«Domas ir kā sapņi. Katru rītu tu pamosties no sapņu pasaules. Tieši tāpat ir jāiemācās pamosties no domām – vajag izlīst ārā no domu mākoņainās miglas, lai iegūtu skaidrību.»
28. lapaspuse
«Reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas» (119. lpp.) – jāapstājas kaut vai pie grāmatu plaukta, jāielaiž pirksti starp grāmatu muguriņām (kā pārķemmējot matus no kreisās uz labo pusi pirms pases foto uzņemšanas Latvijas Republikas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēkā, kuras saulē izbalējusī ārsienu krāsa ar varu raujas nost no tās fasādes miesas, protestējot pret klimata pārmaiņām un «Panorāmas» jauno raidlaiku), medījot Luīzes Pastores grāmatu «Laimes bērni», lai nokļūtu tik lielā dēku kārdinājuma varā, ka teju vai jāzaudē veselais saprāts, ļaujoties lietām un notikumiem, kurus ir grūti izprast, ja neesi piedzīvojis to, pēc kā mēs visi tik ļoti cenšamies aizsniegties; piedzīvojis to, ko izsapņojam zem acu plakstiņiem un zemapziņas slāņiem; piedzīvojis to, ko meklējam zīmēs ik uz soļa, kā apliecinājumu, ka «ilūzija» ir tikai vientuļš vārds skaidrojošajā vārdnīcā – brīnumu. Kā dārznieks, kas uzticas zemē iedēstītai sēkliņai, gaida, kad acu priekšā no zemes garozas izsprauksies ārā pirmie paradīzes dārza asni, es sēdēju klusumā un starp vārdu sēklām un ilustrāciju pieturzīmēm redzēju sabiezējam īstu džungļu pasauli – tā vijās kā liānas ap augumu, apņēma savā skaudrajā mīlestībā un pielēja dvēseli pilnu bezbailības (beidzot varu piezvanīt uz ārsta praksi un pieteikt vizīti) – lasiet šo grāmatu priekšā bērniem, dodiet to lasīt viņiem un lasiet tikai paši priekš sevis – pieredziet to laimi kļūt par «Laimes bērniem»!
P.S. Grāmata «Laimes bērni» ir pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts, kura pamats būvēts uz leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfijas faktiem.
«Cilvēki, kuri lasa grāmatas, nekad nevar būt vientuļi.»
42. lapaspuse
«Dažreiz vajag aizmirst visus likumus, aizmirst visu, ko jūs zināt, un vienkārši piedzīvot.»
144. lapaspuse
Ilustrējusi Evija Pintāne; Izdvējs: liels un mazs, 2021
« (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
181. lapaspuse
«Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr.»
266. lapaspuse
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.
«Cilvēks mirst nevis tad, kad beidzas elpa un atdziest miesa, bet tikai tad, kad viņu vairs neatceras.»
254. lapaspuse
«Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.»
213. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
«Dzemdības var saplēst sievietes apakšgalu vienās driskās, un no tā gandrīz nav iespējams izvairīties, jo īpaši pirmajās dzemdībās. Durex varētu smelties iedvesmu no cigarešu ražotājiem un uz prezervatīvu iepakojumiem likt starpenes pēcdzemdību attēlus – neviena sieviete, kas tos būs aplūkojusi, nekad negribēs riskēt ar palikšanu stāvoklī.»
