POST SCRIPTUM

“Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

Vai atceries sevi vienpadsmit gadu vecumā? Kādu mūziku Tev patika klausīties? Kādā krāsa bija Tavs mīļākais džemperis? Kāds saldējums Tev vislabāk garšoja? Kādus noslēpumus dalīji ar savu labāko draugu? Tas viss šķiet ļoti tāls, teju neaizsniedzams, tāpēc, lai es pati atcerētos, kas es biju un kāda es biju, man jāielūkojas klases fotogrāfijā, kurā man ir vienpadsmit gadu. Varbūt divpadsmit. Un šādu es sevi īsti neatceros. Fotogrāfijā redzu meiteni, kurai vajadzētu būt man. Meiteni, kas izskatās mazliet vecāka, par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet garāka par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet kārnāka par lielāko daļu klasesbiedru…un, jo ilgāk es skatos uz to, jo vairāk es sāku atcerēties. Sevi. Vienpadsmit gadu vecumā. Varbūt divpadsmit. Arvien vairāk sāku atcerēties, kas notika manā prātā. Kādi negaisa mākoņi plosīja manas domas un dzina tās pilnīgi pretējā virzienā, iepriekš uzņemtajam kursam. Tāpat kā Zivs kokā galveno varoni – Elliju.

“Mums bieži jautā, par ko mēs gribam kļūt, kad izaugsim. Es zinu, kas gribu būt, bet nezinu, kas esmu tagad.”

Pateicoties apgāda Zvaigzne ABC izdotajai grāmatai Zivs kokā, man beidzot bija iespēja iepazīties ar Elliju, un to biju vēlējusies izdarīt, kopš pamanīju grāmatu, kādā no Zvaigznes ABC grāmatnīcas plauktiem. Iepazīties ar Elliju – vienpadsmit gadus veco meiteni, kuras vienīgā vēlme ir būt tādai, kādi ir visi citi, bet tas nav iespējams, jo ir kas tāds, ko Ellija no visiem ir prasmīgi slēpusi. Ellija sevi bieži salīdzina ar Alisi Brīnumzemē, meiteni, kura atrodas pasaulē, kurā nekas nav tā, kā tam būtu jābūt. Šī grāmata man ir ļoti īpaša. Kaut vai vien tāpēc, ka mana ikdiena aizrit kopā ar mazu cilvēku, kurš, kā Ellija, atšķiras no citiem maziem cilvēkiem. Taču patiesībā, vienīgais, kas atšķirīgajiem patiešām ir nepieciešams, ir ticība, ka viss neiespējamais ir iespējams.

“Viens – tas ir tad, kad cilvēks ir viens pats un apkārt nav neviena cita. (…) Reizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.”

Linda Malelija Hanta (Linda Mullaly Hunt) ir amerikāņu rakstniece. Pirms pilnībā nodevusies grāmatu rakstīšanai, rakstniece strādājusi par skolotāju, kas ļāvis autorei vērot un iepazīt bērnu uzvedību no malas. Bērnu attiecības ne tikai ar saviem vienaudžiem, bet arī pašiem ar sevi. Taču rakstīt grāmatu Zivs kokā, rakstnieci iedvesmojusi tieši pašas pieredze, vēl esot bērnam. Tās pašas nesaskaņas, tās pašas cīņas, tās pašas uzvaras. Ar sevi. Mācīties no savām kļūdām, jo tieši tā arī ir patiesā panākumu atslēga. Šķiet, ka tikai skolotāji var uzrakstīt grāmatu par bērniem tā, it kā to būtu darījuši paši bērni, jo tieši skolotāji ir tie, kas spēj saskatīt katrā bērnā to unikālo, ko šis bērns, apkārtējo vienaudžu spiediena rezultātā, ir dziļi sevī iekapsulējis pat neapjaušot, kāds milzīgs spēks un talants slēpjas pašā iekšā. Kas slēpjas tādā mazā cilvēkā. Tāpēc, lasot grāmatu Zivs kokā, vietām domas pašas no sevis ņēma un sāka vilkt paralēlas ar kādu citu, apgāda Zvaigzne ABC izdotu grāmatu, proti, Lindas Šmites Rainīti, (par kuru arī var lasīt manā blogā, pāris grāmatu atpakaļ). Arī Rainīša autore, Linda Šmite, ir skolotāja. Arī Rainīša autore raksta par bērnu, kurš ir savādāks, nekā citi bērni. Bērnu, kurš pasauli izgaršo daudz savādāk, daudz krāšņāk un brīnumaināk. Bērnu, kuram jāmēģina rast sevī spēks, lai stātos pretī izaicinājumiem, neatkarīgi no tā, cik spēcīgi tie var izrādīties. Tāda ir arī Ellija. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

” – Kuru radību tu izvēlētos, ja tev būtu jāatrodas ar vienu no tām baseinā – zobenvali vai akmeņzivi? – Kurš gan izvēlētos zobenvali? – Zobenvaļi nekad neuzbrūk cilvēkam, bet akmeņzivij ir trīspadsmit indīgi dzeloņi, līdz ar to tā ir daudz bīstamāka. Tas ir tikai vārdu spēks. Ja šo vali sauktu par “draudzīgo”, neviens no tā nebaidītos.”

Ellija zina, cik briesmīga ir tā sajūta, neviļus kļūt par apsmieklu. Viņa zina, cik briesmīga un pazemojoša var būt sajūta, smieties kopā ar citiem. Par ko? Par sevi! Ellijai nav draugu, jo biežās pārvākšanas un skolu maiņas dēļ, draudzības ir tik pat grūti izveidot, cik grūti ir iztēloties ziloni lēkājam uz batuta. Skola Ellijai ir milzu pārbaudījums, ne vien tāpēc, ka kļūt par klasesbiedru apsmiekla objektu ir tik pat vienkārši, cik vienkārši ir darbināt plaušas, lai saņemtu pelnīto skābekļa daudzumu, bet arī tāpēc, ka Ellija sapņo būt tāda pati kā citi, nemaz nenojaušot, ka būt tādai, kā citi – tas nozīmētu, ne vien zaudēt vientulību, bet arī saprast, ka reizēm vientulība nemaz nav tas sliktākais variants. Taču kādu dienu viss mainās. Mainās dienā, kad pār klases durvju slieksni kāpj jaunais Ellijas skolotājs. Misters Danielss.

“Pēkšņi rodas iespaids, ka viņš redz man cauri, zina, cik nelaimīga es esmu. Sajūta ir tāda, it kā viņš sniegtu man lukturīti tumšā telpā.”

Ellijas mūžīgā cīņa ar sevi ir saprast, kāpēc viņai nepadodas lasīšana. Kāpēc tas, kas sestajā klasē vienaudžiem nesagādā pilnīgi nekādas grūtības, viņai izraisa fiziskas sāpes un galvas reiboņus. Kāpēc melnās aitiņas, alfabēta burtu izskatā, lēkā pa grāmatas baltajām lapas pusēm, neļaujot Ellijai izlasīt pilnīgi nevienu vārdu. Tieši misters Danielss ir tas, kurš pamana to, ko gadiem nav pamanījis neviens. Ellijai ir disleksija. Ellija nespēj lasīt. Taču, ja kaut ko izdodas izlasīt, viņa izlasīto nespēj uztvert. Tajā mirklī sākas cīņa par to, ko Ellija vēlējusies visu mūžu, cīņa, kuras galvenā balva ir tāds sīkums, kā izlasīta grāmata. Taču Ellijai tas nozīmē visu.

“Lasot jūtos tā, it kā kaut kas būtu pakritis zem gultas un es censtos sagramstīt to putekļainā tumsā. Kolīdz šķiet, ka meklētais tūlīt būs rokā, tas atkal paslīd dziļāk.”

