POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: foto

Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»

by

par grāmatu

«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse

Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.

«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse

Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.

«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse

Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).

«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse

Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.

«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse

No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»

by

par grāmatu

«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
260. lapaspuse

Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.

«Tā ir pasaule, kuras esamību mēs nespējam aptvert.»
62. lapaspuse

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja.
Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.

«Robeža starp iekšējo un ārējo ir zudusi diezgan sen.»
212. lapaspuse

Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.

«Kad apzinies, ka nelabojamas drāmas var sagraut dzīvi vienā mirklī, miers iegūst vēl lielāku vērtību.»
171. lapaspuse

Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā.
Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.

Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…

Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
«Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk.
Bez atkāpēm no malas.

«Kāda jēga slēpties, ja esam tik redzami – tā, šķiet, spriež cilvēki; un ja nu viņiem ir taisnība?»
213. lapaspuse

No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Lorija Gotlība «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?»

by

par grāmatu

«Nevienam no mums neizdosies izkļūt no šejienes dzīvam.»
104. lapaspuse

Jūs noteikti pazīstat dienas, kurās pat saule slēpjas aiz lietus mākoņiem. Tālumā izsijā no savām dūnu miesām smalkus lietus vālus, ietinot koku galotnes ķēmīgi pelēkā miglā. Bet tuvumā nopļauj rītu kā izkapts pļavu, kas negrib atveseļoties no mēnesstaru gaismēnu pieskārieniem. Pazīstat tās dienas, kas samirkušām kājām pārņem stafeti «paskriešu garām nepamanīta» disciplīnā, meklējot patvērumu no dusmu rievām cilvēku pierēs. Acu pāriem, kas sūrstoši ielaiž ādā savas uguns mēles.
Patvērums var būt maldi, taču reizēm tikai maldos ir iespējams patverties. Vārdu spēlēs var uzvarēt. Var arī zaudēt (bet galvenais taču esot «piedalīties»).
Laiks iekšēji ir miris, tāpēc ārēji šķiet apstājies.
Tāpat arī es.

«Ikviens lēmums ir balstīts uz divām emocijām – bailēm un mīlestību.»
280. lapaspuse

Es pāršķirstu «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» (Maybe You Should Talk to Someone?) lapaspuses un atrodu starp tām nosmakušu kukaini (varbūt pārāk liela vēlme ar kādu (par to) parunāt ikvienam var beigties šeit, starp simt astoņdesmit sesto un septīto lappusi). Šī grāmata manā (kustamajā) īpašumā nonāca nepieklājīgi sen. Un tik pat nepieklājīgi sen es esmu centusies tai ar abām rokām (un prātu, un sirdi) pieķerties, taču iekšējie bremzēšanas mehānismi neizskaidrojamu iemeslu dēļ šo procesiju, svētulīgi sekot amerikāņu psihoterapeites Lorijas Gotlības (Lori Gottlieb) stingri nospraustajām robežām (piecpadsmit centimetru platumā, divdesmit viena centimetra garumā), noremdināja. Ļoti iespējams, ka, manis pirms tam uzliktais «vēl viena pašpalīdzības grāmata», zīmogs ļoti ietekmējis manus lasīšanas tempus, graužoties cauri iekšējām kataklizmām, kurās Gotlība smalki apraksta to savas psihoterapeita pasaules skatuves daļu, kas paliek aiz kulisēm, taču, neatkarīgi no tā, grāmata ir neskaitāmi daudz reižu likusi atrast ceļu uz spēju atkal uzelpot. Tāpēc uzreiz gribu sevi izlabot – šī nav «vēl viena pašpalīdzības grāmata», šī nav terapija – šis ir «stāsts par terapiju, proti par to, kā notiek dziedināšanas process un kurp tas mūs aizved.» (22. lpp.)