106. lapaspuse
Manas zināšanas par medicīnu līdz šim balstījušās uz «Doktora Hausa» un «Grejas anatomijas» scenārija autoru un «Atsaucīgo māmiņu foruma» dalībnieku zināšanām un pieredzes, bet nekad jau nenāk par sliktu uzzināt arī vēl kāda – «ceturtā» speciālista viedokli, īpaši, ja šis speciālists atrodas otrpus ekrāniem vai «Ko ārsti tev nestāsta» glancētajām žurnāla lapaspusēm; īpaši, ja tas skar virkni parādību, kas saistītas ar dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanu. Adams Kejs, bijušais dzemdību (un ginekoloģijas) nodaļas ārsts, grāmatā «Mazliet sāpēs» apkopojis ierakstus no savas slepenās «jaunā ārsta dienasgrāmatas», kurā kā Dons Kihots atklāj savu cīņu ne tikai ar birokrātijas vējdzirnavām, bet arī ar prātā neapdāvinātiem pacientiem – tās ir īsas etīdes ar traģikomēdijas elementiem, kas paver iespēju palūkoties uz ārsta profesiju no ne pārāk glaimojošās puses (un, ļoti iespējams, dot stimulu pamest medicīnas studijas, kamēr nav daudz par vēlu pievērsties kaut kam pateicīgākam, piemēram, matu kondicioniera vai gaisa atsvaidzinātāja testētāja profesijai) – piemēram, no tās puses, kurā tava dibena noslaucīšanas laiks (labākajā gadījumā pēc tualetes apmeklējuma) ir ekvivalents tam ātrumam, ar kuru tobrīd mirst tavs pacients. *Tikai lasītājiem ar stabilu humora izjūtu!
«(..) es neviļus aizdomājos, vai viņi šo sindromu nosauks manā vārdā. Vienmēr biju cerējis, ka Keja sindroms būs kāds spožāks atklājums par šo, kad paciente, kurai tiek izraisītas dzemdības, izkakā savas iekšas, bet varbūt tā ir cena, kuru ir vērts maksāt par sevis iemūžināšanu mācību grāmatās.»
«Es guļu Onkoloģijas nodaļā, tas ir pieklājīgs vārds vēzim, taču arī no tā var tāpat saslimt.»
72. lapaspuse
«Sestklasnieki neraud», bet gandrīz divdesmit deviņus gadus sasniegusi trīs bērnu (piecu kaķu un divu suņu) mamma sāk raudāt, netikusi pat pāri grāmatas satura rādītājam – pēkšņi mani bija pārņēmusi «sajūta, ka jānirst lielā peldbaseinā, lai gan nav zināms, cik dziļš varētu būt ūdens» (111. lpp.), bet es taču nemaz neprotu peldēt, taču Žaks Frīnss, šī – uz patiesiem notikumiem balstītā stāsta autors, to radījis tieši tā, lai lasītājam būtu sajūta, ka glābšanas riņķis ir tepat, kaut kur pie teikuma beigām, aizķēries aiz komata divdabja teicienā vai aptinies ap punktu, kas stingri nodala robežas starp traģisko un komisko. «Domājot par tevi, es smejos caur asarām» (191. lpp.), manuprāt, ir precīzs – stāsta par meiteni, kuras cīņā ar nāvējošo slimību, atverot grāmatas vākus, tiekam ierauti, apzīmējums – tas ir slavinājums draudzībai un mīlestībai, drosmei un cerībām, tas ir slavinājums «cilvēka nezūdamības likumam».
«Kad tu nomirsti, nomirst tavs ķermenis. Taču viss pārējais paliek un ir.»
175. lapaspuse
No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone; Ilustrējis Edmunds Jansons; Izdevējs: liels un mazs, 2021
«Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!»
48. lapaspuse
Šī nebūs pirmā reize (un noteikti ne pēdējā), kad saku, ka Laura Vinogradova ir īsta vārdu burve – vārdus, kurus ikdienā lasi ziņu virsrakstos, autobusu pieturās, uz čipsu un piena pakām, Laura ar vieglumu pārvērš maģiskās teikumu etīdēs, un vairs nav svarīgi, kam tiek rakstīts (pieaugušajiem vai bērniem), vai par ko tiek rakstīts (pazudušām māsām («Upe»), skudrām, susuriem un stirnām («Mežpasakas») vai par tētiem, suņiem un bērniem, kas klusi aug (un aug viņu buku ragi) kā tomāti un gurķi dobēs, izstīdzējot ne tikai garumā, bet arī garīgumā), lasītājs tiek pilnībā apburts un piekalts meistarīgi veidotajiem stāstiem. «Tētis un suns» ir grāmata bērniem (visos vecumos), kura parāda, ka pasaulē, kura ir pilna ar lietām, par kurām, kā par gružiem acīs, gribas nedaudz paraudāt, tomēr ir daudz vairāk visa kā, par ko priekā iespurgties.
«Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs.»
8. lapaspuse
Māksliniece Ieva Maurīte; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Katram savu ūdenstorni – vietu, kur spert kāju pāri slieksnim, taisni iekšā atmiņu tīklos, kur domu zirnekļi ēd bezē kūkas ar zemesriekstiem un kakao krēmu, un dzer kafiju no tasītēm, kas pirktas no rokas stacijas laukumā, pelēkā pilsētā, kuras bibliotēkā notiek izstāde par putniem, kas smejas – uz to atnāk tikai daži bērni, «bet netīšām, jo patiesībā gribēja pie datoriem» (30. lpp.); vietu, kur laiks staipās kā košļene, kuru bērnībā dalīji ar draudzeni, to pašu meiteni, kura dažas dienas pirms izlaiduma tev nogrieza pasaulē šķībākos matus. Starp burvīgām ilustrācijām, starp šaurām līnijām un trekniem punktiem ielauzušās īsas teikumu konstrukcijas, no kurām būvēt atmiņu par pusaudzību pilis, kuru augstajos troņos sēdēt un pieķert sevi pie sajūtas, ka vairs pat neizšķir, kuras atmiņas ir tavas (savas), kuras vien autores iztēles augļi (banāni, bumbieri, mandarīni).
«Ņemot vērā to, ko esmu lasījusi grāmatās, es katru dienu domāju – kad tas viss sāksies?! Kur ir tas stūris, aiz kura mani gaida visas šīs šausmīgās un brīnišķīgās vētras? Asais pagrieziens, aiz kura kā satriecoša ainava beidzot sāksies mana dzīve.»
«Nevienam no mums neizdosies izkļūt no šejienes dzīvam.»
104. lapaspuse
Jūs noteikti pazīstat dienas, kurās pat saule slēpjas aiz lietus mākoņiem. Tālumā izsijā no savām dūnu miesām smalkus lietus vālus, ietinot koku galotnes ķēmīgi pelēkā miglā. Bet tuvumā nopļauj rītu kā izkapts pļavu, kas negrib atveseļoties no mēnesstaru gaismēnu pieskārieniem. Pazīstat tās dienas, kas samirkušām kājām pārņem stafeti «paskriešu garām nepamanīta» disciplīnā, meklējot patvērumu no dusmu rievām cilvēku pierēs. Acu pāriem, kas sūrstoši ielaiž ādā savas uguns mēles. Patvērums var būt maldi, taču reizēm tikai maldos ir iespējams patverties. Vārdu spēlēs var uzvarēt. Var arī zaudēt (bet galvenais taču esot «piedalīties»). Laiks iekšēji ir miris, tāpēc ārēji šķiet apstājies. Tāpat arī es.
«Ikviens lēmums ir balstīts uz divām emocijām – bailēm un mīlestību.»
280. lapaspuse
Es pāršķirstu «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?»(Maybe You Should Talk to Someone?) lapaspuses un atrodu starp tām nosmakušu kukaini (varbūt pārāk liela vēlme ar kādu (par to) parunāt ikvienam var beigties šeit, starp simt astoņdesmit sesto un septīto lappusi). Šī grāmata manā (kustamajā) īpašumā nonāca nepieklājīgi sen. Un tik pat nepieklājīgi sen es esmu centusies tai ar abām rokām (un prātu, un sirdi) pieķerties, taču iekšējie bremzēšanas mehānismi neizskaidrojamu iemeslu dēļ šo procesiju, svētulīgi sekot amerikāņu psihoterapeites Lorijas Gotlības (Lori Gottlieb) stingri nospraustajām robežām (piecpadsmit centimetru platumā, divdesmit viena centimetra garumā), noremdināja. Ļoti iespējams, ka, manis pirms tam uzliktais «vēl viena pašpalīdzības grāmata», zīmogs ļoti ietekmējis manus lasīšanas tempus, graužoties cauri iekšējām kataklizmām, kurās Gotlība smalki apraksta to savas psihoterapeita pasaules skatuves daļu, kas paliek aiz kulisēm, taču, neatkarīgi no tā, grāmata ir neskaitāmi daudz reižu likusi atrast ceļu uz spēju atkal uzelpot. Tāpēc uzreiz gribu sevi izlabot – šī nav «vēl viena pašpalīdzības grāmata», šī nav terapija – šis ir «stāsts par terapiju, proti par to, kā notiek dziedināšanas process un kurp tas mūs aizved.» (22. lpp.)
