POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Jāņa Rozes apgāds

Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»

by

par grāmatu

«Laiks bija sabojājies.»
43. lapaspuse

Klusums. Caururbjošs.
Bada bungādiņas. Klusums.
Viena pēc otras pārņem stafeti dienas, kad gribas izvemt sāpes no salauztās miesas.
Salabot sevi pamostoties, bet ik reizi, kad acis sastop gaismu, domu vētras turpina plosīt to, kas palicis pāri no dienām (un vētrām), kuras pārlaidām nesaskaitījuši.
Un tomēr… nav vētru, pēc kurām neizklīstu mākoņi.
Es gaidu skaidras debesis.
No tevis gaidu.
Bet tagad klusums.
Tik dziļš un sāpīgs, ka padara kurlu.

«Reizēm vissīkākā, visneievērojamākā lieta var izstāstīt kādu interesantu stāstu.»
51. lapaspuse

Mākonis, kas izskatās pēc zivs. Mākonis (parastais). Kafijas biezumi. Tulpes dobē. Tulpe tuvplānā. Bērns rozā pidžamā. Tas pats bērns (tā pati pidžama) ar netīru muti. Kafija izlieta uz galda. Skrīnšots. Pulkstenis pie sienas. Mākonis, kas izskatās pēc pastaigā izvesta suņa. Akmens pie jūras (un mīlnieki kāpās). Pašportrets. Putns pie(līmēts) debesīm. Koks. Daudz(āk) koku. Aukstā zupa. Kaķis (ne aukstajā zupā). Koku galotnes un Mēness. Balerīna. Bizbizmārīte uz rokas. Bērns uz velosipēda. Upe, par kuru nezināju. Automašīna, kuras logā uzlīme «PASAULES LABĀKAIS BRAUCĒJS». Baznīca. Delfīnes de Vigānas grāmatas. Suns. Cepta ola uz pannas. Dēla zīmīte «Es jūs mīlu :D». Cilvēks, kurš bēga, bet tomēr nokļuva kadrā… Es varētu turpināt, bet ētera laiks ir nelokāms.
Fotogrāfija ir viena no skaistākajām valodām visā valodu sistēmā. Tā var pateikt tik daudz (un pat vairāk), nepasakot ne vārda – tās gluži kā grāmatas spēj mūs aizvest vēl nebijušās vietās. Iepazīt nekad nesatiktus cilvēkus… Un tomēr palikt nesatikti. Nebijuši.
Mēs varam par bezgalīgiem padarīt mirkļus, kas steidzas un aizsteidzas mums garām. Ieslodzīt rāmī un piekārt pie sienas. Šķietami mūžībai.
Krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmata bērniem (un ne tikai) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» («Давай поедем в Уналашку!») vēsta tieši par to – fotogrāfijas valodu. Par noslēpumiem, kurus spēj glabāt viens sastindzis uzņēmums fotofilmā. Kādas sižetiskās līnijas izspēlē katra tajā notvertā detaļa.
Atmiņas un fotogrāfijas ar laiku izbalē, taču sajūtas, kuras dzimst kadrā (un aizkadrā) paliek nemainīgi košas. Neizgaistošas. Tādas ir arī manas sajūtas par «Unalašku».