«Neziņa ir laba vieta, no kuras sākt.»
88. lapaspuse

Ir ļoti grūti (lai neteiktu «neiespējami») atrast zāles, kuras palīdzētu tikt galā ar idiotiem (īpaši, ja idioti esam mēs paši). Ir nepieciešams (ne)zināms laiks, lai pielāgotos domai, ka pasauli nedarbina tikai «es». Tas ir komandas darbs. Bet ne visi prot strādāt komandā. Pēdējo gadu notikumi ir pierādījuši, ka liela daļa mūsu sabiedrības domā, ka tīri labi ar dzīvi ir spējīgi tikt galā kā solo mākslinieki, taču šodiena pierāda pretējo – cilvēks ir izgāzies cilvēcības eksāmenā (skolotāj, kad varēs nākt pārrakstīt?). Nevienam vairs nav šaubu, ka būt par cilvēku ir neciešami grūti (īpaši, ja esi idiots), bet der atcerēties, ka «mirstības rādītāji dzīvei ir 100%. Ikviens no mums nomirs, un vairākumam nav ne jausmas, kad un kā tas notiks» (104. lpp.), tāpēc būtu diezgan briesmīgi, ja tas notiktu brīdī, kad beidzot tiktu sagaršota patiesā dzīves saldme…

Jau no pirmajām «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» lapaspusēm es sajutu, ka Lorija Gotlība ir no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt spēja sasmīdināt pat akmeni. Caur humora caurvītām atziņām plešas skarbas realitātes lauki, kas apauguši nezālēm, kuras jāizravē. Jāizrevidē piedzīvotais un smagums, kuru tas liek nest. Reizēm tikt galā ar ģenerāltīrīšanas darbiem vienatnē ir pātāk grūti. Nākas meklēt palīdzību. Nākas atrast cilvēku vai «vietu, kur tu drīksti pilnībā izjukt pa vīlēm.» (53. lpp.) Terapija ir kā teātra izrāde, kuras «stāsts, ar kādu pacients ierodas uz terapiju, var nelīdzināties stāstam, ar kādu viņš terapiju beidz.» (441. lpp.) Atvērt savas dvēseles durvis ir ļoti grūti, kā nogriezt matus otram cilvēkam – «no malas tas izskatās viegli līdz brīdim, kad jāpaņem rokā šķēres» (288. lpp.), taču tas var būt pats labākais veids, kā atbrīvoties no dzīves blakusparādībām.
Starp šīs grāmatas lapaspusēm atrodams, ļoti domas raisošs, man mīļa autora – Džeimsa Boldvina citāts: «Nav nekā patīkamāka par atbrīvošanos no kādas kaites, taču nav nekā biedējošāka par to, ka tev atņem kruķus.» Es domāju par visiem cilvēkiem, kuriem neizdevās tikt ar sevi galā. Par tiem, kuriem pietrūka viena vai divas sarunas līdz iespējai skaidrāk sevi saskatīt. Iespējai saskatīt to, ka pasauli nedarbina tikai «es» – mūsu te ir daudz.

«Nav iespējams izaugt, ja cilvēks vispirms nekļūst vārīgs.»
178. lapaspuse

Es nedibinu attiecības ar cilvēkiem. Un, jo vairāk es to sev atkārtoju, jo vairāk satrūkstos. Attiecības ar cilvēkiem es iztēlojos kā tuneļa šķērsošanu – «vienīgais veids, kā šķērsot tuneli, ir iziet tam cauri, nevis apkārt, bet šobrīd es nespēju iztēloties pat tā ieeju.» (37. lpp.) Es joprojām esmu sevis atveseļošanas sākumā. Un mana terapija ir grāmatas. Es zinu, ka grāmatas pašas par sevi nav spējīgas mani izglābt, taču tās ne reizi vien ir palīdzējušas man pašai izglābt sevi. Lorija Gotlība savā grāmatā atklāj, ka ar terapiju ir gluži tāpat. Terapija nepateiks priekšā atbildes uz jautājumiem. Tās joprojām būs jāmeklē pašiem. Taču terapija dažkārt mēdz norādīt, ka «mēs esam mūsu grūtību patiesais cēlonis. Un, ja vien mēs spētu nestāvēt paši sev ceļā, notiktu, kas pārsteidzošs.» (25. lpp.) Lai redzētu sevi no malas, nākas ieskatīties spogulī – tas var iedvest bailes, taču tikai tas spēs pateikt, kas mums jāpieņem, bet kas jāmaina savā dzīvē.

