POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: apgāds

  • Elijs Vīzels «Nakts»

    by

    «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    41. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Nakts ir nelabā aizstāve. Kas notiek naktī, tas paliek naktij. Nakts to aprij sausu. Padara nenotikušu. Nakts ir zvērinātais, kas attaisno. Bez liekām ceremonijām. Vien zvaigznes ir liecinieces sāpēm, kas mēmi izkliegtas pret tumsas pielieto debesjumu. Bet viņas klusē. Nesaka ne vārda. Vien pa reizei kāda piekūst un krīt. Krīt tieši bēdu okeāna dzīlēs. Krīt nakts negausīgajā guzā. Pazūd nebūtībā. Mēness, aizturējis elpu, klausās savos sirdspukstos, kas auļo kā zirgs, skriedams pretī savai nāves stundai. Atbrīvošanai. Un tomēr… «Neviens nelūdzas, lai nakts paietu ātrāk. Zvaigznes bija tikai dzirksteles ugunī, kas mūs aprija. Ja tās kādu dienu izdzisīs, debesīs vairs nebūs vairs nekā, tikai mirušas acis.» (27. lpp.)

    «Es ticu Hitleram vairāk nekā jebkuram citam. Viņš vienīgais ir turējis savus solījumus ebrejiem.»

    88. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Pavisam nejauši manā dienaskārtībā ienāca grāmata «Nakts». Jau sen biju to piezīmējusi savā «savas dzīves laikā vēlos izlasīt» lasāmgabalu sarakstā, taču laiks nav tik elastīgs, kā mums to mēģina iestāstīt potenciālie darba devēji, lejot sīrupu no krūkas taisni mūsu ausīs iekšā, darba parunās vai sludinājumos ar Bruto algu, kas tik tikko sasniedz četru ciparu skaitli. Mūsu tikšanās bija jāatliek un jāatliek, un, beidzot tai pienākot, nākas atskārst, ka tā notiek laikā, kas ļoti zīmīgs bijis stāsta galvenajām varonim («Es pamodos 29. janvāra rītā. Mana tēva vietā gulēja cits slimnieks. (..) Pie viņa kapa neskanēja lūgšanas. Viņa piemiņai neaizdedza sveces. Viņa pēdējais vārds bija mans vārds. Lūgums, uz kuru es neatsaucos.» (117. lpp.)). Septiņdesmit piecus gadus senā pagātnē. Pagātnē, kura kā smagi akmens vaļņi brāžas pāri. Esi laimīgs, ja izdzīvo. Vai esi pateicīgs, ka tiec atbrīvots no smagās sāpju un pazemojuma nastas, kas piespiež pie zemes kā pazemīgu suni, sarauts gabalos zem akmeņu nesaudzīgajiem augumiem. Rakstnieka, žurnālista, universitātes profesora, Nobela Miera prēmijas laureāta Elija Vīzela (Elie Wiesel) publicēto darbu sarakstā teju nav tādu grāmatu, kuras neskartu ebreju tautas likteņceļus Otrā pasaules kara neizbēgamībā. Taču «Nakts» (Night) ir īpaša. Tā ir Vīzela autobiogrāfiska balāde par piedzīvoto ieslodzījumā, koncentrācijas nometnēs. Vīzela vēstījums sākotnēji sniedzies aptuveni astoņu simtu lappušu garu atmiņu atspoguļojumā, taču vēlāk, tiekot saīsinātam, izvelkot no vēstījuma pašu dziļāko būtību, visa pasaule iepazina «Nakti». Elijam bija 15 gadi, kad viņa ģimene tika deportēta. Dzīvē atgriezties lemts bija tikai viņam…

    «Ir tūkstoš un vieni vārti, kas ved uz mistiskās patiesības dārziem. Katram cilvēkam ir savi vārti. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu, ieejot šajā dārzā pa citiem, nevis saviem vārtiem. Tas ir bīstami tam, kurš ieiet, un arī tiem, kuri jau tur ir.»

    11. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Daudz izlietu vārdu, bez iespējas sasmelt tos atpakaļ. Viņa 15 gadus vecajā balsī jutu drosmes un bezpalīdzības atblāzmu. Vienā dienā Elijam no bērna bija jākļūst par pieaugušo, kurš spēj savā prātā izauklēt racionālus lēmumus. Bijis divu soļu attālumā no nāves, divu dienu attālumā no tapšanas izglābtam, taču abas reizes liktenis tam iesmējis sejā, liekot maršēt pretī nezināmajam, pretī Dieva un pasaules taisnības noliegšanai. Pretī mokošām dienām, kas aizžņaudz elpceļus, kā mežonīgas plēsoņas – nāves epicentram.

    «Līdz pēdējam brīdim mūsu sirdīs palika cerības asns.»