«Fotografēšana nav vienkārši izklaide, bet īsta māksla.»
75. lapaspuse

«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» galvenais varonis ir Marks, deviņus gadus vecs zēns, kuru mamma mīļi iesaukusi par Markovkinu. Markam, kuram šķiet, ka, vakariņās ēdot picu, domas par skolu kļūst mazliet paciešamākas, bez mammas, kurai ļoti patīk visu fotografēt ar telefonu un uzreiz publicēt savā Instagram profilā, ir arī tētis, kurš dzīvo kopā ar savu Meiču, kurai ir cūciņas Pepas tetovējums; vecmāmiņa, kura dzīvo netālu un pārtiek no griķiem (un kefīra, lai zarnas darbotos); kaķis, kurš dzīvo turpat, kur Marks – mājā, kurā kāds uz pakāpieniem atzinies mīlestībā; un Vilhelms – zaķis, kurš no Marka (vai Marks no Vilhelma) nav šķīries kopš dienas, kad zēns un viņa mamma tika izrakstīti no dzemdību nama. Vēl Markam ir sapnis nokļūt Unalaškā, pilsētiņā, kuru pavisam nejauši Marks atrada Google kartēs – taču tas ir teju neiespējami, jo no Krievijas uz Unalašku vilcieni gandrīz nemaz nekursē, lai neteiktu, ka nekursē nemaz. Tomēr vairāk par visu zēna prātu nodarbina tas, kur palicis viņa vectēvs – šai sarunai nav gatavs neviens, ne vecmāmiņa, kura ir stingri pārliecināta, ka viņas meitai tēva nemaz nekad nav bijis (un viņu pārliecināt par pretējo būtu neiespējami, jo ja «vecmāte nebūtu vecmāte, viņa noteikti būtu kļuvusi par ģenerāli», bet varbūt viņa vienkārši «vectēvu nejauši sabučojusi līdz nāvei un pēc tam noslēpusi viņa mirstīgās atliekas» (81. lpp.)), ne mamma, kurai vienkārši ir svarīgākas lietas, ko darīt (piemēram, steidzami noorganizēt filmēšanu desmit cilvēkiem, trim lapsām un divdesmit piecām pelēm, kuras ģērbtas violetos mēteļos), tāpēc Markam pie vectēva meklēšanas jāķeras pašam. Par pirmo pavedienu kļūst fotogrāfija, kurā redzama vecmamma, bet spogulī aiz vecmammas muguras pretī raugošais fotoaparāta objektīvs, kuru rokā tur cilvēks, kurš varētu būt Marka vectēvs, vai vismaz varētu zināt kaut ko vairāk par to, kur vectēvs palicis. Tā aizsākas zēna ceļojums fotogrāfijas iemīlēšanā un savas ģimenes sakņu izzināšanā.

«Ar pieaugušajiem tā vienmēr: kaut ko pasaka, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē.»

70. lapapuse

Ar laikmetīgo mākslu ir tā – «nekad nezini, vai tas tiešām ir izcili vai arī pilnīgs mēsls». (70. lpp.) Ar «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir pavisam vienkārši – tā ir izcila! Vienkārši, neizturami izcila! Šis neparastais, bet bezgala sirsnīgais, komisko elementu visaptverošais stāsts manī atvēra cerību slūžas. Es joprojām dzīvoju realitātē, ar abām kājām ieurbusies zemē, kura šobrīd uz saviem pleciem iznes visu sāpju un asaru smagumu… un tomēr «Unalaškai» izdevās manī iedegt to lampiņu, uz kuras aukliņas rakstīts: ticība labajam. Ir jābeidz dzīvot kaut kur pa vidu, kur «rudens jau ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies.» (67. lpp.)
«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir brīnumaina recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – kad to atvēru, attapos tikai tad, kad jau lasīju beigu vārdus (tiešā un pārnestā nozīmē). Īsts ceļojums laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
Ja uz ielas, kafejnīcā, veikala rindā vai internetā kāds jūs uzrunā, sakot, ka jums (vai jūsu bērniem) noteikti ir jāizlasa «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!», ticiet uz vārda – šādas «nejaušības nav nejaušas» (45. lpp.) Paņemiet no tās visas gudrības (un jokus)!
Atrodiet to, ko meklējat un nepazaudējiet to, kas jums jau ir!

P.S. Klau, aizbrauksim uz Unalašku?

«Būt kā visiem nav obligāti.»
34. lapaspuse

Ilustrāciju autore Kasja Deniseviča (Кася Данисевич);
No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»

by

par grāmatu

«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»
235. lapaspuse

Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad?
Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.

