«Pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.»
60. lapaspuse
Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem. Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā.
«Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz… Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.»
«Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš.»
67. lapaspuse
«Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.»
165. lapaspuse
Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.
«Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.»
191. lapaspuse
«Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.»
71. lapaspuse
«Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājumu laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir – atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī.»
75. lapaspuse
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.»
116. lapaspuse
Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
«- Zini, ko es vēl teiktu viņai? Toreizējai sev? Ka būs tādi brīži, kad zaudēt un palaist vaļā, iespējams, būs labākais, kas var notikt.»
«grūti apjaust viss ko esi uzrakstījis slēpts ievainojums uz tumsas vaiga kas dzīst kamēr kāds to lasa»
85. lapaspuse
Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī. Es neesmu bez vainas. Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. Ievainots. Dzīvnieks. Es neesmu bez vainas. Kaut kur paralēlajā pasaulē šobrīd reklāmu stabos cilvēki sēž un smaida greizus smaidus, reklamē zobu pastu, kas sabojā zobus. Eds Šīrans dzied mirušo metālu. Suņi savāc aiz saviem saimniekiem. Kafijai bez piena nav nemaz nekādas vainas. Ziemassvētku vecītis pārstāj ticēt cilvēkiem. Dzeja nāk, bet vairs neiet nekur. Atrod mājaspilsētā. Mirstošas saules ēnā.
«kad dzīvē pietrūks spīta atbrauc tur vējā sevi iestādīt»
55. lapaspuse
Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).
«mēs atstājam memuārus monogrāfijas un krāšņus nekrologus sirgstot ar parastu dzīvi par kuru mūsu slimības vēsturē nekas nekad netiks ierakstīts tikai sapņi kā balti mākoņi un klusums klusums klusums»
47. lapaspuse
«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis. Zvēro vientulība starp lapaspusēm. Jo «pilsētai nav laika / tevi vairs auklēt». (76. lpp.) Nevienam nav un nebūs vairs. Un brīžam paliek tik smagi kā ar velosipēdu braukt cauri mannas putrai ar zemeņu ievārījumu. It kā saldi. Un bezdievīgi gardi. Bet salīp spieķos un gribas gāzties gar zemi… Un kamēr mēs tā kritām «iespējams mēs palaidām garām nakti / mūsos». (79. lpp.)
«kāds cilvēks kuru es nepazinu vēlējās kļūt par kaķi
(…)
manā rīcībā nav ziņu par to vai viņam tas izdevās
gluži tāpat kā man nav ziņu par kaķi kurš būtu sapņojis kļūt par cilvēku»
8. lapaspuse
Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc»(72. lpp.) izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». (20. lpp.)
«uz mirstoša saules ēnas mūžīgā rudens pielietās ielās gaidot ziemu kas nekad neatnāk bet ar kuru šeit biedē visvairāk»
37. lapaspuse
Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.
Mazliet skumji vien, ka tā arī pa šiem gadiem neesmu nomedījusi Deigeļa debijas dzejas krājumu «Dievs beidz» (2018), kurš, šķiet, varētu patikt pat Dievam (jo kurš gan nezina, kas patīk un nepatīk Dievam) – «visi zin kas nepatīk Dievam (…) / Dievs pats vēl nezin / kas viņam patīk». (14. lpp.)
Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas. Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas. Joprojām. Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām. Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:
Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES APRĪLĪ!
Katrīna Rudzīte «Ērti pārnēsājami spārni»
«reizēm es domāju nez vari arī es kādam esmu tāds cilvēks (…) kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»
Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt spožās skarainās skumjas». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.
«ja tu lasi šo dzejoli es esmu apmaldījusies labirintā»
Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos. Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds. «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa. Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»
«tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī varētu būt ieplēsis ass objekts varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»
(Izdevējs: Neputns, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Toms Treibergs «Biezoknis»
«Gaisma aiziet kā ārsts, tikko pateicis sliktas ziņas.»
Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu). Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.
«Es vēl arvien atceros tavu smaržu. Un tā man sāp kā nozāģēti pirksti uz šķūnītī uzkonstruēta lentzāģa.»
Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.
«Vienīgie, kuri atceras un saglabā visu cilvēku piedzīvoto, ir koki.»
«Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.
«Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens tev nedarīs pāri.»
Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»
(Izdevējs: Neputns, 2019) ⭐⭐⭐⭐⭐
Aija Bley «8. b klase»
«Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»
Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.
«Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»
Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.
«Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»
Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss. Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).
P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu«8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.
(Izdevējs: On the Road, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Amanda Aizpuriete «Pirms izvākšanās»
«ir tādas naktis kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»
Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē. Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti. Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.