Taču tas, kas Elliju padara patiešām īpašu, ir neparasts talants – saredzēt vienkāršas lietas ārpus likumiem un rāmjiem. Tie ir brīži, kad Ellijā parādās cerība. Cerība par to, ka viņa nemaz nav tik bezcerīgs gadījums. Brīži, kad Ellija ar zīmuli rokās apsēžas pie baltas lapas, ļaujot, lai pašas iedomu tēli uz tās izspēlē rūpīgi nostrādātas teatrālas ainiņas – sniegavīru, kurš strādā centrālapkures katlu rūpnīcā, kūpošus vulkānus un dinozaurus, kas dzer kafiju un spriež par debesīs lidojošiem milzu meteorītiem. Taču par visneiespējamāko lietu, kuru varētu uzzīmēt, kļūst Ellija, kura dara lietas pareizi.

” – Savā ziņā tu esi gudrāka par citiem bērniem, jo spēj to, ko nespēj viņi. Nu, kaut vai tavi zīmējumi – tu taču esi īsta māksliniece! Tev noteikti ir talants šajā jomā! Ko tu par to teiksi? – Domāju, tas ir tāpat, kā sacīt: “Man ir ļoti žēl, ka tu mirsi, bet tev vismaz nesīs puķes.””

Rakstniece Zivi kokā ir pārvērtusi par šaha spēli, kurā jābūt pilnīgi pārliecinātam, lai veiktu nākamo gājienu. Jāsakauj pārējie, pirms tie paspēj sakaut Tevi pirmie. Šī grāmata ne vien paver iespēju izprast to, ko nozīmē disleksija un mācīšanās traucējumi, bet arī liek saprast, ka nekas nav neiespējams, ir tikai jāsaņem drosme un jālūdz palīdzība. Šī grāmata katram no mums iemāca nebūt skarbiem pret sevi. Nekad. Un. Nekādos. Apstākļos. Pat brīžos, kad šķiet, uz zemes nav nekā muļķīga par mani… Būt citādam nenozīmē, ka tas ir slikti. Tas nozīmē vienīgi to, ka par visām varītēm nav jācenšas kaut kur iederēties, bet ir jāturpina izcelties. Tikai tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Arī zivs var iemācīties uzkāpt kokā.

“Galvenais ir nepadoties – reizēm arī bandinieks ieņem dāmas vietu.”

“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”

Ir tik sasodīti smagi. It kā mākoņi pa jokam, vai pus jokam, vai varbūt arī nē. Varbūt pavisam nopietni, draudīgi nokāpuši no debesīm, lai atslīgtu uz maniem pleciem. Neļautu gaisu elpot lieliem malkiem, bet liktu tvert pa mazumam vien. Jūtos apdullusi, kā pēc maijvaboļu lietus, augusta nepiekāpīgi trauslajās naktīs, kuru vienīgo glābiņu nes rīts, ietērpies miglas mantijā, bikli pārklājot zemi un to, kas pēc tādām naktīm var palikt pāri. Man salst. Un es nezināju, ka tas tik spēcīgi var sāpēt. It kā sals būtu izvagojis manu kailo miesu, atstādams tajā dziļas ledus rētas, kas plešas plašumā, neatstājot nevienu vietu tīru un svētu. Bet ir augusts. Un es tāpat, kā nepiekāpīgi trauslā nakts, gaidu savu pestītāju – rītu, kurš nāks un noņems no maniem pleciem smagumu, noņems no maniem pleciem draudošos mākoņus, lai pārvērstu miglā. Un es, kā tikko no mātes miesām nācis bērns, tveršu pēc savas pirmās, otrās un trešās elpas. Un tikai tad man paliks vieglāk. Paliks vieglāk no tā, ko izlaidu cauri ne tikai savām rokā, bet arī sirdij. Arī dvēselei. Paliks vieglāk no tā, kam ļāvu plosīt un saplosīt sevi no iekšienes. Jo šobrīd ir tik sasodīti smagi. Un es nezināju, ka grāmata var tik spēcīgi sāpēt.

“Es reizēm brīnos, kā tas bija iespējams: redzēt, piedzīvot un nesajukt pavisam.”

Inese Dreimane, vēsturniece un Okupācijas muzeja pētniece, sarakstījusi neparastu, sevišķi īpašu un ārkārtīgi spilgtu vēsturisko romānu. Tas nav autores pēkšņs fantāzijas lidojums, kurš gluži vienkārši bija jāiegrāmato, lai papildinātu grāmatnīcu plauktus. Tas ir līdzpārdzīvojums, kuram nav izslēgšanas pogas, lai cik ļoti tādu prasītos. Unikālu šo romānu padara fakts, ka tas veidots, vadoties ne tikai pēc autores vēsturnieces zināšanām zināšanām, bet arī Ineses Dreimanes pētījumiem, kuri balstīti uz čekas darbības pirmsākumiem Latvijā. Tas nozīmē, ka šajā romāna viss ir dzīvs. Viss ir patiess. Un neviens vārds neļaus sameloties. Bailes, kas elpo pakausī. Naids, kas ārda dvēseli ārā. Sāpes, kas nepamet ķermeni ne nomodā, ne miegā. Neuzticība, kas izjauc vistuvākās draudzības, visciešākās ģimenes. Nodevība, kas uzglūn no katra acu pāra, kas raugās pretī, vienalga, vai šie acu pāri ir pazīstami, vai bīstami sveši. Un pāri visam tam – mīlestība. Mīlestība, vienīgais, kam dzīvē bijusi jebkāda nozīme. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara.”

Vēstule ar pielikumu romāna darbība norīs Rīgā, 20. gadsimta 30. gadu beigās. Jauni, skaisti cilvēki, kuru sirdis staro mīlestībā, kura ir lielāka par viņiem pašiem, kļūst par sava laika upuriem. Upuriem, kurus nesaudzē neviens. Pat ne vissīkākais puteklītis. Vissīkākais puteklītis, kurš jebkurā brīdī draud kļūt par smacējošu putekļu vālu, kas nopļaus ikvienu, kurš stāsies tam ceļā. Ikvienu, kuram būs spēka pretoties tam, kas jau ilgu laiku ir briedis. Kā indīga maize abrā, kura nezina brīdī, kad stāt. Nezina to robežu, kuru pārkāpt nav brīv’. Jauni, skaisti cilvēki, kuru dzīvēs valda skaidri un saulaini smiekli, kas neļaus pārprast – šie cilvēki dzīvo viens otram, un viss, kas ir tiem apkārt, pakārtojas tiem, nevis otrādi. Pakārtojas tiem laimības brīžiem, kuriem labpatīk būt pārlieku īsiem. Jauni, skaisti cilvēki, kuros ir kaut kas, uz ko, lai kā censtos salauzt klauvējieni nakts vidū pie dzīvokļa durvīm, kas iztraucē vissaldāko miegu, nav spējīga neviena dzīva būtne. Tas ir kaut kas pārpasaulīgs. Kaut kas, ko nav iespējams saredzēt, satvert, izgriezt uz iekšu vai āru. Tas ir kaut kas, ko var tikai sajust. Sajust pakrūtē vērpjamies neremdināmus viesuļus – mīlestību.

“Jūnija vidū krievi nošāva mūsu robežsargus. Vēl pēc divām dienām tanki bija visur. Tas vairs nebija kārtējais neprāta mirklis. Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas.”

Vēstule ar pielikumu nav kārtējais romāns, kura galvenais vēstījums būtu par cilvēku masveida izsūtīšanu uz Sibīriju, ebreju iznīcināšanu, vai citām neiedomājamajām zvērībām, kuras tika pastrādātas zem 2. Pasaules kara nolādētajām debesīm. Jā, nenoliedzami, grāmatas autore pieskaras arī šīm tēmām, tik pat skaudri un dedzinoši, un sajūtas, kuras tās dod, nav iespējams tik viegli nokasīt nost no savām domām. Nepieskarties šīm tēmām nemaz nebūtu iespējams, pat, ja ar visām četrām spītīgi turētos tam pretī. Taču šajā romānā uzsvars tiek likts tieši uz tām necilvēcībām, ar kurām nodarbojās gan čeka, gan čekas savervētie cilvēki. Un šie cilvēki, kas ir vissāpīgākais, bija līdzcilvēki. Draugi, kaimiņi. Jebkurš uz ielas satikts cilvēks, jebkurš šim cilvēkam adresēts vārds, nepareizs acu skats, varēja pavērsties pret pašu. Cilvēkiem tas lika iemācīties teju dzīvot no jauna. Iemācīties cilvēkos runāt vienu, lai gan patiesībā pie sevis domāt kaut ko pavisam citu. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka tas paglāba daudzu cilvēku dzīvības.

