POST SCRIPTUM

“Ja kaut kas salūzt, kubiešiem nav naudas, lai nopirktu rezerves detaļu. Viņi to salīmē ar skoču.”

Grāmata Havanas kaķu karalis, pirmkārt, mani piesaistīja ar sava vāka dizainu: kaķi, palmas, košas krāsas. Varbūt dimanti ir meiteņu labākie draugi, bet, manuprāt, tos var atrast arī uz grāmatas vāka. Otrkārt – Toms Kreicbergs. Ja kaut reizi esi lasījis kaut ko no šī vārdu simfoniju autora daiļrades (kā to esmu darījusi es, lasot gan Lopu ekspresi, gan Dubultniekus un citus stāstus), tad bez šaubām Tu gribēsi vēl, jo tā izslāpt var tikai pēc tik aizrautīga un domu bagāta lidojuma.

Toms Kreicbergs (Tom Crosshill) ir latviešu izcelsmes rakstnieks, kurš raksta angļu valodā (nē, Tu nepārlasījies). Latvietis, kurš savus burtus vārdos uz papīra kombinē svešā valodā (lai gan pie Lopu ekspreša latviskošanas piedalījies arī pats autors, kā pats saka, radot teju pilnīgi jaunu daiļdarbu). Sākotnēji savu stāstu rakstīšanai iedvesmojies no fantāzijas un fantastikas žanra autoru darbiem, taču vēlākie romāni, piemēram, manis jau divreiz pieminētais Lopu ekspresis, kā arī Havanas kaķu karalis noteikti nepārstāv šos žanrus. Te viss notiek pa īstam un bez aplinkiem – gan Volstrītas mahināciju džungļos (Lopu ekspresis), gan Kubas komunisma azotē (Havanas kaķu karalis). Toms Kreicbergs bērnību pavadījis Rīgā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas pārcēlies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur ieguvis bakalaura grādu fizikā, kā arī nenovērtējamu pieredzi, strādājot gan kā grāmatu tulkotājs, gan režisors teātrī, gan izbaudījis uz savas ādas Volstrītas gaišās un tumšās puses, strādājot labi atalgotu finanšu speciālista darbu. Toms Kreicbergs trīs reizes nominēts Nebulas balvai, vienu reizi – WSFA Small Press Award un Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns Lopu ekspresis uzvarējis Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas “Kilograms kultūras 2016” rudens balsojumā.

Tāpat kā Lopu ekspresi, tā arī Havanas kaķu karali, Kreicbergs neuzbur no zila gaisa. Šie romāni tapuši iespaidojoties no paša redzētā un piedzīvotā, kas vēl jo vairāk paspilgtina un izceļ šo romānu būtību, liekot noticēt tam, ka tas patiešām notiek tieši šeit un tagad. Rakstīt par Kubu, autoru iedvesmoja Tās piedzīvošana un izdzīvošana, ne tikai braucot pārbāztos autobusos, stāvot bezgalīgi garās rindās, vai izbaudot mierīgas pastaigas pilsētas smacīgajā tveicē. Rakstīt par Kubu iedvesmoja arī deja. Salsa. Kas, tāpat kā autora dzīvi, arī Havanas kaķa karaļa stāstu caurvij kā nepārraujama pavediens, kas ieaudies katrā ķermeņa šūniņā uz palikšanu. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve. Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

Grāmatas galvenais varonis Riks ir pusaudzis, kura lielākais prieka smelšanas avots ir smieklīgi kaķi (CatoTrope.com) un meitenes. Taču ar to otro Rikam īpaši neveicas, jo vairumam meiteņu piemīt spēja puiša mēli sasiet tādā mezglā, kuru ir tikpat grūti atraisīt, cik grūti atrisināt vissarežģītāko krustvārdu mīklu. Tas izdodas tikai lietpratējiem. Taču pēc lietpratēja Riks gluži neizskatās. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc Rika pirmā nopietnā draudzene viņu pamet, saprotot, ka ar tik lielu nūģi kopā būt tomēr nespēj. Taču šī liktenīgā šķiršanās, noved pie liktenīgas tikšanās. Ja uz doto brīdi spēj atminēties Aināra Mielava dziesmu Tu saviļņoji mani , tad aptuveni vari iedomāties, kas notiek ar Riku brīdī, kad viņš ierauga viņu – Anu.

“Viņa bija slaida un iznesīga, ar kraukļmelniem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Tie ieskāvu brūnu sirds formas seju, maigu un gludu, šķietami naivu, gandrīz bērnišķīgu – bet dziļi iegrimušās acis tādas nebija. Tās likās uzjautrinātas, it kā šī meitene zinātu to, ko tu nezini, un tas viņai liktos smieklīgi.”

