«es atradu dievu / viņš gulēja zemē un viņam bija pilnīgi vienalga»
70. lapaspuse
Mākoņi, taisniem dibeniem, klabina debesu tastatūras. Raksta manuskriptu, kurš noslīks visu uzrakstīto, bet nenopublicēto manuskriptu okeānā. Kurš gan ņem par pilnu mākoņus (un vēl tie taisnie dibeni)? Kaimiņiene sauc savu suni. Ar rādītājpirkstu (jo, ko gan citu ar tādu pirkstu darīt?) bakstu beigtu mušu, kura nosprāgusi virtuvē uz palodzes. Mājā ir vēl vismaz simts kvadrātmetru, kur nosprāgt, bet viņa ņem un nosprāgst virtuvē uz palodzes, kur tajā brīdī piesēžu, lai izdzertu rīta kafiju (joprojām ar pienu (es taču neesmu necilvēks)). Kamēr es te sēžu un caur loga gandrīz aklo aci (sakiet, kura Mēness fāze ir vispiemērotākā logu mazgāšanai?) sagremoju notikušo, un gaidu uzservējam vēl nenotikušo, muša tiek nākamajā līmenī. Tūlīt sāks krist Svētajam Pēterim uz nerviem – laidelēsies gar Paradīzes vārtiem ar savu bzzzz-bzzzz, un kad tiks iekšā, pakakās Debesu Tētim uz desu maizes. Un ja nepaspēs atstiept savas sešas kājas vīna biķerī, tiks nosūtīta atpakaļ uz Zemes. Gatavā elle.
Manai kaimiņienei nemaz nav suņa.
Pēdējā laikā neviens nav ieteicis, kā pareizi dzīvot, tāpēc šorīt pamodos ar sajūtu, ka nezinu, kā man būt. Dīvaini, ka pēc vārdiem: «nu, dārgā, stāsti visu no sākuma, kā tad tev šitā sanāca», man nav jāatskaņo vecā: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi» plate. Baznīcas nodokļa maksātāji tad parasti novērš skatienu un cenšas nemanāmi pārkrustīties, bet pārējie kautri nosmej, līdzjūtīgi uzliekot roku uz pleca – skaļi jau nesaka, bet acīs rakstīts: «tik agrā rīta stundā nepieklājas dzert pat trīs bērnu mātei». Bet neko nepareizu es nepasaku. Ja Dievs nebūtu radījis debesis un zemi, man nebūtu jāskaidro, kā tad man šitā sanāca, ka ģimenes ārsts pret dvēseles sāpēm izrakstīja lasīt dzeju. Divus pantus no rīta, trīs ap pusdienlaiku, vienu vakarā. Nekādā gadījumā tukšā (kunga) dūšā. Jau pirmajā dienā es pārdozēju. Istabas stūrī kā apustulis parādījās Ogriņš, un, ar diviem pirkstiem notēmējis pret manu pieri, pravietiski sludināja: «viņa lasa kaut kur atrastu grāmatu par pasaules / radīšanu» (65.lpp.) (vēl viņš teica, ka man vajadzētu atkausēt saldētavu, bet par to sīkāk kādu citu reizi). Varbūt pienāks diena, kad es pieradīšu dzīvot pasaulē, kurā «neviens nevienu neapgrūtina ar dieva aizstāvēšanu» (29. lpp.), taču šodien es mīņājos «dzīves nogriežņa viducī» (26. lpp.), gaidot, ka kāds tomēr lūgs, lai stāstu no sākuma, kā tad man šitā sanāca, un tajā dienā man būs Google Keep’ā sagatavota atbilde: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, tas bija tajā «neapjaušamas bezgalības pirmsākumā / metriskajai un citām sistēmām nesaskaitāmā mirklī.»» (34.lpp.)
«mīļā rīt sāksies karš / mēs sēdēsim virtuvē / un dedzināsim sērkociņus /
22. lapaspuse
cilvēki mirs / bet kaut kur atkal kāds piedzims / ar kaklā kā akmeni pakārtu nākotni
Ja jums pie rokas nav ne kalendāra, ne kalkulatora, tad varu pačukstēt, ka ir gandrīz jūlija vidus, un divreiz pieci ir desmit. Šogad esmu izlasījusi astoņdesmit četras grāmatas, bet tikai uz vienas rokas pirkstiem (pat tad, ja strādā gaterī) var izskaitīt, cik no tām visām ir bijušas dzejas grāmatas. Pateicoties Jāņa Rozes apgādam šo ārprāta melanholiju laboju ar Andra Ogriņa jaunāko (astoto pēc kārtas) dzejas krājumu – «par bites tiesu». Mani un Ogriņa ceļi (un ceļgali) iepriekš krustojās pirms trīs gadiem, pašā kovid-pandēmijas ziedonī, kad saskarsmes tiesības bija liegtas (pēc visām epidemioloģiskās drošības mērauklām mūsu krustojums bija gaužām nelegāls). Toreiz dzejnieku iepazinu caur krājumu (sesto pēc kārtas) «Tā putna diena», solot, ka tā nebūs pēdējā reize, kad sēdēsim tā ceļgalu pret ceļgalu. Es solījumus turu – pat ja tas prasa trīs gadus no izplūduša komata, ko saucam par dzīvi (vairāk par komatiem un sievieti pūkainā cepurē meklē (un pazaudē) dzejolī «pārāk silti ģērbies»).