“Vienīgais cilvēks, kuru patiešām no visas sirds mīlēju, svešas nelietības dēļ samaksājis visaugstāko cenu. (…) Mēs varam būt labi, stipri, godīgi, uzticami, mīloši, taču nevienlīdzīgā cīņā ar to ir par maz.”

Vēstule ar pielikumu ir galvenās varones cīņa ar netaisnību. Un viss, ko viņa dara, lai sasniegtu taisnības tribunālu, ir mīlestības dēļ. Visi lēmumu, kurus viņa pieņem, visi prātīgie un neprātīgie, pareizie un nepareizie. Atriebības, kuras izlolotas klēpī, kā mazs, mātes pamests kaķēns. Visi centieni noturēties virs ūdens brīdī, kad vienīgais, uz ko līdzcilvēki ir spējīgi, ir slīcināt tevi briesmīgas skaudības un ciestsirdības, nodevības un varmācības upēs. Mēģināt rast atbildes uz vienu vienīgu jautājumu, neskaitāmi daudzās interpretācijās – kāpēc? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk izgudrot melus, nekā teikt patiesību? Kāpēc cilvēkiem ir vieglāk ticēt sasodīti zemiskiem meliem, nevis ticēt patiesībai, kas balstīta uz visdziļākajām un tīrākajām jūtām? Kāpēc cilvēkam ir vieglāk otru samīt dubļos, nekā pasniegt palīdzīgu roku? Kāpēc tieši viņš? Kāpēc tieši mēs?

“Mēs viens otram bijām sirds un dvēsele. Atsevišķi – katra par sevi – tās taču nepastāv…”

Vēstule ar pielikumu ir jāizlasa ikvienam. Aiz pienākuma. Vēstule ar pielikumu ir kā labirints čekas piesmakušajos gaiteņos, kur aiz katrām durvīm stāv nepatiesības un iznīcības sargi, sargājot nebeidzami garus sarakstus ar apsūdzībām, kuras ir tik absurdas, ka šķiet, Zeme tūlīt sāks griezties pretējā virzienā. Tas ir kliedziens par salauztiem cilvēku likteņiem, kurus salabot nespēj pat laiks. Nespēj salabot neviens. Jo šo cilvēku vienkārši vairs nav. To asinis palika uz čekas pagrabu sienām un grīdām, centrālcietuma mūriem, lēģeru slimnīcu palagos. Ir tikai cilvēki, kuri nepaguruši gaidīja. Cīnījās. Lai tikai kaut uz brīdi vēl redzētu. Uz brīdi vēl dzirdētu. Uz brīdi vēl pieskartos. Uz brīdi pateiktu cik daudz tu man nozīmē. Un tas nozīmē visu. Taču beigu beigās paliek tikai teju tukšs cilvēks, ja tajā nebūtu trīs izjūtas, kuras nespēj izgaiņāt pat visspēcīgākā vētra. Kuras nespēj atņemt neviens. Pirmā ir atmiņas. Atmiņas par piedzīvoto laimi. Gaismu, kuru dzīvē ienesis otrs, bezrūpīgajām dienām, glāstiem, un vārdiem, kurus tā (un tikai tā) spēj izrunāt cilvēks, kurš mīl. Otrā ir cerība. Cerība par to, ka vismaz kaut ko no tā visa, kaut vismazāko mazumiņu, esi devis arī pretī. Un trešā. Trešā ir naids. Naids pret tiem, kas atņem mīlestību. Un ik katrai no tām var pievienot bezgalības zīmi.

“Piedodiet mums, dzīvajiem, ka tik maz esam darījuši, lai jūs atriebtu…”

“Nav ne paradīzes, ne elles. Paradīze ir laime, bet elle ir ciešanas un mokas. Un mūsu Kungs Dievs ir visur ne tikai tāpēc, ka Viņš ir visvarens, bet arī tāpēc, ka dzīvo tajos neredzamajos pavedienos, kas mūs vieno.”

Cilvēkiem patīk migrēt. Pārvietoties pāri teritorijām, šķērsot robežas, kā redzamas, tā neredzamas, kā pārkāpjamas, tā nepārkāpjamas. Tā tas ir bijis jau gadu tūkstošiem, un skaidrs, ka šobrīd es jums nepavisam neatklāju jaunu Ameriku vai neparādu unikālu velosipēda kopāsalikšanas mākslu. Cilvēkiem patīk ceļot. Taču reizēm cilvēkam vienkārši nav iespējas iekāpt automašīnā, piespiest gāzes pedāli un braukt tur, kur rāda acis. Vai nopirkt pēdējā brīža biļeti, iekāpt lidmašīnā un cauri mākoņu padevīgajiem plīvuriem, traukties pretī piedzīvojumiem, kaut kur ārpus uztveršanas zonas. Reizēm vienīgais ceļojums, kuram cilvēks var ļauties, ir gājiens līdz lielveikalam un atpakaļ. Vai no viesistabas dīvāna līdz virtuvei, kur to jau gaida nodevīgi smaržojošie, pie katliņa dibena pievārītie, makaroni. Arī man patīk ceļot. Taču bez ceļošanas, kur, ļaujot, lai kondicionieris apsaldē visas vārīgās vietas, vai bez ceļošanas, kur iedzīvoties milzīgās galvassāpēs plānošanas kur? ko? kā? dēļ, man patīk ceļot arī vienkārši lasot grāmatas. Tas ir pavisam ērts un lēts veids, kā ieraudzīt un izbaudīt pasauli, sēžot tajā pašā viesistabas dīvāna, mūsu mīļās Baltijas jūras krastā, vai kaut kur Zemgales līdzenumos starp sienāžu koriem un citiem kukaiņiem, kuru nosaukumus neatceries, jo bioloģijas stundās mīļāks par kukaiņiem, tomēr izrādījās pulkstenis pie sienas, kurš mēmi skaitīja laiku līdz stundas beigām. Ir tikai mazliet jāieslēdz iztēle. To apstiprinās jebkurš grāmatmīlis, kurš dodas šādos galvu reibinošos ceļojumos. Un šoreiz, nevienam neprasot atļauju, ceļojumā es devos līdzi rakstniecei Narinē Abgarjanai, nobaudot mazmazītiņu mazumiņu no Armēnijas. Bet, ja jūs zinātu, cik gan daudz pēcgaršas tāds mazumiņš var atstāt. Ak!

“Pasaule ir maza, bet mēs – lieli, kaut arī aiz muļķības un vientiesības visu mūžu esam pārliecināti par pretējo.”

Narinē Abgarjana ir armēņu rakstniece, kura jau vairāk kā divdesmit gadus dzīvo tepat mums kaimiņos – Krievijā. Teju ar roku aizsniedzama, varbūt arī tāpēc šī saikne starp rakstnieci un jebkuru šī dvēseliskā romāna lasītāju, šķiet ārkārtīgi īsta. Dziļi izjusta. It kā tas būtu noslēpums, kuru atklāj tikai vistuvākajam. Tik īpaši. Sākot rakstīt par nomaļo ciematiņu augstu kalnos, kurš ar saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem, kuri pārsvarā ir tikai gados veci, un īpaši ne ar ko neatšķiras no citiem ciemiem, rakstniece nav nojautusi, ka raksta romānu. Taču zvaigznes nostājas tā, kā tam patīk nostāties, un šie dzīvie stāsti, par mazliet savādajiem, mazliet īgnajiem ciematiņa iedzīvotājiem un viņu dzīves līkločiem, spēja savīties kopā tik ļoti spēcīgi, radot ārkārtīgi skaistu, intensīvu sajūtu romānu, kas aizskar līdz pat vistālākajiem sirds dziļumiem, par kuriem jūs, līdz pat šīs grāmatas izlasīšanai, nebūsiet nojautuši. (No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Jūs esat ļoti skaisti un… kā no akmens. Man šķiet, ka Maranā viss ir no akmens. Mājas. Koki. Cilvēki. Jūs esat kā no akmens…(…) Kā no akmens izcirsti.”

