POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: foto

Man vajag plāksteri

by

klausos un lasu

Grāmatā atrodu (pirmskara) čeku no pārtikas veikala. Sprite. Skābais krējums. Maisiņš (zaļais). Pedigree kucēniem. Garie gurķi (somu). Nav neviena piedod. Es tā negribēju. Neviena tas bija pārpratums. Es par tevi raizējos. Toties ir maisiņš (zaļais), kurā krāmēju iekšā savus trīspadsmit deviņdesmit astoņi un pārdevējas viņš iznīcinās tavu dzīvi durstošo skatienu. Mums abām, protams, nebija ne jausmas, kā (un kad) tas notiks, bet es laipni pieņēmu šo salūzušo dienas piedāvājumu. Esmu (ne tikai viņa, bet arī) mārketinga upuris. Ja kaut ko dod par brīvu, es to ņemu.
Dubultā.
Es gribu būt dzīvnieks, kurš gatavs kost, kad to rausta aiz astes.
Bet man nav zobu.

Es meklēju darbu un kādu, kurš dāvina klavieres (abus Kuldīgā)!
Vēl es cītīgi eju 1. un 4. klasē, tāpēc ķeru/tveru/rauju (aiz bizēm smukas meitenes un) katru mazāko iespēju ielīst starp grāmatu lapaspusēm vai ielikt ausīs kādu klausāmgabalu. Tā par manu pagājušās nedēļas vērtīgāko ieguvumu kļuva kāda domapmaiņa Latvijas Radio 1 raidījumā «Ģimenes studija» un Ramonas Indriksones romāns «Vienas plaukstas attālumā».

Raidījuma «Ģimenes studijas» (klausies ŠEIT) sarunas laikā kā tepiķis, kas noņemts no sienas komunālajā dzīvoklī, atstājot svaigu tapešu taisnstūri uz tās, tika purināta smago tematu iedzīvošanās bērnu (un jauniešu) literatūrā. Saruna palīdzēja aptvert un noteikt lielumu tam, no cik kilogramiem (vai litriem asaru) sākas un kādas īpašas pazīmes sevī ietver smago tematu (artilērija) bērnu grāmatās – cik plašs ir tas nātru un ušņu lauks, kuru basām kājām (un nenobriedušu prātu) jāpārvar mazajiem lasītājiem, atlapojot grāmatu, kura nesola priecīgus tīģerkliņģerus. Es, protams, ironizēju, par pamatu ņemot dažādu (liel)gabarītu viedokļus sociālajos tīklos par acīmredzot netīkamo tēmu bērnu (un visparīgā latviešu) literatūrā, kas sekoja pēc augstāk minētās sarunas nonākšanas ārpus radio viļņiem.

Jā, nenoliedzami, latvieši ir gaudu literatūras pamatlicēji. Uz šīs zemes mēs esam cietuši jau kopš brīža, kad Dievs teica: «Lai top latvietis!», tāpēc būtu jāatmiekšķē nabaga cietēju lomas un jāsaka «pietiek» literatūrai, kas lien zem ādas un destabilizē nervu darbības procesus, taču, manuprāt, ir arī jāpieņem fakts (un jāizlasa kaut vai tikai viena tāda grāmata), ka mūsdienu autori (un jo īpaši bērnu grāmatu autori) par smagām tēmām neraksta kā Blaumanis, Poruks vai Upīts, kad pēc grāmatas izlasīšanas gribas vēnā ielaist kālija cianīdu vai apēst kēksiņu (pilnu) ar rozīnēm. Tāpēc «nepietiek».
Nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus.
Nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā) neesam vieni.

«Bieži vien iedomāti sapņi kapitulē īstenības un likteņa priekšā»
201. lapaspuse

«Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.» – tā pagājušā gada septembrī centos ierakstīt vārdos savas sajūtas pēc tikko izlasītā Ramonas Indriksones romāna «Es vedīšu tevi mājās». Un nekas nav mainījies. Arī šobrīd, ejot pa šīm (jau tik ļoti pazīstamajām) rokraksta līnijām, es iestrēgstu bezgalīgi dziļos sakaros ar likteņa samocītiem tēliem, kuriem (gribot negribot) savā prātā piešķiru miesu un asinis, sejas pantus un ķermeņa prozas, jo (negribot gribu un) zinu kādu, kurš…

Līdz šim manā «gribu izlasīt» (un nu jau arī «izlasīju») sarakstā nav bijusi neviena «Vakara romāna» sērijas grāmata, taču pēc tam, kad uzzināju, ka Latvijas Mediji šīs sērijas ietvaros izdos Ramonas Indriksones psiholoģisko romānu «Vienas plaukstas attālumā», man nebija pat pusotru reizi jādomā, ar ko papildināt šo sarakstu, kas jau tā ne(no)beidzas pat bezgalīgumā.