    21. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kādā pēkšņas apgaismības brīdī man likās, ka mēs esam nolemtās dvēseles, kas klīst kādā puspasaulē, dvēseles, kas nolemtas klīst telpā, kamēr cilvēku paaudzes beigsies, meklējot savu izpirkšanu, meklējot izlīgumu – bez cerībām to atrast.»

    43. lapaspuse

    Elijs Vīzels «Nakts» Man ir sajūta, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir iestājusies ilga un sāpīga tumsa. Šķiet, beigas tiešām ir tuvu. Sataustāmas. Es domāju, vai tik nav tā, ka piedzimt par cilvēku patiesībā ir Dieva sods, ne dāvana, kā mums ierasts domāt. Es nespēju saprast, kurās cilvēka ķermeņa šūnās spēj ieperināties tāds ļaunums, kas spēj darīt tik parātam netveramus noziegumus.
    Vīzels manī iesējis kaunu. Es lasīju un man bija kauns par katru nākamo vārdu, kas sekoja, it kā manas rokas būtu piedalījušās šajā baismajā epopejā. It kā mani pirksti būtu nāves pirksti, kuri tver aiz rīkles ikvienu, kurš zaudējis modrību.
    Man nav spēka. Ir sajūta, ka būtu tikusi pie abonementa uz karātavām. Un tagad ilgi un baisi tur karājos. Kā sienas pulksteņa pendele. Ding-dong. Ding-dong. Ding-dong. «Hitlers ir skaidri pateicis: pirms pulkstenis sitīs divpadsmit, viņš iznīcinās visus ebrejus, pirms viņi dzird pēdējo sitienu.» (88. lpp.)

    P.S. Grāmata «Nakts» izdevumu latviešu valodā piedzīvojusi pirms divdesmit viena gada, tāpēc tā noteikti ir grūti nomedījama. Taču, ja rodas iespēja, izmantojiet to. Izlasiet. Nodrebiet šausmās. Padomājiet, kāpēc mēs visu laiku piesaucam «mācīšanos no kļūdām», taču ne velna neesam spējīgi iemācīties.

    «Kur tagad ir Dievs?»

    72. lapaspuse

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    by

    “Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.”

    Ja ir kaut kas spēcīgāks par Zemes pievilkšanas spēku, tad tikai spēks, kurš mūs tur pie savām mājām. Saviem asajiem smilšu graudiem, kas kā metāla skavas griežas basajās kājās, trauslajiem zāles asniem, kurus bail skart pat ar acīm un ūdens pilieniem, kuri izgarojot pārvēršas saldās cukura vatēs, piekarinātām pie debesu bļodas dibena, lai kādu dienu atgrieztos pie saviem pirmsākumiem. Savas zemes. Savām saknēm. Saknēm, kuras neesam izvēlējušies mēs paši, bet ar pirmo elpas vilcienu, tik tikko no mātes klēpja nākušiem, esam pasludinājuši par savējām. Un tikai. Tas ir spēks, kura dzīslas ir necaurredzamas. Nesaraujamas. Neiznīdējamas. Kā mazi bērni mēs turamies pie tām, kā pie mātes priekšauta malas atplēstās strēmeles, sakostiem zobiem un balti iekrāsotiem, citkārt miesas krāsas, pirkstiem. Pat ja augsne nav auglīga un lemta bojāejai, debesis virs tām vienmēr ir vienā krāsā, dodot cerību, ka rītdiena spēs uzplaukt vēl nepieredzētu dimensiju spektrā. Taču reizēm debesis spiestas iekrāsoties ne saldi sulīgi zilajā, kas no domu mutuļiem prātā vien liek tām mutē kust kā pekanriekstu un kļavu sīrupa kūka, krāsā, bet gan draudoši sārtā. Sāpīgu priekšnojautu sārtumā, kā granātābolu sulai izdalot dzelzs smārdu, veidojot blīvi saaugušu priekškaru starp pagātni un tagadni, nākotnei atvēlot vien divas iespējas – palikt zem šīm sārtajām debesīm, norijot bailes, sausas kā rupjmaizi, vai doties prom, savas saknes pārstādot svešā zemē, skaidri zinot, ka uz ikviena Zemes pleķīša būsi tik pat vēlams kā blusa suņa kažokā.

    “Dzīve ir tikai gaistošu notikumu un īslaicīgu aizraušanos virkne.”