«nerimstas tikai putni viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»
«Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam. Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.
«nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā ja esat pārdozējis – zvaniet līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»
Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus. Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām. Pēc visa beigām. «Pirms izvākšanās beigām». Bauda maņām.
(Izdevējs: Neputns, 2020) ⭐⭐⭐⭐
Alesandro Bariko «Zīds»
«…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»
Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve? Bet tie jau ir divi.
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).
«Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»
Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss. Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos. Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.
«…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016) ⭐⭐⭐⭐
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības»
«Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»
Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.
«Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»
Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.
«Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»
Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos. «35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.
«Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»
(No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008) ⭐⭐⭐
Juris Kronbergs «Rudens mani raksta»
«un laiks virina dienas kā durvis un es virinu laiku»
Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir! Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi! Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.
«Vai dzeja var pasauli padarīt Par nedaudz labāku vietu?»
Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.
«Varbūt visa dzīve ir traucējoša šalkoņa»
Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu. Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.
«Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»
Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»
Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi. 2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi. Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru. Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.
«Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi. Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.»
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam. Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.
“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”
Zane Zusta «Aiz durvīm»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:
Rasa Bugavičute-PēcePuika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
Evelina Dacjūte, Aušra KjudulaiteLaime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)
Lielākās vilšanās:
Viesturs ĶerusMeža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:
Artis OstupsFotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
Merike EimeNeierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
Rupi KauraSaule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)
Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.
Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:
Goli TaraghiCitur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
Vladis SpāreGājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
Delfīne de VigānaLojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite,Jāņa Rozes apgāds, 2020)
Gābriels SkotsAvots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa,Izdevniecība u.c., 2019)
Italo KalvīnoJa reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:
Metjū VolkersKāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
Seleste NGIzkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)
Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:
Leons BriedisVilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
Laura VinogradovaUpe (Zvaigzne ABC, 2020)
«Cilvēks ir kā koks. Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»
Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»
Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā. Lai nu kā, šeit tas ir –
2020. gada TOP 10
Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kriss Bodžaljans«Tuksneša meitenes»
Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi. Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā. Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa BodžaljanaTuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim! (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»
Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks… Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību. (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)»
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi! (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»
Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jana Egle «Dzimšanas diena»
Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu. Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību. Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu. (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Olga Gromova «Cukura bērns»
Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits. Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem… (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»
Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm. Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu. Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi. (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020) (Plašāk par grāmatu ŠEIT)
Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»
Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem. Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi. Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Laura Vinogradova «Upe»
Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom. Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt. Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu). (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”
Laura Vinogradova «Upe»
Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))! Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus! Tiksimies pavisam drīz!
Ierasti, rudens un ziemas mēneši velkas lēni. Kā viena mikroviļņu krāsns minūte. Vismaz. Taču šogad novembrim un decembrim izdevies apsteigt mani zemajā startā. Un, knapi elpu ievilkdama, saprotu, ka jau šovakar jākāpj jaunam gadam pāri. Šajos divos mēnešos izlasītas 11 grāmatas, kuras bijušas gan milzīgi atklājumi, gan sāpīgas vilšanās. Bijušas prieki un asaras. Gan laimes. Gan skumju. Par dažām no tām esmu jau paspējusi runāt emuāra lappusēs:
Taču par vienu no visskaistākajām šogad lasītajām grāmatām runāšu… nākamgad. Tāpat, īsi pēc Jaunā gada mijas, neatkāpjoties no iepriekšējā gadā ieviestās tradīcijas, dalīšos ar savu 2020. gada grāmatu TOP 10! Esiet tepat netālu!
Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!
Tiekamies JAUNAJĀ GADĀ!
Džeroms K. Džeroms Trīs vīri laivā (nerunājot nemazpar suni)
No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājotnemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām. Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā. Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
“Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”
(No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
Roberts Zētālers Viss mūžs
Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies. Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (unneapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs, pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.
“Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”
(No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)
⭐⭐⭐⭐
Jans Ikes 12
Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai. Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT. Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm. Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā. Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…
(Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Edgars Valters Kaķītis un Ūpītis
Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.
(No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐
Cepu, cepu kukulīti
Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājāsnonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators. Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.
(Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)
“Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.”
Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā nūju un devās prom. Pie ārdurvīm es viņu pārtvēru un jautāju, uz kurieni viņa tagad, piķa melnā decembra spelgonī, taisās doties. Uz mājām, viņa atbildēja. Atbildēja bez mirdzuma acīs. Atbildēja bez siltuma balsī. Atbildēja uz sliekšņa mājām, kuras vairāk kā gadus trīsdesmit saukusi par savējām. Tas notika pēkšņi. Bez instrukcijām, kā būt tālāk. Mēs kļuvām svešas. Katra reize, mēģinot tuvoties, beidzās ar agresiju. Beidzās ar agresiju katru reizi, kad bija jāpabaro uz mikroviļņu krāsns satupušās zīlītes. Katru reizi, kad nācās saukt policiju, jo kāds centās ielauzties mājā caur televizora kineskopu. Katru reizi, kad pēc karsti kūpošas piparmētru tējas un cepumiem uzprasījās arī neredzamie ciemiņi. Mājas sienas, kuras piedzīvojušas daudz mīlestības un prieka, bērnu un mazbērnu spiedzienus un smieklus, pēkšņi sāka jukt prātā. Kā greizo spoguļu istabā, kurā nekas nav tā, kā izskatās. Diena no dienas attālināja viņu no īstenības un veda pa senu notikumu pēdām tālā pagātnē. Tajā man nebija vietas.
“Iekšējais dzīves spēks cilvēkā esot daudz lielāks, nekā pašam šķiet.”
Aizvēru acis un tinu tālāk, ikreiz, kad uzdūros jaunai atsauksmei, kas ļāva ielūkoties jaunās rakstnieces Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājumā Piepildīts. Jau no pirmajiem aizmetņiem, kas vēstīja, ka izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tiks izauklēti stāsti par aprūpes nama iemītniekiem, skaidri zināju, ka lasāmo grāmatu kaudzītē notiks kadru maiņa – kādai ilgi rindā gaidošai, pēc lasītāja izslāpušai grāmatai nāksies uzgaidīt vēl aptuveni astoņdesmit lappuses, lai tiktu pie kārotā. Uzklausīt sirmgalvju mūžu mācos no jauna. Kā no ābeces. Apsteigt domas, kas auļo ātrāk par vārdiem un rausta uz visām pusēm stāstītāju. Tik svešus un savādi pazīstamus vienlaicīgi. Stāstus, kas dun galvā vēl ilgi pēc tam, kad pirkstu gali zaudējuši lapu pieskārienu atmiņu. Un nenodeldējamais jautājums – kas mūs sagaida brīdi pirms mūžības vārti tiks atdarīti un tikai viens solis mūs šķirs no aizmirstības? Rakstnieci cilvēkus izstāstīt tālāk iedvesmojuši neparasti, traģiski un mīlestības pilni stāsti, kuri caurvijuši kāda pansionāta iemītnieku dzīves. Biogrāfiskas pastkartes, kurām nav vecuma ierobežojuma. (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
“Dzīve ir skaista, kaut arī mazliet grūta.”
Piepildīts veido stāsti, kuri par spīti tam, ka aizlūzt un iesprūst kaklā, vienā elpas vilcienā izlasāmi. Stāsti, kas saguluši grāmatas lapaspusēs, smagi kā akmeņi, atklāj aprūpes nama iemītnieku likteņus. Sajūtas. Ilgas. Skumjas. Dusmas. Emociju karuseļi, kurus nav iespējams apstādināt. Izbalēšana mīļoto atmiņās un lūgšanas pēc atpestīšanas no vientulības mijas ar neizdzīvotiem un nepiepildītiem nomoda sapņiem. Mīlestība, kas dziest kā pēdējā elpa un sauciens pēc uzmanības. Saujiņa ar domām, ka ciešanas ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa un bailes no nāves ir tik tuvu klātesošas, ka tās dvaša uz skausta liek nodrebēt pat tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Salauzt dzīvi ar pirmo elpas vilcienu. Liktenis, kurš ne vienmēr spēlē pēc noteikumiem. Krāpnieks.
Tās ir dzīves, kuras dzīvotas mums tepat līdzās. Un aprautas aprūpes nama gaiteņos. Istabiņās, kuras ik dienu zaudē savus iemītniekus, kuri vienmēr tajā nonākuši aiz brīvas gribas. Un ne vienmēr ir bijušas citas iespējas. Katrs stāsts ir unikāls. Tāds tas ir vienīgais, starp padsmit citiem. Ne mazāk skarbiem un asi trāpīgiem lasītāja vājajās vietās. Tie kā sūkļi savās lappusēs uzsūc asaras un sāpes, kas izlietas pēc vārdu un teikumu kaujām, uzvarot lasītāju kā emocionāli, tā fiziski. Cilvēcība, kas aug un dilst atbilstoši apstākļiem. Cilvēcība un alkas pēc tās, kas nevienu, kurš nolēmis mesties Piepildīts stāstu varoņu iepazīšanā, neatstās vienaldzīgu. Iebrist stāstu sajūtās kā sniegā un vibrēt līdzi kā kokiem dedzīgā vējā. Neremdināmā.
