“Ja kaut kas salūzt, kubiešiem nav naudas, lai nopirktu rezerves detaļu. Viņi to salīmē ar skoču.”
Grāmata Havanas kaķu karalis, pirmkārt, mani piesaistīja ar sava vāka dizainu: kaķi, palmas, košas krāsas. Varbūt dimanti ir meiteņu labākie draugi, bet, manuprāt, tos var atrast arī uz grāmatas vāka. Otrkārt – Toms Kreicbergs. Ja kaut reizi esi lasījis kaut ko no šī vārdu simfoniju autora daiļrades (kā to esmu darījusi es, lasot gan Lopu ekspresi, gan Dubultniekus un citus stāstus), tad bez šaubām Tu gribēsi vēl, jo tā izslāpt var tikai pēc tik aizrautīga un domu bagāta lidojuma.
Toms Kreicbergs (Tom Crosshill) ir latviešu izcelsmes rakstnieks, kurš raksta angļu valodā (nē, Tu nepārlasījies). Latvietis, kurš savus burtus vārdos uz papīra kombinē svešā valodā (lai gan pie Lopu ekspreša latviskošanas piedalījies arī pats autors, kā pats saka, radot teju pilnīgi jaunu daiļdarbu). Sākotnēji savu stāstu rakstīšanai iedvesmojies no fantāzijas un fantastikas žanra autoru darbiem, taču vēlākie romāni, piemēram, manis jau divreiz pieminētais Lopu ekspresis, kā arī Havanas kaķu karalis noteikti nepārstāv šos žanrus. Te viss notiek pa īstam un bez aplinkiem – gan Volstrītas mahināciju džungļos (Lopu ekspresis), gan Kubas komunisma azotē (Havanas kaķu karalis). Toms Kreicbergs bērnību pavadījis Rīgā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas pārcēlies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur ieguvis bakalaura grādu fizikā, kā arī nenovērtējamu pieredzi, strādājot gan kā grāmatu tulkotājs, gan režisors teātrī, gan izbaudījis uz savas ādas Volstrītas gaišās un tumšās puses, strādājot labi atalgotu finanšu speciālista darbu. Toms Kreicbergs trīs reizes nominēts Nebulas balvai, vienu reizi – WSFA Small Press Award un Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns Lopu ekspresis uzvarējis Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas “Kilograms kultūras 2016” rudens balsojumā.
Tāpat kā Lopu ekspresi, tā arī Havanas kaķu karali, Kreicbergs neuzbur no zila gaisa. Šie romāni tapuši iespaidojoties no paša redzētā un piedzīvotā, kas vēl jo vairāk paspilgtina un izceļ šo romānu būtību, liekot noticēt tam, ka tas patiešām notiek tieši šeit un tagad. Rakstīt par Kubu, autoru iedvesmoja Tās piedzīvošana un izdzīvošana, ne tikai braucot pārbāztos autobusos, stāvot bezgalīgi garās rindās, vai izbaudot mierīgas pastaigas pilsētas smacīgajā tveicē. Rakstīt par Kubu iedvesmoja arī deja. Salsa. Kas, tāpat kā autora dzīvi, arī Havanas kaķa karaļa stāstu caurvij kā nepārraujama pavediens, kas ieaudies katrā ķermeņa šūniņā uz palikšanu. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve. Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)
Grāmatas galvenais varonis Riks ir pusaudzis, kura lielākais prieka smelšanas avots ir smieklīgi kaķi (CatoTrope.com) un meitenes. Taču ar to otro Rikam īpaši neveicas, jo vairumam meiteņu piemīt spēja puiša mēli sasiet tādā mezglā, kuru ir tikpat grūti atraisīt, cik grūti atrisināt vissarežģītāko krustvārdu mīklu. Tas izdodas tikai lietpratējiem. Taču pēc lietpratēja Riks gluži neizskatās. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc Rika pirmā nopietnā draudzene viņu pamet, saprotot, ka ar tik lielu nūģi kopā būt tomēr nespēj. Taču šī liktenīgā šķiršanās, noved pie liktenīgas tikšanās. Ja uz doto brīdi spēj atminēties Aināra Mielava dziesmu Tu saviļņoji mani , tad aptuveni vari iedomāties, kas notiek ar Riku brīdī, kad viņš ierauga viņu – Anu.