    Ja reiz esat piedzīvojuši mazos svētkus, atrodot bikšu kabatā, no kurām jau sen dibens un vēders izauguši, banknoti divu burgeru komplektu apmērā, tad aptuveni varat iedomāties manus mazos svētkus, kad e-pastā starp surogātpasta vēstuļu kaudzēm, kuras ierasti tiek dzēstas pat neizlasītas, pamanīt vēstuli, kuras iekšiņa ir tikpat kārdinoša kā atrastā banknote iespīlētajās džinsauduma biksēs. Mani uzrunājošajā apgāda ALI S vēstulē, saņēmu piedāvājumu ielūkoties irāņu rakstnieces Goli Taraghi stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli. Tas, kas uzreiz pievērsa manu (nu jau ieinteresēto) uzmanību, bija fakts, ka lielākā daļa Irānā dzimušās, Francijā dzīvojošās, rakstnieces publicētie darbi, dzimtajā zemē pakļauti cenzūras kombainam. Tas lika noprast, ka stāstos iekodēti vārti, kuri plaši atvērti uz irāņu dzīvi, atkailinot tos pašu ikdienībā un ļaujot lasītājiem ienirt tautas kultūrā, kuru nereti ierobežojam vispārpieņemtos uzskatos. Šī nav pirmā reize, kad savu lasīšanas laiku atvēlu irāņu rakstnieka mēmajam kliedzienam grāmatu lapaspusēs. Reiz mana sirds piederēja irāņu rakstniecei Golnāzai Hašemzādei Bundei (Tie bijām mēs), nu pienākusi diena, kad bez liekām pārdomām un ilgām vilcināšanās pauzēm to nododu Goli Taraghi pārziņā.
    (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; Izdevējs: apgāds ALI S, 2018)

    “Ja Irānā nebūtu kara, es atgrieztos mājās. Ja man nebūtu bail no bombardēšanas un reaktīvajiem šāviņiem, es šeit nepaliktu nevienu dienu. Bet īstais kaujaslauks patiesībā ir šeit. (..) uz mums pastāvīgi notēmēts neredzams automāts. (..) Un mēs kā kara gūstekņi aizliekam rokas aiz galvas un kaunā un pazemojumā padodamies. Patiesībā mūs tik verdziskus padara mūsu nespēja saprast franču valodu un sazināties tajā. Ienaidnieks uzbrūk ar vārdu zobenu, un mēs paliekam neaizsargāti.”

    Stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli apkopoti desmit savstarpēji nesaistīti stāsti. Katrs no tiem lasītāju ieved pasaulē, kurā galvenie varoņi balansē uz robežas – virves, kas spītīgi novilkta pār trauslu telpu, apgrieztu kājām gaisā, un bezdibeni pašā centrā, kurā krītot pastāv iespēja kļūt par pasaules klaidoni, liekot jēdzienam mājas kļūtu par tālu un šajā dzīvē vairs nesasniedzamu lielumu. Stāstiem piemīt daudzpusīgs vēstījums. Tie ļauj lasītājam aptaustīt irāņu tautas eksistences un kultūras slāņus gan vaigu pieglaudušiem pie dzimtās zemes vaiga, gan esot svešumā, kur ik ieelpas un izelpas brīdi vari būt tikai bez uzaicinājuma ieradies ciemiņš. Pamesls, kurš pat esot pietiekami drošā attālumā, kļūst par traucēkli ikvienam svešās zemes saimniekam. Šie stāsti liek izstrādāties iejūtības un dziļas izpratnes hormoniem. Ar katru teikumu, kas ieved arvien dziļāk attiecīgā stāsta kodolā, domas tiek sasietas stingrākos mezglos. It kā tās būtu kurpju auklas un kāds ar tām mācītos siet cilpas, kas attāli atgādina ar trakumsērgu slimu taureni. It kā katrs stāsts būtu mīkla, kas jāatšķetina, balvā saņemot nākamo emociju piesātināto stāstu. Un likumsakarīgi – sajūtas tiek restartētas jauniem domu mezglu vijumiem. Tas, kas man visvairāk šajos stāstos liek izjust dziļas simpātijas, ir tas, ka nevienu stāstu nav iespējams aizmirst. Tie visi (kā dzīvi) stāv acu priekšā, dodot iespēju jebkurā laikā tiem veikli atkal un atkal pārskriet pāri, kā interaktīvās televīzijas iespēja jebkurā brīdī attīt atpakaļ savu mīļāko raidījumu un izbaudīt to it kā pirmoreiz. Neviens no tiem nekliedz pēc aizmirstības nepieciešamības. Tas, ka kādā stāstu krājumā nav atrodams neviens stāsts, kurš liktu man saraukt pieri astoņās rievās un skaitīt lapaspuses līdz garlaicības takas iemīto teikumu beigām, ir retums. Tieši tik liels retums, ka jāsaka, šī ir pirmā reize, kad ikviens krājuma stāsts noturējis mani nomodā – savienojumā ar nesalaužamo irāņu dvēseli.

