POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

  • Rvīns Varde «Kas te notiek»

    by

    “Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.

    Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?

    “Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”

    Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”

    Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.

    Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).

    “Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”

    Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.

    “Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”

    Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.

    “Tramvajā onkulis blakussēdētājam (paziņam): “Nākamā pietura – Grēcinieku iela. Tavējā pietura. Tev nav bail?””

  • Hovanness Tumanjans «Pasakas»

    by

    ” – Kāda tur drosme! Kāds tur prāts! Kādas tur spējas! – tas viss ir tīrie nieki. Visu izšķir veiksme. Ja tev paveicies, svini un priecājies!” (Nāzars Drošsirdis)

    … ar šādiem vārdiem noslēdzas viena no populārākajām armēņu pasaku tēva Hovannesa Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, taču noteikti veiksme nav tā, kas caurstrāvo šajā grāmatā apkopotās pasakās. Tā drīzāk ir lētticība – tieši tas, kas spilgti parādās pasakās, kuras nekur tālu nav jāmeklē. Pasakās, kurām vien jānotrauc putekļi pirms izņemšanas no grāmatu plaukta. Šī īpašība, kas noved līdz dažādiem pārpratumiem, galvu reibinošiem piedzīvojumiem un pārsātinātām emociju buķetēm (man uz brīdi pat šķita, ka aprakstu domino spēli), bieži sastopama arī mūsu tik ļoti mīļajās un dārgajās latviešu tautas pasakās, kas, savukārt, norāda vien to, ka neatkarīgi no tā, kurā debespusē vai zemes malā cilvēki atrastos, vai neatkarīgi no tā, kādas tautas mūs šķir, mēs esam līdz bezgalībai (un atpakaļ) līdzīgi. Taču par visu pēc kārtas.

    “Tāda nu reiz ir pasaules kārtība, kas tajā ienācis, tam no tās arī jāaiziet.” (Kikosa nāve)

    Manā bērnībā pasaku stāstnieks bija mans vectēvs. Atceros, kā apbrīnoju viņu. Atšķirība no mammas un tēta, viņš pasakas nevis lasīja, velkot kopā burtus un teikumus par ķēniņa dēliem un uz dejošanu kāriem velniem, bet izdomāja tās pats (vai no senaizmirstām bērnu dienu atmiņām, kas atvilktnītēs kā kartotēkā sakārtotas tieši tā, lai vajadzības gadījumā ķertu un grābtu no aizmirstības tieši to īsto, paša bērnībā dzirdēto pasaku, lai uzburtu no jauna to arī man). Reizēm bija pasakas, kuras es dzirdēju vairākkārtīgi, taču katru reizi viņš tās spēja pasniegt pilnīgi savādāk, it kā man tikai šķistu, ka šo pasaku par garo pupu, kas kāpj debesīs, vai trim tēva dēliem, no kuriem tikai viens beigu beigās izrādās gudrs esam, dzirdu jau otro un trešo reizi. Pats Tumanjans ir teicis, ka prasme ir pašā stāstīšanā, jāzina, ko mainīt, ko atmest, ko paturēt, kādā valodā, stilā un kā stāstīt, lai iznāktu skaisti un nezaudētu tautisko garšu un smaržu. Manuprāt, šādā veidā ne tikai interesanti, bet arī bezkaunīgi saistoši varētu pat izstāstīt no instrukcijas ārā tostera lietošanas pamācību. Taču tagad, lasot šos armēņu pasaku tēva vārdus, šķiet, ka reiz tos lasījis arī mans vectēvs, jo tieši tas ir formāts, kurā es, kā švamme uzsūc ūdeni, uzsūcu pasakas.

    “Kur notek asinis, tur sazeļ ērkšķi un vārpata. Kur notek asaras, tur rodas ezers.” (Bezrocīte)