Riks ir apņēmības pilns iekarot Anu, tāpēc brīdī, kad viņš beidzot nolemj meklēt savas dzimtas saknes mātes dzimtajā zemē Kubā, Riks uzaicina Anu sev līdzi. Taču viņi vēl nezina, ka vienīgais, ko divi amerikāņu pusaudži var sameklēt šajā kontrastu zemē, ir salauztas sirdis un kaudzēm nepatikšanu, no kurām neglābj pat smieklīgi kaķi.

“Pie kāda veikala bija sastājusies rinda – vīrieši un sievietes ar spurainiem auduma maisiem. – Gaida jauno aifonu, – es angliski teicu Anai, juzdamies ārkārtīgi atjautīgs. – Viņi gaida tualetes papīru, – Jolanda spāniski atbildēja. – Jau nedēļām ilgi nav nevienā veikalā.”

Ja noprati, ka šī ir kārtējā romantiskā jauniešu lubene, kuru paņemt rokās, lai pāris reižu pāršķirstītu, ievelkot nāsīs svaigo tipogrāfijas krāsas smaržu un pēcāk to noliktu atpakaļ plauktā tieši putekļu kārajos zobos, tad es jūs apbēdināšu – tā viss nav. Šajā grāmatā liels uzsvars tiek likts ne tikai uz nelaimīgu mīlestību, karstām dejām un bagātīgiem piedzīvojumiem, bet arī uz politisku jautājumu atspoguļošanu, kas, teiksim tā, Kubai ļoti piedien. Taču, lai arī vispārināti, jo tiek skatīts ar pusaudžu acīm, tomēr pietiekami, lai ielūkotos arī Kubas politiskajā virtuvē un saprastu, ka tas noteikti nav ēdiens, kas tik neganti smird pēc puvekļiem. Varbūt tā ir kaimiņiene, tā, kurai ir pareizie draugi un neviena nepareizā, tā, kura novēro no savas mājas loga apkārtējos, lai pēcāk redzēto stāstītu tiem draugiem. Varbūt tie ir tie cilvēki, kuri tik ļoti ir ievilkti valdības tīklos un tagad sēž kaktā uz cieš klusu, jo nedrīkst atļauties publiski teikt neko sliktu par valdību. Varbūt tā smaržo sena pagātne, kas kā gadiem puvuši kartupeļi izvilkti no aizmirstības aizgalda, lai atgādinātu par iemesliem, kāpēc cilvēki ir bijuši spiesti pamest savas dzimtās mājas, lai bēgtu ne tikai no despotiskiem vecākiem, bet arī no vēl despotiskākās valdības. Varbūt tā vienkārši smird mīlestība pēc nodevības…

“Visus manus dzīves gadus viņa bija atteikusies runāt par pagātni. Tikai tagad es aptveru, ko tas patiesībā bija nozīmējis: atteikties no savas dzimtenes. Cik dziļi viņu bija skāris aizvainojums.”

To, cik grāmata patiešām ir aizraujoša jau parāda vien fakts, ka es nespēju par to beigt runāt, bet man tas ir jādara, citādi es būšu Tev izstāstījusi tieši tik daudz, ka vairs nebūs jēga to lasīt (tik vien, cik pāršķirstīt…un pārošņāt), taču mans uzdevums nav atņemt tai vērtību. Autora piezīmēs Toms Kreicbergs raksta, ka cer pamodināt lasītājos vēlmi doties apskatīt Kubu, ne tikai vērtēt to pēc autora vīzijām. Doties tur, lai arī katrs no mums to varētu izbaudīt uz savas ādas un novērtēt tās skaistumu un kontrastus. Un, manuprāt, šī grāmata patiesi varētu būt par iemeslu latviešu tūristu pieplūdumam Kubā.

“Kubai ar mani viss varbūt bija beidzies. Bet man ar Kubu nebija beidzies nekas.”