    Šie stāsti šķir un atkal apvieno ģimenes. Zem Irānas un svešiem karogiem. Tie atklāj bailes un spītu, kas ir neaizstājam ikdienas sastāvdaļa. Kā sāls jebkurā receptē. Tie neskaitāmas reizes uzdod jautājumus – kas mēs bijām, kas esam un būsim. Būsim pēc rītdienas, ja tādai būs lemts pienākt. Tie stāsta par viltu un nodevību gan sadzīvē, gan politiskās norisēs. Tie stāsta par dīvainām lietām, kas kļuvušas dīvaini normālas. Dīvaini normālā ikdienā, kas turpinās kaut kur starp miegu un nomodu. Tie stāsta par smagiem laikiem un vēsturi, kas uzgulst uz varoņu pleciem tik smagi, ka trūkst gaisa (atveriet logus plašāk). Tie stāsta par apmierinātību un laimību, kas katram noteikta savā veidā. Stāsta par sievām un vīriem. Par vīriem, kas saceļ jezgu, bet patiesībā ir kā apmaldījušies bērni, kam vajadzīga māte. Par sievām, kas nolēmušas pārvērst vīrus pēc sava prāta (un līdzības). Stāsta par to nežēlību. Gļēvumu. Par pušumiem, kas grauž no iekšienes. Par esamību un neesamību. Par nāvi, klīstošu pa pilsētu kā valdzinoša staigule. Un tās šķietami pazīstamo seju. Tie stāsta par revolūciju. Nemieriem un demonstrācijām, arestiem un miesas sodiem. Par kara likumiem. Stāsta par pirmo mīlestību kā pēdējo. Dabas likumiem un rietumiem, kas sabojā cilvēkus. Reliģiju un dievišķo, kas slēpjas it visā. Par vēstulēm, kurās katrs teikums ir pretrunā ar iepriekšējo. Par oļiem, kas berž atmiņu membrānas, un iespējām, kas biksta kā sāpes pēkšņi izlīdušā gudrības zobā. Stāsta par durvīm, aiz kurām gaida droša un pazīstama pasaule. Un, protams, par Granātābolu kundzi un viņas dēliem.

    “- Ja Dievs savā gudrībā kādas durvis aizver,
    Tad savā žēlastībā Viņš atver citas.”

    Manī mīt neizsakāms prieks, ka apgāds ALI S tik jauši (un nejauši) ļāvis maniem un rakstnieces Goli Taraghi ceļiem krustoties, jo jūtu (un zinu), ka citkārt tas nebūtu noticis. Es ar baudu vēroju, kā rakstniece veido stāstus. Tik filigrāni un organiski pat neizturami emocionāli sāpīgās tēmas pamanīties caurvīt ar veselīgi ironisku humoru, ir vesela zinātne, kuras izķidāšanai pietrūktu gan laika, gan papīra (un tintes). Un saprāta. Goli Taraghi patiesi ir izcila stāstniece (un tas pat nav apspriežams), un tas, kas paslēpts aiz grāmatas vākiem (un neskaitāmi daudzām granātābolu sēkliņām, izvirdušām no tā sieniņām) ir ne pārāk bieži sastopams dārgums.

    “Vīrietis steidzas. Viņš aizver koferi, priecīgs par savu veiksmi ielec pirmajā taksometrā un traucas mājup. Viņš agri dodas gulēt un pamostas rītausmā. Viņš ierodas darbā pirms visiem saviem kolēģiem, tiek uz priekšu un saņem paaugstinājumu amatā. Viņš ir čempions dzīves un nāves sacīkstēs. (..) Viņš būs pirmais, kurš iekļūs pa debesu vārtiem.”

  • Kolīna Hūvere «Veritija»

    by

    “Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”

    Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?

    “Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”

    Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.

    Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
    (No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)

    “Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”

    Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
    Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.

    Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?

    “Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“

    Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.

    “Lielākoties es ienīstu autobiogrāfijas, jo gandrīz no katra teikuma dveš liekulība. (…) Vārdiem ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, jāizlaužas cauri miesai un kaulam. Tiem jābūt neglītiem un godīgiem, nežēlīgiem un mazliet biedējošiem. Autobiogrāfija, kas pamudina lasītāju iemīlēt autoru, nav īsta autobiogrāfija.”

  • Rvīns Varde «Kas te notiek»

    by

    “Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.

    Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?

    “Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”

    Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”

    Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.

    Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).

    “Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”

    Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.

    “Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”

    Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.

    “Tramvajā onkulis blakussēdētājam (paziņam): “Nākamā pietura – Grēcinieku iela. Tavējā pietura. Tev nav bail?””

  • Benedikts Velss «Vientulības gals»

    by

    “Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.”

    Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas krūtis, tā, kurā, atsitot kājas mazo pirkstiņu pret dīvāna kāju, dikti sāp, tā, kurā es lielākoties esmu tā, kura es nevēlos būt. Es bieži vēlējos pārvākties uz savu sapņu pasauli. Ievākties trīsistabu dzīvoklī, kur uz sienām varētu līmēt savu mīļāko grupu plakātus, kur augi nenovīstu, ja uz mēnešiem tos aizmirstu. Kur man būtu lielāks brālis un mazāka māsa. Kur ziemas būtu siltas, bet rudeņi sausi. Tik pat bieži mēdzu atjēgties istabā, pedantiski izlīmēto tapešu ielenkumā. Istabā, kurā biju viena. Bez brāļiem un māsām. Istabā, kur tikai slapjās rudens lietuslāses, neritmiski sitoties vēju brāzmu nogurdinātajos logos, cienāja mani ar savu uzmanību. Istabā, kurā augi bija mazliet zaudējuši dzīvību. Un mazliet to zaudējusi biju arī es.