«Tas, ko mēdz saukt par mīlestību, patiesībā ir cīņa par cilvēku. Jūtas, kas tiek apdziedātas romantiskos pantos, arī ir karš, un par to vajadzētu rakstīt kara valodā.»
106. lapaspuse

Ja aiz loga būtu rudens (lietus)mēteļu laiks, es noteikti rakstītu, ka «vakara romāniem» ir mēteļkabatai piemērots izmērs – ieslidinu to kabatā pie lūpu balzāma (vēja aprautām lūpām) un dodos uz pilsētas dārzu, lai deldētu garlaicību un soliņus, kārtējo rudeni piedzīvojot ne tikai gājputnu, bet arī Ramonas balsi , taču ārā ir ar nebeidzamību sasirgusi vasara, tāpēc tagad jāsaka, ka ne tikai romāns, bet arī rudens mēteļu laiks joprojām ir «vienas plaukstas attālumā» – tas ir attālums, kas vieno. Attālums, kas šķir. Tas ir attālums, kurš uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes nevar rast bez dvēseļu (pār)ķidāšanas.

Apbrīnojama ir autores spēja (no)lasīt cilvēkus. Spoguļot.
Tāpat kā iepriekšējos romānos («Es biju cita» un jau pieminētajā «Es vedīšu tevi mājās»), arī šajā autore radījusi dažādus ceļus (varoņu dzīves līkločus), pa kuriem ļaut lasītājiem nonākt pie skarbām atziņām un (ļoti iespējams) brīdinājumiem, skarot plašu «es par to nemāku/negribu/nevaru runāt» tematu loku, tomēr tik un tā man (gribot negribot) ir jāsaka – ir mazuma piegarša (tieši tāda pati piegarša man bija pēc stāsta «Baltais zilonis» (atrodams stāstu krājumā «Pāris metru zem ūdens») izlasīšanas). Nepamet sajūta, ka tik daudz kas vēl būtu pelnījis risināties (un atrisināties) pa apkārtceļiem, lai ilgāka līdzjušana. Un mājupiešana. Tā vietā iztipināju romānam cauri vien ar dažiem puniem, kaut brīžiem būtu gribējies, lai liek uz ceļiem bezspēkā kārpīties uz priekšu (tipisks latvietis).

«Mēs reizē esam citi un palikuši tie paši.»
201. lapaspuse

«Vienas plaukstas attālumā» ir emociju karuselis, kurš draud iziet no ierindas jebkurā brīdī, tomēr pati svarīgākā skrūve (mīlestība) notur šo bīstamo konstrukciju (dzīvi) savās vietās.
Pats svarīgākais laikam ir neklusēt (arī es to vēl tikai mācos un, kas zina, varbūt reiz izdosies nokārtot lielo «es tev pateikšu, kā patiesībā jūtos» eksāmenu).
Runāt arī ir darīt. Un ir ļoti labi un vērtīgi, ka arī Ramona runā. Runā caur saviem stāstiem, palīdzot ieraudzīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir – kādi tie ir, kad atkailina dvēseli (bez liekām drēbēm un mantām) – pēc mīlestības alkstošas, salūzušas (mistiskas purva) būtnes – vientuļas un nesaprastas.

Tāpēc nepietiek literatūras, kas paskaidro cilvēku dažādību, izskaidro ar prātu netveramas rīcības motīvus – nepietiek literatūras, kas atgādina, ka (šajā zampā joprojām) neesam vieni.
Grab vientulīgie kauli

by

par grāmatu

Vakar sapņoju, ka esmu gaiss.
Plūdu caur viņa lūpām kā vētra.
Kā mūžība.
Atskabarga. Abām rokām (kā jūra) ieķērusies mirušā (krasta) miesā.

Šonakt sapņoju, ka esmu dzejnieks.
Sveiki, uz redzēšanos.
Nesaredzēšanos.
Veselais (un slimais) saprāts.
Uz kreiso pusi izgriezts džemperis. Un domas.
Būtības pamat(akmeņ)i.

Virtuvē pil krāns. Tā aizpil (ne)mīlestība.

Rīt es sapņošu, ka esmu laiks, kas atkāpjas.
Piekāpjas. Caurspīdīgā lietū krituši karavīri.
Pelni (bet varbūt sniegs), kas atgriežas mājās.

Kailas ir ne tikai rudens izģērbtas kļavas, bet arī dzīve.
Bez jēgas.