    Kad pamanīju starp Jāņa Rozes apgāda jaunumiem Hovannesa Tumanjana Pasakas, sapratu, ka šis ne tikai būs lielisks papildinājums mūsu mazajai ģimenes bibliotēkai, bet tas būs arī mans. Mans, jo Armēnija. Pirms tam Armēniju iepazinu caur armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas acīm un atspulgu tajās – ārkārtīgi skaisto grāmatu ar pravietisko nosaukumu No debesīm nokrita trīs āboli. Stāstu, kurš pats par sevi līdzinās pasakai, latviešu valodā atdzīvinājusi tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana (vairāk par šo grāmatu un manām pārdomām par to var uzzināt kādā no mana bloga senākiem ierakstiem). Interesanti, ka Armēnija (caur šo grāmatu) piesaistīja ne tikai mani, bet tas noticis arī ar citiem maniem draugiem un bloga lasītājiem, kuri, vadoties pēc maniem ieteikumiem, vai vienkārši uzticoties paši savai gaumei, labas literatūras meklējumos, atdūrušies tieši pret šo Abgarjanas romānu (un kad jūs pēdējo reizi tik ļoti ietekmējusi izlasīta grāmata, ka esat bijuši gatavi mesties piedzīvojumos un kā ceļojuma galamērķi atzīmēt romānā aprakstītu valsti?).

    Pateicoties grāmatas tulkotājai Valdai Salmiņai, kurai pieder arī šīs grāmatas priekšvārds, informācija par Hovannesu Tumanjanu papildus nav jāmeklē, kas, protams, ir ne tikai interesanti, bet arī ārkārtīgi vērtīgi. Lasīt kāda rakstnieka domas, kas ar neredzamu tinti visupirms pieskrāpējušas autoram pilnu galvu, bet pēcāk ne tikai papīru, bet arī visus rītus un vakarus, ir mazliet bezatbildīgi. Esmu agrāk jau rakstījusi, ka reizēm tieši šīs personīgās dzīves nianses ir tās, kas atbild uz visiem jautājumiem, ja tādi grāmatas lasīšanas laikā rodas. Tā, piemēram, var uzzināt tieši tik svarīgu faktu, ka Hovanness Tumanjans gluži nav šo pasaku autors. Tumanjans ir paņēmis armēņu un citu tautu pasaku skeletus un apaudzējis tās ar savu miesu un ādu, radot savas versijas, proti – izstāstījis tās tikai sev raksturīgā veidā. Svarīgi arī tas, ka Tumanjana pasakas latviešu valodā tulkotas un izdotas pirmo reizi – tas vien jau ir lielisks iemesls, lai viens grāmatas eksemplārs atpūstos (pēc tā izlasīšanas) arī jūsu mājās atrodamajā grāmatu izlasē.

    Par grāmatas vizuālo baudījumu parūpējusies armēņu māksliniece Naira Muradjana. Ja tulkotāja ir parūpējusies par to, lai šo skaisto pasaku apkopojumu varētu izbaudīt gan mūsu latviskā dvēsele, gan prāts (gan ausis), tad Naira Muradjana ir parūpējusies par to, lai šāds pats baudījums būtu gūstams arī mūsu acīm. Un patiesi – ilustrācijas ir neapnīkoši fantastiskas. Tās raksturo ne tikai katru pasaku atsevišķi, bet pilnīgi noteikti ieved burvīgā ceļojumā cauri armēņu folkloras aizmetņiem un Tumanjana neizsīkstošo māku tās atdzīvināt sev raksturīgajā manierē. (No armēņu valodas tulkojusi Valda Salmiņa; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Pasaulē nekas nav neiespējams.”

    Šajā grāmatā apkopotas divdesmit Hovannesa Tumanjana pasakas. Mazliet pat šķiet neticami, ka starp daudzajām ilustrācijām, 128 grāmatas lapaspusēs iespējams satilpināt arī divdesmit pasakas, vienu par otru garākas. Kā jau augstāk minēju, grāmatā atrodama arī populārākā no Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, kura noteikti ierindojas arī manā Tumanjana pasaku topa pašā augšgalā. Tā stāsta par kādu nožēlojamu vīru, kurš bijis ne tikai nepraša un sliņķis, bet arī bailīgs bez gala. Tikai veiksme, apstākļu sakritība un apkārtējo ļaužu lētticība ļauj Nāzaram tapt par brašu varoni, no kura bīstas pat visspēcīgākie karaspēki, tīģeri un milži, kas, jau ieraugot Nāzaru Drošsirdi (nenojaušot par viņa patieso būtību), kož pirkstos un stāv kā zemē iemieti, taču mātes jaundzimušajiem dod tieši Nāzara vārdu. Reizēm, lai tiktu virsotnē, ir jābūt nedaudz nekaunīgam. Tas pierādījies cauri laikiem – jo nekaunīgāks, katru iespēju tverošāks būsi, jo vairāk iespēju durvis pavērsies uz kāpnēm, kuras ved arvien augstāk un augstāk…