Lai piedzimtu grāmata, kura lasītāju aizvestu galvu reibinošā ceļojumā, nepieceļoties no dīvāna, ierasti ir vajadzīgs tikai viens vārdu un teikumu burvis. Taču šoreiz nav ierasti, jo šim jauniešu romānam tādi burvji ir veseli divi:

Silēna Edgāra ir franču valodas skolotāja, kā arī vairāku jauniešu romānu autore. Tāpat arī franču rakstnieks Pols Beorns ir vairāku ne tikai jauniešu, bet arī pieaugušo romānu autors. Abi rakstnieki raksta fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanrā, kas noteikti ir arī viens no iemesliem, kāpēc tieši šie rakstnieki viens otru atrada, lai uzrakstītu jauniešu romānu četrrocīgi, jo tikai amata brāļi un māsas ir spējīgi saprasties no pusvārda, kas, kopīgas grāmatas rakstīšanā, ir pats būtiskākais. Saprast, ko otrs ir gribējis teikt, pirms tas ticis izteikts. Un, manuprāt, abiem šīs grāmatas burvjiem tas ir lieliski izdevies. Kā min pats Pols Beorns, tieši Silēna Edgāra bija tā, kas viņu uzrunājusi, jautājot, kāpēc gan mums neuzrakstīt romānu? Beornam atlicis vien tik daudz, cik noticēt Edgārai, noticēt idejai un pats galvenais – noticēt pašam sev. Silēnas Edgāras un Pola Beorna pirmais četrrocīgi sarakstītais romāns saņēmis daudzas balvas, to starpā ir Prix Gulli, jauno lasītāju balvu Prix de Incorruptibles, Puatjē Akadēmijas balvu par labāko laikmetīgo romānu un citas (ne mazāk nozīmīgas) balvas. Iespējams, ka Tev visu šo balvu uzskaitījums daudz neko neizsaka, tāpēc, lai pilnībā varētu spriest par to, cik laba vai slikta ir šī grāmata, Tev būs jāpieceļas no dīvāna un jāaiziet līdz tuvākajai bibliotēkai vai grāmatnīcai. Bet pēc tam, apsolu, ka šis romāns Tevi aizvedīs fantastiskā ceļojumā uz Franciju, kur varēsi sekot līdzi divu pilnībā nepazīstamu jauniešu draudzībai, kura izglābs ne vienu vien cilvēka dzīvību. (Grāmatu no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska. Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

Adrians (Silēna Edgāra) un Adriēns (Pols Beorns) ir vienaudži. Adrians dzīvo Korbenī, Adriēns – Lānā. Abiem puišiem ir ne tikai teju vienādi vārdi, bet arī pusaudžu vecuma problēmas, kuras ikdienas soli padara daudz gausāku un nomācošāku. Adriēna tēvs ir aizgājis no ģimenes, un par bērniem teju neatceras. Izņēmumu neizdarot pat bērnu dzimšanas dienās, aizmirstot gan par vienu, gan otru. Adriana tēvs ir līdzās ģimenei, tomēr viņu attiecības ir tik vēsas, cik reizēm vēsas nav pat Latvijas ziemas. Problēmas ir arī ar citiem vienaudžiem, skolas biedriem gan finansiālu, gan konkurences, gan citu iemeslu dēļ. Kā arī abi ir neprātīgi iemīlējušies. Kamēr viens nespēj atzīties savās jūtās, otrs ir spējis to izdarīt, taču ir kas tāds, kas abu mīlnieku starpā šķiļ dusmu un sāpju dzirksteles. Kādu dienu, precīzāk sakot, 2014. gada 1. janvārī, kādas nejaušas (vai tomēr pavisam jaušas?) sakritības (pareizāk sakot, īstas burvestības) rezultātā Adriēns, vēloties nosūtīt Jaunā gada apsveikumu sen nesatiktajam (un nīstajam) brālēnam, to nosūta Adrianam, kurš puisim ir pilnīgs svešinieks. Bet vai tomēr? Zēni, domājot, ka ir brālēni, uzsāk vēstuļu saraksti, kura, lai arī pārpratumiem pilna, kļūst par galveno mehānismu tam, lai iedarbinātu mūžīgas draudzības dzinēju. Adrians un Adriēns viens otram vēstulēs izklāsta gan savus sapņus, gan sirdsēstus. Katra vēstule tiek gaidīta ar lielāko nepacietību, zinot, ka abi viens otru spēj iedvesmot, gan tam, lai cīnītos un piepildītu sapņus, gan tam, lai mēģinātu atrisinātu visu, kas sirdij no sāpēm liek stāties. Kad beidzot abi zēni nolemj satikties, zeme ar debesīm sāk griezties teiksmainā dejā, un viss, kas šķiet prātam neaptverams, pēkšņi kļūst biedējoši īsts. Abi puiši saprot, ka abus nešķir vien divdesmit kilometru no Korbenī līdz Lānai. Abus šķir divdesmit kilometri un simts gadi. Adriēns dzīvo 2014., kamēr Adrians – 1914. gadā.