No debesīm nokrita trīs āboli romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Lai gan sākumā šķiet, ka tas ir parasts ciemats, kuru atstājis ikviens, labākas dzīves meklētājs, vai ikviens, kuram vienkārši nav bijis slinkums, katrs vārds, katrs teikums, izskaidro to, kāpēc ciematā palikuši teju tikai gados vecie iedzīvotāji. Mazais ciematiņš piedzīvojis teju visu – gan karu, kas paņēma daudzu jaunu vīriešu dzīvības, gan zemestrīci, kas aprija ne tikai veselas ģimenes, bet arī daļu paša ciemata, kukaiņu uzbrukumu, pēc kura bija grūti atgūties ne tikai cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī dabai, badu, kas nesaudzēja pilnīgi nevienu – ne bērnu, ne sirmgalvi, ne māti, kas tik tikko devusi dzīvību mazulim. Tik daudz apstākļu, kuri piespieda mainīties ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Un dabai. Taču visas šis pārestības, kuras piedzīvo romāna varoņi, pierāda, ka cilvēki, pierāda, ka visa dzīvā radība, pierāda, ka daba spēj piecelties, spēj atgūties, pretoties un nepadoties tam, kas no visa spēka cenšas sagraut un nospiest uz ceļiem.

“Nav nekā postošāka par bezdarbību. Bezdarbība un laiskums laupa dzīvei jēgu.”

Romānā nav nekā sarežģīta. Tas vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts, taču tajā pašā laikā saglabā vieglumu un vienkāršumu. Un, jo vienkāršāks kaut kas šķiet, jo dziļāku jēgu tajā var rast. Un šajā aspektā šo romānu gribas salīdzināt ar pasaku. Ar visiem reiz sensenos laikos un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, kā tas ierasts. Tajā spilgti tiek parādīta armēņu kultūra, tradīcijas. Cilvēka vērtības. Un sajūta, ka patiesībā lasu kādu armēņu pasaku, no manis neatstājās līdz pat brīdim, kad nemanāmi jau biju nonākusi pie grāmatas beigām, un vienīgais, kas mani spēja pamodināt no šīs burvības, lai brīdinātu, ka diemžēl neatliks nekas cits, kā vien atgriezties realitātē, ir satura rādītājs.

“Ciems klusēja, auklēdams savās mūra skaujās neizsakāmas skumjas.”

Maranieši tic sapņiem, tic zīmēm, kuras tie nes sev līdzi. Reizēm šķiet, ka tā kļūst par drošības saliņu, vienīgo iespēju izglābties, no briesmām, kuras gatavas baroties, no cilvēku sāpēm, asarām un vaimanām, vai gluži pretēji – sagaidīt laimi atplestām rokām, laist to pār mājas slieksni, ielaist to sirdī, ieslēgt to tur, jo laimes brīdis var būt ļoti īss. Maranieši to zina vislabāk no visiem. Katrs šajā ciematā ir zaudējis kaut ko, kā dēļ sirds nekad nepārstās dedzinoši sāpēt. Dažu brīdi pat šķiet, ka tas, kuram dzīvē ir dots vismazāk, beigu beigās ir ieguvējs, jo zaudēt īsti nav bijis ko. Bet tik pat daudz Maraniešiem ir arī dots. Tikai viņiem pašiem to ir grūti ieraudzīt. To spēj ieraudzīt tikai cilvēks no malas. Cilvēks no malas kā es, Tu, viņš, viņa.

“Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis – īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. (…) Pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.”

Mani apbur ar kādu vieglumu rakstniece spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Un tas, ka tik skaisti un saistoši šo vēstījumu var pārnest latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas nopelns. Šeit man gribas piezīmēt, lielos otas triepienos, ka mums ir ārkārtīgi paveicies ar to, ka mums ir tik spilgta un bagāta valoda. Valoda, kuru gribas vienkārši paņemt klēpī, samīļot katru burtu, katru vārdu, to valodu, kura ir tik ļoti mūsu. Un tas ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu atgādināt katru dienu, ne tikai citiem, bet arī sev pašiem. Neticu, ka kādā citā tulkojumā, No debesīm nokrita trīs āboli, būtu iespējams pārveidot tik brīnišķīgi tīri un burvīgi.

“Nakts lai sargā viņas laimi un ritina maigās, vēsās plaukstās trīs ābolus, kurus pēcāk nometīs zemē, kā teikts Maranas pasakās, – vienu tam, kas redzēja, otru tam, kas stāstīja, trešo tam, kas klausījās un ticēja labajam.”

“Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas – takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.”

Nespēju noticēt. Nespēju noticēt sev un tam, ka tik ilgi esmu ļāvusi nogulēt šai grāmatai grāmatu plauktā. Ar pirkstu galiem, velkot pāri grāmatu biklajām mugurām, ļāvusi tiem atkal un atkal pārlēkt pāri tieši šai, tik mīlestības pilnai. Tik sāpju pilnai. Tik kupliem un pilnīgiem teikumiem no vāka līdz vākam pilnai.

Vai kādreiz esat spēlējuši to spēli? Spēli, kurā izvēlies kādu nejaušu garāmgājēju uz ielas, stāvot veikala rindā ar maizes batonu vienā, ar kafijas bundžu otrā rokā, vai vienkārši sēžot sabiedriskajā transportā, skaitot sekundes no vienas pieturvietas līdz otrai? Spēli, kurā izvēlies cilvēku kafejnīcā, kurš pāris galdiņus no tevis, kāru muti ēd napoleona kūku, noskalojot to ar malku stipras un melnas kafijas, kas iztālēm atgādina darvu? Vai esi spēlējis to spēli, kurā nejaušam cilvēkam izdomā dzīvi? Izdomā tam īstu dzīvi. Īstu kaut vai uz piecām minūtēm. Piecām minūtēm, kamēr šis cilvēks ir Tavā redzes diapazonā. Kā viņu sauc? No kurienes viņš nāk? Kā skan viņa smiekli? Vai mājās viņu gaida kāds?

“Ir viegli stāstīt garāmgājēju stāstus. Grūtāk ir palikt pašai savā stāstā.”

Vai iedomājušies, ko īsi pirms fotoaparāta nevainīgā klik domājuši fotogrāfijās redzamie cilvēki. Ko darījuši īsi pirms? Kādus vārdus laiduši pār lūpām, pirms uz mūžu saglabāti šajā mirklī? Tikai un vienīgi šajā. Aiz šīm cilvēku sejām ir veselas pasaules, veselas dzīves, kuras mums nekad nebūs lemts ne uzzināt, ne uzminēt. Un šajā grāmatā, šajā patiesībā, ir daudz kā tāda, ko mēs varam tikai iztālēm apjaust, bet apstiprinājumu tam negūsim nekad.

“Vienīgais veids, kā pasauli padarīt par patiesību, ir mīlēt.”

Riika Pulkkinen (Rīka Pulkinena) ir somu rakstniece. Patiesība ir rakstnieces otrais romāns, taču nu jau tam piepulcējušies vēl, kas nenoliedzami norāda uz to, ka ne tikai somu, bet arī latviešu lasītāji par šo jauno rakstnieci dzirdēs (un lasīs) vēl ne reizi vien. Ziemeļvalstu rakstnieku darbus neesmu lasījusi daudz, bet tas, ko esmu, vienmēr ir priecējis manu sirdi un prātu ar fantastiski lielisku literatūru, par kuru gribas runāt atkal un atkal. Un tikai tad, kad jau piecpadsmito reizi kādam prasi, vai es tev stāstīju par to lielisko “ziemeļvalstu” rakstnieka grāmatu, kuru lasīju, un tev atbild, es to jau zina no galvas, tad zini, ka vēl divas reizes jāizstāsta un tad jau būs gana. Ziemeļvalstu rakstniekiem piemīt kaut kas tāds, kas prot lasītājus glāstīt ar vārdiem, un vienīgais, ko tu vari iesākt, ir tam pakļauties. Un šī reize nav izņēmums. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Apgāds Mansards)

“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”

Anna ir divdesmit piecus gadus veca sieviete, kura ir zaudējusi ticību mīlestībai. Anna ir tā, kura allaž spēlē spēli ar nejaušajiem garāmgājējiem un izdomātajām dzīvēm. Tas ir tas, ko Anna labprātāk dara, iztēlojas citu dzīvi, savu paturot noslēpumā. Taču viss mainās brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk?

