POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Dace Deniņa

  • Maja Lunde «Sniega māsa»

    by

    Aizsnieg pēdas. Aizsnieg parka solu zobu rindas. Aizsnieg ēnas. Aizsnieg neaizpogāti mēteļa pogu caurumi. Aizsnieg vārdi. Aizsnieg koku kailie pirksti. Aizsnieg debess. Aizsnieg plecu pie pleca piespiestu māju stikla acis. Aizsnieg smiekli. Sastingst smaidi. Soļi. Elpa. Laikam pakrūtē kņud. Laikam neskaitās. Laiks nesteidzas (kur steidzies tu?). Visu paspēs (un visu tāpat nepaspēs). Ziemas miegā iekrīt domas. Vēl nenodzīvotās dzīves. Sniegs nokusīs. Vai nokusīs domas? Vai smaids turpinās dejot uz viņas sejas? Vai tavs plecs turpinās konfrontēt manu? Vai krunciņas ap acīm iztaisnosies? Sniega eņģeļi, izslējuši augumus, drupina cepumus pie kājām (to, kas neaizsnigs, nosauks Delfīna zvaigznāja vārdā). Meklē tukšumu, ko aizpildīt. Ja paveiksies, atradīs. Ja neatradīs, arī paveiksies.

    «(..) pasaule ir pilna ar neizskaidrojamām, fantastiskām lietām, ko mēs nesaprotam – tieši tas taču padara dzīvi dzīvošanas vērtu (..)»

    141. lapaspuse

    Maja Lunde «Sniega māsa»
    Jau kādu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grūti ticēt brīnumiem, taču kādā no mijkrēslī tītajiem zemapziņas nostūriem (iespējams tajā, kurš vēl pēc piecpadsmit gadiem ļauj atcerēties Blaumaņa «Tālavas taurētāja» vai Veidenbauma «Domāju es domas dziļas» dzejas rindas no galvas) ir (visticamāk, ar pirkstu) iebikstīts kods, kas cilvēkiem Ziemassvētku laiku liek iztēlot kā brīdi, kad brīnumi steidz (un nebeidz) piepildīties. Apgāds Zvaigzne ABC šo mūsu apziņas ģeķību tikai nostiprina, jo 2022. gada nogalē (tieši ap augstāk minēto laika posmu) izdeva brīnumskaistu grāmatu, kuru kā zīdaini, ja reiz esi paņēmis rokās, negribas no tām vairs izlaist (tikai atšķirībā no zīdaiņa, šo grāmatu patiesi no rokām var vairs neizlaist – tai nav jāmaina ne autiņi, ne jāgatavo kompozīcija rudens velšu izstādei, ne jāpalīdz 8. klases zinātniski pētnieciskā darba izstrādei par latviešu mitoloģiju – tikai jālasa, jāpapaijā un ik pa laikam jānoelšas, cik skaista tā ir).
    Norvēģu rakstniece Maja Lunde (Maja Lunde) raksta grāmatas ne tikai bērniem – Lunde raksta arī pieaugušajiem un Norvēģijā populāru seriālu veidotājiem, taču lasītājiem Latvijas grāmatu stepēs un taigās Majas Lundes vārds un uzvārds noteikti saistās ar latviešu valodā tulkotajām un izdotajām grāmatām: «Pasaulē foršākie bērni», «Bišu vēsture» un «Sniega māsa» (Snøsøsteren).

    Maja Lunde «Sniega māsa»
    Ir iemesls priecāties – tuvojas Ziemassvētki un Juliana vienpadsmitā dzimšanas diena, taču šķiet, šoreiz Vilhelmsenu mājas sienas nepieskandinās bērnu smiekli, tapetes nepiesavinās pīrāgu un piparkūku smaržu, lustra nešūposies «Glade Jul, Hellige Jul» ritmā, pēdas neaizķersies aiz egles uz grīdas nomestajām skujām. Neviens neiedrošināsies pavērt istabas durvis, lai pa mazu spraugu pabāztu degunu un pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis nav aizmirsis par Julianu, mazo māsu Augustu, mammu un tēti… Neviens neskūpstīs pieri un nečuksēs ausī: «Daudz laimes, dēls!». Kopš vasaras, smiekli un čalas vairs nespēj atrast ceļu uz Vilhelmsenu ģimenes māju. Tas ir aizaudzis ar zaudējuma sāpēm. Sirds apaugusi biezu čaulu. Acis vairs nerunā, tās tikai apliecina nomodu vai snaudu. Vārdi nāk sausi un kokaini, un tieši tik daudz, lai zinātu, ka mutes muskuļi nav zaudējuši atmiņu. Kopš nomira Jūni, krāsas ir zaudējušas spilgtumu, lietas – apveidus. Vecāki ir zaudējuši bērnu, bērni ir zaudējuši māsu. «Ja tu peldi katru dienu, nevar neievērot, ka ar laiku tu peldi arvien ātrāk un ātrāk» (5. lpp.), kāpēc sāpes ar laiku tā nevar izsāpēt? Kāpēc sirds joprojām slēpjas cietoksnī? Kāpēc domas par priecāšanos iedveš bailes? Kāpēc Ziemassvētki vienkārši nevar būt Ziemassvētki? Kāpēc viss gaišais un jaukais šķiet nepareizs? Brīdī, kad Julians sāk samierināties ar domu, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nekad nebūs iespējams sasniegt sāpju okeāna krastu, lai cik ātri un pārliecinoši peldētu, zēns iepazīstas ar Hedvigu – brīnumainu meiteni, kas visas šaubas pārvērš cerībā – cerībā atgūt ģimenes laimi. Un Ziemassvētkus. Taču Hedvigai ir kāds noslēpums…