    Tāpat pieminēšanas vērtas (uz lasīšanu rosinošas) ir pasakas Kikosa nāve, Zelta pods, Dzīrotājam dzīres nebeidzas (un tikai tāpēc, ka visas viena bloga ieraksta garumā nav iespējams pieminēt, tam vajadzīgs kārtīgs zinātniski pētnieciskais darbs (bet par to es domāšu rīt)). Pasaka Kikosa nāve vērš cilvēku prātus uz pārdomām. Pārdomām par to, cik daudz cilvēks ir spējīgs noticēt savai fantāzijai, izdomātiem notikumiem un ar tiem saistītiem tēliem. Un kas notiek brīdī, kad šīs iedomas kļūst tik īstas, ka tām sāk ticēt arī apkārtējie. Cik tālu cilvēks ir gatavs iet un vai maz no turienes ir ceļš arī atpakaļ. Zelta pods ir ļoti īsa, bet tik sevišķi lielu un dziļu zemtekstu paslēpusi pasaka, ka tai tik pat labi būtu pieticis arī ar vienu teikumu, un tā jau būtu izdevusies. Tā stāsta par to, ka īstos dārgumus spēj atrast un ieraudzīt tikai tas, kurš nav mantas kārs. Tikai to cilvēku acu priekšā, kuri padevīgi turas pie laipnības un tikumīgas dzīvošanas, ir spējīgs uzziedēt patiesa brīnuma mirklis. Dzīrotājam dzīres nekad nebeidzas. Kad tiek izlasīts šīs pasakas nosaukums, krēslos nemierīgi sāk dīdīties tie, kuri stundu pirms gulētiešanas pēta, cik skaisti glāzes dibenā dus simtiem vīna lāsīšu, pēkšņi iztraucējot to saldo dusu ar vienu (vai diviem) kārtīgu malku. Vai tie, kuri bērniem saldumus dod arī pēc pulksten sešiem vakarā (par abiem gadījumiem neko nezinu… draudzene teica). Šī pasaka stāsta par kādu namatēvu, kura mājā katru vakaru notiek dzīres, kurās ielavās par nabagu pārģērbies valdnieks, kuram nekādi netop skaidrs, kā parasts kurpnieks var tādas dzīres dzert. Skaidrs, ka valdniekam tāda darīšana nav pa prātam, tāpēc cenšas vīra dzīvi sarežģīt, atstājot to atkal un atkal bez ienākumiem. Taču katru vakaru, klejojot pa Bagdādes ielām, valdnieks no jauna un jauna iemaldās vīra mājās, kurās joprojām tiek dzīrots. Lai kādi būtu valdnieka centieni vīru pazudināt, šis plāns izgāžas – taču šāda neatlaidīga rīcība noved tikai pie viena secinājuma – lai dzīvotu tā, it kā katra diena būtu svētku sajūtu piepildīta, nav svarīgs naudas trūkums vai pretēji – tās esamība. Lielākā bagātība ir dzīvesprieks un spēja dot savu sirds siltumu citiem.

    “Arī plānu riecienu var priecīgi baudīt.” (Dzīrotājam dzīres nebeidzas)

    Ārkārtīgi priecājos, ka Hovannesa Tumanjana pasaku kamols ir atripojis arī manā virzienā. Bez gala un malas esmu pateicīga par iespēju ielūkoties vēl kāda armēņu rakstnieka daiļrades galaproduktā. Skaidrs, ka bez pasakām nav uzaudzis neviens cilvēkbērns. Un ir tik lieliski, ka laiku pa laikam uzrodas rakstnieki, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumus un ar savu talantu atdzīvina pasakas, kurām tautas atmiņās ir tik nozīmīga vieta. Ir tik lieliski, ka ir rakstnieki, kuri pieņem izaicinājumus un izveido jau labi zināmajām pasakām jaunas kontūras un pievieno tām arvien košākas krāsas, lai vēstījumu padarītu ne tikai interesantāku, bet arī piesātinātāku, raisot lielāku interesi ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. Uz bērniem Tumanjana pasakas testējusi vēl neesmu, tāpēc nezinu, kādu reakciju tās izraisīs uz mazo cilvēku ādas. Taču jau tagad esmu atlasījusi pasakas, kuras noteikti nelasīšu bērniem pirms gulētiešanas. Un galu galā nezinu, vai kāda no tām vispār būtu tīri piemērota maziem bērniem (vismaz tik maziem, cik mazi ir manējie) tik vēlā vakara stundā. Tam tomēr joprojām lieliski noder arī mūsu pasaku tēva Anša Lerha Puškaiša folkloras krājumos atrodamie dārgumi. Vai arī tās pasakas, ar kurām pirms miega mani cienāja vectēvs. Taču būtu grēks, ja ar Hovannesa Tumanjana pasakām es bērnus neiepazīstinātu nemaz. Un to, kas notiek ar tiem, kuri grēko, to jums pastāstīs kāda no tām. Pasakām.