«Ikviens cilvēks, ar kuru jebkad esam bijuši tuvi, turpina dzīvot kaut kur mums iekšienē.»
478. lapaspuse

Grāmatā «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» Gotlība vairākkārt uzsver, ka terapeita uzdevums nav pārliecināt. Anoreksijas pacientu nevar pierunāt sākt ēst, alkoholiķi – pārstāt lietot alkoholu. Filatēlistu – pārstāt krāt pastmarkas, bet vecmāmiņu – pārstāt adīt zeķes. Terapeita uzdevums ir likt cilvēkam sevi labāk izprast, palīdzēt atklāt katra paša «iekšējo un ārējo pagrieziena punktu, kas liek viņiem pārliecināt pašiem sevi.» (334. lpp.) Tas ir tieši tas, ko man nodara grāmatas – vieta, kur es drīkstu izjukt pa vīlēm.

Šo grāmatu ir vērts izlasīt. Tajā ir tik daudz cilvēcības, ka pietiek (vismaz man noteikti) ilgam laikam. Tajā ir atklātība. Humors. Spilgtu atziņu atdzīvināšana cilvēkstāstos. Tajā ir daudz grūtību. Un uzvaru.
Manās domās atkal un atkal atgriežas grāmatas «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» priekšvārdā rakstītais: «Vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs, ir pārmaiņas.», to rakstījusi grāmatas tulkotāja Agnese Orupe, kura ir kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste. Mēs nevar izbēgt no pārmaiņām, taču tas, ko varam darīt – izbaudīt tās visās to izpausmēs. Un, ja tomēr galīgi nē – atrodi kādu, kurš palīdzēs izravēt nezāles, atrodi kādu, kurš vēlēsies par to parunāt (es visu šī ieraksta laiku, krēslā abām rokām ieķērusies, centos atturēties no atsauces uz Ainas Poišas sarunu šovu (pajautājiet manam kaķim, ja neticat), bet…piedodiet).

No angļu valodas tulkojusi Agnese Orupe;
Izdevējs: Helios Kirjastus OÜ, 2021
Marija Dzeisla «Vysta smierts»

by

par grāmatu

«gribieji radeit vīnu pasauli
otkon sagouja sazyn cik»
6. lapaspuse

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt plaukt. Putns grib lidot atpakaļ, cilvēks grib iekāpt pazemē. Pat ellē sācies sajukums, nelabajam meklējot patvērumu no tevis.
Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Kāpēc iztaisies par mocekli mocekļu barā?
Tavu darbu valoda ir vēl svešāka. Svešāda ir tavu padoto daba. Tā neizpaužas cilvēks. Tā neizpaužas dzīvnieks. Vājums ir tas, kas tā izpaužas.
Tulkojot valodu, kas laužas ārā no tevis kā atvemts kuņģa saturs pēc saķerta vēdera vīrusa, var zaudēt prātu.

Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena.
Diena, kurā nerunājam vienā valodā.

«feisbukā mane nabeja
teleponam nūgrīžu skaņu
vacapā nivīnam naraksteju
skaipam beju aizmiersuse paroli
draugi ir vacmūdeigi
tviterī jau vaira na tys
pinterestā vīnys boubys
da i vyspuor vyss rībās
siežu iz pūda
šaļteņa laimis»
21. lapaspuse

Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrīt vēstule no Valodu mājas, mani pārņem patīkams satraukums, jo zinu, ka tajā mani sagaida reibinoši patīkama iepazīšanās ar kādu no izdevniecības jaunumiem, kuri manā lasītājas pieredzē ne reizi nav likuši vilties. Patiesi liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka šoreiz Valodu māja man piedāvā iespēju iepazīties ar Marijas Dzeislas dzejas krājumu – dzeislinīku «Vysta smierts».
Pirmkārt, iemesls, kāpēc izvēlējos iepazīties ar «Vysta smierts», lai arī esmu dzimusi un augusi kurzemniece, kura joprojām dzīvo starp cilvēkiem, kuri vārdiem galotnes norauj, nevis pieliek priedēkļus, piedēkļus, sakņu saknes un galotņu galotnes, ir tas, ka divdesmit pieci procenti asiņu, kuras plūst caur cauri manu vēnu, ir latgaliešu (un nevis kafijas ar pienu, kā citiem labpatiktu domāt). Mana tēva māte Antonija bija īstena latgaliete. Vecmammu iepazīt man neizdevās. Mūs šķīra nāve. Taču par šo savu nezināmās (un vēl neizpētītās) dzimtas vēstures lappusi esmu ļoti lepna.
Otrkārt (gan jau bijāt izsapņojuši, ka pēc tik gara pentera es būšu aizmirsusi par otrkārt, ha), «Vysta smierts» relīzē par Mariju Dzeislu teikts tā : « – tas ir pseidonīms, aiz kura nav jāmeklē personība, bet gan plūstoša identitāte, kas mainās atkarībā no vēstījuma un pat spēj pārvietoties laikā.» – šī nezināmā aptaustīšana «pa gabaleņam / pa dzeisliņai» (4. lpp.) šķiet tik pat aizraujoša, kā «kārmānā atrast sauvi kaštanu, beijušo dzeivūkļa atslāgu i lītuotu sejis masku» (5. lpp.) Šādu iespēju būtu neprāts laist garām, īpaši jau tādēļ, ka, ļoti iespējams, šeit būšu atradusi atbildi uz savu «Kas tu taids / Kaids tev sakars ar Dīvu» (15. lpp.) jautājumu.

«Dzejūli kai duraki stouv pi lūgu, pi durovu
Nā, nivīna naīlaisšu
Pošizolaceja gols golā»
50. lapaspuse

Dzejas krājums «Vysta smierts» («vistas nāve» un «visa tā nāve» – vārdu spēle) sastāv no sešām daļām : «Marija»; «dzejs sadzeis»; «ups»; «ustobā»; «dzeraune» un «maņtinīki».
«Marija» meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Par to, kāpēc ir tik grūti piedzimt par sievieti. Un kāpēc ir tik sāpīgi dzemdēt dēlu. «dzejs sadzeis» vēsta par dzejas (un dzejnieku) likteņiem. Vai maz kāds no jums zina, ka «rudinī dzjnīki palīk troki» (13. lpp.)? Vai to, ka «Ar literaturu vyss ir vīnkuorši / Pajem lapeņu i pīroksti» (28. lpp)? Trešā daļa «ups» satricina «vysu kustamū i nakusteigū montu» (31. lpp.), jo izrādās, ka «Kulturkapitala fondā nav nivīna latgaļu romana» (33. lpp.) Ustobā, kā jau «ustobā» – «koktā atrodu svešu smierti / aizmiersuši». (51. lpp.) Karantīnas, pašizolācijas, dabiskās atlases, bet visam pa vidu «muna vysta pasauļa radeituoja / nūdēja ūlu / rikteigs kosmoss». (43. lpp.) Latgales lauku vēsmas atnes «dzeraune». Tikai Latgales laukos, «kod gūvs smaida / Džokonda nūbuolej iz klāva sīnys / iztrīpta ar syudainu asti i kreitu izbeleita». (60. lpp.) Tikai Latgales laukos «Dīvs ari vaira na tys / es jam praseju – dūdi maņ mīru, dūdi maņ svātu mīru / jis atsyuteja elektromontīrus i greideri / mežstruodnīku brigadi boltā busā i socialū darbineicu». (75. lpp) Noslēdzošā daļa «maņtinīki» ir kā svētbilde, kuru vecvecāki atstāj mantojumā (manā gadījumā tā bija Nescafe kafijas bundža pilna ar sarūsējušām skrūvēm un naglām). Jātur vēsā, bet sausā vietā, lai nesabojājas. Vai jāieskenē datorā – «Niu jei byus digitala i myužeiga kai elektreiba» (87.lpp), galu galā «papeirs pacīte vysu, monitors pacīss vēļ vaira» (82. lpp).