“Ko tad vēl nozīmē dzīvot, ja ne zaudēt sevi citu dēļ un atrast sevi no jauna citos cilvēkos.”

Grāmata Patiesība ir kā glezna. Vismaz es to tā iztēlojos. Kā glezna, kura top no Marti rokas, no tā paša, kurš ir viens no grāmatas galvenajiem varoņiem. Vīrietis. Tajā ir savas gaišās puses. Virsotnes. Tajā ir savas ēnas puses. Ielejas. Tajā ir smiekli un asaras. Mīlestība un naids. Tajā ir nodevība un piedošana. Tas ir ceļš, kurš var ilgt sekundes, un tas ir ceļš, kurš var ilgt mūžību. Un lasītājs neviļus kļūst par šī stāsta varoņu ceļa līdzgaitnieku. Cauri ilgām un sapņiem, kuriem nav lemts piepildīties. Cauri likteņiem, kuri lēnām kļūst par to nesēju cietumiem.

“Cilvēkam ir iespējams iziet no savas dzīves neatvadoties, nepaskaidrojot iemeslus. Ir iespējams pārkāpt slieksnim, atstāt citus raudam, kliedzam, dienām ilgi guļam uz priekšnama grīdas. Ir iespējams pateikt “tiksimies rīt”, skaidri zinot, ka tikšanās vairs nebūs nekad.”

Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu vārdiem. Tas, ko gribu iezīmēt, tas, ko man šķita svarīgi izcelt šajā grāmata, ir ģimene. Kāpēc šķietami laimīgās ģimenēs spēj iezagties šī sērga – krāpšana? Kas ir tas, kas pieļauj to, ka starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl, spēj nostāties kāds cits? Cits, kuru gribas noglāstīt, cits, kuru gribas noskūpstīt, cits, kuru gribas iekārot. Kāds cits, kur smaidu gribas ierāmēt un pielikt pie sienas, cits, kura smaržu gribas iemācīties no galvas. Ģimenēs, kurās ir mīlestība, ilgas pēc citiem cilvēkiem nerodas tāpat vien. Varbūt tas ir dienas straujajā skrējienā aizmirsts glāsts, aizmirsts mīļš vārds, aizmirsts skūpsts uz pieres pēc brokastīm vai pazaudēts īsi pirms iemigšanas kaut kur starp baltiem, čabošiem palagiem. Varbūt tā ir iestrēgšana dienās, kad šķiet, viss šis jau ir bijis, pat iespējams reizes desmit. Varbūt tā vienkārši ir pārāk pārdroša sekošana saviem sapņiem. Pārāk pārdroša tiekšanās pēc ideāliem. Pārāk pārdroša aizmiršanās. Patiesībā ir iespējas gūt atbildes uz kaudzi no šiem jautājumiem.

“Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.”

Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom.

“Lūgdams piedošanu, cilvēks lūdz, lai viņu saredz tādu, kāds viņš ir, par spīti rīcībai. Savukārt, atsaukšanās uz to ir dziļākā mīlestība, uz kādu cilvēks spējīgs.”

“Tolaik es nezināju, tolaik es to nesapratu – arī mēs todien nomirām. Mums bija divdesmit gadu, bet mūsu dzīve tik daudzējādā ziņā bija galā. Viss, kas notika pēc tam, bija neveikls mēģinājums aizstāt to, ko bijām zaudējuši tur, tajā dienā. (…) Tonakt mums bija vajadzējis nomirt, un visi tie gadi, kas sekoja pēc tam, bija aizlienēti.”

Tie bijām mēs no grāmatu plaukta vēroja mani jau kādu laiku, taču es, satikšanos ar šo grāmatu, visu laiku atliku. Ne tāpēc, ka domātu, ka tā nav gana laba, jo kā gan citādi tā būtu nonākusi manā grāmatu plauktā? Man vienkārši šķita, ka vēl neesmu tai gatava. Tīri. Emocionāli. Taču pagājušās nedēļas nogalē, roka pati ne no šā, ne no tā stiepās pēc tās, gluži kā parasti tas notiek lielveikalos starp saldumu plauktiem, kad roku vada neredzams spēks, un viena pēc otras groziņā krīt šokolādes tāfelītes, atsitoties tajā kā lietus pakšķi vientuļās peļķēs. Ļāvu, lai sudraba saknes uz zilās grāmatas vākiem, uz brīdi kļūst arī par manām. Lai tās uz brīdi iesakņojas. Lai tās uz brīdi ievibrē visu to milzīgo emociju gammu, ko lasītājam sagatavojušas šīs nieka 208 lappuses.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar vecākiem, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā, kur ģimene sākusi jaunu dzīvi. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles, jo arī abos Golnāzas Hāšemzādes Bundes romānos, vēstīts par irāņu ģimenēm, kurām nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē, cerot, ka šīs saknes spēs aizlāpīt dvēselē izrautos caurumus, nesot augļus, kurus dot jaunās zemes saimniekiem, ne tik daudz sevis, kā sabiedrības spiediena dēļ. Nest augļus, lai izvairītos no nosodošajiem skatieniem tirdzniecības vietās, sabiedriskajā transportā, vai vienkārši izejot ikdienišķā pastaigā cauri parkam. Lai izvairītos no skatieniem, kas vēsta jūs esat ieradušies šeit, lai paņemtu to, kas nav jūsu. (No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Bieži domāju par mūsu bēgšanu. Prātoju vai tas bija pareizi. Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izspriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina un atmiņas ir sapiņķerējušās. Dažreiz es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi kā pateikt vienu un to pašu.”

Nāhidai ir tikai astoņpadsmit gadu, kad smiltis zem viņas kājām pēkšņi sāk plūst, draudot jebkurā brīdī pakļaut jauno meiteni neremdināmi rūgtam un nožēlas pilnam brīvajam kritienam, vēlāk aprijot to bez sāls. Tieši tik izsalcis ir liktenis, kurš paredzējis Nāhidai zaudējumiem, vainas apziņas, sapņiem par laimīgu nākotni pilnu mūžu. Nāhida dzimusi ģimenē, kurā aug tikai meitas. Katras mātes lielākais prieks. Ne dēli, kas jāuzaudzina, lai atdotu karam. Ne dēli, kas jāapraud karam beidzoties. Taču šajā ģimenē arī sievietes ir karotājas. Bērnībā mēs vēlamies kļūt par kosmonautiem, glābējiem, dziedātājiem. Nāhidas un viņas draugu bērnišķīgais sapnis ir kļūt par revolucionāriem. Vismaz tas sākas kā balts un nevainīgs, bērnišķīgs sapnis, taču izvēršas tas milzīgā traģēdijā, kas maina ne tikai Nāhidas, bet arī daudzu citu irāņu ģimeņu dzīves.

“Mums bija viss. Mums patiesībā bija viss, ko cilvēks varēja vēlēties. Mēs bijām izvilkuši laimīgāko lozi, kāda mūsu valstī bija iespējama. Mūs gaidīja nākotne, kuru mēs varējām uzcelt pašu rokām. (…) Bet nē. Mēs būvējām principus. Mēs alkām pēc patiesas brīvības. (…) Naivi, idiotiski bērni.”

Cilvēki vienmēr tiecas pēc brīvības, lai kādā formā tā nebūtu. Taču tiekties pēc tās ir ellišķīgi smags darbs, kurš reizēm paņem nesamērīgi daudz. Cilvēki nereti ir pārāk impulsīvi savās darbībās, īpaši, ja runa ir par brīvību. Neviens cilvēks uz šīs pasaules nekad nebūs līdz galam brīvs, ja visupirms neatbrīvos savu prātu. Citādi tas būtu tāpat, kā dzīvot krātiņā, kura durvis visu laiku ir vaļā. Nebūt līdz galam brīvam nekad. Tā notiek arī ar Nāhidu. Tāpēc kopā ar vīru un mazulīti uz rokām, nespējot rast mieru uz savas dzimtās zemes, ģimene dodas bēgļu gaitās, visbeidzot nonākot Zviedrijā. Taču par pārbaudīju nekļūst vien savu sakņu izraušana no dzimtās Irānas zemes un mēģināšana atkal iesakņoties svešā zemē. Par milzu pārbaudījumu kļūst arī mātes loma, kurai Nāhida nejūtas piemērota ne mazākajā aspektā. Mīlēt un ienīst savu bērnu vienlaicīgi. Tās ir jūtas, no kurām kaunas, ja esi sieviete. Ja esi māte.