«Varbūt bezgaisa Visumā kaut kur arī atrodama dzīvība, bet atrast mīlestību vienaldzīgu cilvēku sirdīs ir neiespējami.»
7. lapaspuse

Kamēr jūrasbraucēji šķērsoja okeānus, lai atklātu kontinentus, domātāji šķērsoja saprāta robežas, lai atklātu dzīves jēgu. Pateicoties tam, šodien mēs varam aizceļot uz Austrāliju un mirt no ķengura spēriena, vai Amerikā ar ausi noķert lodi, taču dzīves jēgas noslēpumu nespēja atrisināt ne filozofu gvarde Senajā Grieķijā un Austrumprūsijā, ne klaviatūras vergi 2006. gada Latvijā.
«Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?» – šādu (un tamlīdzīgus, piemēram, «tu zini manu vārdu, bet nezini manu stāstu», «mani nesauc, es pati/-s nāku») tekstu(s) bieži vien varēja lasīt zem divpadsmit gadīgu meiteņu (un puišu) profila bildēm (un īsajos biogrāfijas (haha) aprakstos) vienīgajā un neatkārtojamajā portālā draugiem(punkc)lv (man par šo atsauci uz neseno civilizācijas attīstības posmu nemaksā (bet vajadzētu)). Ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes (kā augstāk minetajā piemērā). Un ir jautājumi, uz kuriem mēs nevēlamies dzirdēt atbildes. «Cik naudas ir palicis manā bankas kontā pēc veikala apmeklēšanas kopā ar bērnu?» noteikti pieder pie otrā jautājumu modeļa. Taču (jēgas un vēl jo vairāk) dzīves jēgas meklējumi ir radījuši ne tikai tik pat daudz satricinājumu kā kari, revolūcijas, mēris un asprātības trūkums, bet arī jautājumus, kas kairina jutekļus visos ķermeņa slāņos.

Kad mani uzrunāja izdevniecība SAVA GRĀMATA, lai piedāvātu ielūkoties viņu paspārnē izdotās Aivara Dmitrijeva grāmatas «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» lapaspusēs, es zināju, ka nepiekritīšu. Pirmkārt, uzreiz sapratu, ka šī nav mana komforta literatūra. Otrkārt, manā lasīšanas dienaskārtībā (plānoti) bija iezagusies Džordža R.R. Mārtina «Troņu spēle» (redzot to lielo apjomu (jeb «resno grāmatu», kā mēdz teikt mana meita) un mazos (jeb «peļu sūda izmēra», kā mēdza teikt mana vecomāte) burtiņus, zināju, ka tas būs uz ilgāku nekā parasti). Taču notika brīvdienas, un par savu izvēli es gluži cilvēcīgi (un sievišķīgi) aizmirsu paziņot, tāpēc, kad tiku uzrunāta vēlreiz, piekritu. Vairāk gan tāpēc, ka biju dusmīga uz grāmatu, kurā nespēju ielasīties (jā, jā, to pašu «Troņu spēli», kuru tobrīd domāju, ka pabeigšu, kad bērni jau būs izgājuši pie vīriem un sievām, bet mazbērni būs pārvarējuši rāpošanas attīstības posmu), nevis izbaudītu «izkāpu no komforta zonas» atzinību.
Es nezināju, kas ir Aivars Dmitrijevs, es nezināju, kas ir dzīves jēga, toties es zināju, kas ir dienasgrāmata (reiz tajā saņēmu piezīmi, ka traucēju mācību procesu, jo slēpjos skapī), tāpēc tvēros pie šī man zināmā lieluma kā pie glābšanas riņķa.
Jo es neprotu peldēt.

«Sapņi ir kā bezmaksas pretsāpju tabletes.»
71. lapaspuse

Vai ir lieki piebilst, ka «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» paku skapī mani gaidīja tieši tajā brīdī, kad «Troņu spēle» beidzot sāka kļūt interesanta (šeit es runāju par pirmo (?) Lanisteru incesta ainu (piedodiet par maitekli)), bet es tik un tā to noliku uz pauzes, lai uzzinātu, kas urda cilvēka prātu, kurš atrodas uz dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļa?

Šajā (dienas)grāmatā apkopotas divu gadu garumā veiktās piezīmes, pārdomas, atklāsmes, sapņi, meklējumi. Ieguvumi, zaudējumi, miers, nemiers. Dzīves jēgas recepte(s).
Jāsaka, ka apbrīnoju autora drosmi jau pašā grāmatas priekšvārdā atteikties no tiesībām uz Bukera balvu vai Nobela prēmiju literatūrā, jo vienīgais, ko autors vēlas, ir aktualizēt senās, bet lielās patiesības – jautājumus, uz kuriem atbildes mēģinājuši rast cilvēki cauri laikiem (jo «atkārtošana ir visu zinību māte» (un šo frāzi visā grāmatā autors atkārto vismaz piecdesmit astoņas reizes (es, protams, jokoju, bet tuvu tam (tālu es nejokoju))). Aktualizēt senās, bet lielās patiesības no sava skatupunkta. Un tajā nav pareizības vai nepareizības.
Tā jau ir viena uzvara.