    «(..) mani pārņēma sajūta, ka šī tikšanās kaut kādā ziņā ir svarīga… Bet to, ka Hedviga patiešām mainīs manu dzīvi, es nudien nebūtu spējis iztēloties.»

    24. lapaspuse

    Maja Lunde «Sniega māsa»
    «Sniega māsa» ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis kakls…»
    Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir. Pēkšņi mēs spējam saskatīt tikai to, kā mums vairs nav. Tikai to, kas mums vairs nepieder. Cilvēks pēkšņi kļūst akls, bet, cerībā atgūt acu gaismu, sāpes tiek apspiestas. Pārdzīvojums tiek aprīts kā uguns lode. Tas iesprūst kaklā. Un dedzina. Sevi un līdzcilvēkus. Taču zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.

    «Ir jauki, ja kaut kas tik melns, tumšs un bīstams var kļūt par kaut ko tik vieglu, smalku un skaistu.»

    80. lapaspuse

    Varētu šķist, ka «Sniega māsa» ir tikai ziemā lasāmā grāmata, taču tā noteikti nav (kuram gan negribētos noķert (kā iesnas) Ziemassvētku sajūtu Līgo vakarā?) – grāmatas dziļais vēstījums ir nolasāms jebkurā gadalaikā. Un ilustrācijas – tām būtu jāpiešķir atsevišķs ieraksts bloga ārēs. Ilustratore Līsa Aisatū (Lisa Aisato) radījusi veselu mikropasauli, ļaujot dvēselē ielīt siltumam, pat visdrūmākajās šī stāsta lapaspusēs.

    No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Sofija Lundberja «Sarkanā adrešu grāmatiņa»

    by

    “No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”

    Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.

    “Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
    “Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”

    Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
    (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”

    Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.

    “Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
    (..)
    Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”

    Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.

    Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?

    “Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
    Un nevienam tas nebūtu jādara.”

    Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
    Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.

    “Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
    Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”

  • Gābriels Skots «Avots»

    by

    “Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?”

    Biju jau aizmirsusi lielisko datora klaviatūras taustiņu simfoniju, kuru rada pār tiem slīdošie pirksti, kas reizēm tik ļoti steidzas, ka, šķiet, grib aizsteigties paši sev pa priekšu. Un mazliet rītdienai. Varbūt. Un patiešām! Ja laikrāži nemelo, tad pēdējais bloga ieraksts tika publicēts pirms pusotra mēneša. Pārāk nekaunīgi sen. Pārāk nekaunīgi sen, lai tagad mēģinātu atrast attaisnojumu priekš sevis. Un varbūt mazliet vairāk attaisnojumu priekš jums. Taču tie lai paliek citai reizei. Ne mazāk interesantai.

    Pašā gada izskaņā, kad jau domas no grāmatām un bloga rakstīšanas bija aiztraukušās pie rasola un karbonāžu bļodas satura, un domām par to iztukšošanas veidiem, mani uzrunāja izdevniecība u.c., kas man bija pilnīgs atklājums. Pilnīgs atklājums, kā tā pēc skata smukā, pelēkās peles tipa meitene, kas sēž no visiem atstatus un kuru būtu grūti pamanīt pat tad, kad ar to mēģinātu iebakstīt acī. Es, protams, esmu tikai cilvēks. Un skaidrs, ka mani vilina sadarbības (īpaši sadarbības ar saldumu ražotājiem, bet viņiem ar mani nē. un varbūt pat labi, ka tā), tāpēc grūti teikt, kas mani vairāk vilināja teikt JĀ(!) – sadarbības veidošana vai tomēr tas, kas slēpās nezināmajā aiz rakstnieka Gābriela Skota vārda un Avota.