“Vai ir iespējams, ka tas, kurš dzīvo intensīvi, iztērē dzīvi ātrāk? Cilvēki allaž teikuši, ka es smejoties pārāk skaļi. Padomā tik, ja nu katri smiekli, katri pārāk skaļie smiekli, ir atņēmuši dienas manai dzīvei. Padomā, ja nu cilvēkam ir piešķirts noteikts elpas vilcienu skaits un tie izbeidzas ātrāk, ja tu smejies skaļi.”

Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā izmisums. Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā vēzis. Runā vientulība. Sāpes par noklusēto un sāpes par pateikto. Stundas, dienas, nedēļas, mēneši un gadi, kas vēl ir palikuši – tie ir tie, kas runā ar Nāhidas balsi. Vēlme pēc miera no visiem un visa, un vēlme dzīvot, izdzīvot. Vēlme būt kaut kam piederīgai. Vēlme būt piederīgai zemei. Atstāt aiz sevis kādu, kurš savas saknes nepārnes no svešas vietas, bet ieauž tās zemē jau ar pirmo elpas vilcienu.

“Domāju, ka pēc šī brīža esmu ilgojusies visu mūžu. Ilgojusies saņemt zīmi, ka neesmu bijusi lieka. Ka esmu, kas vairāk nekā tikai nodevēja. Esmu vēl kaut kas, ne tikai citu nāves un nelaimju cēlonis.”

Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists.

“Tā biju es, kas Tevi atveda šurp. Tie bijām mēs.”

“Cauri visām redzamībā un neredzamībā saglabātajām lietām un jūtām es vīdu kā cits cilvēks, un ar to citu es vēlos iepazīties. Paslēptuvē pie tā cita ir aizbēdzis tas, ko es rakstu, un tas, kāpēc es vēl aizvien esmu.”

Pavisam, pavisam svaigas vēsmas rodamas Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos, kurus tikai īsu brīdi rotā fantastiskā somu rakstnieces Rītas Jalonenas grāmata Skaidrums. Grāmatu uzreiz gribas paņemt rokā, ne tikai lai pāršķirstītu un apskatītu, kas tad īsti tajā skaidrumā ir noslēpies, bet arī, lai aptaustītu to no visām pusēm, jo skaidrums nenoliedzami piesaista ar savu neparasto vāka dizainu. Pateicoties visiem debesu spīdekļiem, kuri tīši vai netīši nostājušies par labu man, arī man pašai bija gan iespēja aptaustīt, gan ielūkoties tajā, kas slēpjas aiz skaidruma vāciņiem. Un, ziniet, tas bija skaudri, spēcīgi, aizkustinoši, skaisti.

Rīta Jalonena (Riita Jalonen) ir somu rakstniece, kura raksta grāmatas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Romāns Skaidrums ir rakstnieces divpadsmitais romāns. Par šī romāna vadmotīvu ņemti jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas neparasti rūgtie un nepagurstoši izaicinošie dzīves līkloči. Savās grāmatās Rīta Jalonena meklē savu atspulgu, un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, daļu no tā atradusi jaunzēlandiešu rakstniecē, par kuras eksistenci nejauši uzzinājusi teju pirms divdesmit pieciem gadiem, kad vēl nepavisam nenojauta, cik ļoti intensīvi Dženetas Freimas biogrāfija ietekmēs pašu, lai pēc divdesmit gadiem taptu meistardarbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Dažus mirkļus es gribu aizmirst un dažus paturēt pie sevis, taču ne saplūst vienā attēlā, laba un slikta dzīve, abās rokās neglītais un skaistais, sāpju pretstats ir prieks, skumjām nav pretstata. Skumjas ir vientuļais ceļinieks, tām obligāti jāatrod savs ceļš.”

Kā jau minēju iepriekš, romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties autores dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija.

“Kopā ar mani tajā pašā laikā būtu vajadzējis piedzimt arī otram cilvēkam. (…) Mēs kopā bijām auguši mātes dzemdē, taču viņš, kurš būtu kļuvis par manu brāli, nomira jau pašā sākumā. Viņš atkāpās un atdeva dzīvību man. Nāvi es iepazinu jau dzemdē.”

Tas, kādu bērnību mēs piedzīvojam, lielā mērā ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi. Iespaidi, kurus mēs gūstam, dzīves mācības, vilšanās, traģēdijas, vai gluži pretēji, laimības mirkļi, gribot negribot kļūst par mūsu turpmākās dzīves iedīgli. Tikai mēs paši nosakām spēku, kurš ir mūsu rokās, spēku, ar kuru varam virzīt lietas citā gultnē, lai mainīto nākotni, lai mainītu to, kas kopā ar mums ir šūpulī likts.

“Kad domāju par māti, domāju par Sīklifas psihiatrisko slimnīcu, kurā nevajadzēja nonākt nevienam no viņas bērniem. Tomēr māte parakstīja piekrišanas papīrus.”

Dženetas bērnība paiet zaudējumu pilnā gaisotnē, kas nenoliedzami, ietekmē turpmāko darbību kopumu, un tikai ierušināšanās savā pasaulē, kļūst par glābiņu. Taču katrs pārbaudījums, kurš nāk pār Dženetas jau tā pretrunīgo dzīvi, nāk Dženetai esot nesagatavotai, tādējādi ar katru reizi sitot pa saules pinumu arvien skaudrāk un skaudrāk. Tas noved Freimas jaunkundzi vietā, kas kļūst par viņas elli zemes virsū. Psihiatriskajā slimnīcā. Vietā, kurā pacienti ir nepieciešami kā ēst. Vietā, kur šie nožēlojamie, ieskaitot Dženetu, kļūst par upuriem medicīnas personālam, kļūst par dzīviem mērķiem, un to nesaudzīgie likteņi, top par pamatīgu virzītājspēku notikumiem, kurus Dženeta labprātāk izdzēstu no savas atmiņas, tomēr tas nav iespējams. Tās ierūsējušas sēž kādā no atmiņu plauktiņiem, lai visnepiemērotākajos brīžos par sevi atgādinātu atkal un atkal. Taču Dženeta šo elli pelnījusi nebija.

“Viņa katru reizi vaicāja, vai man ir ļoti bail. Un es vienmēr vienādi atbildēju, ka man ir bail te sajukt prātā.”

Daļa no Dženetas pretojās slimībai, taču daļa to pieņēma, uzsūca sevī kā sūklis, kurš izslāpis pēc ūdens. Šī daļa Dženetas ar to vienkārši saauga. Šī daļa Dženetas vienkārši iemācījās tā būt. Šī iemesla dēļ nāve šķita kā vienīgais racionālais risinājums. Starp citu, nāves tēma skaidrumu caurvij nemitīgi. Brīžiem šķita, ka nāve vairs nespēs kļūt vēl nenopietnāka, kā šajā grāmatā. Taču šajos zaļajos vākos tā ir līdz saknēm klātesoša. Tā kļūst ikdienišķa un pašsaprotama kā šķavas pēc sakairināta deguna.

“Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu. Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst.”

Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē.

Dženetas Freimas dzīves traģēdijas nav iespējams sapaijāt mazākas. Taču, lasot šo romānu, ir iespēja ielūkoties bezgala sāpīgā liktenī. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā rakstīšana spēj izglābt no teju neglābjamā. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā cilvēks pats kļūst par sava nama noteicēju, ar tiesībām atvērt un aizvērt durvis uz tumsu, kad vien tas ir nepieciešams.

“Laiks vienmēr pārvieto robežas uz citām vietām, nemainīga nepaliek neviena definīcija. Kurš pateiks, kāds ir pareizais veids būt cilvēkam?”