«Tikai tad, kad apzināmies nāves neizbēgamību, mēs tā pa īstam spējam novērtēt dzīvi.»
27. lapaspuse

Otra uzvara ir tā, ka (dienas)grāmata ir īsta citātu kartotēka (tāpēc grāmata būs laba dāvana kā dzimšanas, tā kāzu un izlaiduma dienā (gluži kā Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi)). Taču… reizē to izjutu arī kā mokoši ilgu gūstu, jo milzīgajā pārpoētikas laukumā, nespēju atvairīt vārdu raidījumus, un tie sakrita manos prāta vārtos kā klimpas, atstājot vien ķepīgas mīklas sajūtu uz aukslējām.
Prātoju, vai tas, ka maldīšanās autora radītajos vārdu labirintos nav daļa no plāna – dzīves jēgas meklējumiem. Vai tomēr pie vainas tas, ka grāmatu izrāvu kā C vitamīna šotu, nevis ļāvos rēnam plūdumam, kā to acīmredzot vēlējies autors. Man (kā mūziķim) pietrūka frāzējuma.
~~Profesionālais kre~~

«Cilvēks redz pasauli tikai tik daudz, cik to atļauj zināšanas un priekšstats par to.»
131. lapaspuse

Trešā uzvara – glīts vāks.
Vīrietis mīl caur vēderu, sieviete – caur ausīm, bet grāmatmīlis – acīm.
Nav lielākas traģēdijas grāmatu lasītājam (un kolekcionāram), kā grāmata vecmammas virtuves galda vaskadrānas noskaņās.

«Mēs esam barbaru pēcteči, kuri iznīcināja senās vērtības.»
29. lapaspuse

Doma, pie kuras pieķēros šīs (dienas)grāmatas lasīšanas laikā (un arī šobrīd tā tur mani cieši savā baisi stingajā tvērienā) lieliski noformulēta 111. lapaspusē, proti – «Ja nu mēs nemaz nenojaušam, ka mums ir atļauts viss šajā pasaulē, taču dažādu stereotipu, aizspriedumu dēļ, mēs to nezinām. (..) Mēs joprojām esam tumsoņas attiecībā pret tiem, kas dzīvos pēc 500 gadiem.» Un nemaz nav jāgaida piecsimt gadu – atliek paskatīties uz mūsu bērniem, lai saprastu, ka esam pilnīgi nejēgas.
Nejēgas, kas radījuši šos divkājainos, (pretī) runājošos brīnumus.
Varbūt tā arī ir tā patiesā… dzīves jēga.

«Viss ir sen zināms un labi aizmirsts.»
165. lapaspuse

Un tomēr… Lai arī cik plats nebūtu dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļš, man ir sajūta, ka tas ir pa šauru mums abiem (vai visiem kopā). Katram ir sava dzīves jēgas definīcija. Mana dzīves jēga ir vai nu pilnīgi viss, vai nekas. Atkarībā no planētu retrogrāda kustības.

Režisoram Oskaram Rupenheitam (jā, jā – tam pašam, kurš radīja kulta filmu «Kriminālās ekselences fonds») ir īsfilma «Olimpiskie Zēni un Trenere» (būtu riktīgi smieklīgi, ja ar šo teikumu es noslēgtu bloga ierakstu (neviens neticētu, ka man (joprojām) par ŠO nemaksā), un ikreiz, kad man kāds jautā, vai es zinu, kas ir dzīves jēga, es pusjokā atbildu «Treneres» vārdiem: «BAU-DĪ-ŠA-NA! (a tas, ka plaušām slikti – muļķības!)»

Ja jums patīk filozofiski apcerīgi teksti ar mērķi sapurināt, pamodināt, iedrošināt un personiskas pārdomas, kas vedina arī uz pašu iekšējās pasaules analīzi – šī grāmata ir jums. Ja jums patīk izdomāti (?) stāsti par pūķiem un kafejnīcā sastaptām mīlestībām – arī tad šī grāmata var būt jums. Ja jums patīk lasīt grāmatas par augļkopību, pētīt sējas un ražas kalendārā, kad ir lapu, kad sakņu dienas (un cikos sāksies čika laiks) – palieciet pie tā.

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Šī nebūs mana nāves diena

by

par grāmatu

«Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»
225. lapaspuse

Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
Nāvei nedrīkst palikt parādā.

Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

«Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»
171. lapaspuse

Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

«Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»
93. lapaspuse

Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis…

Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

«Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»
374. lapaspuse

Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

Nāvei nedrīkst palikt parādā.
Pamēģinām?

«Lai rītdiena pati par sevi domā.»
57. lapaspuse
Dienas un grāmatas rit. Lēnāk par laiku.

by

par grāmatu

Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Šī nekam nederīgā ziema.
Un karš.
Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.
…
Rīt.
Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
es kā pupas bēršu vārdus.
Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
Visu pārējo – meli.
Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Mīlestība.
Bezcerība.
Cietsirdība.
Žēlsirdība.
…
Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
Jo nekam no tā… beigu nav.

Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»

Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.

Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.

P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.

/Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
Zvaigzne ABC, 2021/
«Gudras domas zinātkāriem prātiem»

by

par grāmatu

«Ikvienam ir iespēja būt domātājam.»
61. lapaspuse

Mēs mūžīgi nebūsim bērni. Kādā brīdī mums vairs nederēs tie vecāsmātes adītie, auklā iesietie, tā lai nepazūd, dūraiņi ar auseklīti. Kājas īkšķis mēģinās izdīgt caur zābaka purngalu, bet bikšu staru gali ieaugs padusēs. Dzīves mācības sitīs skarbāk par reizrēķina tabulas vai lietvārdu deklināciju noteikšanas un locīšanas zināšanām un nezināšanām. Peļķes nebūs līdz ceļiem kā jūra. Mēs pratīsim pateikt «nē» rozīnēm kēksiņos un ķīselī (un arī pašam ķīselim (un kaut kas tur bija arī ar to glutēnu) «nē»), bet zvanīt gāzes avārijas dienestam, lai sūdzētos par kaimiņa pastiprināto gāzu izvadīšanu, vai literatūras skolotājai atkal un atkal pārprasīt, vai Viljams Šekspīrs tiešām uzdeva «būt vai nebūt» vai tomēr «pirst vai nepirst» jautājumu, vairs nebūs (tik) smieklīgi. Basām pēdām, vasaras tveicē, neskriesim cauri piķa lāmām, bēgdami no Irmas tantes siekalām, kas šķīst uz visām pusēm, aurojot mums nopakaļ, jo šodien jau sesto reizi piezvanījām pie viņas durvīm un aizskrējām prom. Mēs vairs ne…
Kādu dienu mēs attapsimies buktētās biksēs un klasiska piegriezuma svārkos vadot valsti, bet varbūt trolejbusu. Mēs būsim tur. Mēs būsim pieauguši. Mēs būsim iepazinuši sevi. Un citus. Mēs skaidri zināsim, ko gribam. Pieklājība būs mūsu dienas kārtībā (un pat nekārtībā). Mēs būsim apzinājuši savas vājības. Un izauklējuši savas stiprās puses. Slāpējuši vientulību. Un galu galā atminējuši dzīves jēgas mīklu.
Un tomēr…
«Tomēr dīvaini, cik bieži cilvēki tā maldās.» (29.lpp.)

«Izejas punkts vienmēr ir nezināšana.»
68. lapaspuse

Agrākos laikos (neilgi pēc tam, kad izmira dinozauri), kad cilvēkus mocīja fiziskas un garīgas sāpes, tie vērsās pie ārstiem un mācītājiem, bet, lai uzzinātu, kādi ir labākie materiāli piramīdu nostiprināšanai vai cikos aties vergu nestās nestuves, uzgrieza uzziņu dienesta telefona numuru. Šodien pietiek ar pāris klikšķiem interneta pārlūkā, lai uzzinātu, ka nolūzis mats varētu signalizēt – tu sirgsti ar neārstējamu slimību vai to, kā mājas apstākļos no tualetes papīra izgatavot atombumbu (es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības). Taču pasaulē aizvien ir pietiekami daudz lielumu, kurus nav iespējams ne atrast kādā tīkla šķirklī, ne izmērīt ar mērinstrumentiem. Tie ir lielumi, kurus tikai mēs paši varam iemācīties svērt un mērīt. Domāt un izdomāt. Tajā brīdī palīgā pieslēdzas filozofija. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir kāds no tiem izmirušajiem dinozauriem, kurus pieminēju paragrāfa sākumā, kaut kur starp iekavām, tomēr filozofija ir tā, kas mums palīdz rīkoties gudrāk reizēs, kad esam soļa attālumā no muļķības (vai jau tieši tajā iekšā). Principā, jo vairāk uzdodam jautājumu «kāpēc?», jo lielāki filozofi mēs esam, tāpēc bērnu grāmatu izdevniecība Droši un Koši, uzrunājot kāpēcīšus, tulkojusi un izdevusi grāmatu «Gudras domas zinātkāriem prātiem» (Big Ideas for Curious Minds), kurās brīnišķi vieglā valodā izskaidro sarežģītus un pretrunīgus jautājumus, uz kuriem cilvēki mūžīgi centušies (un centīsies) rast atbildes.