«anorekseja ir kai ateisms
kas tī par bārnim niu
nikuo naād»
86. lapaspuse

Šobrīd mēs pieredzam laiku, kad mums vairāk kā jebkad agrāk jāapzinās sava latviskā identitāte, neaizmirstot, ka to veido arī Latgale, latgalieši un latgaliešu valoda – tikai kopā mēs radām Latvijas valsti. Noteikti lasiet Dzeislu. Lasiet «Vysta smierts». Lasiet, pat ja jums liekas, ka tā ir «tikpat touli, kai nazkod beja cara laiki.» (93. lpp.) Marijas Dzeislas «Vysta smierts» tikai pierāda to, ka valodas barjera ir viegli pārkāpjama – lai arī cik dažādi mēs šķistu – mēs prastu saprasties pat bez vārdiem.
Marijas Dzeislas «Vysta smierts» ir bijis interesantākais literārais izaicinājums manas lasītājas (karjerā) mūžā. Es ne tikai pārvarēju savas bailes no ielasīšanās svešā valodā, bet to vienlaikus izbaudīju uz visiem iespējamajiem procentiem. Šobrīd jūtos kā zibens apžilbināts briedis, kurš nezina, uz kuru pusi tagad skriet. Ko ķert un ko grābt. Šī ir dzeja, kuru nevaru iedomāties latviešu valodā. Latgaliešu balss tajā iedveš dzīvību. Dzīvāku par mani un tevi. Marija Dzeisla deviņdesmit sešu lapu laikā pieradināja mani pie latgaliskās būtības. Es satvēru skumīgas notis un ļāvu tām aiztecēt asprātīgos teikumos. Es atcerējos bijušo (dzīvi, ne draugu, bet varbūt tas ir viens un tas pats), esošo un iztēlojos, kāda būs nākošā. Satiku nāvi tik bieži, ka, šķiet, ir kļuvis mazāk bail. Redzēju, kā mainās gadalaiki. Raksturi. Atcerējos, kā garšo cukurā pamērcēts rabarbera kāta gals. Bridu upi un bezdarbnieku pabalstu. Dabūju «līceibā četri latvīšu volūdā / es namuoku, komatus». (81. lpp.)

«cylvāks bez izlūksnis, cylvāks bez veižu»
25. lapaspuse

Pateicoties oriģinālajam dizainam,«Vysta smierts» burtiski pārtop Marijas Dzeislas četrpadsmitajā lapaspusē aprakstītajā «literatura kartona kasteitē» – tas nav iesiets vākos, bet, pārlocītas uz pusēm, iekšlapas (starp kurām iekļauti arī iespējami sarežģītāko vārdu skaidrojumi literārajā valodā) cieši tur plāni kartona vāciņi. Šī īpatnība nav īpaši pateicīga, ja esat pieraduši pie ērtībām (dušas dzīvoklī un atejas, kura nav jāmeklē pagalmā vai gaitenī), taču reizi pa reizei arī šādiem izaicinājumiem jātiek pāri. Bet cmuki jau bez gala…

«ka nivīna vairs nabyus, nabyus nivīna
Dīvs izīs iz gaņku dabasūs
atsasēss, vērsīs i klusēs

kopeja kruškā atdziss, izmierks capumi vokora rosā
div vabalis ruopuos
Dīvs dūmuos

ar kū voguls atsašķir nu vabalis
i kur beja pruots radeit tik daudzi volūdu
ka niu navā nivīnys»
96. lapaspuse

*Atvainojos par pareizrakstības kļūdām, ja tādas iezagušās, pārrakstot tekstu latgaliešu valodā

Fotogrāfiju autore: vācu fotogrāfe Elēna Helfrehta (Elena Helfrecht)
Dizains: Ilzes Kalnbērziņas-Prā / «Kolektīvs»
Izdevējs: Valodu māja, 2021
Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»

by

par grāmatu

«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»
235. lapaspuse

Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad?
Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.

«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»
34. lapaspuse

Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.

«Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»
168. lapaspuse

Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk.
Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.

«Sēras padara cilvēku mēmu.»
235. lapaspuse

«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).

Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas.
Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

«Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»
118. lapaspuse

No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
Anja Portina «Radio Popovs»

by

par grāmatu

«Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»
5. lapaspuse

Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam.
Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa.
Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena.
Trīs.
Divi.
.

«Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»
121. lapaspuse

«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša).
«Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)

«Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»
80. lapaspuse

«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas ir Aleksandrs Stepanovičs Popovs un kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.

«Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»
75. lapapsuse

Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo.
Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas.
Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.

«Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»
191. lapaspuse

Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)

«FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz.
PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»
56. lapaspuse

No somu valodas tulkojusi Anete Kona;
Māksliniece Aleksandra Runde;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Arvis Viguls «Blusu cirks»

by

par grāmatu

Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu.
Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs nesaprotu, cik daudz drīkstu gribēt. Vai tagad drīkstu smaidīt? Un tagad? Drīkstu grauzt cepumus un ābolus starp ēdienreizēm? Drīkstu nopaijāt bērna galvu? Drīkstu pukstēt vīram par savām sīkajām nebūtībām? Drīkstu kārtot ziedus vāzē? Un lasīt grāmatas, kas klātas putekļiem no neskaitāmām dienām?
Un tagad?
Vai drīkstu?
Drīkstu!
Bet vai spēju?
Mēs bēgam no ikdienišķa prieka, jo pēkšņi ir sajūta, ka neesam pelnījuši laimi. It kā būtu izrauts gabals no mūsu miesām. Un piepeši mēs vairs neesam mēs. Taču, lai cik nepanesami smagi tas nebūtu, mums jāatgriežas pie savām normālībām. Cepumiem. Ziediem. Bērniem. Grāmatām.
«Pie kara pierod» ir viena no baisākajām, bet patiesākajām atziņām, kuras šajās neskaitāmajās dienās esmu dzirdējusi. Neviens negrib pierast pie… Bet cilvēki gadiem un gadsimtiem cauri ir pierādījuši, ka ir olimpiskie čempioni «pierašanā pie», taču jūtu, ka šis ir tas brīdis, kad būsim spējīgi nokāpt no pjedestāla.
Šis ir karš, pie kura mēs nepieradīsim.

«Ir gājuši gadi, gurdeni, skrambaini
kā gūstekņi no tām tālajām, gaišajām dienām.
Ar atmiņām par tevi es klīstu pa šo pasauli,
rūgts kā degums, vientuļš kā īkšķis dūrainī.»
Gūstekņi (71. lapaspuse)

Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos.
Tā kā šajā brīdī esmu vīlusies pasaules iekārtojumā, nevēlējos arī vilties lasāmmateriālā, tāpēc savā nebeidzami plašajā «izlasīt vismaz tuvākā pusgada laikā» sarakstā nolēmu atrast lasāmvielu, kas pavisam noteikti nepievils – tā nu otru reizi iekritu dzejnieka Arvja Vigula pantu tīklos – pirmajā reizē tas bija dzejas krājums «5:00», kur katrs dzejolis kā vesels romāns ierāva mani notikumu atvarā. Sagrieza galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmeta ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Toreiz man tā šķita viena no skaistākajām un interesantākajām dzejām, kuras kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Ekspedīcija, kuru būtu gatava ieteikt ikvienam, kuram sākas alerģiska reakcija, redzot vārdus, glīti sakārtotos stabiņos. Šajā reizē tas ir «Blusu cirks».

«Viņai bija maiga āda,
viņš izvēlējās viņu pēc taustes,
kā tirgū izraugās augļus,
kas sapūs neskarti uz galda.»
Fado (52. lapaspuse)

Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).

«Mīlestība ir neprāts,
mīlestība ir traka,
skauj ciešāk sevi, skauj
sava apskāviena trakokreklā.

Un tikai nelaid sevi vaļā,
jo, iespējams, pēc tam
tev vairs nekad
nedabūt sevi rokā.»
Mīlasstāsts (51. lapaspuse)

Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.

«Pieteikties par brīvprātīgo
klīniskajiem pētījumiem,
lai izstrādātu vakcīnu pret salauztu sirdi?»
Mīlestības dzejolis #451 (29. lapaspuse)

«Blusu cirks» (2017-2020)
Izdevējs: Neputns, 2021;
Dizains: Armands Zelčs
Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

by

par grāmatu

«Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»
105. lapaspuse

Es esmu es.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.»_{^{(24. lpp.)}} Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» ^{_{(141. lpp.)}} Esmu mazuļa pirmais smaids.
Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
Es esmu es.

«Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»
145. lapaspuse

No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.»_{^{(231. lpp.)}}Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.

«Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»
97. lapaspuse

«Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» _{^{(43. lpp.)}} un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» _{^{(96. lpp.)}} jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». _{^{(100. lpp.)}} Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.

«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»
255. lapaspuse

Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» ^{_{(98. lpp.)}} «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» _{^{(290. lpp.)}} taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

«Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»
291. lapaspuse

Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.»_{^{(298. lpp.)}}

P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021