«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»
34. lapaspuse

Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.

«Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»
168. lapaspuse

Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk.
Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.

«Sēras padara cilvēku mēmu.»
235. lapaspuse

«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).

Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas.
Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

«Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»
118. lapaspuse

No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
Anja Portina «Radio Popovs»

by

par grāmatu

«Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»
5. lapaspuse

Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam.
Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa.
Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena.
Trīs.
Divi.
.

«Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»
121. lapaspuse

«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša).
«Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)

«Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»
80. lapaspuse

«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas ir Aleksandrs Stepanovičs Popovs un kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.

«Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»
75. lapapsuse

Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo.
Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas.
Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.

«Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»
191. lapaspuse

Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)

«FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz.
PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»
56. lapaspuse

No somu valodas tulkojusi Anete Kona;
Māksliniece Aleksandra Runde;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»

by

par grāmatu

«grūti apjaust
viss ko esi uzrakstījis
slēpts ievainojums
uz tumsas vaiga
kas dzīst
kamēr
kāds to
lasa»
85. lapaspuse

Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
Es neesmu bez vainas.
Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. Ievainots. Dzīvnieks.
Es neesmu bez vainas.
Kaut kur paralēlajā pasaulē šobrīd reklāmu stabos cilvēki sēž un smaida greizus smaidus, reklamē zobu pastu, kas sabojā zobus. Eds Šīrans dzied mirušo metālu. Suņi savāc aiz saviem saimniekiem. Kafijai bez piena nav nemaz nekādas vainas. Ziemassvētku vecītis pārstāj ticēt cilvēkiem. Dzeja nāk, bet vairs neiet nekur. Atrod mājas pilsētā. Mirstošas saules ēnā.

«kad dzīvē pietrūks spīta
atbrauc tur vējā
sevi iestādīt»
55. lapaspuse

Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).

«mēs atstājam
memuārus
monogrāfijas
un krāšņus nekrologus
sirgstot ar parastu dzīvi
par kuru mūsu slimības vēsturē
nekas nekad netiks ierakstīts
tikai sapņi kā balti mākoņi un
klusums
klusums
klusums»
47. lapaspuse

«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
Zvēro vientulība starp lapaspusēm. Jo «pilsētai nav laika / tevi vairs auklēt». _{^{(76. lpp.)}} Nevienam nav un nebūs vairs. Un brīžam paliek tik smagi kā ar velosipēdu braukt cauri mannas putrai ar zemeņu ievārījumu. It kā saldi. Un bezdievīgi gardi. Bet salīp spieķos un gribas gāzties gar zemi… Un kamēr mēs tā kritām «iespējams mēs palaidām garām nakti / mūsos». _{^{(79. lpp.)}}

«kāds cilvēks kuru es nepazinu
vēlējās kļūt par kaķi

(…)

manā rīcībā nav ziņu
par to vai viņam
tas izdevās

gluži tāpat kā
man nav ziņu par kaķi
kurš būtu sapņojis
kļūt par cilvēku»
8. lapaspuse

Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» _{^{(72. lpp.)}}izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». _{^{(20. lpp.)}}

«uz mirstoša saules ēnas
mūžīgā rudens pielietās ielās
gaidot ziemu
kas nekad neatnāk
bet ar kuru šeit biedē visvairāk»
37. lapaspuse

Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.

Mazliet skumji vien, ka tā arī pa šiem gadiem neesmu nomedījusi Deigeļa debijas dzejas krājumu «Dievs beidz» (2018), kurš, šķiet, varētu patikt pat Dievam (jo kurš gan nezina, kas patīk un nepatīk Dievam) – «visi zin kas nepatīk Dievam (…) / Dievs pats vēl nezin / kas viņam patīk». _{^{(14. lpp.)}}

«laikam tas arī viss
kas būtu jāzina
laikam»
68. lapaspuse

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020
2021. gada grāmatu TOP 10 + jaunumi emuāra (sirds)darbībā

by

par grāmatu
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Alesandro Bariko «Zīds»

Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā.
Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:

«Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :

Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

Lielākās vilšanās:

Džons Boins «Puisēns svītrainā pidžamā» (no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Zvaigzne ABC, 2013)
Bianka Bellova «Ezers» (no čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Pētergailis, 2018)

Baudot DZEJAs dziedinošo iedarbību, sev atklāju:

Ronalds Briedis «Asaru gāze» (Neputns, 2004)
Arvis Viguls «5:00» (Mansards, 2012)

Lielākā vilšanās:

Vilšanās, ka jau otro gadu pēc kārtas, vilšanās dzejā nenotika… ja vien to var saukt par vilšanos.

STĀSTU KRĀJUMU šajā gadā bijis netipiski maz, taču tie, kas bijuši, bijuši tā vērti, lai atzīmētu šeit:

Elīna Kokareviča «Rēgi» (Valodu māja, 2021)
Vija Laganovska «Pirms un pēc» (Zvaigzne ABC, 2020)

TULKOTĀS LITERATŪRAS lielākie pārsteigumi:

Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna» (Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

Vilšanās:

Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)

PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:

Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),

taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:

«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

2021. gada TOP 10

10. Inga Gaile «Skaistās»

Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
Meistarīgi!

“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai.
«Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu.
(Plašāk par romānu ŠEIT!)

«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs: izdevniecība Helios, 2021)

8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

7. Ramona Indriksone «Es biju cita»

Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» _{^{(12. lpp.)}} Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? _{^{(148. lpp.)}}Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» ^{_{(117. lpp.)}} Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» ^{_{(146. lpp.)}}
(Plašāk par romānu ŠEIT!)

(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)

6. Sandro Veronēzi «Kolibri»

Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.
Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
Septiņdesmit vārdus sekundē.
Kā kolibri spārnu vēzieni.

«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»

(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.
(Plašāk lasi ŠEIT!)

«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
Un atbildes?
Atbildes ir meklēšanā.»

(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (^{_{26. lpp}}), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
(Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)

«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»

Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
«…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»

«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»

(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?
(Plašāk lasi ŠEIT!)

«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)

1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.
Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
(Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)

«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»

(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

«Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»
Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.

Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo!
LAIMĪGU 2022. GADU!
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?»

by

par grāmatu

«Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

«Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

«Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

«Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

«Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

«Upe ir atmiņa» (~~nejaukt ar Memory Water~~) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

«Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

«Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

«Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!
Delfīne de Vigāna «No un es»

by

par grāmatu

Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedznieku pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas.

Auzu pārslu cepumi ar rozīnēm. Sasprūduši kaklā kā palu sanestā biomasa sasprūst renstelēs (es gribu ieskatīties acīs tam cilvēkam, kurš pirmais izdomāja sabojāt ēdienu, tam klāt pievienojot kaltētas vīnogas). Uz galda vāzē mirkst baltas krizantēmas. Met spocīgas ēnas. Kā kažoku. Met no iekšas uz āru. Ar lineālu izmērīta diena, precīzi milimetru pa milimetram dilst. Aizdilst līdz nākamībai. Nedilst atpakaļ. Meklēju jaunus vārdus, kamēr vecie nīkulīgi klimst iekšpasaulē kā bez pajumtes palikušie. Tiecas mieru atgūt. Sevi apmānīt. Piemānīt. Saspraucas kaktā. Strebj šodienas zupas virtuves piedāvājumu. Uzkož rupjmaizi ar stiegrainu speķi. Paurbina degunu, kamēr garām slīdošie tēli apbrīnā izkar mēli. Bez pastāvīgas dzīves vietas palikušie pastāvēs. Pārējie apsēdīsies un pameklēs. Aiz dīvāna malas aizkritušus vārdus. Domas. Dzīves. Vai uzburs no jauna (izvilks zaķi no cilindra). Skaistu. Un viltotu.
Afišu stabos sakarinātās, «tu esi tā vērta» sejas, bezrūpīgi plivina zīdaini gludus matus un šmaukstina sarkani matētas lūpas. Perfekti vaigu kauli ieguļ fotogrāfa notvertā kadrā. Mednieka bises stobra sagūstīts, bikls stirnas skatiens. Zibsnis. Un pircēju straumes plucina šampūnu un lūpu krāsu plauktus lielveikalu labirintu sistēmās. Kā sivēni no aizgalda izlaisti savvaļā. Rada toksiska piesārņojuma draudus. Iekšpus sevis.
Pasaule nav pareizi iekārtota. Pasaule ir reklāma, kas griežas ap savu asi, kamēr sareibst galva. Pilsoņi un pilsones atgrūž sīknaudu kā ēdienu atgrūž zīdainis. Paralēlā realitāte, kurā cilvēcība ir stand-up komiķa izsvilptais joks.
Īstajā pasaulē (izsvilptajā jokā) tā nenotiek. Zīdaino matu gali šķeļas un vēja pluinīti salīp pie svaigi uzziestā lūpu spīduma. Savelk čokurā muti. Liek klusēt. Taču «tagad zinu, ka arī klusēšana ir vardarbība, ka reizēm tā nav redzama ar neapbruņotu aci.»

Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Pirms gada Jāņa Rozes apgāds savus lasītājus iepazīstināja ar franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) romānu «Lojalitātes» – vienā elpas vilcienā lasāmo romānu, kurš, pateicoties tulkotājai Intai Šmitei, nonācis latviešu lasītāju rokās (un pa taisno sirdī), licis nepacietīgās alkās dīdīties dīvānā, gaidot grāmatu veikalu plauktos nonākam atkal jaunus, svaigi tulkotus Vigānas rakstu mākslas paraugdemonstrējumus. Un šajā pavasarī, līdz ar vizbulīšu krāšņo performanci mežmalās, apgāda paspārnē uzplauka koši dzeltenais zieds – Delfīnes de Vigānas romāns «No un es» (No et moi). Tolaik (pirms gada) par «Lojalitātēm» emuāra lapaspusēs rakstīju: ««Lojalitātes» it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.» Šobrīd varu teikt, ka Vigāna ar «No un es» pa saules pinumu iebliezusi ar dubultu spēku. Kā demolēšanas bumba notriec manis būvētās sienas no kājām. Sienas starp realitātēm. Viltotām un īstām.

Tagad es zinu reizi par visām reizēm, ka nav iespējams aizgaiņāt tēlus un neredzamās plaisas, kas rodas dvēseles dzīlēs, – ne tik nav iespējams aizdzīt ne atbalsi, ne atmiņas, kas atmostas, tumsai iestājoties vai pašā rīta agrumā, nav iespējams atvairīt kliedzienu atbalsi un klusuma atbalsi – ne tik.