“Vai zini, kas ir savādi? Lasot Tavu vēstuli mani pārņēma dīvaina sajūta – it kā mēs dzīvotu divās dažādās pasaulēs.”

1914. gads visā pasaulē ienesa ārkārtīgi drūmas un dramatiskas vēsmas, sākoties Karam, kas izbeigs visus karus (šodien mēs to zinām kā Pirmo pasaules karu). Adriēns saprot, ka tieši Korbenī ir tā vieta, kuru šķērsos frontes līnija, neatstājot aiz sevis nevienu dzīvu dvēseli, nevienu veselu zemes pleķīti. Korbenī. Vietā, kuru par mājām sauc viņa labākais draugs Adrians. Adriēna uzdevums tagad ir pārliecināt draugu, ka viņš nav jucis. Pārliecināt draugu, ka viņam un viņa ģimenei draud nāves briesmas. Pārliecināt draugu, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatrod drošs patvērums, jo kara zvani jau zvanīt zvana?

“Tagad es zinu – karš ir neizbēgams, jo pagājušajā nedēļā notika tas, par ko biji rakstījis: Sarajevā kāds serbu students nogalināja erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu. (…) Pārlasot turpmāko notikumu gaitu, par kuru man rakstīji, es zinu, ka mums ir atlicis vien mēnesis, lai pamestu Korbenī. Man ir bail…”

Manuprāt, 14-14 ir ļoti dažādām emocijām piesātināta grāmata. Noteikti nav jābaidās no vārdiem – jauniešu romāns. Jo (kā es vienmēr saku un turpināšu teikt) bērnu un jauniešu grāmatām nav vecuma, garuma, svara un citu ierobežojumu. Tā kā, ja ir šāda iespēja, noteikti nepalaid to garām un izbaudi šo četrrocīgo vēstījumu, kurā abi autori lieliski parāda to, cik ļoti atšķirīga un tajā pašā laikā līdzīga var būt šī gadsimta atšķirtība. Kā ābols, kuru pārgriež uz pusēm. Saliekot pusītes kopā, tās veido vienu veselumu, atdalot – tās var pat pilnībā atšķirties viena no otras, tomēr tas joprojām ir ābols. Tie joprojām esam mēs.

Svarīgākā dienas ēdienreize esot brokastis. Es tam nepiekrītu. Manuprāt, svarīgākā dienas ēdienreize ir Hermana Koha Vakariņas.

Hermans Kohs ir nīderlandiešu rakstnieks, publicists, televīzijas seriālu aktieris. Paša gatavotās “vakariņas” Hermanam Koham devušas iespēju tikt novērtētam ne tikai Nīderlandē, bet arī visā pasaulē, kur Vakariņas cilvēki var nobaudīt jau vairāk nekā 50 valodās. Un ne tikai. Grāmata piedzīvojusi arī ekranizāciju, taču spriežot pēc IMDB reitinga, kā ierasts, filma varētu neattaisnot savas cerības, tāpēc, ja tomēr esi izvēlējies skatīties filmu, iesaku to darīt tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Tas varētu mazināt iespējamo vilšanās sajūtu. Ņemot vērā, ka vakariņas nereti mēdz būt pēdējā dienas ēdienreize, tādējādi Tu varētu izvairīties no vēdergraizēm pirms miega vai sliktiem sapņiem nakts laikā.

Hermanis Kohs par savas sestās grāmatas lielisku pieteikšanu pasaulei ieguvis ne tikai prestižo Nīderlandes Lasītāju balvu, bet arī iekļuvis Eiropā lasītāko rakstnieku topā, no kura tik viegli sev izkrist neļaus, tāpēc noteikti drīzumā varam gaidīt kādu jaunu meistardarbu no lieliskā nīderlandiešu rakstnieka. Kas zina, varbūt nākamreiz Hermans Kohs mums uzsauks Pusdienas? (Grāmatu no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

Vakariņas

Skaidrojums: ēdiens ēdienreizei vakarā

Brāļi Seržs un Pauls, kopā ar savām sievām Babeti un Klēru, ietur maltīti kādā smalkā restorānā. Atmosfēra ir nokaitēta, jo iemesls, kāpēc šie cilvēki ir satikušies, nav tikai, lai parunātu par šo un to, par filmām, kuras skatītas vai atvaļinājumiem, kuri baudīti. Iemesls ir viņu bērni. Šīs nebūs parastas vakariņas, bet gan vakariņas, kuras nepārtraukti liks domām virpuļot ārpus uztveršanas zonas. Šīs būs vakariņas, kuras pierādīs, ka vecāku mīlestībai robežu nav. Šīs vakariņas parādīs, cik daudz ir jāziedo, lai nosargātu to, kas nēsāts zem sirds.