«Neziņa ir laba vieta, no kuras sākt.»
88. lapaspuse
Ir ļoti grūti (lai neteiktu «neiespējami») atrast zāles, kuras palīdzētu tikt galā ar idiotiem (īpaši, ja idioti esam mēs paši). Ir nepieciešams (ne)zināms laiks, lai pielāgotos domai, ka pasauli nedarbina tikai «es». Tas ir komandas darbs. Bet ne visi prot strādāt komandā. Pēdējo gadu notikumi ir pierādījuši, ka liela daļa mūsu sabiedrības domā, ka tīri labi ar dzīvi ir spējīgi tikt galā kā solo mākslinieki, taču šodiena pierāda pretējo – cilvēks ir izgāzies cilvēcības eksāmenā (skolotāj, kad varēs nākt pārrakstīt?). Nevienam vairs nav šaubu, ka būt par cilvēku ir neciešami grūti (īpaši, ja esi idiots), bet der atcerēties, ka «mirstības rādītāji dzīvei ir 100%. Ikviens no mums nomirs, un vairākumam nav ne jausmas, kad un kā tas notiks» (104. lpp.), tāpēc būtu diezgan briesmīgi, ja tas notiktu brīdī, kad beidzot tiktu sagaršota patiesā dzīves saldme…
Jau no pirmajām «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» lapaspusēm es sajutu, ka Lorija Gotlība ir no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt spēja sasmīdināt pat akmeni. Caur humora caurvītām atziņām plešas skarbas realitātes lauki, kas apauguši nezālēm, kuras jāizravē. Jāizrevidē piedzīvotais un smagums, kuru tas liek nest. Reizēm tikt galā ar ģenerāltīrīšanas darbiem vienatnē ir pātāk grūti. Nākas meklēt palīdzību. Nākas atrast cilvēku vai «vietu, kur tu drīksti pilnībā izjukt pa vīlēm.» (53. lpp.) Terapija ir kā teātra izrāde, kuras «stāsts, ar kādu pacients ierodas uz terapiju, var nelīdzināties stāstam, ar kādu viņš terapiju beidz.» (441. lpp.) Atvērt savas dvēseles durvis ir ļoti grūti, kā nogriezt matus otram cilvēkam – «no malas tas izskatās viegli līdz brīdim, kad jāpaņem rokā šķēres» (288. lpp.), taču tas var būt pats labākais veids, kā atbrīvoties no dzīves blakusparādībām. Starp šīs grāmatas lapaspusēm atrodams, ļoti domas raisošs, man mīļa autora – Džeimsa Boldvina citāts: «Nav nekā patīkamāka par atbrīvošanos no kādas kaites, taču nav nekā biedējošāka par to, ka tev atņem kruķus.» Es domāju par visiem cilvēkiem, kuriem neizdevās tikt ar sevi galā. Par tiem, kuriem pietrūka viena vai divas sarunas līdz iespējai skaidrāk sevi saskatīt. Iespējai saskatīt to, ka pasauli nedarbina tikai «es» – mūsu te ir daudz.
«Nav iespējams izaugt, ja cilvēks vispirms nekļūst vārīgs.»