«Cilvēks neko nevar zināt, kamēr kāds viņam to nav iemācījis. Ja tu kaut ko nezini, tad tas nav tāpēc, ka tu būtu dumjš, bet gan tāpēc, ka tev vēl nav pagadījies īstais skolotājs.»
96. lapaspuse

Grāmata «Gudras domas zinātkāriem prātiem» ir filozofijas ceļvedis, kas caur divdesmit sešām gudrām pasaulē pazīstamu un atzītu filozofu domām gan mazus un vidējus, gan lielus lasītājus ievedīs domātāju (un darītāju) pasaulē.
Lielāko dzīves daļu cilvēki nodzīvo domādami, ka ir vieni savās domās un sajūtās, taču patiesībā tā nav. Ārēji mēs esam dažādi, ar savām pilnībām un nepilnībām, taču mūsu iekšējās pasaules pārklājas kā Latvijas autoceļi (ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena).
Viena no lietām, kurā mēs visi vienlīdz smagi kļūdāmies, ir tā, ka no dzīves (vai dažādām situācijām) sagaidām pārāk daudz, tādēļ bieži piedzīvojam vilšanos. Romiešu filozofs Seneka bija pārliecināts, ka laime nav atkarīga no pašiem notikumiem, bet drīzāk no mūsu gaidām, proti, jo vairāk būsim atvērti sliktākajam kādas situācijas scenārijam, jo lielāka iespēja, ka to nepiedzīvosim – vismaz ne tādā mērā, lai izjustu patiesu un dziļu vilšanos. Savukārt, japāņu filozofs Macuo Basjo uzsvēris mazo un vienkāršo lietu ietekmi uz mūsu dzīvi – pat lietainā un drūmā dienā mūsu dvēsele (un vēders) prieku var rast desmaizītē vai karstas šokolādes krūzē, bet amerikāņu filozofu Ralfu Voldo Emersonu aizrāva doma, ka visam labajam dzīvē vienlaikus ir arī savi trūkumi – tā, piemēram, tev var būt labākais darbs pasaulē… uz kuru ir jāceļas četros no rīta. Vai arī tev ir tieši tik daudz naudas, ka vari nopirkt visu, ko vēlies, bet tev nav neviena īsta drauga. Ar savu stipro pušu vājības teoriju Emersons ir pierādījis, ka nekas nevar būt ideāls.

Ikviens no mums dzīvē sastopas ar lielām un mazām grūtībām – arī tu. Pilnībā no tām izbēgt nevaram, taču varam iemācīties prasmīgāk tās pārvarēt.»
10. lapaspuse

Par šo lielo un gudro domu grāmatu varētu runāt (un rakstīt) vēl un vēl, taču pavisam noteikti ir jāatvēl laiks tās izlasīšanai. Pārlasīšanai. Gan horizontāli, gan vertikāli, gan diagonāli. «Gudras domas zinātkāriem bērniem» ir papildinātas ne vien ar skaistām ilustrācijām, bet arī ar praktiskiem uzdevumiem, kuri palīdzēs atcerēties vienkāršo lietu vērtību, rast pašpārliecību, izzināt savas stiprās un vājās puses, kā arī citiem domāt un darboties rosinošiem vingrinājumiem.
Mudiniet šo brīnišķīgo grāmatu lasīt bērniem, lasiet to kopā ar viņiem vai vienkārši ielieniet kādā klusākā vietā (ar kādu šokolādes batoniņu) un lasiet vienatnē.
Šis ceļojums filozofijas pasaulē ļauj apjaust, ka līdzīgi domājošie (un jūtošie) ir mums visapkārt.

«Filozofija ir draugs uz mūžu. Tā nav viens cilvēks, tas ir vesels cilvēku un viņu domu kopums.»
149. lapaspuse

Ilustrācijas: Anna Doherty
Tulkotāja Aija Biezaite
Izdevējs: SIA Mula / Droši un Koši , 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Ramona Indriksone «Es vedīšu tevi mājās»

by

par grāmatu

«Mīlestību ar vārdiem nevar izstāstīt.»
20. lapaspuse

Es stāvu pie viņas mājas un prātoju.
Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja?
Gaisā švirkst gājputnu atvadas.
Dienām ilgi nav lijis.
Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas.
Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri.
Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām.
Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes.
Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt.
Arī viņas.
Vairs nav.
Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.

Sapnis vienmēr iesākās vienādi.
Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā.
Mīlestība.

«Vai mēs novērtējam laimes mirkļus tajās stundās, kad tie mums pieder?»
143. lapaspuse

Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.

«Nevar būt īstas laimes, ja to nepavada dziļas sāpes.»
192. lapaspuse

Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un…
Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams.
Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties?
Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē.
Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.