Aperitīvs

Skaidrojums: alkoholisks dzēriens ēstgribas ierosināšanai

Vakariņas sākas ar aperitīvu vistiešākajā nozīmē. Lasītājam tiek dota iespēja mēģināt iepazīt un atpazīt smaržas, kas virmo restorāna gaisotnē, liekot iztēlei sākt darboties kā rakstāmmašīnai. Varoņa iekšējais pārdzīvojums, laime, un traģēdija. Neizpausti noslēpumi, noklusētas jūtas. Šī cīņa liek noprast, ka iekšējie pārdzīvojuma elementi, līdzīgi, kā Mendeļejeva tabulas ķīmiskie elementi sajaukti kopā, draud izraisīt izvirdumu, kas iespējams uz visiem laikiem mainīs varoņu turpmāko likteni. Tādējādi tiek iedarbināts kuņģis, apetīte aug augumā un vienīgais, par ko Tu vairs spēj domāt – kas īsti ir tas, kas varētu tikt pasniegts pamatēdienā. Taču, kas gan būtu īsts pamatēdiens bez uzkodām?

Uzkodas

Skaidrojums: ēstgribu rosinošs ēdiens, ko ēd pirms pamatēdiena

Uzkodas parasti tiek pasniegtas ātrai uzēšanai. Taču šajā vakarā un šajā restorānā temps, ar kuru notiek uzkodu pasniegšana, velkas bezgalīgi. Kā tā viena minūte, kas palikusi līdz mājām, kad pēc darba brauc savā automašīnā, bet urīnpūslis jau ir ieņēmis pieauguša ziloņa apmērus, draudot jebkurai straujākai kustībai likt tam eksplodēt turpat uz līdzenas vietas.

“Un tomēr bija kas tāds, kas deva man cerību, ka sprādziens notiks vēlāk vakara gaitā. Tas ir kā ar pistoli teātra izrādē – ja tā parādās pirmajā cēlienā, tad var likt galvu ķīlā, ka pēdējā cēlienā kāds ar to izšaus.”

Tomēr ir tāds mums visiem ļoti labi zināms teiciens – “Labs nāk ar gaidīšanu” (tāpēc es vienmēr kavēju). Šī prasmīgā lasītāja uzkurināšana ar varoņu atmiņu stāstiem, liekot augt spriedzei arī pie vakariņu galda, un vēderam izsalkumā krampjaini sarauties. Skaidrs ir viens, šīs vakariņas nebūs tādas, kādas galvenie varoņi tās būs iztēlojušies.

Pamatēdiens

Skaidrojums: dominējošais ēdiens porcijā, veido vismaz 1/2 no kopējās porcijas apjoma un dod nosaukumu visam ēdienam; pārējo porcijas apjomu veido pamatēdienam atbilstīgas piedevas

Beidzot lasītājs tiek pie tā, ko patiesībā ir vēlējies iegūt, atverot šīs grāmatas sākuma vāku. Beidzot tiek izspēlētas visas svarīgākās kārtis, atklāti baisākie noslēpumi, vesela ģimenes drāma savijusies vērpetē, kuru pēc iespējas ātrāk gribas atšķetināt. Šķietami laimīgas ģimenes dzīve vienā mirklī var pārvērsties par murgu, no kura nevarētu izbēgt pat pamostoties.

“Pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai arī cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama.”

Pamatēdienā pasniegts noziegums, pārliets ar vecākmīlestības mērci.

Deserts

Skaidrojums: maltītes beigās pasniegts ēdiens, kura sastāvā ir kaut kas salds; saldais ēdiens

Ja pirms tam, autors, lasītāju ķircinot, visu vilka garumā, tad šajā brīdī dara visu iespējamo, lai tu desertu norītu vienā mirklī un prasītu pēc vēl. Ja šķiet, ka pamatēdienā jau pasniegts lielākais noslēpums, tad desertā atklājas jauni, vēl līdz šim brīdim noklusēti fakti, kuri beigu beigās velk paralēles ar pašu galveno – to, kāpēc vispār grāmatas varoņi ir sasēdušies ap šo galdu, lai spriestu par savu mīļo bērnu likteņiem. Ja šis tiešām nav saldais ēdiens, tad es nezinu, kas ir…

“Visos sadzīves strīdos – un tas attiecas arī uz dūru cīņām un bruņotiem konfliktiem – ir mirklis, kad viena vai abas puses var atkāpties, novēršot situācijas tālāku saasināšanos. Tas bija šis brīdis. (..) Bet, ja godīgi, vai es to vēlējos? (..) Gluži pretēji, darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai tas beigtos ar skandālu. Jo šajā brīdī tas mums noderēja visvairāk.”