“Rainīša klēpī birst akmens putekļi. Tās akmens asaras. Akmens raud, kad Rainītis skrāpē, drupina, skalda un pulē. Kā neraudāt, ja ar dzelzi dzīvā miesā? Piedod, akmenīt! Pacieties! Cilvēka bērniņi arī dzimst sāpēs.”

Rakstniece, skolotāja un divu bērnu mamma Linda Šmite, atpazīstamību guvusi rakstot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Lindas Šmites grāmatām ir raksturīga īpašība, gribētu pat teikt, savdabīgs rokraksts, kurš īstenību spēj atspoguļot tik tēlaini, ka gan aizskar ar dūnu vieglumu un noglāsta ar nenovēršamas nolemtības smagumu, gan pamielo ar bērnišķīgu liriskumu jebkuru nocietinātu sirdi. Tā notiek tikai tad, ja rakstnieks raksta ar spalvu, kuru mērc ne tintē, bet dvēselē.

Rainītis ir ļoti īpaša grāmata. Tas atklājas jau pēc pirmajiem izlasītajiem vārdiem. Pirmajiem teikumiem. Pirmajiem rindkopu gubu mākoņiem, kuri kā satrakojušies ziloņi, smagiem soļiem bradā pāri prāta un neprāta robežām. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo spēj aizkustināt tik dziļi. Dziļi līdz kaulam. Tā, ka sāp. Tā, ka sāp tik ļoti, ka var likt plāksteri uz plākstera, lai dziedē, lai pāriet, bet nepāriet. Tik ļoti dziļi. Sāp. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Mimi, Maricu. Zani, kura nekad nav dzirdējusi no Rainīša vārdu mamma. Rainītis ir ļoti īpaša grāmata, jo nestāsta par Rainīti vienu pašu. Tā stāsta par Uģi, Valteriņu, Vācieti, Zilgastanti, Urgu kaimiņieti. Un kur palika Aspazija, jūs jautāsiet? Aspazijas šajā grāmatā nav. Tāpēc, ka šī grāmata nav par to Rainīti. Lielo Raini, Vislielāko. Šī grāmata ir par Raineru. Astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. Rainītim no tā visa nav nekā. Itin nekā. (Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

“Zane nekad nav dzirdējusi, kā Rainītis dzied viņai par māmiņas vieglajām, siltajām rokām. Patiesībā Rainītis nemaz nezina, kādas ir Zanes rokas. (…) Rainītis nojauš, ka Zanes rokas uz salas varētu būt nosalušas. (…) Nē, šī dziesma, ko Rainītis dzied, nav par Zanes rokām. Nemaz tik vieglas un maigas tās nevarētu būt.”

Grāmata Rainītis ir par īstenību. Par to īstenību, kuru retais spēj ieraudzīt. Kuru retais spēj atpazīt. Kuru retais spēj pieņemt. Rainītis nekad īsti nav jutis mammas tuvumu, tieši tāpēc Rainītis mammu sauc par Zani. Un īsti ne savādāk. Tomēr Zane joprojām Rainītim ir kaut kas liels. Kaut kas ar neredzamu nabassaiti saistīts. Zane ir tālu prom. Kaut kur okeāna vidū uz salas, savu Lielo laimi kaldama, kamēr Zanes mazā laimīte Rainītis, alkst pēc mātes smaržas, siltuma un, pats galvenais, mīlestības. Taču vienīgais, ko Zane Rainītim spēj dot, ir atpirkšanās. Uz to Zane ir liela māksliniece. Zane atpērkas ar pulksteņiem, džinsiem, jakām un ausskaņiem. Tikai Zane nezina, ka Rainītim nekas no tā visa nav vajadzīgs. Rainītis ir atšķirīgs. Rainīti neinteresē tas, kas interesē citus viņa vecuma bērnus – datorspēles, aifoni, minjoni. Rainītis nelielās, neizrādās, nesacenšās. Rainītim nepatīk jaunas drēbes, jo tās berž un kož ādu, tāpat kā acīs berž un kož atšķirtība no Zanes. Rainītim gribas vienīgi Zani. Rainītim ir arī tētis, bet Rainīša tētim ir divi citi bērni, kurus mīlēt, ne Rainīti. Rainītis ir dzīvu vecāku bārenis. Tieši tāpēc Rainīša aizbildnis ir Mimis. Zanes mamma. Reizēm Mimis prot smuki sapucēties, uzlikt dzintara krelles un uzkrāsot sarkanas lūpas. Bet parasti tā nav. Parasti Mimis uz visu pasauli dusmīgs. Uz Rainīti ar’. Mimim uz sejas ir grumbiņas un krunciņas, kurās dzīvo dusmīgas čūskiņas.

“Tādās dienās, kad Mimis pieražo pilnu ķēķi ar dusmu čūskiņām, Rainītis uz durvju pusi vien skatās. (…) Viņam gribas tikt prom. Uz turieni, kur pasaule liela un rāma. Dziļa kā okeāns. (…) Tas pats, kas ieskauj Zani uz Anglijas salas.”

Rainītim ir vieta, kur Rainītis jūtas piederīgs. Tieši tāpēc, ka tur pasaule sķiet vislielākā, visrāmākā. Tas ir priežu puduriņš. Piecu priežu puduriņš, ar visaugstākajām priedēm, kuras, pretēji tam, kā rakstījis Lielais Rainis, Vislielākais, nespēj nogāzt pat vējš. Rainītis jūtas piederīgs akmeņiem, ne cilvēkiem. Rainītis pat mazliet akmeni apskauž, jo akmenim nav jādomā par Zani. Akmenim nav jāskumst. Nav jābaidās. Akmenim nav jābēg no Mimīša dusmu čūskiņām. Vai no visa jaunā un nesaprotamā, kā Rainītim, jo Rainītim visu jauno un nesaprotamo vajag pieņemt pamazām. Rainītis ir atšķirīgs no citiem bērniem viņa vecumā. Rainītis grib būt akmens. Varbūt tāpēc Dieviņam negribējās, ka Rainītis kļūst lielāks.

“Tāpēc jau mazie sunīši sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem suņiem. Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu.”

Taču Kukažiņai un Maricai Rainītis grib kost vismazāk. Kukažiņa zina, cik Rainītim ļoti mīļa tā ir. Kukažiņai ir akmens sirds. Bet kas par to? Rainītis jau no mazotnes akmentiņus sapratis labāk, nekā cilvēkus. Kukažiņa nekad Rainīti nav atraidījusi. Vienmēr uzklausījusi un ļāvusi Rainītim izraudāties uz sava akmens pleca. Bet skolotāja Marica? Bet skolotājai Maricai viss ir skaists. Skolotāja Marica skatās Rainītī un atpazīst Rainīša sāpes, atpazīst Rainītī sevi, jo arī pati reiz ir bijusi mazs rainītis. Maricai sāp Rainīša sāpes. Arī Marica ir dzīvu vecāku bārenis. Rainīti no skumjām glābj Kukažiņas siltums. Maricu no skumjām glāba Grāmatu Judīte. Judītes grāmatu svētnīca bija Maricas patvērums. Tāpat kā Rainītim Rainīša priedes un Kukažiņa.

“Marica visu mūžu atcerēsies to dienu, kad Grāmatu Judīte viņai rokā iespieda bibliotēkas atlsēgu un pačukstēja: “Vari nākt arī svētdienās.” (…) Maricai ir Judītes acs. Marica redz, kas notiek Rainītī. Arī Marica vienam zēnam iespiedīs rokā atslēdziņu. Viņa sacīs: “Vari nākt visās dienās.””

Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks.

“Mūsdienu pasaule ir kā slīdošas kāpnes – mēs visi esam ierauti rotējošā kustībā. (…) Cilvēks uz slīdošajām kāpnēm ir gluži kā marionete, kuru regulē svešas rokas, kas it kā zina labāk, ko tam darīt, bet patiesībā neko nezina!”