    “Ko otram dari, to dari pats sev.” (Kungs un kalps)

  • Lūks Alnats «Mums pieder debesis»

    by

    “Gaismu nav iespējams iepriekš paredzēt.”

    Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas esmu domājusi, ko ar šo ierakstu gribu jums pateikt. Nezinu. Bet gribu. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas galvā, sāpīgi dunot, mainās kadri. Mainās, gluži kā automašīnu straumes ķemmē asfalta segu, pa un pret spalvu: mammas, tēti, bērni, smiekli, čuksti, glāsti. Mainās kadri: slimības, dusmas, asaras, nezināšana, pakļaušanās. Mainās kadri: sāpes, roku rokā sadotas plaukstas izslīd viena no otras, pēdējiem spēkiem vēl skarot viena otras pirkstu galus. Un nāvi. Nevaru iemigt. Stundām ilgi. Stundām ilgi nevaru atsaukt atmiņā kādu stāstu no pašas dzīves, kas plāniem diegiem, tomēr sašūts kopā ar grāmatu, kuras nosaukums minēts virsrakstā. Nevaru iemigt. Dvēseli smagums spiež. Smagums apmeties uz palikšanu un īres nemaksāšanu. Spiež un skrāpē, un ik pa laikam iedur ar papēdi. Varu derēt – rētas par tādām pašām nelūgtām īrniecēm kļūs. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pateicos, ka nav neviena stāsta, kuru atsaukt atmiņā.

    “Dažreiz mīlestība pie mums atnāk visneiedomājamākos veidos. Cilvēki pat nenojauš, cik ļoti viņi spēj aizkustināt citus ar savu rīcību.”

    Ja man būtu jāizlemj lasīt grāmatu vai nē tikai pēc tās vāciņa, es zinu, ka ļoti daudz grāmatu man paliktu neizlasītas. Paliktu neiepazītas. Neizzinātas. Un ik reizi, kad tomēr šāda grāmata atrod ceļu pie manis, mainot par to jebkādu iepriekš pieņemtu un ieņemtu priekšstatu un nostāju (arī pret vāciņu), esmu bezgala pateicīga. Bezgala pateicīga tam, ka starp visām interneta memēm, kaķu un puķu bildēm, anekdotēm, dusmīgajiem un sarkastiskiem ierakstiem un komentāriem par valdību un Kiviču, cilvēki neaizmirst dalīties arī savās sajūtās par izlasītajām grāmatām. Tikai tā Mums pieder debesis nonāca pie manis (un, protams, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC), ne pateicoties Rozamundes Pilčeres romāna cienīga vāciņa dēļ, kurš šķietami sola saldu mīlestības stāstu ar ciešamām, bet laimīgām beigām, kuru iespējams kāds režisors jau pārvērtis romantiskā otrdienas vakara kino, pie kura uzkost sieru un noskalot to ar kārtīgu malku vīna (gan sieru, gan filmu). (Vēl gribētu piebilst: kādā atsauksmē lasīju, ka grāmatas vāks atgādinot vaskadrānu, uz kuras deviņdesmitajos pasniegtas ēdienreizes, kamēr zem tās stīvi stāvējis virtuves galds, baidoties izkustēties un saulespuķes nobiedēt. Ja zilais saulespuķu fons būtu sadalīts horizontālās un vertikālās līnijās, es varētu pat piekrist, jo šķiet, ka tieši tāda vaskadrāna kādu laiku (tajos pašos deviņdesmitajos) klāja arī mūsu pastētmaizēm noklāto brokastu un vārīto kartupeļu vakariņu galdu). Pēc skata nav iespējams pateikt, ka aiz šiem skaistajiem, saules pielietajiem ziediem slēpjas melna, melna tumsa.

    “Mani nepameta sajūta, it kā šis laiks nepiederētu mums, it kā mēs būtu to aizņēmušies.”