Jo tuvāk tuvojies grāmatas aizmugurējam vākam, jo vairāk saproti, ka šie cilvēki ir nekas vairāk, kā vien lieliski aktieri, kuriem iedalītas trako lomas. Un, ja nu tomēr es alojos, tad par trakiem tiekam padarīti mēs, vakariņu baudītāji.

Digestīvs

Skaidrojums: barojošs, pārsvarā salds dzēriens, kuru pasniedz tikai pēc maltītes, maltītes sagremošanas veicināšanai

Lai sagremotu šo maltīti, vispirms būs jāsagremo vēl kas, nebūt ne vieglāks. Taču šī sagremošana, ļoti iespējams palīdzēs izdarīt pirmo darbību. Šī grāmata nemitīgi liek saskarties ar tādām varoņu problēmām, kuras brīžiem šķiet absolūti neloģiskas, taču bez tām, šī drāma būtu kā diena bez saules, it kā dzīvot var, bet ļoti drūmi un skumīgi. Tieši tāpat ir šeit. Tas piedod krāsas. Bez tām Vakariņas būtu kā garlaicīgs melnbaltais kino, kur sākoties pirmajai reklāmai, tiktu pārslēgts kanāls. Uz neatgriešanos.

“No pieredzes zinu, ka saskarsmē ar zemāka līmeņa intelektu vislabākā stratēģija ir rupji meli, melojot jūs dodat šiem āmurgalvām iespēju atkāpties, nezaudējot pašcieņu.”

Kļūt par jauna nozieguma līdzzinātājiem? Tas ir tieši tas, ko autors pēdējā brīdī paspēj mums nodarīt. Un vienīgais, ko varam darīt – samierināties, vai aizvērt grāmatu neizlasot pēdējās lappuses, atstājot Hermani Kohu bez morālas dzeramnaudas.

Dzeramnauda

Skaidrojums: naudas summa, ko dod par pakalpojumiem pāri par oficiāli noteikto maksu

Dzeramnauda ierasti ir desmit līdz piecpadsmit procenti no rēķina kopējās summas. Un nav būtiski, cik liela šī rēķina summa ir. Tie ir divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit eiro. Simts, divi vai trīs simti. Labais tonis. Šoreiz šis tonis piepilda ne tikai oficianta naudas maku, bet arī atdod kādam brīvību, kādam liek zaudēt visu. Kam? To tu pats varēsi nobaudīt!

BRĪDINĀJUMS!

Viss šajā grāmatā ir tieši tā, ka šķiet, Hermanam Koham beigās piemirsusies piezīme – “tikai nekādā gadījumā neatkārtojiet to mājās”. Tiešām…. Neatkārtojiet….

“”Kāpēc Tavas fotogrāfijas ir melnbaltas? Kāpēc nav krāsu?” Tā taču ir Černobiļa… Melnā pasaka… Citas krāsas te nepastāv…”

1986. 26. aprīlis. Naktī, brīdī, kad Zemei pāri veļas miera un miega mākoņi, ieaijājot mūs vissaldākajos sapņos, Černobiļas AES notiek avārija, kas pāris sekunžu laikā pasauli nospiež uz ceļiem, milzīgas katastrofas priekšā.

Grāmatas autore Svetlana Aleksijeviča ir baltkrievu žurnāliste un rakstniece. 2015. gadā saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā “par polifonisko rakstības stilu, kas kalpo par pieminekli mūslaiku ciešanām un drosmei”. Tieši tā stāv rakstīts Vikipēdijā. Un, lasot šo “lūgšanu grāmatu”, nevienu brīdi nešķita, ka Vikipēdijā būtu ieviesusies kļūda. Viss bija tieši tā, kā šeit melns uz balta rakstīts. Ciešanas un drosme. Un filozofija. Daudz filozofijas. “Ja sākam runāt par Černobiļu, visiem gribas filozofēt”. Arī tā melns uz balta ir rakstīts. Un arī tam es piekritīšu.