Agnese Zarāne ir jauna un visnotaļ daudzsološa rakstniece, kura plašākai publikai sevi piesaka ar savu pirmo romānu Slīdošās kāpnes. Rakstīt par Latvijas vidusskolēnu dzīvi, jauno rakstnieci iedvesmojis tas, ka pati studiju gados daudz lasījusi ārzemju autoru darbus, kas aizskar jauniešiem aktuālas tēmas – problēmas, attiecības, izvēles. Pašlaik rakstniece strādā pie sava īso stāstu krājuma, taču proza nebūt nav vienīgais lauciņš, kurā darbojas. Agnese Zarāne raksta arī dzeju.

Godīgi sakot, ilgi nevarēju izlemt vai rakstīt blogā par šo grāmatu vai arī tomēr nē, jo šis blogs nav tapis tāpat vien – rakstīšanas pēc. Šeit rakstu, jo cieņas un mīlestības izrādīšana pret grāmatām, ir ļoti liela daļa no manas ikdienas. Tieši tāpēc esmu tieši šeit un tagad, lai ieteiktu, manuprāt, vērtīgu literatūru, kuru lasīt gan pieaugušajiem (un mūžīgajiem bērniem), gan cilvēkbērniem, kuri uz savu pieaugšanu vēl cītīgi gaida rindā. Man ir svarīgi, lai lasītājs, izlasot manā blogā ieteiktu grāmatu, būtu tik ļoti apmierināts, cik apmierināts dodas uz veikalu, pēc tam, kad savācis visas akcijas uzlīmes, lai tās iemainītu pret tefal pannu vai dormeo spilvenu. Ir neizsakāms prieks un laime, kad saņem ziņu no bloga lasītājiem, ar tekstu: klau, es izlasīju to grāmatu, kuru ieteici, nu to, par signi un mūžīgi slīdošajām kāpnēm, man baigi patika, dod vēl. Tā gan ne reizi vēl nav gadījies, bet es ticu, ka aptuveni tā reiz varētu būt, un tā sajūta varētu būt tik pat lipīgi salda, kā tad, kad visu seju esi nosmērējis ar cukurvati. Kāpēc tomēr izvēlējos rakstīt par šo grāmatu? Jo tā man kaut ko ļoti atgādināja. Tā man atgādināja pašai sevi. (Izdevējs: Zvaigzne ABC)

Grāmatas galvenā varone ir 18 gadus vecā Signe, kurai nekas cits neatliek, kā vien mātes spiediena vadītai, doties tai līdzi, pārvācoties no mazās un piemīlīgās Ludzas uz vienmēr nemitīgi kūsājošo un disonējošo Rīgu. Signes galvenā rūpala ir ne tikai tas, ka Ludzā jāatstāj gan mīļotais draugs, gan labākā draudzene, bet arī tas, vai maz meitene, pelēkā pele no mazpilsētas tālu Latgales austrumos, spēs iekļauties ne tikai Rīgas straujajā ritmā, bet arī jaunajā skolā un klasesbiedru vidū. Iepriekš jau rakstīju, ka galvenās varones tēls man atgādināja pašai sevi. Es domāju, ka lielai daļai šīs grāmatas lasītāju, neviļus nāktos neredzamām saitēm saistīt Signi pašiem ar sevi. Arī es pati biju līdzīgā situācijā, kad pēc pamatskolas beigšanas, kādā no Kuldīgas novada skolām, mācības turpināt devos uz pilsētu, kur cilvēki lietusgāžu laikā neizmanto lietussargus un matus neieveido pēc jaunākajām modes tendencēm, bet gan tā, kā to nosaka vēja pūšanas virziens. Jā, es devos uz Liepāju. Arī man ik dienu nemitīgi vēders rāvās uztraukumu krampjos, jo biju uzkāpusi uz tām pašām slīdošajām kāpnēm, uz kurām atradās arī Signe, un atradās vairums no maniem skolas biedriem gan tad, gan tagad. Pārmērīga vēlme kādam izpatikt. Nemitīgi lauzīt galvu par to, ko gan citi par Tevi domās un padomās. Jaunieši (un arī liela daļa pieaugušo) neseko savām vēlmēm un saviem ideāliem. Tie labprātāk pieņem ideālus un vēlmes, pēc kurām tos vada citi. Reizēm ļoti iespējams, tas notiek neapzināti, taču lielākoties, vēloties izpatikt gan vecākiem, gan vienaudžiem, gan citiem ko viņi par mani padomās, cilvēki zaudē savu patieso identitāti, kļūstot vienkārši par kārtējo no bara, taču cilvēkus, kuri vēlas būt individuāli, atšķirīgi no pārējās sabiedrības masas, tiek atgrūsti vai uzskatīti vienkārši par dīvaiņiem.

“Aiz skaista iesaiņojuma dažkārt slēpjas tukšums – tāpat kā ar precēm mēdz gadīties. (…) Mēģini ielūkoties cilvēkos dziļāk.”

Ļoti lielu brūci Signes dzīvē rada arī tas, ka viņas vecāki ir šķīrušies. Signe dzīvo kopā ar māti, un tā tas ir tieši tiki ilgi, lai Signe pat vairs īsti neatceras, kā tas bija, dzīvot un būt kopā ar tēvu. Šajā attiecību peripetijā autore galveno lomu piešķir Signes mātei, kura Signes tēvu regulāri cenšas meitenes acīs noniecināt un pazemot, nemaz nenojaušot, ka Signei šī brūce sāp līdz pat kaulam. Signes māte šo situāciju izmanto kā aizsargreakciju, baidoties no tā, ka meita, vienīgais un svarīgākais, kas viņai jebkad ir piederējis, viņas miesa un asinis, deviņus mēnešus savā klēpī iznēsātais bērns, varētu viņu pamest, lai dotos pie sava, nekam īsti nederīgā un nekā pretī dot nespējīgā tēva.

“Mīlestība, ko izvēlies tu, ir kā… kā lēciens jūras bezdibenī.”

Signes māte iejaucas ne tikai meitas attiecībās ar tēvu, bet arī attiecībās, kuras meitene vēlas veidot ar pretēja dzimuma pārstāvjiem. Māte māca meitai, ka īsta mīlestība neeksistē. Ir tikai sāpes, kuras atstāj šķietama iemīlēšanās un tas, protams, neder nekam, jo padara sievietes vājas un nelietojamas. Bezkaislīgi manipulēt ar vīrieti, tieši tas ir tas, kas sievietei būtu jādara, nevis jāzaudē galva kāda vīrieša dēļ, kurš beigu beigās tāpat izrādīsies gan šmauklis, gan dzērājs.

“Sieviešu liktenis ir tāds, kāds tas ir. Mēs esam nepieciešamas tad, ja esam koptas, skaistas, dzemdēt spējīgas. (…) Šajā pasaulē noteicēji tik un tā ir viņi. Bet mēs, sievietes, varam gudri visu izplānot un veiksmīgi viņus vadīt, tā ka viņi to nemaz nenojautīs.”

To, vai Signe nokāps no nemitīgi rotējošā kustībā slīdošajām kāpnēm, uzzināt izdosies vien pašiem atverot grāmatas sākuma vāku un izlasot to vārdu pa vārdam sausu, kā vēsu kolas glāzi, tveices pārņemtā dienā, atduroties pret teju Vējiem līdzi cienīga mīlestības stāsta sižeta. Bet par to Signe domās rīt.

“Tu vienkārši nepazīsti cilvēkus, kas ir pieauguši.Tostarp nepazīsti pati sevi. Bet tev kļūst arvien labāk, tici man.”

Lai grāmata tālāk runā pati par sevi, bet tas, ko es pati vēl gribēju piebilst tās sakarā, ir tas, ka šajā grāmatā netrūkst arī daudzi Agneses Zarānes uzburtie monologi un dialogi, kuri brīžiem bija tik asprātīgi, ka lika ne tikai pasmaidīt, bet arī jauši un nejauši iespurgties. Grāmata noteikti patiks tiem, kuri stāv ar abām kājām uz zemes, jo šis romāns ir gaužām reālistisks un patiess, un tā, neapšaubāmi, ir viena no šī romāna burvībām. Kā autore pati kādā intervijā atklāj, šo romānu vēlējusies izveidot gaišu, taču ne māksloti pozitīvu, un, manuprāt, tas ir izdevies lieliski.