    Mums pieder debesis ir angļu rakstnieka un žurnālista Lūka Alnata (Luke Allnutt. We Own the Sky.) debijas romāns, kurš stāsta par mīlestību, cerībām, izmisumu. Zaudējuma sāpēm, ceļu prom un atkal atpakaļ uz dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām saļodzījās. Dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām pazuda. Dzīvi, kura notika pirms. Dzīvi starp debesīm un zemi. Kā ierasts, pirms ķēros klāt romāna lasīšanai, meklēju informāciju par pašu autoru. Tas lielākoties palīdz izprast neizprotamo. Palīdz ieraudzīt neredzamo. Šī reize nebija izņēmums. Pirms grāmatas atvēršanas un tās nelielas nobaudīšanas jau zināju, ka Mums pieder debesis būs īpaša grāmata. Zināju, ka autors reiz baltās lapas savā priekšā padarījis par emociju pārbagātu burtu un teikumu virknējumu kodu, radot romānu, kuru nu atkodē (un par izcilu dēvē) lasītāji vairāk nekā trīsdesmit valstīs visā pasaulē. Un, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC, tāda iespēja ir arī mums. Laikā, kad Lūks Alnats sāka strādāt pie Mums pieder debesis, autoram tika diagnosticēts vēzis. Iespējams, tieši šīs spēcīgās emocijas ir tās, kuras runā visa romāna garumā. Runā par drosmi. Par neizsīkstošu mīlestību. Par spēku dzīvot tālāk. Par spēku atzīt kļūdas. Spēku piedot. Runā par pasauli, kuru var ielikt plaukstās – tieši tik sīki mēs esam pretnostatīti šīs bargās diagnozes priekšā. (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ikdienā mēs nepievēršam uzmanību dzīvei, kura kūsā mums visapkārt, – tā ir tikai neskaidra duna, sanoņa kaut kur fonā. Mēs nemanām apkārt notiekošo, izslēdzam to no savām domām. Un tad pēkšņi šādā brīdī viss kļūst tik uzmācīgs un spalgs, it kā kāds būtu iesvilpies pie pašas auss.”

    Romāns Mums pieder debesis ļauj mums iepazīt Koutsu ģimeni – Robu, Annu un viņu dzīvespriecīgo, nekad nenogurdināmo sešus gadus veco dēlu Džeku. Roba un Annas dzīve reiz jau mijusies ar neizsakāmām sāpēm un asaru jūrām, vēl nedzimušo, bet jau zaudēto bērniņu dēļ. Tieši tas ir iemesls, kāpēc skats pa logu uz ģimenes dārzu atduras pret divām saulespuķēm (un grāmatas vāks pēkšņi vairs nešķiet tik banāls un nepiemērots, vai ne?) – piemiņu mazajām dvēselītēm, no kurām atlicis vien tukšums klēpī un mūžīgas atmiņas sirdī. Taču dvēseles sāpes un klusumu mājās pārtrauc mazā Džeka ienākšana ģimenē. Ģimene bauda laimību un teju idilli. Nekas. Pilnīgi nekas neliecina par to, ka kāda bezrūpības un smieklu pielieta diena bērnu rotaļlaukumā, mainīs Koutsu ģimenes dzīvi uz visiem laikiem. Tā ir pirmā reize, kad Džeks zaudē samaņu.

    Sabiezējums smadzenēs, kas tiek izoperēts, bet atgriežas ar jaunu sparu, kļūstot par agresīvu audzēju, kurš nogalina sešu gadus veco zēnu, ir tas, kas Robam un Annai liek pieņemt šķietami atšķirīgus lēmumus. Liek iet pilnīgi atšķirīgus ceļus, kļūstot par diviem vienādi lādētiem magnētiem, kas atgrūžas viens no otra. Anna ir tā, kas saglabā vēsu prātu pēc tam, kad mediķi ir teikuši savus pēdējos vārdus attiecībā uz mazā Džeka ārstēšanu – glābjams vairs nav nekas un vienīgais, ko vecāki var darīt sava bērna labā – nodrošināt labu paliatīvo aprūpi un pieņemt, ka abu bērnam nu ir tikai atlikušais laiks un ceļš uz mūžību. Taču, dzirdot šādu spriedumu, Robs zaudē jebkādas saprāta robežas, un (gluži kā jau manis augstāk pieminētās automašīnas) sāk virzīties pret spalvu. Robs nespēj pieņemt, ka viņa bērns, kurš tik tikko ir pieskāries dzīvei, to zaudēs. Robs nespēj pieņemt to, ka zaudēs Džeku. Tāpēc izmisīgi cenšas atrast risinājumu tam, lai dēlu pēc iespējas ilgāk paturētu savā tuvumā. Paturētu dzīvē. Un varbūt (un varbūt par ļoti iespējams) uz visiem laikiem.