Romāns «No un es» vēsta par trīspadsmitgadīgās Lū un viņas ģimenes dzīvi, kuru manāmi sašūpo iepazīšanās ar bezpajumtnieci vārdā No. Lū visu mūžu ir jutusies ārpus uztveršanas zonas. Ārpus kadrējuma, ārpus valodām. Nepiederīga visam, kam atrodas tuvumā. Lū ir īpaša. Trīspadsmit gadu vecumā viņas IQ (intelektuālais attīstības koeficients) pārsniedz griestus, taču tai pat laikā Lū apgrūtina tieši tik vienkāršas darbības, kā, piemēram, kurpju sasiešana. Kā to skaidro psihologi – bērni, kuri attīstībā apsteidz vienaudžus, spēj pasauli izprast līdz sīkākajai niansei, taču apjukt un nomaldīties ikdienišķu situāciju krustugunīs.
Pasaulē ir miljoniem caurumu, un vienu no tiem Lū vēlas aizlāpīt – rīkoties pretēji vispārpieņemtajiem aktiem un darīt visu, kas ir (un nav) viņas spēkos, lai pierādītu, ka lietas var notikt arī citādi. Iepazīšanās ar astoņpadsmit gadus veco bezpajumtnieci No, viņas stāsts par nemieru, zaudētu uzticību cilvēkiem, mēnešiem ilgo bezmērķīgo apkārt klīšanu, vardarbību, stundām, kas viena pēc otras paskrien garām, atnesot tumsu un bailēm no tās, raisa meitenē vēlmi palīdzēt No, kuras nonākšana bezpalīdzīgi neapskaužamajā situācijā, liek jaunajai sievietei izskatīties pēc bezgalīgi sīkas vienības, bezgalīgi lielajā pasaulē. Taču Lū neapzinās, ka No ienākšana viņas ģimenē atmodinās emociju vulkānu no dziļa miega. Atmodinās atmiņas par brīžiem, kuri vairs nepieder, kuri ieslodzīti kastē un noslēpti dziļi plauktā, prom no acīm. Brīžiem, kurus aizliegts atcerēties un pieminēt.

Es domāju par vienlīdzību un brālību un pārējām gudrībām, ko māca skolā, bet kas neeksistē. Nevajadzētu cilvēkiem ļaut noticēt, ka viņi var būt vienlīdzīgi – ne šeit, ne citur.

Kas nosaka lietu kārtību? Kas liek peldēt prom no realitātes un zaudēt saķeri ar Zemi? Kad mēs zaudējām varu pār laiku? Un vai mums tāda vispār ir bijusi?
Vigānai piemīt spēja psiholoģiski iedarboties uz cilvēkiem. Sašķobīt šķietami skaidru redzējumu. Tvert lietas un notikumus plašākā vērienā. Vigāna nebaidās runāt par lietām tieši tā, kādas tās ir. Neizpušķojot. Nedramatizējot. Mēs gribam mainīt dzīves. Mēs gribam darīt lietas skaistas. Veidot māla pikučus par cilvēcīgām būtnēm. Mēs gribam ļauties bezrūpīgam laika plūdumam, tomēr atkal un atkal atduramies pret neizbēgamas vilšanās klintīm. Bez attiecīga epkipējuma un zināšanām ir grūti tikt tām pāri. «Realitātei vienmēr pieder pēdējais vārds.» Pasaule vienmēr izrādās stiprāka par mums.

Maldās tie, kuri domā, ka gramatika ir vieni vienīgi likumi un ierobežojumi. Ja iedziļinās, gramatika atklāj vēstures apslēpto nozīmi, apslēpj jucekli un pamestību, sasaista elementus un tuvina pretpolus, gramatika ir brīnišķīgs līdzeklis, lai sakārtotu pasauli tādu, kādai tai būtu jābūt.

«No un es» liek aizdomāties par to, cik skarbos apstākļos dzīvo ne tikai tie, kuri palikuši bez pajumtes, bet arī tie, kuri katru rītu sagaida siltā gultā, starp mīkstiem spilveniem un segām, taču nesaņem rūpes un mīlestību no cilvēkiem, kuri ir ģenētiski ieprogrammēti to sniegt. Cik daudz tādu bezpajumtnieku ir uz ielām un aiz māju sienām? Nomaldījušies likteņa pabērni, kuri vienlaikus meklē un atraida palīdzību. Ir lietas, kuras notiek bez īpaša pamatojuma. Paskaidrojuma. Un dažreiz mūsu rokas ir par īsu, lai paķertu tās aiz astes. Lai liktu tām pagaist. Taču, neatkarīgi no tā, ka ir lietas, kuru norisi nespējam mainīt, mums nav jāatkāpjas.
Neatkarīgi no tā, ka Vigāna uzrunā jauniešus, romānā skartās tēmas uzrunās (un mazliet ievainos) ikvienu lasītāju. Tāpēc, ja meklējat visas dzīves patiesības, tad meklējiet un atrodiet tās šeit, jo Vigānai tās izdevies sakārot vienkopus. «Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas», taču vienmēr aizmirst piebilst, ka nekas no tā nenotiek. Dzīvē allaž nākas saskarties ar lietām, pret kurām aprēķini ir bezspēcīgi. Mēs katru dienu izkrītam dzīves eksāmenā.

