Birka: ilustrācija

  • «grūti apjaust
    viss ko esi uzrakstījis
    slēpts ievainojums
    uz tumsas vaiga
    kas dzīst
    kamēr
    kāds to
    lasa»

    85. lapaspuse

    Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā» Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
    Es neesmu bez vainas.
    Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. Ievainots. Dzīvnieks.
    Es neesmu bez vainas.
    Kaut kur paralēlajā pasaulē šobrīd reklāmu stabos cilvēki sēž un smaida greizus smaidus, reklamē zobu pastu, kas sabojā zobus. Eds Šīrans dzied mirušo metālu. Suņi savāc aiz saviem saimniekiem. Kafijai bez piena nav nemaz nekādas vainas. Ziemassvētku vecītis pārstāj ticēt cilvēkiem. Dzeja nāk, bet vairs neiet nekur. Atrod mājas pilsētā. Mirstošas saules ēnā.

    «kad dzīvē pietrūks spīta
    atbrauc tur vējā
    sevi iestādīt»

    55. lapaspuse

    Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).

    «mēs atstājam
    memuārus
    monogrāfijas
    un krāšņus nekrologus
    sirgstot ar parastu dzīvi
    par kuru mūsu slimības vēsturē
    nekas nekad netiks ierakstīts
    tikai sapņi kā balti mākoņi un
    klusums
    klusums
    klusums»

    47. lapaspuse

    Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā» «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
    Zvēro vientulība starp lapaspusēm. Jo «pilsētai nav laika / tevi vairs auklēt». (76. lpp.) Nevienam nav un nebūs vairs. Un brīžam paliek tik smagi kā ar velosipēdu braukt cauri mannas putrai ar zemeņu ievārījumu. It kā saldi. Un bezdievīgi gardi. Bet salīp spieķos un gribas gāzties gar zemi… Un kamēr mēs tā kritām «iespējams mēs palaidām garām nakti / mūsos». (79. lpp.)

    «kāds cilvēks kuru es nepazinu
    vēlējās kļūt par kaķi

    (…)

    manā rīcībā nav ziņu
    par to vai viņam
    tas izdevās

    gluži tāpat kā
    man nav ziņu par kaķi
    kurš būtu sapņojis
    kļūt par cilvēku»

    8. lapaspuse

    Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā»Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» (72. lpp.) izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». (20. lpp.)

    «uz mirstoša saules ēnas
    mūžīgā rudens pielietās ielās
    gaidot ziemu
    kas nekad neatnāk
    bet ar kuru šeit biedē visvairāk»

    37. lapaspuse

    Dainis Deigelis «Pilsētā mirstošas saules ēnā» Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.

    Mazliet skumji vien, ka tā arī pa šiem gadiem neesmu nomedījusi Deigeļa debijas dzejas krājumu «Dievs beidz» (2018), kurš, šķiet, varētu patikt pat Dievam (jo kurš gan nezina, kas patīk un nepatīk Dievam) – «visi zin kas nepatīk Dievam (…) / Dievs pats vēl nezin / kas viņam patīk». (14. lpp.)

    «laikam tas arī viss
    kas būtu jāzina
    laikam»

    68. lapaspuse

    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020

  • «Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa.»

    54. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?

    «…mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas tos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie sievas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes.»

    40. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene»Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem «Slīdošās kāpnes», Agnese jau bija sākusi strādāt pie īso (autokorekts uzstājīgi pieprasa «īso» izlabot uz «īsto», un man šoreiz tik ļoti piekrist, ka taisni vai jānopaijā telefona ekrāns) stāstu krājuma. Toreiz jau bija skaidrs, ka šos stāstus pievienošu lasāmgabalu sarakstam – Agnese bija nozagusi manu sirdi ar savu tīro, nesamāksloto rokrakstu, izrakstot uz grāmatas lapaspusēm romāna tēlus un notikumus tā, lai ne brīdi nešķistu, ka tas ir kāda pumpainu tīņu seriāla, mērķēta ārzemju auditorijai, blāvs atspoguļojums latviešu mērcē (kā tas reizēm mēdz, piedodiet, atgadīties jaunajiem pašmāju autoriem). Pārkaisītā ar dillēm. Cauraugušu speķi.
    Diemžēl, labo meiteņu stāsti, jeb, kā teica mans dēls: «grāmata ar smuko vāku», nāca neciešami ilgi, taču vecā labā seno divupiešu paruna – «kas ilgi nāk, tas labi nāk», arī šajā gadījumā ir nostrādājusi. Tieši tāpēc, tikko izkāpusi no smukās grāmatas lapaspusēm, prātoju, kā labāk pateikt, ka šis bija labāk, kā biju gaidījusi.

    «Reizēm Sievietei šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie viņas ar spīdīgiem preču ratiņiem. «Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums – panika par puscenu! Vēl piedāvājumā, protams, ir arī uzmācīgas domas, sociālā fobija, depresīvs noskaņojums, vainas apziņa un «kaut ko aizmirsu» bailes. Un mūsu pircēju mīļākais produkts «Šausmas, kā es izgāzos!» Ko ņemsiet šodien?»»

    23. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.

    «Es pati sev liekos dīvaina, izrunājot vārdus «Es tevi mīlu». It kā tas būtu kaut kāds «Man ir daudz mājas darbu» vai «Šodien spīd saule».

    60. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene»Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
    Kā apnicīgas dziesmas, kas griežas galvā uz riņķi, rit dienas, jo nav spēka izkāpt no taktīm, kas atkārtojas. Atkal un atkal. Jo, lai to izdarītu, kaut kā drusciņ pietrūkst. Pietrūkst drosmes, pašpārliecinātības. Pietrūkst gribas. Viss, kas varētu izraut no apburtā loka, ir butaforija – laimes imitācija, jo kurš gan bez vārdnīcas palīdzības var nosaukt tās īsto definīciju? Meli, kuriem viegli noticēt. Lietas, vietas un cilvēki, kuriem viegli piedot. Teātra izrāde, kurā nospēlēt galveno. Atkarība no ovācijām, kas domātas ne tev, bet meitenei, kuru citi izlolojoši. Iznēsājuši kā māte dzemdē iznēsā bērnu. Kaķene kaķēnu. Kuce kucēnu. Cūka sivēnu. Laba meitene.

    «Būt neapmierinātai – tas vienkārši nav loģiski un neierakstās nekādos priekšstatos par to, ko nozīmē būt jaunai un skaistai.»

    5. lapaspuse

    Agnese Zarāne «Laba meitene» Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
    Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem.
    Labai meitenei.

    «…palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši.»

    101. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021