«- Oļi nodilst, viļņi – nekad.
– Beidzoties vētrai, arī viļņi norimst.»
145. lapaspuse

Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

by

par grāmatu

«Varbūt visi šaubu un neizdošanās scenāriji galvā tiek izspēlēti nevis tāpēc, ka mums bail palikt mīnusos, bet tāpēc, ka mums bail, ka var arī izdoties…»
214. lapaspuse

Viņas ir klāt. Autobuss pienāca vien sev zināmā laikā.
Bet tur viņas ir. Un viņu ēnas. Tās zvārojas uz perona kā tievā diegā iekārtas porcelāna lelles. Bīstami trauslas. Nekaunīgi skaistas.
Saule mijas ar mākoņiem. Ēnas te kūst kā piparmētru ledenes uz mēles, te atkal uzrodas kā tā neglītā pumpa uz deguna skolas fotografēšanās dienas rītā.
Tām patīk spoguļoties. Un sēdēt autobusā pie loga. Pirms laika ierakstīt parādnieku sarakstā visus vēl nepiepildītos sapņus. Es viņas redzu. Viņas mani arī. Bet vairāk.
Vai es drīkstu tā justies?
Vai es drīkstu nepagūt?
Vai es drīkstu tik viegli būt?
…
Un dejot trakāk?
Domu satiksme uz laiku ir apturēta – kā luksofors apstādina pie sarkanās gaismas. Tā ir gaisma, kas nepāriet. Un nelīdz ne plāksteri, ne ceļmallapas. Ne iedvesmojoši citāti uz noplēšamā kalendāra lapiņām.
Kad lietas novalkājas, tām vajadzīga tehniskā apkope. Ar slapju lupatu, sentimentu notraucot.
Es zinu.
Šodien man nekas nesanāks. Viņas ir klāt.
Rīt.
Rīt es celšos un mana pirmā doma būs par tevi (un kafiju ar pienu, mazliet), otrā – par to, ka nekas mani vairs nesatrauc.
Šaubas.
Ja vien viņas atkal nebūs klāt. Ja vien tas autobuss, kas pienāk vien sev zināmā laikā…

«Tas ir tik cilvēcīgi gribēt zināt, ka par šo mums visiem beigās kaut kas būs.»
122. lapaspuse

Man bija nepilni divpadsmit gadi, kad pirmo reizi redzēju latviešu tautasdzies…tpfū, grupas Astro’n’out dziesmas Daļa Rīgas videoklipu. Tolaik biju Rīgā bijusi četras ar pusi reizes (uz šodienu nav gluži vairāk), bet toreiz tai meitenei, kuru redzēju televizora ekrānā, izdevās mani pārliecināt par to, ka manā sirdī ir vieta ne tikai pirmajai mīlestībai, bet arī Rīgai. Jāatzīst, ka neesmu no tiem ventilatoriem (lasīt: faniem), kas zina visu grupas Astro’n’out dziesmu vārdus un albumu piedzimšanas svētku gadadienas no galvas, taču šo gadu laikā manā mūzikas atskaņošanas sarakstā uz palikšanu iedzīvojušās tieši tik daudz grupas dziesmu, lai varētu sevi nosaukt par mazu Astro’n’out ventilatoriņu (lasīt: fans saprāta robežās). Zinu, ka mums katram ir sava mūzikas gaume – izsapņota ideālā festivāla skatuve, uz kuras pulcējas mīļākie (šoreiz domāju tikai par pašmāju) mākslinieki. Uz manas skatuves to nav daudz, taču, pārstāvot plašu žanru diapazonu, maniem sapņu festivāla māksliniekiem (kuru starpā ir arī Astro’n’out) ir kāda kopīga iezīme – spēja būt autentiskiem, nepazaudējot dabiskumu… un cilvēcību – lai arī esmu cilvēks, kurš mīl ar ausīm, ir lietas, kuras manā uztverē stāv pāri visam. Un šodien, teju divdesmit gadus vēlāk, lasot Māras piezīmes, saprotu, ka mans čujs toreiz bija pilnībā pareizs – šī ir viena no krutākajām meitenēm uz latviešu mūzikas skatuves.

«Pieņemt lēmumus ir bailīgi. Uzņemties atbildību ir bailīgi. Iziet pirmajā rindā ir bailīgi.
Bet palikt malā un skatīties, kā dzīve paslīd garām, ir vēl biedējošāk…»
214. lapaspuse

Īsti nevar uzminēt, ko no grāmatas sagaida tās topošais lasītājs (un ko sagaidījis jau izlasītājs), taču uzreiz varu pateikt, ka «Piezīmes uz šaubu malām» nav ideālo formulu grāmata (jo, «ideālas formulas» nepastāv (pat 2+2=5)) – šajā grāmata nav apkopoti galvenie darbību likumu kopumi, lai izveidotu veiksmīgu un daudzsološu karjeru, dibinātu klausītāju iemīlētu mūzikas grupu vai sarakstītu dziesmu, kas folklorizējoties iedzīs latviešu mūzikas ārēs saknes tik dziļi, lai pēc gadu desmitiem Mežaparka estrādē to dziedātu tūkstošiem tautastērpos tērptu dziedātāju, nemaz nerunājot par perfektu laulību un bērniem, kas ēd dārzeņus un vakaros laicīgi dodas pie miera. «Piezīmes uz šaubu malām» ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats Māras Upmanes-Holšteines radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