    “Bet kāpēc cilvēkam jāsamierinās ar rupjmaizi, ja citi var nemitīgi ēst kūkas…”

    Vidējam latvietim (lasītājam) norvēģu rakstnieka Gābriela Skota vārds ir teju vai pavisam svešs. Ja man personīgi ar kaut ko šis svešums jāsalīdzina, tad es to salīdzinātu Kotdivuāru. Nojausma, ka tāda ir, pastāv, bet uz kartes tās īsto atrašanās vietu parādīt spēj tikai Latvijas Erudītu līgas biedri. Romāns Avots pirmo reizi publicēts 1918. gadā. Romānam piemīt pavisam savdabīga vēstījuma struktūra. Dodot Avotam apakšnosaukumu Vēstule par zvejnieku Markusu, Gābriels Skots pasaka priekšā – autors romānu ietērpis vēstules žanra formā, kas savukārt norāda uz to, ka šis noteikti nebūs romāns, kādus ierasts redzēt jūsu grāmatu plauktos vai uz naktsskapīša (starp šokolādes tāfelītēm un nomierinošiem preparātiem) pie gultas. Literatūrzinātniece Maija Burima Avotu dēvē par romānu – aforismu krātuvi. Un tas iespējams ir visprecīzākais šīs grāmatas identifikators. Tādēļ, ja tomēr vēlaties ļauties romānam, kurš lasītāju ierauj smalki savītā un straujā notikumu virpulī, šis romāns varētu būt vilšanās. Taču, ja atvērsiet savas sirdis galvenā varoņa iekšējo monologu vadošajai līnijai, kas kā nepāraujama stīga viscaur apvij un caurvij romānu jau no pirmajām lapaspusēm, būsiet uzvarētāji. (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Izdevniecība u.c., 2019)

    “Esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma un prieks, pateicība un cerība.”

    Romāna galvenais varonis ir vīrs vārdā Markuss. Turība jau pasaulē nav viss, arī kārtība un čaklums ir vērtības, nemaz nerunājot par pieticību – šis ir viens no iemesliem, kāpēc gados vecais vīrietis ir apmierināts ar savām mājām, kas jau pēc skata vien noteikti nespētu novērotāju pārliecināt, ka aiz bēdīgi mazā mitekļa, sienu ieskauta, slēptos turība un pārticība. Taču turību un pārticību Markuss glabā sirdī. Un tieši tas piešķir dzīvei jēgu pāri visām ārišķīgajām lietām. Lai arī zeme visiem griežas vienādi un nebūt nav tā, ka kāds aizceļotu kādam pa priekšu vai iepaliktu nopakaļ, Markuss saprot, ka Dievs viņam ierādījis daudz vienkāršāku vietu nekā pārējiem. Taču tas nenozīmē, ka Kungs viņam liegtu redzēt mazāk zvaigžņu virs savas galvas kā citiem – tas tikai nozīmē to, ka Markusam ir mazāk kustamas un nekustamas mantas – bet kāds gan tam bija svars pret zvaigznēm? Galu galā viss reiz beidzas. Arī cilvēks (tieši tik neizbēgami sāpīgi). Un nekam no tā vairs nav nozīmes.

    “Kāda gan vajadzība runāt? Runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…”

    Markuss ir zvejnieks. Tam, kurš raugās no malas, zvejnieka dzīve var šķist vienveidīga. Taču zvejniecība nav tikai tā, kas rada prieku ne tikai Markusa vēderam un dvēselei, tā ir cenšanās izdzīvot. Un nekā cita jau vairāk šim nabaga zvejniekam nav. Nav ne ģimenes, ne īpaši gudras galvas. Taču nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai uztvertu apkārtējo nievas un izsmieklu. Nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai saprastu, ka esi citiem par uzjautrinājumu. Taču vecā vīra prāts ir mierīgs, jo tā jau nebūs mūžam – reiz viņi gulēs uz muguras, klusēs un nespēs izdvest ne skaņas, lai cik asprātīgi būtu bijuši. Markuss mīl dabu. Un vislabprātāk ir kopā ar to nekā starp cilvēkiem, kuri to vien dara, kā sacenšas par to, kuram kas ir vairāk. Markuss mīl palikt nomaļus un ar acīm (un sirdi) atkal un atkal sastapt debesis un jūru. Tik niecīgs ir šis zvejnieks Markuss un tik niecīgas ir viņa prasības (un tiesības) uz laimi. Jo nekas tā neielīksmo vecā vīra sirdi, kā iespēja dzīvot. Iespēja dzīvot uz brīnišķas zemes. Un savos priekos dalīties tieši ar to. Laime ir dvēseles prasme. Markuss to prot.