“Viņa bija slaida un iznesīga, ar kraukļmelniem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Tie ieskāvu brūnu sirds formas seju, maigu un gludu, šķietami naivu, gandrīz bērnišķīgu – bet dziļi iegrimušās acis tādas nebija. Tās likās uzjautrinātas, it kā šī meitene zinātu to, ko tu nezini, un tas viņai liktos smieklīgi.”
Riks ir apņēmības pilns iekarot Anu, tāpēc brīdī, kad viņš beidzot nolemj meklēt savas dzimtas saknes mātes dzimtajā zemē Kubā, Riks uzaicina Anu sev līdzi. Taču viņi vēl nezina, ka vienīgais, ko divi amerikāņu pusaudži var sameklēt šajā kontrastu zemē, ir salauztas sirdis un kaudzēm nepatikšanu, no kurām neglābj pat smieklīgi kaķi.
“Pie kāda veikala bija sastājusies rinda – vīrieši un sievietes ar spurainiem auduma maisiem. – Gaida jauno aifonu, – es angliski teicu Anai, juzdamies ārkārtīgi atjautīgs. – Viņi gaida tualetes papīru, – Jolanda spāniski atbildēja. – Jau nedēļām ilgi nav nevienā veikalā.”
Ja noprati, ka šī ir kārtējā romantiskā jauniešu lubene, kuru paņemt rokās, lai pāris reižu pāršķirstītu, ievelkot nāsīs svaigo tipogrāfijas krāsas smaržu un pēcāk to noliktu atpakaļ plauktā tieši putekļu kārajos zobos, tad es jūs apbēdināšu – tā viss nav. Šajā grāmatā liels uzsvars tiek likts ne tikai uz nelaimīgu mīlestību, karstām dejām un bagātīgiem piedzīvojumiem, bet arī uz politisku jautājumu atspoguļošanu, kas, teiksim tā, Kubai ļoti piedien. Taču, lai arī vispārināti, jo tiek skatīts ar pusaudžu acīm, tomēr pietiekami, lai ielūkotos arī Kubas politiskajā virtuvē un saprastu, ka tas noteikti nav ēdiens, kas tik neganti smird pēc puvekļiem. Varbūt tā ir kaimiņiene, tā, kurai ir pareizie draugi un neviena nepareizā, tā, kura novēro no savas mājas loga apkārtējos, lai pēcāk redzēto stāstītu tiem draugiem. Varbūt tie ir tie cilvēki, kuri tik ļoti ir ievilkti valdības tīklos un tagad sēž kaktā uz cieš klusu, jo nedrīkst atļauties publiski teikt neko sliktu par valdību. Varbūt tā smaržo sena pagātne, kas kā gadiem puvuši kartupeļi izvilkti no aizmirstības aizgalda, lai atgādinātu par iemesliem, kāpēc cilvēki ir bijuši spiesti pamest savas dzimtās mājas, lai bēgtu ne tikai no despotiskiem vecākiem, bet arī no vēl despotiskākās valdības. Varbūt tā vienkārši smird mīlestība pēc nodevības…
“Visus manus dzīves gadus viņa bija atteikusies runāt par pagātni. Tikai tagad es aptveru, ko tas patiesībā bija nozīmējis: atteikties no savas dzimtenes. Cik dziļi viņu bija skāris aizvainojums.”
To, cik grāmata patiešām ir aizraujoša jau parāda vien fakts, ka es nespēju par to beigt runāt, bet man tas ir jādara, citādi es būšu Tev izstāstījusi tieši tik daudz, ka vairs nebūs jēga to lasīt (tik vien, cik pāršķirstīt…un pārošņāt), taču mans uzdevums nav atņemt tai vērtību. Autora piezīmēs Toms Kreicbergs raksta, ka cer pamodināt lasītājos vēlmi doties apskatīt Kubu, ne tikai vērtēt to pēc autora vīzijām. Doties tur, lai arī katrs no mums to varētu izbaudīt uz savas ādas un novērtēt tās skaistumu un kontrastus. Un, manuprāt, šī grāmata patiesi varētu būt par iemeslu latviešu tūristu pieplūdumam Kubā.