Man ir sajūta, ka ar šo grāmatas formāta atkāpi, Māra ir vēlējusies ko vairāk, kā pierādīt, ka spēj uzrunāt ne tikai klausītājus, bet arī lasītājus. Māras piezīmes es uztvēru kā uzsaucienu tiem, kas iztēlojas skatuves māksliniekus kā izredzētos – kā tos, kas saņem aplausus pie katras mazākās kustības. Un nopūtas. Taču patiesībā tas ir smags darbs visos slāņos. Būt māksliniekam ne vienmēr nozīmē būt veiksmīgam, mīlētam, atzītam. Līdz tam ir jāizaug. Savs šaubu okeāns jāpārpeld. Un ar to arī vēl nav gana.
«Piezīmes uz šaubu malām» izgaismo daudz personīgu pārdzīvojumu, atklājot to, kas slēpjas dziļi aiz populāras mūziķes ādas. Tur ir sieva, tur ir mamma, tur ir meita. Māsa un draudzene. Taču galvenokārt tur ir sieviete, kas zina, ka vajadzības gadījumā apkārt būs īstie cilvēki, kuri nedomājot sadosies rokās, lai palīdzētu. Lai nosargātu.

«Šaubas nekad nepāries, bet pieaugs drosme mēģināt un riskēt, neskatoties uz tām.»
54. lapaspuse

Šo dienu laikā, kopš «Piezīmes uz šaubu malām» nonākušas pie lasītājiem, acis uz pāris teikumiem ieslīdējušas arī citu atstātajās atsauksmēs, kurās bieži tiek pieminēta vēlme samīļot Māru, samīļot grāmatu, samīļot bērnu, ģitāru, klavieru taustiņus. Nopirkt multivitamīnu multipaku.
Pārlasīt Ziedoni, kā uzmācīga melodija manī skan šie divi vārdi. Pārlasīt Ziedoni. Bet vispirms samīļot Māru. Un patiesi – pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta, ka gribas samīļoties. Atnāca sen neredzēta draudzene un izstāstīja, kā viņai iet. Kā viņai patiešām iet. Esmu ļāvusi viņas šaubu mākonim izlīt. Līdz nākamam mākonim. Kad tas būs, to rādīs laiks.
Ja vien mēs zinātu, kur paliek laiks.

Šodien Māra man šķiet līdzīga taurenim, kurš varbūt nemaz īsti neapzinās savu skaistumu un devumu pasaulei.
Bet mēs to ļoti labi saredzam.
Sajūtam.

«Dzīves upe tevi nes. Un dažreiz viss, ko vari, ir ticēt, ka straume iznesīs pareizajā vietā.»
122. lapaspuse

P.S. Es varētu arī izstāstīt par visām tām reizēm, kad, lasot «Piezīmes uz šaubu malām», apraudājos, taču tas ir tieši tik nepieklājīgi daudz, lai beigu beigās pastāstītu tikai par to vienu – pašu pēdējo, kad aizvērusi grāmatas vākus mēģināju aptvert visu, ko tikko izlasīju. Aizgāju pie vīra, kurš tobrīd bija blakus istabā, un teicu, ka tikko izlasīju Māras piezīmes. Vīrs nopētīja mani un jautāja, kā bija. Un vienīgais, kā tobrīd spēju atbildēt – norādot ar pirkstu uz asarām piemirkušo t-krekla priekšpusi.

Izdevējs: SIA «ASTRO MUSIC», 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»

by

par grāmatu

Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.
Maldies priekšstatos.
Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.
Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī.
Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā.
«Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju.
Zemē nosviests laiks.
Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi.
Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir…
Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem.
Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.

«Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?»
(Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)

«Klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē.»
62. lapaspuse

Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks?
Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).

«Cerēju, ka plaisas vietā pēkšņi nebūs parādījusies siena, jo ar ieskrējienu pārlēkt pāri aizai, ka man šķita, bija vieglāk, nekā pārrāpties mūrim.»
93. lapaspuse

Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.

«Vilšanās ir vienīgā emocija, ko mēs pa īstam izjūtam. Mēs dzīvojam, viļamies, tiekam tam pāri un tad viļamies atkal.»
126. lapaspuse

Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

«Man šķita, ka es varētu mūžīgi dzīvot klusuma un attāluma vakuumā, kamēr vien būtu ko gaidīt.»
48. lapaspuse

P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums.
Pasaulē.
Mīļākais.
Klusums.

Ilustrējusi Aribella Jauja;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!