februāris

Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
  • Datums
  • februāris 8, 2022

Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

«Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!» 105. lapaspuse Es esmu es.Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz …

Turpināt lasīt
Elijs Vīzels «Nakts»
  • Datums
  • februāris 2, 2022

Elijs Vīzels «Nakts»

«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.» 41. lapaspuse Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, …

Turpināt lasīt
  • Datums
  • marts 1, 2021

FEBRUĀRIS

Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega …

Turpināt lasīt
Silvija Brice. Baigās piezīmes.
  • Datums
  • februāris 25, 2021

Silvija Brice «Baigās piezīmes»

«Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.» Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens …

Turpināt lasīt
Lalita Muižniece. Pēdas. Melita Rīgā.
  • Datums
  • februāris 15, 2021

Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

«Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.» Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas …

Turpināt lasīt