No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

Dzīve ir netaisnīga, un tur nekas nav piebilstams.
Terēza Sediva «Kurmis melni baltā alā»

by

par grāmatu

«Saule allaž atrod, ko apspīdēt.»

Kāda gan būtu Pasaule, ja Radītājs būtu aizmirsis lietām (un vietām) piešķirt krāsas? Kāds būtu ābols, kura dēļ Ieva un Ādams tiktu padzīti no Ēdenes dārza? Kāds būtu debesu okeāns, pa kuru nepagurstoši slīd mākoņlaivas? Un kādas mākoņlaivas? Cik draudīgs tad izskatītos krokodils? Vai zemene garšotu tāpat? Kādi būtu ar krītu asfaltā ieaustie vārdi? Vai kaktuss spētu tikpat sāpīgi kost? Kā skanētu «Dzeltenās kurpes»? Kā tiktu šķirotas mazgājamās drēbes, īsi pirms nonākšanas baiļu iedvesošajā veļasmašīnas rīklē? Kā atšķirtu labo no ļaunā? Dienu no nakts? Kādas gan būtu etiķetes uz produktiem veikalu plauktos? Un reklāmas televīzijas ekrānos? Kāda būtu jēga no sapņiem? Modes skatēm? Vīstošiem ziediem vāzē?
Melni balts vējš meklētu patvērumu melni balta meža galotnēs. Melni baltas cilvēku ēnas slīdētu gar melni baltiem veikalu skatlogiem, zaglīgi iekšā veroties. Melnā baltumā. Melni balts noslēpums gulētu uz cieši sakniebtām melni baltām lūpām. Melni baltas asaras lītu pāri vaigu bedrītēm. Melni balta prieka. Melni baltu skumju. Melni balta pļava tiektos pretī melni baltām debesīm. Melni baltas saules ieskautām. Melni balts klusums melni baltu patiesību stāsta – par krāsu pilnu pasauli melni baltas nekurienes vidū.

«Ja gribi atrast krāsas, tās ir jāmeklē.»

Bērnu grāmatas ikdienā izmantoju kā šķīdinātāju. Vai antidepresantus. Atbrīvoju sevi no smagām domām un grāmatu lasīšanas blakusparādībām – gar acīm ņirbošām burtu rindām un tajos iekodētām sentencēm. Ikreiz, kad manu bērnu grāmatu skapim pievienojas jauns ģimenes loceklis, absolūtā (un nebaidos šī vārda) skaudībā noelšos. Nu, kā var radīt kaut ko tik skaistu un palikt nesodīts – neapbērts slavinājumu un «lūdzam (nē, pieprasām!) vēl» vārdiem. Iespējams, ja mana bērnība būtu pagājusi pie grāmatu plauktiem, kas pilni krāsu bagātībā mirkstošām, bērniem paredzētām literatūrām, ne vienkārši marijas, bagātie arī raud un čigānu mīlas atreferējumiem, manā dzīvē būtu mazāk vietas drāmai – vairāk grāmatām.
Šoreiz skaudību manī iedegusi Jāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu saraksta melni baltais papildinājums – čehu ilustratores Terēzas Sedivas (Tereza Sediva) mākslas darbs trīsdesmit lapaspušu garumā – «Kurmis melni baltā alā» (Mole in a Black and White Hole). Grāmatai ir neparasts vizuālais noformējums, kā arī ilustrāciju radīšanai pielietotā tehnika – linogriezums. Ja Google meklētājs nav tālu, klikšķiniet tajā burtus un meklējiet kaut ko vairāk par šo tehniku. Lai to aprakstītu, nespēju atrast vārdus, tāpēc ieslēdzu savu žargonvārdu ģeneratoru – tas ir kaut kas patiesi kruts!
Jau teju pusotru gadu mūsu mājās ekspluatētākā grāmata bija Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites nevainojamis duets – Svizis. Reiz jau rakstīju par to, cik spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem šis duets atstāj. Gluži kā savulaik Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Rassell un Sabīne Berezina. Dēls pat atteicās no cūkgaļas (un joprojām nav pieteicies atpakaļ). Taču šobrīd pavisam noteikti varu teikt, ka kurmis no melni baltās alas ir potenciāls drauds Sviža laišanai pensijā.
Melnā (un baltā) šajā nelielajā grāmatiņā ir daudz, taču kopīgiem spēkiem, šķirot lapaspusi no lapaspuses uz lapaspusi, iespējams atrast vēl nepieredzētu, košu un krāsām pārpilnu pasauli.