    “Mēs nesaprotam radītāju, neapjaušam viņa nodomu, bet vai tāpēc noliegt, ka viņš pastāv? Vai kurpi var izskaidrot bez kurpnieka?”

    Markuss ik dienas ved sarunas ar sevi par Dievu un ik dienas sevī viņš vēršas pie tā. Markuss tic, ka tieši ticībā cilvēks ir spējīgs rast ne tikai mieru, bet arī iespēju glābt dvēseli. Taču tajā pašā laikā Markuss ir skarbs pret ticības imitēšanu – tam ko pauž baznīca. Vēršanās pie Dieva ir dziļi intīma, ne publiska norise. Un nekam nevajadzētu nostāties starp cilvēku un Dievu, lai ieņemtu starpnieka lomu. Nekas nav nejaušības auglis. Viss ir Dieva kaprīze. Gan krāšņais tauriņš, kas teju nemanāmi nozib gar acīm, gan zieds, kura reibinošā smarža apdullina pat putnus augstu pie debess velves, gan Markusa pieticīgais liktenis un tas kāpēc tik pēkšņi Dievs izdomāja Markusu ņemt pie sevis.

    “Tā iedzen cilvēku bailēs un māca tam visādas tumšas lietas. Cilvēks kļūst par bailīgu vergu, kas uz visām četrām lien pretī Dievam ar šaudīgu skatienu kā bailīgs suns. Tā iemāca turēt savu miesu par atbalstu, iemāca visādus salkanus faktus, kam jānoslēpj tās patiesā daba. Bet galvenām kārtām tā iemāca tirgoties ar Dievu, darīt labu atalgojuma dēļ vai pat tikai, lai atpirktos. It kā labais prasītu algas…” (Markuss par Bībeli)

    Avota lasīšanas laikā vairākkārt centos mākslīgi apstādināt lasīšanas procesu, lai ilgi un skaisti. Manuprāt, šo grāmatu nemaz nav iespējams tā ņemt un vienā knipī izlasīt sausu. Vai, pareizāk sakot, to nemaz nedrīkstētu darīt. Šī ir grāmata, kura pieprasa, lai to baudītu lēni, neskrienot pāri priekšā esošajiem teikumiem, it kā cenšoties aizbēgt no iepriekšējiem. Tāpēc noteikti varu apgalvot, ka šis romāns derēs brīžiem, kad negribas savu galvu piesārņot ar vieglu romānu piemaisījumiem, bet izbaudīt īstu valodas maģiju, kuru sagādājusi tulkotāja Dace Deniņa. Jāatzīst, ka pirms grāmatas atvēršanas biju skeptiski noskaņota, jo šķita tik neiespējami, ka pirms simts gadiem uzrakstīta romāna pārnese latviešu valodā būs tik veiksmīga, lai piesaistītu tai šodienas lasītāju. Taču mana skepse bija nepamatota. Tulkotāja paveikusi īstu meistardarbu. Lasot, atkal un atkal sevi pieķēru pie domas, ka es tā nespētu (varbūt tāpēc es neesmu tulkotāja). Milzu pievienotā vērtība ir literatūrzinātnieces Maijas Burimas pēcvārds. Tas ne tikai atklāj Gābriela Skota personības visspēcīgākās un visvājākās šķautnes, bet sniedz atbildes uz jautājumiem, uz kuriem romāna lasīšanas laikā nav prasts atbildēt.

    Vēstule par zvejnieku Markusu daudz liek domāt par prioritātēm šodien un vakar. Un atklāsme, kas klauvē pie pieres daļas, kairina pāris centimetrus zemāk. Un nekairina jau tāpēc, ka nav apēsta brokastu putra vai pusdienu fritētais kartupelis. Kairina jau tāpēc, ka taisnība. Jūra nošķeļ krastu no krasta, bet cilvēki nošķeļ cilvēkus vienu no otra. Un kā vārdā tas ir? Šodien mēs dzenamies pēc tā, ko nevarēsim paņemt līdzi ne uz debesīm, ne elli. Vakar cilvēki bija priecīgi par to vien, ka tiem ir iespēja iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, saplūst ar dabu un piedzīvot to, kā ziedi to priekšā kautrīgi noliec galviņas, vēja ierosinātas. Šodienas cilvēki pārāk daudz priecājas par ārišķīgām lietām, kas tāpat ar laiku maina formas vai vērtību. Vakardienas cilvēkiem prieks nozīmē jebkuru šodienas cilvēkam nenozīmīgo lietu – kaut vai tāds sīkums kā prieks par to, ka zeme nekad nav tik skaista kā laikā, kad to rotā ziedoši virši. Un man tik ļoti skauž…

    “Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir dienišķā dzīve.”