    “Dievs vēlas, lai mēs mācāmies parūpēties paši par sevi. Viņš nedod mums zivi un neuzklausa visas mūsu lūgšanas, taču viņš mūs dzird un vēro, kā mēs šeit lejā ar visu tiekam galā, ar slimībām, netaisnīgumu, nāvi un ciešanām. Dzīve ir dota tādēļ, lai mācītos zvejot.”

    Iztēlē ir kaut kas tāds, kas mums katram ir dots kā patvērums. Tā ir vesela pasaule, kura pieder vien tev pašam. Un tikai tu pats vari izlemt, kādiem iztēles augļiem tu ļausi pārkāpt pār tās slieksni. Kuras atmiņas iegrožot un kurām dot vaļu – ļaut izkāpt ārpus rāmjiem kā nepieradinātiem tēliem no gleznu audekliem. Scenārijs var mainīties ik pa minūtei, un nevienam no tā nesāpēs. Taču realitāte ir cita. Realitātē katrs solis ir piecreiz jāizsver (vai septiņreiz jānomēra). Realitātei nepatīk, ja ar to rotaļājas, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kur ir tā robeža, kur tā iziet duelī aci pret aci ar iztēli. Skaidrs, ka katrs solis, kuru speram, nemitīgi maina mūsu likteni. Mūsu ceļu. Taču tas nenozīmē, ka kāds no šiem soļiem būtu pareizs vai nepareizs. Tas nav būtiski. Būtiski ir saprast, ka tas joprojām ir mūsu ceļš. Tā joprojām ir mūsu dzīve un liktenis. Un, ja tā būs lemts, tas vienmēr mūs aizvedīs tieši tur, kur iztēle un realitāte kādā jaukā dienā kļūs par māsām.

    “Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja nu paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?”

    Vientulības gals manu prātu bija pārņēmis jau sen – kopš es pamanīju daudzās atsauksmes par grāmatu, kas visas kā viena norādīja – šī grāmata bez domāšanas ir jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam. Šī ir viena no retajām reizēm, kad neiedziļinājos grāmatas stāstā, vienkārši ļaujoties pārsteigumam. Un jāsaka, ka nevienu brīdi ne pats autors, ne tulkotāja, kura pārnesusi šo mazliet skarbo un emocionālo vēstījumu (kuru brīžiem gribējās kā mazu, noklīdušu kaķēnu paņemt klēpī, lai apmīļotu) latviešu valodā, nelika man vilties. Benedikts Velss (kā stāv rakstīts Vikipēdijā (un, kā zināms, tam, kas rakstīts Vikipēdijā, neiebilst neviens augstāks spēks)) ir vācu/šveiciešu rakstnieks. Lai arī gados jauns, jau kļuvis par autoru veselām piecām grāmatām, taču viena no tām ir ļoti īpaša (un ne tikai tāpēc, ka tā pieejama arī latviešu lasītājam) – grāmatas autoram tās uzrakstīšana prasījusi septiņus gadus (tieši tik ilgi, cik ilgi esmu laulībā ar savu vīru, un ticiet man, tā ir mūžība ar astīti). Taču vēl īpašāku grāmatu padara fakts, ka Benedikts Velss tajā daļēji iekodējis arī savu dzīvesstāstu. Tā ir neizmērojami liela pievienotā vērtība. Velss gadiem ilgi dzīvojis internātā (gluži kā galvenais varonis), kas nenoliedzami atstājis iespaidu arī uz jaunā rakstnieka turpmāko dzīvi. Ja uz Vientulības galu skatās no šāda aspekta, kļūst skaidrs, ka Velsam šī grāmata ir bijusi vairāk nepieciešama pašam sev, nekā tās nodošana lasītāju iztirzāšanai. Uzzinot (mazdrusciņ) Velsa dzīvesstāstu, man gribas domāt, ka šī grāmata ir vairāk kā sevis izzināšana. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana – kas ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi – vai tiešām mūsu liktenis tiek iekodēts mūsos jau brīdī, kad iesakņojamies mātes klēpī, vai arī to veido tas, kādas izvēles nākas pieņemt dzīves laikā. Un cik daudz mēs spējam to ietekmēt. Un vai maz vispār mums tas būtu jādara. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)

    “Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma, ka nāve ir neizbēgama.”