178. lapaspuse
Es nedibinu attiecības ar cilvēkiem. Un, jo vairāk es to sev atkārtoju, jo vairāk satrūkstos. Attiecības ar cilvēkiem es iztēlojos kā tuneļa šķērsošanu – «vienīgais veids, kā šķērsot tuneli, ir iziet tam cauri, nevis apkārt, bet šobrīd es nespēju iztēloties pat tā ieeju.» (37. lpp.) Es joprojām esmu sevis atveseļošanas sākumā. Un mana terapija ir grāmatas. Es zinu, ka grāmatas pašas par sevi nav spējīgas mani izglābt, taču tās ne reizi vien ir palīdzējušas man pašai izglābt sevi. Lorija Gotlība savā grāmatā atklāj, ka ar terapiju ir gluži tāpat. Terapija nepateiks priekšā atbildes uz jautājumiem. Tās joprojām būs jāmeklē pašiem. Taču terapija dažkārt mēdz norādīt, ka «mēs esam mūsu grūtību patiesais cēlonis. Un, ja vien mēs spētu nestāvēt paši sev ceļā, notiktu, kas pārsteidzošs.» (25. lpp.) Lai redzētu sevi no malas, nākas ieskatīties spogulī – tas var iedvest bailes, taču tikai tas spēs pateikt, kas mums jāpieņem, bet kas jāmaina savā dzīvē.
«Ikviens cilvēks, ar kuru jebkad esam bijuši tuvi, turpina dzīvot kaut kur mums iekšienē.»
478. lapaspuse
Grāmatā «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» Gotlība vairākkārt uzsver, ka terapeita uzdevums nav pārliecināt. Anoreksijas pacientu nevar pierunāt sākt ēst, alkoholiķi – pārstāt lietot alkoholu. Filatēlistu – pārstāt krāt pastmarkas, bet vecmāmiņu – pārstāt adīt zeķes. Terapeita uzdevums ir likt cilvēkam sevi labāk izprast, palīdzēt atklāt katra paša «iekšējo un ārējo pagrieziena punktu, kas liek viņiem pārliecināt pašiem sevi.» (334. lpp.) Tas ir tieši tas, ko man nodara grāmatas – vieta, kur es drīkstu izjukt pa vīlēm.
Šo grāmatu ir vērts izlasīt. Tajā ir tik daudz cilvēcības, ka pietiek (vismaz man noteikti) ilgam laikam. Tajā ir atklātība. Humors. Spilgtu atziņu atdzīvināšana cilvēkstāstos. Tajā ir daudz grūtību. Un uzvaru. Manās domās atkal un atkal atgriežas grāmatas «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» priekšvārdā rakstītais: «Vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs, ir pārmaiņas.», to rakstījusi grāmatas tulkotāja Agnese Orupe, kura ir kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste. Mēs nevar izbēgt no pārmaiņām, taču tas, ko varam darīt – izbaudīt tās visās to izpausmēs. Un, ja tomēr galīgi nē – atrodi kādu, kurš palīdzēs izravēt nezāles, atrodi kādu, kurš vēlēsies par to parunāt (es visu šī ieraksta laiku, krēslā abām rokām ieķērusies, centos atturēties no atsauces uz Ainas Poišas sarunu šovu (pajautājiet manam kaķim, ja neticat), bet…piedodiet).
No angļu valodas tulkojusi Agnese Orupe; Izdevējs: Helios Kirjastus OÜ, 2021
Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena. Diena, kurā nerunājam vienā valodā.
Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt plaukt. Putns grib lidot atpakaļ, cilvēks grib iekāpt pazemē. Pat ellē sācies sajukums, nelabajam meklējot patvērumu no tevis. Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Kāpēc iztaisies par mocekli mocekļu barā? Tavu darbu valoda ir vēl svešāka. Svešāda ir tavu padoto daba. Tā neizpaužas cilvēks. Tā neizpaužas dzīvnieks. Vājums ir tas, kas tā izpaužas. Tulkojot valodu, kas laužas ārā no tevis kā atvemts kuņģa saturs pēc saķerta vēdera vīrusa, var zaudēt prātu.
Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena. Diena, kurā nerunājam vienā valodā.
