabiskā pasaule
ar jēgu, kas kļūst pašsaprotama,
kad to pieliek pie ādas. Un vai tas nav tevis meklētais?
Kāds pret kuru atstaroties?»
Valodu māja klusi pieradinājusi mani pie savā paspārnē izdotajām grāmatām – kā redzu grāmatu ceptuvē svaigi tapušu Valodu mājas grāmatu kukulīti, tā roka automātiski stiepjas grāmatu skapja virzienā, atbrīvojot mājvietu izdevniecības jaunākajiem lolojumiem, jo nav šaubu – šīs grāmatas manā grāmatu ģimenē (un sirdī) ienāk uz palikšanu. Tā, teju pašā gada izskaņā, Valodu māja īstiem dzejas gardēžiem dāvā iespēju ielūkoties amerikāņu-latviešu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) debijas dzejas krājuma «Iedomu ģeogrāfijas» (Imaginary Geographies), kuru latviešu mēlē izlocījis dzejnieks Ivars Šteinbergs.
«Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.»
Iedomu ģeogrāfijas
«Iedomu ģeogrāfijas» sajutu kā tiltu starp ģeolokācijām, kuras dzejniekam ir tikpat svarīgas, cik kaķim kartona kaste vai celofāna maisiņš (vaig?). Šis iedomu ceļojums dzejas rindās ļāva man sajusties kā nelielā bezalgas atvaļinājumā (pat atļāvos kafijai pielikt par vienu cukura karoti vairāk). «Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. / Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.» dzejolī Amerikāniska domestikācija raksta Dzelzkalns, tomēr daļā dzejoļu atklājas tieši dzejnieka latviskā dzīsla – viegla apsēstība ar kapsētām ir viena no tām. Miniatūras mirušo pilsētas plešas zem kājām, kamēr skatītāji (apjaušami arī, kā kvēli dzejasrindu apjūsmotāji) piekrītoši māj ar galvu – «Nav nekā / apbruņojošāka par kartupeļu salātiem un smaidu» (12. lpp.) (pēdējais gan īsti nepiedien latvietībai, bet rasoliņš? krāmējiet tik uz šķīvja!). Tāpat Dzelzkalns uzrota piedurknes un kā ķirurgs veikli pašmauc zem pacienta (apjaušama arī kā kvēla dzejasrindu apjūsmotāja) smalkās čaulas, runājot par lietām (un vietām), par kurām «Neviens nav bijis tik izmisis, cik es.» (12. lpp.)
«Kad atnāk vasara un triecas pret
Amerikāniskā domestikācija
logu, es vairs
netriecos pretim,»
Pagātne, tagadne un nākotne ir pretnostatītas. «Salas varbūt dreifē tālāk cita no citas» (39. lpp.), bet dilles krējumā, muzeju naktis un iekāre, kuru neviens neiztēlojas bīstamu, pārakmeņojas kā anekdote, kuru neviens nekad nevar izstāstīt līdz galam (nevis tāpēc, ka smieklīgi, bet tāpēc, ka bēdīgi). Man gribētos teikt, ka «Iedomu ģeogrāfijas» ir reizē raupjas un trauslas. It kā smilšpapīrs censtos kļūt par kristāla vāzi. Dzelzkalns nevairās skart tēmas, kuras īpaši apdāvinātiem cilvēkiem (piemēram, tiem, kuri pirms pāris dienām nolēma darbu pie Civilās savienības likuma neturpināt) liek sarkt un bālēt, un taustīties pēc ūdens glāzes, jo «Dzīvošanai ir sava ētika, un bet tu esi atpalicis.» (7. lpp.)
«Kā tev šķiet, vai mākoņi panāca savu?»
Ainava pie Tamas upes
Dzejas krājumu «Iedomu ģeogrāfijas» papildina mākslinieces Elīnas Rukas fotogrāfijas, veidojot neparasti pievilcīgu tekstuāl-vizuālu sinerģiju (starp citu, Elīnu Ruku un Raienu Dzelzkalnu saista radniecīgas saites, par kurām vairāk vari uzzināt, lasot dzejrindas krājuma trīsdesmit sestajā lapaspusē).
Valodu māja sola pievērst sabiedrības uzmanību sociāli un politiski nozīmīgiem jautājumiem, tulkojot to dzejnieku darbus, kuri atspoguļo mūsdienu aktuālo tēmu daudzpusīgumu. Ja Raiens Dzelzkalns un «Iedomu ģeogrāfijas» ir pirmais no aplūkotajiem dzejniekiem un dzejas krājumiem šajā (nosacīti) sērijā, tad ar nepacietību gaidu, ar ko vēl Valodu māja mūs būs gatava pārsteigt.
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām. 