    Ja proti pareizi ieguglēt, pat visparastākās iesnas pēkšņi var izrādīties nāvējošas (varu derēt, ka ik vienam vismaz reizi dzīvē tā ir gadījies). Taču vēl ļaunāk ir nonākt vietnēs, kuras sākumā šķiet pavisam nekaitīgas, pat savā veidā dziedinošas. Piemēram, vietne, kuru atrod Robs. Tas ir forums, kurā ar saviem dzīvesstāstiem dalās vecāki, kuru bērniem atklāts audzējs. Tie lūdz padomus, dalās ar savām pieredzēm. Un reizēm no šī foruma pazūd. Pazūd uz neatgriešanos. Ja jūs tagad pie sevis man jautājat, kas gan tur slikts, ja cilvēki viens otram, daloties sāpēs, palīdz tās, ja ne pārvarēt, tad vismaz nepadoties – atbildēšu, ka sliktais varētu būt tas, ka šādus forumus bieži izmanto cilvēki, kuri šos izmisušos, palīdzību lūdzošos cilvēkus, piedāvājot reālas iespējas, ārstēšanās metodes, kuras strādā un palīdz izārstēt tūkstošiem cilvēku gadā, izmanto peļņas gūšanai. Arī Robs, kurš vienmēr ir bijis tas, kas smejas par pseidozinātni, smejas par homeopātiju un visām pārējām muļķībām, jo, būdams programmētājs, dzīvo balstoties uz faktiem, izmisuma vadīts, kļūst par vienu no šīs krāpniecības upuriem. Kļūst par upuri, baidoties zaudēt laiku, bet tieši laiks ir tas, kuru viņš ziedo un zaudē. Taču pienāk diena, kad Robam šie pārsteidzīgie lēmumi ir jānožēlo. Pienāk diena, kad Robam ir jāpiedod ne tikai pāri darītājiem, bet jāmēģina piedot arī sev. Un pienāk diena, kad Anna pagalmā blakus divām saulespuķēm, iesēj trešo.

    “Laika paliek arvien mazāk. Redzu to Džeka acīs. Ir tā, it kā mēs drudžaini kustinātu kājas, pūloties noturēties virs ūdens, lai gan skaidri zinām, ka noslīksim.”

    Lūks Alnats ir radījis lielisku stāstu, pēc kura negribas neko vairāk kā tikai klusēt. Apskaut bērnus. Un klusēt. Tas, ka autors šo romānu ir rakstījis, balstoties uz savām pieredzēm, savu redzējumu, ir skaidri sajūtams. Pat sataustāms. Šķita, ka visas romānā izjustās sāpes ir tik brutāli īstas, ka tās var pat aptaustīt. Tik ļoti, ka gribējās tās noglaudīt kā suni, iedot kārumu, kā pēc labi padarīta darba, un sūtīt prom. Lai vairs nesāp. Un lai vairs sataustāmas nav. Skaidrs, ka autors šo romānu nav rakstījis, nobruņojies ar pildspalvām, lai tinte neizbeigtos līdz pēdējai lappusei, bet bruņojies ar veselu lērumu jūtu un sajūtām. Lērumu emocijām. Autors iznesis šo stāstu caur sevi tik meistarīgi, ka visi vārdi, kurus rakstīju iepriekš, vienkārši var izplēnēt gaisā. Nekam no tā nav nozīmes. Vien tam, ka Mums pieder debesis.

    “Džeks turpināja izjautāt mani: kā ir ar dārzu, kam pieder tas, un es atbildēju, ka arī dārzs pieder mums, tāpat kā māja, iekšpagalms un viss, ko viņš redz sev apkārt. (…) Džeks pacēla skatienu pret debesīm, tad atkal pievērsās man. “Tēt,” viņš piepeši sacīja, norādīdams uz sārto rietošo sauli, jau uzlēkušo mēnesi un lidmašīnas atstāto balto svītru, “vai mums pieder arī debesis?””

  • Mērija Anna Šafere, Annija Barouza «Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība»

    by

    “Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

    Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

    “Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

    Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

    Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

    “Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

    Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

    Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

    “Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

    Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

    “Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

    Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

    “Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

    Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

    Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

    Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

    “Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”

  • Zane Ozoliņa «Našķoties»

    by

    “Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātus, ne tā?”