«feisbukā mane nabeja teleponam nūgrīžu skaņu vacapā nivīnam naraksteju skaipam beju aizmiersuse paroli draugi ir vacmūdeigi tviterī jau vaira na tys pinterestā vīnys boubys da i vyspuor vyss rībās siežu iz pūda šaļteņa laimis»
21. lapaspuse
Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrīt vēstule no Valodu mājas, mani pārņem patīkams satraukums, jo zinu, ka tajā mani sagaida reibinoši patīkama iepazīšanās ar kādu no izdevniecības jaunumiem, kuri manā lasītājas pieredzē ne reizi nav likuši vilties. Patiesi liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka šoreiz Valodu māja man piedāvā iespēju iepazīties ar Marijas Dzeislas dzejas krājumu – dzeislinīku «Vysta smierts». Pirmkārt, iemesls, kāpēc izvēlējos iepazīties ar «Vysta smierts», lai arī esmu dzimusi un augusi kurzemniece, kura joprojām dzīvo starp cilvēkiem, kuri vārdiem galotnes norauj, nevis pieliek priedēkļus, piedēkļus, sakņu saknes un galotņu galotnes, ir tas, ka divdesmit pieci procenti asiņu, kuras plūst caur cauri manu vēnu, ir latgaliešu (un nevis kafijas ar pienu, kā citiem labpatiktu domāt). Mana tēva māte Antonija bija īstena latgaliete. Vecmammu iepazīt man neizdevās. Mūs šķīra nāve. Taču par šo savu nezināmās (un vēl neizpētītās) dzimtas vēstures lappusi esmu ļoti lepna. Otrkārt (gan jau bijāt izsapņojuši, ka pēc tik gara pentera es būšu aizmirsusi par otrkārt, ha), «Vysta smierts» relīzē par Mariju Dzeislu teikts tā : « – tas ir pseidonīms, aiz kura nav jāmeklē personība, bet gan plūstoša identitāte, kas mainās atkarībā no vēstījuma un pat spēj pārvietoties laikā.» – šī nezināmā aptaustīšana «pa gabaleņam / pa dzeisliņai» (4. lpp.) šķiet tik pat aizraujoša, kā «kārmānā atrast sauvi kaštanu, beijušo dzeivūkļa atslāgu i lītuotu sejis masku» (5. lpp.) Šādu iespēju būtu neprāts laist garām, īpaši jau tādēļ, ka, ļoti iespējams, šeit būšu atradusi atbildi uz savu «Kas tu taids / Kaids tev sakars ar Dīvu» (15. lpp.) jautājumu.
«Dzejūli kai duraki stouv pi lūgu, pi durovu Nā, nivīna naīlaisšu Pošizolaceja gols golā»
50. lapaspuse
Dzejas krājums «Vysta smierts» («vistas nāve» un «visa tā nāve» – vārdu spēle) sastāv no sešām daļām : «Marija»; «dzejs sadzeis»; «ups»; «ustobā»; «dzeraune» un «maņtinīki». «Marija» meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Par to, kāpēc ir tik grūti piedzimt par sievieti. Un kāpēc ir tik sāpīgi dzemdēt dēlu. «dzejs sadzeis» vēsta par dzejas (un dzejnieku) likteņiem. Vai maz kāds no jums zina, ka «rudinī dzjnīki palīk troki» (13. lpp.)? Vai to, ka «Ar literaturu vyss ir vīnkuorši / Pajem lapeņu i pīroksti» (28. lpp)? Trešā daļa «ups» satricina «vysu kustamū i nakusteigū montu» (31. lpp.), jo izrādās, ka «Kulturkapitala fondā nav nivīna latgaļu romana» (33. lpp.) Ustobā, kā jau «ustobā» – «koktā atrodu svešu smierti / aizmiersuši». (51. lpp.) Karantīnas, pašizolācijas, dabiskās atlases, bet visam pa vidu «muna vysta pasauļa radeituoja / nūdēja ūlu / rikteigs kosmoss». (43. lpp.) Latgales lauku vēsmas atnes «dzeraune». Tikai Latgales laukos, «kod gūvs smaida / Džokonda nūbuolej iz klāva sīnys / iztrīpta ar syudainu asti i kreitu izbeleita». (60. lpp.) Tikai Latgales laukos «Dīvs ari vaira na tys / es jam praseju – dūdi maņ mīru, dūdi maņ svātu mīru / jis atsyuteja elektromontīrus i greideri / mežstruodnīku brigadi boltā busā i socialū darbineicu». (75. lpp) Noslēdzošā daļa «maņtinīki» ir kā svētbilde, kuru vecvecāki atstāj mantojumā (manā gadījumā tā bija Nescafe kafijas bundža pilna ar sarūsējušām skrūvēm un naglām). Jātur vēsā, bet sausā vietā, lai nesabojājas. Vai jāieskenē datorā – «Niu jei byus digitala i myužeiga kai elektreiba» (87.lpp), galu galā «papeirs pacīte vysu, monitors pacīss vēļ vaira» (82. lpp).