Ja domā, ka šī grāmata Tev atklās visu par notikumiem 1986. gada 26. aprīļa naktī, tad diemžēl, Tev nāksies vilties. Jo šī nav atklājumu, bet gan atklāsmju grāmata. Šī nav grāmata par Černobiļu, bet par pasauli, kāda tā kļuva pēc “Černobiļas”. Ne velti minu, ka grāmatas autore ir baltkrievu tautības. Kā saka pati Svetlana Aleksijeviča, mēs zinām Krievijas un Ukrainas stāstu, bet vai kāds zina Baltkrievijas stāstu? Bieži vien cilvēki aizmirst, ka “Černobiļa” ir arī Baltkrievijas stāsts. Šis stāsts ir tas, kurā cilvēki dalās nelabprāt. Ja viņiem tiek dota iespēja, viņi to labprātāk aizmirstu. Šī pastaiga pagātnē uzplēš daudzas sen sadzijušas rētas, bet tās, kuras tikt tikko sākušas dzīt, šīs pastaigas laikā atkal sāk sulot, liekot sāpēs iekosties mēlē un novērsties. Iespējams tieši tādēļ grāmatas rakstīšana autore prasījusi teju 20 gadus. Desmitiem stāstu no zinātniekiem, mediķiem, seku likvidatoriem, iedzīvotājiem, bijušajiem stacijas darbiniekiem un citiem. Visiem šiem stāstiem ir viens kodols, taču apvalks katram ir tik atšķirīgs, ka šķiet, ka katrs no stāsta varoņiem runā par pilnīgi citu pasauli. Taču mēs zinām, ka runa ir tikai un vienīgi par vienu un to pašu pasauli. Par pasauli, kas ir zudusi un vairs nekad neatkārtosies. (Grāmatu no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Izdevējs: Jumava)

“Viss bija kā uz “Titānika”, cilvēki uzvedās līdzīgi. Līdzīga psiholoģija. Es to pazinu… Pat salīdzināju… Kuģa korpuss ir bojāts, apakšējās telpās ieplūst milzīgi daudz ūdens, apgāžas mucas, kastes… Bet augšā spīd gaisma. Skan mūzika. Tiek pasniegts šampānietis. Turpinās ģimenes strīdi, sākas romāni. Ūdens plūst… Kāpj pa kāpnēm… Uz kajītēm…”

Grāmatā vairākkārt minēt, ka pirmās dienas pēc avārijas, iedzīvotāji pat nesaprata, ka notikusi katastrofa. Puķes joprojām turpināja ziedēt, putni joprojām turpināja dziedāt, saule joprojām turpināja spoži spīdēt un nekas neliecināja par to, ka smagiem soļiem tuvojas evakuācija, kas principā nozīmēja savas dzimtās zemes, savu dzimto māju pamešanu. Daudzi no grāmatas varoņiem atzīst, ka tā nebija parasta civiliedzīvotāju evakuācija. Tas līdzinājās kaut kam, kas reiz jau ir noticis. Tas bija karš. Savādāks karš.

“Sākumā bija neizpratne… Sajūta, ka notiek mācības… Spēle… Tas bija īsts karš. Atomkarš… Svešs karš… Īsta evakuācija… Stacijās…”

“Mēs devāmies uz staciju… Pretī nāca evakuēto cilvēku kolonnas. Veda tehniku. Lopus. Dienu un nakti. Miera laikā…”

“Pārsteidza tehnikas daudzums: smagie helikopteri, vidēji helikopteri… MI-24 – tas ir kaujas helikopters… Ko kaujas helikopters var darīt Černobiļā? Vai arī iznīcinātājs MI-2…

Taču lielākoties cilvēkos valdīja miers. Šķita, ja šeit ir armija, tā palīdzēs, satraukties ir lieki. Cilvēki ticēja, ka var un drīkst dzīvot tālāk savu normālo dzīvi. No rīta pamosties, izstaipīties starp segām un palagiem (saindētiem), piecelties, iemaukt kājas čībās (saindētās), atvērt logu, ielaist pa to svaigu (saindētu) gaisu, uzziest bērnam uz brokastu maizes kārtīgu devu sviesta un uzgriezt uz tās īkšķa biezuma desas šķēli (saindētu), palaist bērnu pagalmā spēlēties ar citiem bērniem – sēdēt zālē (saindētā), smaržot ziedus (saindētus), mētāties ar smiltīm (saindētām), nobrāzt ceļus uz asfalta (saindēta).

“Gorbačovs pateica: “Neuztraucieties, biedri, situācija tiek kontrolēta… Ugunsgrēks, vienkāršs ugunsgrēks. Nekas īpašs…Cilvēki tur dzīvo un strādā…” Mēs ticējām…”

“Televīzijā pēkšņi sāka rādīt raidījumus… (…) Rādīja Pripetas upi… Cilvēki peldas, sauļojas… Tālumā redzams reaktors un virs tā dūmu mutuļi… Komentārs: Rietumu valstis ceļ paniku izplata melus par avāriju.”