«Dzīve nav melnbalta un vientuļa.»

Grāmatas «Kurmis melni baltā alā» vēstījums tik precīzi trāpa visvārīgākajā vietā – kā Parīda izšautā bulta, kas meklē (un atrod) Ahileja papēdi. Tajā ikviens var sekot līdzi bailīga kurmja vienmuļajai dzīvei alā, dziļi zem zemes, kurā vienīgais gaismas stars ir kurmja koši sārtais draugs – Kroņlukturis (kas ne visai attāli atgādina kādu krustziežu dzimtas pārstāvi). Viss pārējais, ko kurmis pazīst, ir viena vienīga melna tumsa, kuru sedz bagātīgas augsnes virskārtas griesti. Lai arī kā kurmis necenstos būt drosmīgs, bailes vienmēr ņem virsroku, un par to, kas notiek ārpus, kurmim nekad nav bijusi ne jausma. Tik vien, cik Kroņluktura stāstītās pasakas un teikas par māju jumtiem, kas, saules apspīdēti, atmirdz dažādās krāsās, un mēness flirtu ar sauli, kad tie satiekas, lai debesjumā mainītos lomām. Lai cik labs stāstnieks nebūtu Kroņlukturis, nekas nespēj kļūt par pamudinājumu kurmja ceļojumam ārā no melni baltās alas. Taču kādu dienu viss mainās – lai atrastu savu pazudušo draugu, jāsaņem drosme un jāpalūkojas ārpus.
Ejot roku rokā ar mūsdienu tendencēm, šeit noteikti būtu jāseko tekstam: «…un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam» un apšaubāmai saitei, kurai, ceļojot līdzi, datora/telefona ekrānos uzņirb kāju pretsēnīšu ziedes reklāma, kurai nav iespējams atrast izslēgšanas funkciju, taču ne šoreiz. Ne šoreiz.

Lasiet par «Kurmi melni baltā alā». Lasiet bērniem un ļaujiet, lai viņi lasa. Velk ārā no grāmatas lapaspusēm vārdus un sēj dziļi zemapziņas apcirkņos.
Pārstāsim dzīvot kā kurmji savās alās. Cieši noslēgti no ārpasaules. Iziesim no savas mākslīgi radītās («Latvijas Sarkanajā grāmatā» sauktas arī par «komforta zonu») pasaules. Izkāpsim no saviem viedajiem aparātiem, kuros paiet minūtes un stundas, dienas un mēneši, ar pirkstu ritinot lietojumprogrammu paklājus. Šurpu turpu. Pārstāsim pasauli skatīt tikai visu nokrāsu melnajos un baltajos toņos. Būsim drosmīgi!
Ļausimies dzīves atklāšanai! Ļausimies krāsām! Ļausimies brīnumu pilnai pasaulei!

No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

«Tās nebija tikai krāsas, tā bija brīnumiem pilna pasaule.»