«anorekseja ir kai ateisms kas tī par bārnim niu nikuo naād»
86. lapaspuse
Šobrīd mēs pieredzam laiku, kad mums vairāk kā jebkad agrāk jāapzinās sava latviskā identitāte, neaizmirstot, ka to veido arī Latgale, latgalieši un latgaliešu valoda – tikai kopā mēs radām Latvijas valsti. Noteikti lasiet Dzeislu. Lasiet «Vysta smierts». Lasiet, pat ja jums liekas, ka tā ir «tikpat touli, kai nazkod beja cara laiki.» (93. lpp.) Marijas Dzeislas «Vysta smierts» tikai pierāda to, ka valodas barjera ir viegli pārkāpjama – lai arī cik dažādi mēs šķistu – mēs prastu saprasties pat bez vārdiem. Marijas Dzeislas «Vysta smierts» ir bijis interesantākais literārais izaicinājums manas lasītājas (karjerā) mūžā. Es ne tikai pārvarēju savas bailes no ielasīšanās svešā valodā, bet to vienlaikus izbaudīju uz visiem iespējamajiem procentiem. Šobrīd jūtos kā zibens apžilbināts briedis, kurš nezina, uz kuru pusi tagad skriet. Ko ķert un ko grābt. Šī ir dzeja, kuru nevaru iedomāties latviešu valodā. Latgaliešu balss tajā iedveš dzīvību. Dzīvāku par mani un tevi. Marija Dzeisla deviņdesmit sešu lapu laikā pieradināja mani pie latgaliskās būtības. Es satvēru skumīgas notis un ļāvu tām aiztecēt asprātīgos teikumos. Es atcerējos bijušo (dzīvi, ne draugu, bet varbūt tas ir viens un tas pats), esošo un iztēlojos, kāda būs nākošā. Satiku nāvi tik bieži, ka, šķiet, ir kļuvis mazāk bail. Redzēju, kā mainās gadalaiki. Raksturi. Atcerējos, kā garšo cukurā pamērcēts rabarbera kāta gals. Bridu upi un bezdarbnieku pabalstu. Dabūju «līceibā četri latvīšu volūdā / es namuoku, komatus». (81. lpp.)
«cylvāks bez izlūksnis, cylvāks bez veižu»
25. lapaspuse
Pateicoties oriģinālajam dizainam,«Vysta smierts» burtiski pārtop Marijas Dzeislas četrpadsmitajā lapaspusē aprakstītajā «literatura kartona kasteitē» – tas nav iesiets vākos, bet, pārlocītas uz pusēm, iekšlapas (starp kurām iekļauti arī iespējami sarežģītāko vārdu skaidrojumi literārajā valodā) cieši tur plāni kartona vāciņi. Šī īpatnība nav īpaši pateicīga, ja esat pieraduši pie ērtībām (dušas dzīvoklī un atejas, kura nav jāmeklē pagalmā vai gaitenī), taču reizi pa reizei arī šādiem izaicinājumiem jātiek pāri. Bet cmuki jau bez gala…
«ka nivīna vairs nabyus, nabyus nivīna Dīvs izīs iz gaņku dabasūs atsasēss, vērsīs i klusēs