    Romāna galvenā varoņa Žila dzīve apgriežas ar kājām gaisā kādā traģiskā janvāra rītā, kad autoavārijā bojā aiziet abi viņa vecāki, laupot uz visiem laikiem izbaudīt bērnības bezrūpību un liekot, vien nieka vienpadsmit gadu vecumu sasniegušajam bērnam, vienā mirklī kļūt pieaugušam. Vienas palikušās Moro atvases – Žils ar māsu Lizu un brāli Mārtiju nonāk internātā, kur tos sagaida nākamais trieciens – tie viens no otra tiek nošķirti. Abu vecāko bērnu Lizas un Mārtija aizsardzība ir norobežošanās vienam no otra, taču par šīs aizsardzības upuri kļūst Žils, kurš zaudējis ne vien vecākus, bet nu arī spiests noraudzīties, kā no viņa dzīves lēnām izgaist arī viņa vienīgie tuvinieki. Lai aizbēgtu no realitātes, Žils slēpjas gan aiz grāmatu vākiem, gan savā iztēlē, kurā ģenerē tēlus pats saviem stāstiem. Taču par gaismu tuneļa galā kļūst Alva – meitene, kura pavisam nejauši (taču, kā izrādās, pavisam jauši), kādu dienu apsēžas blakus Žilam skolas solā. Uzplaukst draudzība, kas šķiet neremdināma pat pēc daudziem gadiem.

    “Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, tikai bailes viņu zaudēt.”

    Skaistākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, ir pieskarties dvēselei (šķietami neglābjami ievainotai) tā, lai šis pieskāriens ir mūžam neaizmirstams. Pat tad, kad viena vai otra cilvēka vairs nav uz šīs zemes. Un reiz šāds pieskāriens ļaus Žilam izjust apdullinošās vientulības attālināšanos, ļaujot mīlestībai aizpildīt katru no dvēseles izrauto robu. Tā ļaus iznirt no iekšējās pasaules okeāna, kura viļņos ierauts, tas nemitīgi cīnās pēc gaisa. Vientulības gals ir Žila atmiņu izklāsts – tas sākas no brīža, kad Žils kļūst par bāreni, un noslēdzās ar brīdi, kad pats spēja pieņemt dzīvi kā pašsaprotamu – gluži vienkārši tādu, kāda tā ir. Gan ar uzvarām, gan zaudējumiem. Spēcīgākās un izteiksmīgākās atmiņas ir tieši tās, kuras mums pašiem šķiet emocionāli klātesošas. Tieši tas, ka Žils ir ļāvies tam, lai pagātne ietekmē viņa nākotni, ir radījis milzīgo plaisu, starp kuru balansē ne tikai viņa tagadne, bet arī nākotne.

    “Mēs jau kopš dzimšanas atrodamies uz “Titānika” (…) Mūsu ziņā ir izlemt, vai mēs kliegdami brēkdami panikā skraidām apkārt vai arī esam kā mūziķi, kas drosmīgi un cieņpilni turpina spēlēt, neraugoties uz to, ka tas kuģis grimst.”

    Dzīve, kuru dzīvojam, nevar būt nepareizā (un arī pareizā – nē). Īpaši, ja visu spējam pieņemt tādu, kāds tas ir, aizmirstot, ka viss nerodas tikai no nejaušībām, bet arī no visīstākajām jaušībām, kuras kā milzu gaisa pilis būvējam mēs paši. Tikai dzīvojot tagadnei, neļaujot pagātnei elpot pakausī vai nebāžot degunu nākotnes darīšanās, mēs varam būt patiesi laimīgi. Nebūtu godīgi, ja teiktu, ka šī grāmata priekš manis ir īsts meistardarbs. Un nemaz arī nevajag. Tā bija baudāma. Tā bija dziļi aizskaroša. Bet līdz pašai pilnībai nedaudz pietrūka… varbūt tieši šitik.

    P.S. Neejiet gulēt apvainojušies un dusmīgi. Neizejiet no mājas (kaut vai tikai tepat lejā – uz veikalu) nepasakot, ka mīlat. Mēs nekad nevaram būt droši, kad dzīves taksometrs aizcirtīs savas durvis, lai naksnīgo laternu gaismā pagrieztos ap stūri un pazustu no mūsu redzeslauka. Uz mūžiem.

    “- Varbūt tev vienreiz savā dzīvē derētu pie kaut kā pieturēties līdz galam, nevis vienmēr atkal doties tālāk. (…) – Bet nav jau jēgas tā dzīvot. Viss aizrit tik ātri, un neko no tā nav iespējams paturēt. Ir iespējams vienīgi būt.”

  • Saša Stanišičs «Kā zaldāts labo gramofonu»

    by

    “Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.”

    Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, jo, kā zināms, visas apņemšanās, kuras tiek apņemtas 1. janvārī, parasti apraujas kaut kur 2. janvāra pēcpusdienā (īpaši apzinoties, ka iepriekš esmu bijis cilvēks, kurš grāmatas lasījis tieši tik daudz, cik grāmatu virsrakstus). Taču šī apņemšanās laikam tika apņemta tik ļoti stipri, ka no manām važām tā vienkārši tehniski nespēja izrauties. Pēc trīs mēnešiem izlasīju savu 2019. gada piecdesmito grāmatu un sapratu, ka esmu bezcerīgi iemīlējusies ne tikai grāmatu smaržā, bet arī katra latviešu alfabētā atrodamā burta formā un liekumā. Šodien ir jau nedaudz oktobris, un sārtās koku lapas tēlo mazas sniegpārsliņas, griezdamās dejā, Čaikovska mūzikas skaņu virpulī, un simtā izlasītā grāmata mazliet kautrīgi dus man klēpī, gribēdama par mazu oktobra sniegpārsliņu pārvērsties, ar kļavu un bērzu lapām rokās sadoties un virpuļot klavieru taustiņu izraisīto skaņu melanholijā, kamēr Čaikovskim izbeigtos nošu.

    “Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.”

    Kad pirmo reizi pamanīju Kā zaldāts labo gramofonu, izlasot tās nelielo aprakstu, tas man uzreiz sasaucās ar kādu citu Jāņa Rozes apgāda izdotu grāmatu, proti, igauņu rakstnieka Pašas Matsinova Gogoļa disko, kura viens eksemplārs rodams ne tikai manā grāmatu plauktā, bet arī jau izlasīto grāmatu sarakstā. Šis groteskais stāsts par Gogoļa augšāmcelšanos, kurš apaudzē sevi ar citiem tik pat neparastiem un pārspīlētiem notikumiem, mani tomēr ne līdz galam uzrunāja, tāpēc ar lielām bažām skatījos arī uz Kā zaldāts labo gramofonu. Taču zināt, kas šo grāmatu izglāba? Tās vāciņš! Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu glābēji. Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori. Ja nebūtu šī vāciņa, kurš man iztālēm atgādinātu vecvecāku viesistabas eiroremonta galaproduktu, liekot man kļūt (mazliet vairāk nekā gribētos) sentimentālai un grābt to kamolu, kas rīklē, pašu pie rīkles, lai nedomā kāpt augstāk, radīt asaru un puņķu lavīnas, ļoti iespējams būtu palaidusi garām izdevību Kā zaldāts labo gramofonu piepulcināt savai nelielajai grāmatu ģimenei. Skaidrs, ka zaudētājs būtu tikai viens. Un tā noteikti nebūtu grāmata.

    “Kamēr mēs viens otru nepazaudējam, mēs nevaram viens otru aizmirst.”

    Saša Stanišiča vārds manā vārdu krājumā ienāk pirmo reizi. Lai arī jaunā rakstnieka debijas romāns (Kā zaldāts labo gramofonu) tiek izdots jau 2006. gadā, līdz manām dzirdīgajām ausīm šis vārds un uzvārds nonāk tikai dienā, kad Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ieliek grāmatnīcu plauktos jau ar tulkojumu mūsu brīnišķīgajā latviešu valodā. Saša Stanišičs dzimis Višegradā (vietā, kurā arī lielākoties notiek šī romāna darbība), taču kopš četrpadsmit gadu vecuma dzīvo Vācijā (kur notiek pārējā romāna darbība, kad tā nenotiek “lielākoties”). Kā zaldāts labo gramofonu nav vienīgais rakstnieka romāns. Pēc tā debijas tam piepulcējās vēl divi. Un tam pa virsu (kā mazliet sacukurojies zemeņu ievārījums) arī stāstu krājums. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Autors raksta sīki un smalki. Niansēti. It kā mēģinādams sev izskaitīt matus uz galvas. Pa vienam vien. Pa vienam. Taču lielo plusa zīmi grāmatai piešķir trāpīgais un sulīgais tulkojums. To atceroties, man mutē saskrien siekalas. Kā domājot par āboliem, kuri pēc pirmajām rudens salnām, knapi koku zaros turoties, gaida, kad tajos iecirtīsies siltie cilvēka zobi, šķaidot sulu uz visām debespusēm. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Un jāsaka godīgi, lasot Kā zaldāts labo gramofonu, es raudāju šo abu iemeslu dēļ. (No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es apņemos rūpīgi izpētīt, ko nozīmē izteicieni provokācija, smadzeņu skalošana ģimenē un politiskās ideoloģijas nomaiņa, respektīvi, apvērsums. Ko nozīmē ironija, tas man jau ir skaidrs. Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”