«jau toreiz / izspraucoties no mātes miesām / vajadzēja aizlaisties»
6. lapaspuse
Ja jums ir sajūta, ka informācijas meklēšanas platformas nesniedz pietiekamu ieskatu cilvēka esības jautājumu šķetināšanā, dzejas krājums «par bites tiesu» būs tas, kas jums patiesībā vajadzīgs. Un varbūt nedaudz konjaka pēc tam. Ieslēdzu savu soļu skaitītāju un skaitu, cik soļu aizķersies aiz vārdiem, kuri savās iespēju robežās liek censties «mīlēt ne vien kaķus / bet arī cilvēkus» (37. lpp.) Cik bieži sapīšos aiz tiem un likšos uz muti. Cilvēkbūšana ir sarežģīts darbs (varbūt tāpēc daži dzīves laikā pārkvalificējas par necilvēkiem), nebrīnītos, ja par to reiz pienāktos izdienas pensija un medālis (koka, latvju rakstu zīmēm tēsts). Ko sēsi, to pļausi, apātiski kliedz burtu pūlis, siekalām sitoties pret blakus stāvošo tipogrāfijas tintes miesu apvalkiem, bet Ogriņš pāris lappušu tālāk atcērt: «neesmu augs un nebūšu raža» (69. lpp.). «Būt cilvēkam šodien» nav vērtīgāk, kā «būt bitei vakar un rīt» – mēs esam lampiņas, kas izdeg viena pēc otras, mēs esam ielas un pilsētas, kas steidzas un aizsteidzas garām biroju logiem, aiz kuriem čab konfekškastu papīriņi (lietvedītei šodien dzimenīte). Mēs esam divkājaini kukaiņi. Mēs esam tie, kuru dēļ dzimst dzejnieki un dzeja. Vai arī tie, kuri piedzimst dzejā.
«Dievam nav acu / jo dievs redz tumsā redz gaismā redz ko cilvēkam neieraudzīt / visu redz» (14. lpp.), bet tikpat redzīgs ir arī Ogriņš, skarot cilvēka sākamības un beidzamības nenovēršamo ciklu – kad acis pierod, ir viegli redzēt cauri tums(onīb)ai.
Visums ir viss. Dievs ir viens. Dzīve ir komats. Cilvēks ir punkts.
«tu domā ka gribi uzrakstīt dzejoli / bet atliec to uz rītdienu / padomā vēlreiz un rītdienu atliec / uz parītdienu / galu galā tu atliec muguru / un skaties mākoņos kā zemei sāp
73. lapaspuse
Māksliniece Elīna Brasliņa;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023
Reizēm pieaugušajiem netīšām sanāk nokaut bērnu sapņus. Ja tā nebūtu, es ļoti iespējams šajā brīdī izkāptu uz Mēness, lai noietu 10 000 soļu, jo tā bija mana Jaunā gada apņemšanās, uz tramvaja sliedēm rūcinātu lielo bleķa kasti, vedot priecīgus cilvēkus cauri priecīgām pilsētas naktīm vai izdotu atlikumu par tik tikko iegādātu šokolādes batoniņu, stāvot pie avīžu kioska kases aparāta, nāsīs velkot svaigu kruasānu un grauzdētas kafijas smaržu. Bet smīni, kas iestrēgst pieaugušo ūsās un lūpu kaktos, dur kā ar mazām adatiņām. Sadur sapņus caurus kā poraino šokolādi, kura saķep pieaugušo zobu protēzēs, ko pie aukslējām notur Corega Comfort zobu protēžu fiksācijas krēms. Taču Kate ir drosmīga un saviem sapņiem, darīt vectēvu lietas, pieglaužas ļoti stipri. Kā vectēva siltajām plaukstām, kuras ir tik lielas, ka tajās var iebērt pasaules laimes un pabarot ikvienu, kam tās trūkst. Kate ir nolēmusi kļūt par vectēvu un ir gatava uz visu, lai tas notiktu, pat atrast veidu, kā…. nosirmot. Jo kas gan cits vectēvus tik ļoti padara par vectēviem, ja ne baltais matu mākonis virs uzacīm, kuras prot spēlēt emocijzīmju teātrus (@#$%^&*).
Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Tas tā laikam notiek tāpēc, ka man ar viņiem bija tik ļoti paveicies. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.
