Maja Lunde «Sniega māsa»

Maja Lunde «Sniega māsa»

Aizsnieg pēdas. Aizsnieg parka solu zobu rindas. Aizsnieg ēnas. Aizsnieg neaizpogāti mēteļa pogu caurumi. Aizsnieg vārdi. Aizsnieg koku kailie pirksti. Aizsnieg debess. Aizsnieg plecu pie pleca piespiestu māju stikla acis. Aizsnieg smiekli. Sastingst smaidi. Soļi. Elpa. Laikam pakrūtē kņud. Laikam neskaitās. Laiks nesteidzas (kur steidzies tu?). Visu paspēs (un visu tāpat nepaspēs). Ziemas miegā iekrīt domas. Vēl nenodzīvotās dzīves. Sniegs nokusīs. Vai nokusīs domas? Vai smaids turpinās dejot uz viņas sejas? Vai tavs plecs turpinās konfrontēt manu? Vai krunciņas ap acīm iztaisnosies? Sniega eņģeļi, izslējuši augumus, drupina cepumus pie kājām (to, kas neaizsnigs, nosauks Delfīna zvaigznāja vārdā). Meklē tukšumu, ko aizpildīt. Ja paveiksies, atradīs. Ja neatradīs, arī paveiksies.

«(..) pasaule ir pilna ar neizskaidrojamām, fantastiskām lietām, ko mēs nesaprotam – tieši tas taču padara dzīvi dzīvošanas vērtu (..)»

141. lapaspuse

Maja Lunde «Sniega māsa»
Jau kādu laiku mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grūti ticēt brīnumiem, taču kādā no mijkrēslī tītajiem zemapziņas nostūriem (iespējams tajā, kurš vēl pēc piecpadsmit gadiem ļauj atcerēties Blaumaņa «Tālavas taurētāja» vai Veidenbauma «Domāju es domas dziļas» dzejas rindas no galvas) ir (visticamāk, ar pirkstu) iebikstīts kods, kas cilvēkiem Ziemassvētku laiku liek iztēlot kā brīdi, kad brīnumi steidz (un nebeidz) piepildīties. Apgāds Zvaigzne ABC šo mūsu apziņas ģeķību tikai nostiprina, jo 2022. gada nogalē (tieši ap augstāk minēto laika posmu) izdeva brīnumskaistu grāmatu, kuru kā zīdaini, ja reiz esi paņēmis rokās, negribas no tām vairs izlaist (tikai atšķirībā no zīdaiņa, šo grāmatu patiesi no rokām var vairs neizlaist – tai nav jāmaina ne autiņi, ne jāgatavo kompozīcija rudens velšu izstādei, ne jāpalīdz 8. klases zinātniski pētnieciskā darba izstrādei par latviešu mitoloģiju – tikai jālasa, jāpapaijā un ik pa laikam jānoelšas, cik skaista tā ir).
Norvēģu rakstniece Maja Lunde (Maja Lunde) raksta grāmatas ne tikai bērniem – Lunde raksta arī pieaugušajiem un Norvēģijā populāru seriālu veidotājiem, taču lasītājiem Latvijas grāmatu stepēs un taigās Majas Lundes vārds un uzvārds noteikti saistās ar latviešu valodā tulkotajām un izdotajām grāmatām: «Pasaulē foršākie bērni», «Bišu vēsture» un «Sniega māsa» (Snøsøsteren).

Maja Lunde «Sniega māsa»
Ir iemesls priecāties – tuvojas Ziemassvētki un Juliana vienpadsmitā dzimšanas diena, taču šķiet, šoreiz Vilhelmsenu mājas sienas nepieskandinās bērnu smiekli, tapetes nepiesavinās pīrāgu un piparkūku smaržu, lustra nešūposies «Glade Jul, Hellige Jul» ritmā, pēdas neaizķersies aiz egles uz grīdas nomestajām skujām. Neviens neiedrošināsies pavērt istabas durvis, lai pa mazu spraugu pabāztu degunu un pārliecinātos, ka Ziemassvētku vecītis nav aizmirsis par Julianu, mazo māsu Augustu, mammu un tēti… Neviens neskūpstīs pieri un nečuksēs ausī: «Daudz laimes, dēls!». Kopš vasaras, smiekli un čalas vairs nespēj atrast ceļu uz Vilhelmsenu ģimenes māju. Tas ir aizaudzis ar zaudējuma sāpēm. Sirds apaugusi biezu čaulu. Acis vairs nerunā, tās tikai apliecina nomodu vai snaudu. Vārdi nāk sausi un kokaini, un tieši tik daudz, lai zinātu, ka mutes muskuļi nav zaudējuši atmiņu. Kopš nomira Jūni, krāsas ir zaudējušas spilgtumu, lietas – apveidus. Vecāki ir zaudējuši bērnu, bērni ir zaudējuši māsu. «Ja tu peldi katru dienu, nevar neievērot, ka ar laiku tu peldi arvien ātrāk un ātrāk» (5. lpp.), kāpēc sāpes ar laiku tā nevar izsāpēt? Kāpēc sirds joprojām slēpjas cietoksnī? Kāpēc domas par priecāšanos iedveš bailes? Kāpēc Ziemassvētki vienkārši nevar būt Ziemassvētki? Kāpēc viss gaišais un jaukais šķiet nepareizs? Brīdī, kad Julians sāk samierināties ar domu, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nekad nebūs iespējams sasniegt sāpju okeāna krastu, lai cik ātri un pārliecinoši peldētu, zēns iepazīstas ar Hedvigu – brīnumainu meiteni, kas visas šaubas pārvērš cerībā – cerībā atgūt ģimenes laimi. Un Ziemassvētkus. Taču Hedvigai ir kāds noslēpums…

«(..) mani pārņēma sajūta, ka šī tikšanās kaut kādā ziņā ir svarīga… Bet to, ka Hedviga patiešām mainīs manu dzīvi, es nudien nebūtu spējis iztēloties.»

24. lapaspuse

Maja Lunde «Sniega māsa»
«Sniega māsa» ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis kakls…»
Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir. Pēkšņi mēs spējam saskatīt tikai to, kā mums vairs nav. Tikai to, kas mums vairs nepieder. Cilvēks pēkšņi kļūst akls, bet, cerībā atgūt acu gaismu, sāpes tiek apspiestas. Pārdzīvojums tiek aprīts kā uguns lode. Tas iesprūst kaklā. Un dedzina. Sevi un līdzcilvēkus. Taču zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.

«Ir jauki, ja kaut kas tik melns, tumšs un bīstams var kļūt par kaut ko tik vieglu, smalku un skaistu.»

80. lapaspuse

Varētu šķist, ka «Sniega māsa» ir tikai ziemā lasāmā grāmata, taču tā noteikti nav (kuram gan negribētos noķert (kā iesnas) Ziemassvētku sajūtu Līgo vakarā?) – grāmatas dziļais vēstījums ir nolasāms jebkurā gadalaikā. Un ilustrācijas – tām būtu jāpiešķir atsevišķs ieraksts bloga ārēs. Ilustratore Līsa Aisatū (Lisa Aisato) radījusi veselu mikropasauli, ļaujot dvēselē ielīt siltumam, pat visdrūmākajās šī stāsta lapaspusēs.

No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!