    Aleksandars ir zēns, kurš uzaug Višegradā. Aleksandars ir zēns, kurš zīmē nepabeigtus zīmējumus: grāmatas bez putekļiem, Gagarinu bez Ārmstronga, Johana Sebastiana Baha parūku bez Johana Sebastiana Baha, sieru bez caurumiem. Aleksandars ir zēns, kurš sava stāstnieka spējas mantojis no sava vecpapa. Ne tāpēc, ka viņa tēvs nevēlētos dalīties ar dēlu šajā brīnišķajā talantā, bet tāpēc, ka dažkārt vienā paaudzē tas izpaliek. Tāpēc vienīgais, ko vecpaps Aleksandaram atstāj mantojumā pēc savas pēkšņās nāves, ir nevis Nescafé kafijas bundža pilna ar sarūsējušām naglām un skrūvēm, kuras reiz jau pildījušas savu funkciju, bet talantu stāstīt stāstus un padarīt tos dzīvākus nekā pati dzīve ir. Aleksandaram vecpapa nāve ir smags pārbaudījums, taču to izturēt palīdz tieši stāsti un atmiņas. Tie palīdz Aleksandara apziņā vecpapa ķermenī iedvest dzīvību atkal un atkal no jauna. Reizēm stāsti top tik dzīvi, ka vairs nevar atšķirt, kas notiek pa īstam, bet kas ir tikai iztēles auglis. Par šādu mīklu top arī meitene ar vārdu, kura nozīme ir miera dibinātāja. Reiz šī meitene, kas notikusi pa īstam vai bijusi tikai iztēles auglis, kļūst par Aleksandara nemiera cēlāju. Meitene, kuras sejas panti uz papīra lapas tik pat nepabeigti, cik nepabeigti ir pārējie nepabeigtie Aleksandara zīmējumi. Asija. Bailes, ja par tām nerunā, kļūst lielākas. Tāpēc Aleksandars runā daudz. Runā, kamēr izrunā muti sausu un vēl krietnu laiku pēc tam. Taču kādu dienu šiem stāstiem nākas piegriezt skābekli. Kādu dienu par Aleksandara patvērumu kļūst vecmammas daudzdzīvokļu nama pagrabs. Kādu dienu sākas karš, kuru neviens nesauc par karu. Tā ir draņķība, kuru visi sauc par tūlītjaubūscauri. Taču cauri nekas nav un kādu citu dienu, kad tā draņķība vairs nav izturama, Aleksandars ar ģimeni attopas Vācijā. Attopas Vācijā brīdī, kad Aleksandars ir vienu metru un piecdesmit trīs centimetrus garš. Un nākamajā reizē, kad Aleksandaram būs lemts ieraudzīt mīļās Drinas upes sievišķīgos apveidus vai vecmāmiņas dzīvoklī sajust silta piena smaržu, būs tad, kad Aleksandars būs vienu metru un astoņdesmit centimetrus garš. Tieši desmit gadus vēlāk. Aleksandars atgriezīsies, lai pabeigtu visus nepabeigtos zīmējumus. Lai atrastu meiteni ar miera dibinātājas vārdu.

    “Kad man jautā, no kurienes es esmu, saku, ka tas ir grūts jautājums, jo esmu no valsts, kuras tur, kur es dzīvoju, vairs nav.”

    Dažreiz ir lietas, kuras nākas aizmirst (pat piespiedu kārtā), taču pienāk laiks, kad tās atkal jāatceras (pat piespiedu kārtā). Jāsauc atpakaļ mājās = kā no ganībām lopi. Tad labākais veids, kā to darīt, ir caur humora prizmu un paralelogramu (skolotāja vienmēr brīdināja, ka matemātika dzīvē noderēs – rēķināt nerēķinu, bet termini man noder lieti). Kā zaldāts labo gramofonu ir patiesi izjustu atmiņu stāsts par bērnību. Par salauztajiem sapņiem. Par atkal atgriešanos. Nerūpīgākam lasītājam varētu būt grūti atšķetināt stāstus, kas viens otru pārklāj kā kacenu pārklāj kāpostu lapas. Arī man vairākkārt nācās aizvērt un atkal atvērt grāmatas vākus. Citu iemeslu dēļ. Nācās mazliet iepauzēt (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka grāmatas aizvēršanas un atkal atvēršanas pauze), lai pārliecinātos – tiešām esmu samīlējusies šajā grāmatā, vai arī tās šokolādes konfektes, kas pazuda manā mutē un starp rindkopām, dod uz centrālo nervu sistēmu. Tā spieda mani sevi izlasīt ārā lēni. Lēni kā, taustoties pa tumsu, virzīties uz priekšu, izbaudot katru tumsas pieskārienu manai miesai kā mīļotā. Brīžiem gribēju sajusties tā, kā parasti sajūtas, kad lasa jāņogas – lai tas nekad nebeigtos. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet šī grāmata noteikti ir manu mīļāko grāmatu topā augšgalā. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet tagad mani labākie joki šļūks ar zaldāta, kurš labo gramofonu, zābakiem.

    P.S. Cik labi, ka grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori.

    “Viss drīkst būt sapnis, ja publika beigās tā nolemj.”