    Šis noteikti būs viens no gardākajiem grāmatu bloga ierakstiem, kuru būsiet lasījuši, ne tikai šeit, manā rīta blāzmas domu dārzā, bet arī citviet – paralēlā un perpendikulārā grāmatu blogu izplatījumā, proti, šodien jūs pavisam, pavisam nedaudz iepazīstināšu ar Zanes Ozoliņas (starp grāmatas izdošanas brīdi un brīdi, kad top šis bloga ieraksts, Zane kļuva par sievu, tāpēc šodien sociālajos tīklos un pārējos Latvijas pilsoņu reģistros Zanes vārdu atradīsiet blakus Grēviņu uzvārdam) recepšu grāmatu Našķoties. Tā noteikti nebūs iedalāma pie parastajām recepšu grāmatām, kuras atrodamas teju katrā mājā (kā, piemēram, visas man mājās atrodamās recepšu grāmatas, kuras datētas ar gada skaitļiem, kuru aptvertajā laikā temperatūru krāsnī pārbaudīja ar pirkstu). Grāmatā atrodamas gan tādas receptes, kuru gala rezultāts varētu konkurēt ar restorānos pasniegto, gan tādas, kuras pagatavot ir ātrāk nekā uzsmērēt sviestmaizi ar desu un sieru. Pats galvenais (un to sola arī Zane) visas receptes ir rakstītas skaidrā latviešu valodā – vienkāršas un saprotamas. Izgāšanas pielīdzināma neiespējamībai.

    “Ja kāds ir saviļņojis manu sirdi kā noslēpumainā dāma Ainara Mielava sirdi tajā tālajā dziesmā, tad tā laikam ir rīsu biezputra ar šo (sildošo) ābolu ievārījumu.”

    Tik pat interesants, cik interesants ir Našķoties saturs, ir arī stāsts par to, kā īsti šī grāmata nonāca pie manis. Mēs (cilvēki) esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt mammu un tēti, svaigu gaisu, sauli un ēdienu. Taču, kopš foto un video dalīšanās servisā (instagramā) atrodams Zanes fantastiski gardais konts (kurā Zane dalās ne tikai ar receptēm, bet arī citiem savas dzīves mirkļiem, kuri ir tik pat gardi (un dažreiz pat gardāki), cik pašas receptes), un blogs (neliels mierinājums tiem, kuri vēl nav tikuši pie šīs burvīgās grāmatas, kaut gan noteikti jūsu ir ļoti maz). Un redzot to, kas pēdējo mēnešu laikā darās ne tikai tur (instagramā), bet arī grāmatnīcās, šķiet, esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt arī Zani. Kad vietu grāmatnīcu plauktos un skatlogos sāka aizņemt Našķoties, bija skaidrs, ka kādu dienu šī recepšu bībele nonāks arī uz manas virtuves darba virsmas, taču ar grāmatas iegādi nesteidzos, ļaujot visu pirms grāmatnīcās izplosīties tiem, kuri pēc tās izslāpuši visvairāk, sarunājot ar sevi, ka Našķoties mani gaidīs zem Ziemassvētku eglītes. Taču mani Ziemassvētki (bez eglītes gan) pienāca jau oktobra vidū. (Izdevējs: satura darbnīca TAPT, 2019)

    “Ja man būtu jāatbild uz mūžseno jautājumu, kuras trīs lietas es ņemtu līdzi, ceļojot uz neapdzīvotu salu, tās būtu trīs turku jeb auna zirņu bundžiņas.”

    Zane Grēviņa (Ozoliņa) ir ēdienu blogere un influencere (bet tik pat labi Zane varētu būt arī “skaistuma influencere”, jo starp visām ēdienu receptēm, pamanījās ieinfluencot man (un noteikti ne tikai man) skropstu tušu, bet arī “ēdiens” taču ir skaisti). Domāju, ka nepaiet ne diena, kurā kāds, iedvesmojoties no Našķoties Zanes nebūtu kaut ko sev (ģimenei, draugiem, darba kolēģiem) pagatavojis gardai maltītei vai kādam našķim. Sociālajos portālos Zanei sekoju tieši tik sen, lai neatcerētos, kas mani piesaistīja pirmais – ēdiens, humora izjūta vai dzīvesprieks (taču par to tagad prātot būtu tas pats, kā strīdēties par to, kas bija pirmais – vista vai ola). Tas, ka šī ēdiena gatavošanas māksla tiks iedrukāta grāmatā, bija tikai loģisks turpinājums tam, ko Zane jau bija iesākusi darīt savā blogā. Un ir neizsakāms prieks, ka šīs receptes beidzot var apskatīt ne tikai viedierīcēs, bet arī aptaustīt katru burtu grāmatā. Man kā grāmatmīlim tas sagādā īstu baudīju jau visupirms.