“Viņš saprata, ka nevienam nedrīkst pieķerties, nevienu pielaist tuvāk.”
Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām. Vinetas Trimalnieces debija ir veiksmīga. To apliecina arī mana biežā acu mirkšķināšana, uzduroties atkal jauniem un jauniem sajūsmas spiedzieniem grāmatmīļu atsauksmēs, kurām iespēju robežās metu līkumu, vēloties bez priekšā teikšanas mesties ar galvu taisni iekšā šajā bagātīgajā izjūtu okeānā. Pārliecībā, ka tas mani nesaudzēs. Netiesājiet un nekļūstiet par vienaldzības līdzatkarīgajiem. Glabājiet atmiņas par saviem mīļajiem labi redzamās vietās. Un noglaudiet to sirmot sākušās galvas, ja tas vēl ir iespējams. Neatlieciet uz vēlāku telefona zvanus un mīļus vārdus. Nevairieties apskāvienus un miklas bučas uz vaiga. Varbūt šīs būs pēdējās atmiņas, kuras klusā nopūtā nogulsies uz mīļo lūpām.
“Galu galā viņš pats nezināja, kurš ceļš ir smagāk ejams – vai tas, kas ved pie šī gadiem ilgi koptā un lolotā kapa un Annas smaida, kurš rotā viņu puikas seju, iekaltu piemineklī, vai izdangātais ceļš, kas ved uz pansionātu.”
Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.
Rokos pa piezīmēm. Nereģistrēti čeki loterijai. Atlaižu kuponi. Svītrojumi. Viļņojumi. Pastmarka. Paraksta izmēģinājumi. Saraustīti vārdi. Atdalīti no konteksta. Pietrūkst tikai konfektes papīrīša, ābola serdes un kafijas traipa, kas izdzēš visas ilūzijas par piedošanu. Zem visas tās miskastes, kas valda uz galda (un galvā (un beidz melot, ka tev tur viss, kā pēc laba eiroremonta)) noracies dzejnieka Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā». Neliels tauku pleķis uz vāka norāda uz tā tikšanās ar kanēļmaizītes dibenu iespējamību. Par to, ko darīšu turpmāko stundu laikā, divreiz nav jādomā – pametu bardaku uz galda (pie čeka reģistrēšanas loterijai gan vēlāk atgriezīšos), uzvelku peldriņķi (jo peldēt neprotu) un iegrimstu mirstošu sauļu okeānā, vēl nenojaušot, ka nekāds peldriņķis mani neglābs no vārdu vāliem, kas aprij zem mirstošu sauļu (pilsētu (un ēnu)) viļņu smaguma (un domām par kanēļmaizītēm).
«Pilsētā mirstošas saules ēnā» ļauj piedzīvot dažādu emociju gammu, kā vingrinoties klavieru stundai, iesprūst starp do diēza mažoru un etīdi la bemola minorā, starp skolotājas dusmām un manu kaunu, kas iestrēgst dienasgrāmatā kā divnieks. Slaiks kā gulbis.
Cauri visam, kā nerimstošs pavadījums, plūst mirstošās saules (un dzimstošās) ēnas – «nezinādami kur / no kurienes un kāpēc» (72. lpp.) izlaužas apziņa, ka varam pastāvēt (un apsēsties) arī viens bez otra. Bez mīlestības vēstulēm un vaidiem klausules otrā galā. Un pilsētas, kurā mēs gājām viens otram pretī, bet tagad paejam garām. Kur bijām sākums visam, bet tagad «es pats sev / punkts». (20. lpp.)
Šķiet, ka esmu uztvērusi Deigeļa skatienu, un viņa mīmika man gluži pazīstama šķiet. Krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā» ir īsti manā gaumē. Kā čipsi ar dillēm vai sēnēm. Latvietītī. Jo noliegt grūti, ka vientulība ir drusciņ latvietība. Žēl tikai, ka tāda dzejošanās nav īsti latviskā gaumē, jo pārāk reti redzu kādu iegrimušu zilbju ritmos, kratot galvu līdzi pantmēriem. Latvietim evolūcijas gaitā vairāk attīstījies tulkotās literatūras mīlestības bezgalīgais stars. Bet šo var. «Pilsētā mirstošas saules ēnā» var arī tie, kas lasa Rozamundi Pilčeri un kō.