Lasot šo grāmatu, vairākkārt saskāros ar sajūtu, cilvēki dzīvoja divos milzīgos burbuļos. Viens burbulis bija tas, kurā atradās cilvēki, kuri nebija avārijas skartajā zonā, otrs burbulis bija tie, kuri atradās gan pašā avārijas epicentrā, gan zonā. Tālāk šie burbuļi dalījās vēl mazākos burbulīšos, kurā informācija pienāca vai nu pilnīgi atšķirīga sagrozīta, vai arī tā pienāca vienkārši vēlāk. Cilvēki bija tik apjukuši no apkārt notiekošā, ka nesaprata, kas ir sapņi, kas realitāte, kas ir patiesība, kas ir meli. Visu šo cilvēku stāsti, savilkti kopā aiz vissmalkākajiem diegiem, liek noprast, ka gan zonas, gan pārējo pasaules iedzīvotāju dzīvības bija atkarīgas no tā, kādas norādes dos Maskava. Visas pasaules liktenis bija vien pāris cilvēku rokās.

“Vara klusēja, mediķi neko neteica. Nekādu atbilžu. Rajonā gaidīja norādījumus no apgabala, apgabalā – no Minskas, bet Minskā – no Maskavas. Gara, gara ķēdīte… Patiesībā mēs izrādījāmies neaizsargāti.”

Grāmatas varoņi daudzkārt izsaka spriedumu, ka Černobiļa nebūt nav beigusies, tā tikai sākas. Tikai ar gadiem, gadu pēc gada cilvēki izjūt Černobiļas sekas. Cilvēki mirst, cilvēki kļūst par invalīdiem. Sievietes baidās dzemdēt. Un ir sievietes, kuras pat gribot, nekad nespēs iznēsāt mazuli.

“Mana meita man nesen teica: “Mammu, ja es dzemdēšu kropli, es viņu tik un tā mīlēšu”. Iedomājieties?! Viņa mācās 9. klasē, bet jau tā domā.”

“Mēs izlases veidā pārbaudījām sādžu bērnus… Vairākus tūkstošu zēnu un meiteņu. Viņiem bija 1500, 2000, 3000 mikrorentgenu. Vairāk nekā 3000. Šīs meitenes nekad nedzemdēs. Viņu gēni ir iezīmēti…”

Šajā grāmatā ar saviem stāstiem dalās arī bērni un pusaudži. Bērnu mutes nemelo un neizpušķo, tās ir tiešas un līdz pēdējai pilītei nolemtības un sāpju pilnas. Iespējams tāpēc autore šos bērnu likteņstāstus pataupījusi beigām. Saldajam ēdienam.

“Šeit man bija daudz draugu… Juļa, Katja, Vadims, Oksana, Oļegs… Tagad – Andrejs…”Mēs nomirsim un kļūsim par zinātni” – teica Andrejs. “Mēs nomirsim, un mūs aizmirsīs,” domāja Katja. “Kad es nomiršu, neapglabājiet mani kapsētā, es baidos no kapsētām, tur ir tikai miroņi un vārnas. Apglabājiet mani laukā…” lūdza Oksana. “Mēs nomirsim…” raudāja Juļa. Tagad debesis ir dzīvas, kad es uz tām skatos… Viņi ir tur…”

Visu šīs grāmatas lasīšanas laiku nepameta sajūta, ka šis ir tādas kā bēres. Visu grāmatā iesaistīto varoņu atmiņu bēres. Par Černobiļu. Šķita, ka katrs šo stāstu apglabā šajā vietā, šajā grāmatā, un tikai šeit tie varēs pie tām atgriezties. Atgriezties 1986. gada aprīlī. Atgriezties daudzajos gados pēc tā. Atgriezties pie zaudētajām dzimtas mājām. Atgriezties dzimtenē. Atsaukt atpakaļ vīrus un sievas. Atsaukt atpakaļ bērnus, lai tie atkal, atausušajos atmiņu plīvuros, varētu spēlēties cits ar citu, skrieties ar vēju, gulēt rasas pielietā zālē un smieties savus nevainīgos bērnu smieklus. Šeit šīs atmiņas ir noglabātas. No vāka līdz vākam. Un tas ir tik noderīgi. Dvēselei. Gan viņiem. Gan Man. Gan Tev.