    “Ja varam iedomāties, ka latvietim blakus skābu kāpostu zupas bļodai atradīsies rupjmaizes rika, tad anglim – uz šķīvja kopā ar kartupeļu sacepumu tiks ar mērci apliets Jorkšīras pudiņš.”

    Oktobra pašā sākumā Zanes instagrama kontā parādījās konkurss, kurā nebija jāpieseko nevienam kontam vai jāietago desmitiem draugu un paziņu, lai palielinātu iespēju laimēt. Vienīgais, kas šī konkursa sakarā bija jāizdara – jāpieslēdz sava iztēle un humora izjūta, un to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā tagot draugus un ģimenes locekļus, cerībā, ka netiksi izdzēsts no draugu vai mantojuma saraksta. Uzdevums bija – jebkuras filmas, grāmatas, šova vai dziesmas (un jebkura cita lietvārda) nosaukumu padarīt nedaudz ķirbīgāku. (Daži no maniem piedāvātajiem ķirbīgajiem variantiem bija: Meitene ar ķirbja tetovējumu; Ar mani atkal runā ķirbis; Precējies ir ķirbji). Vakarā, kad Zanes instagrama storijos, pieaicinot pilnīgi neatkarīgu ekspertu komandu (Zanes vīru Artūru (paldies Tev, Artūr)!) un beidzot tika izvēlēts uzvarētājs, intensīvi sekoju līdzi notikumu gaitai. Īsi pirms uzvarētāja paziņošanas, smejoties vīram pateicu, ka, uzvaras gadījumā, uztetovēšu ķirbi (lai joks par “meiteni ar ķirbja tetovējumu” vairs nebūtu tikai joks). Un, pareizi jau jūs noprotat – esmu tetovējuma dizaina (ķirbja) un laba tetovētāja meklējumos.

    “Ja pieņemam, ka speķa pīrādziņš ir biežākais viesis Ziemassvētkos un Jāņos, tad droši var teikt, ka pelmenis ir viņa ikdienišķais brālis.”

    Katrā jokā ir sava taisnība, kā, piemēram, tajā, ka sievietei ir pienākums barot savu vīrieti, jo tā stāv rakstīts 1949. gadā Ženēvā pieņemtajā konvencijā, proti – gūsteknim ir tiesības uz siltu ēdienu… tāpēc domāju, ka daudzās ģimenēs šī grāmata ienākusi kā pestītājs. Arī mūsu. Grāmatas 250 lappusēs un teju deviņdesmit receptēs, apkopotas gan piecu minūšu receptes, gan sāļo uzkodu, pīrāgu, maizīšu un maižu, saldo kūku, cepumu, našķoties zvaigžņu. Un pats svarīgākais – šajā grāmatā atrodamas receptes ēdienreizēm, kuras sagādā vislielākās galvassāpes un cīņas pašam ar sevi un mājiniekiem – brokastis un vakariņas. Tā kā mūsu ģimenē aug divi mazi cilvēki, kuriem garšīgāks par visu šķiet roltons vai kakao pa taisno no pakas (un nesakiet man, ka bērni prasa milzīgas izmaksas) – izdabāt viņu vēlmēm ir lielāks izaicinājums nekā pārkāpt likumu un dalīt ar nulli. Taču jau pirmais mēģinājums pagatavot kaut ko (siera kraukšķus ar ķirbju sēkliņām, ja būsim līdz mielēm precīzi) no Našķoties grāmatas pierādīja, ka, ja mūsu mājās virtuvē darbotos Zane (un to viņa tagad darīs caur savām receptēm), bērni ēstu pat ķirbju sēklas. Kāpēc pirmo reizi, gatavojot no šīm receptēm, izvēle krita par labu siera kraukšķiem, nevis, piemēram, tomātu biezzupai ar pesto un grauzdiņiem – tā bija viena no receptēm, kura (kā jau Zane bija solījusi) bija atzīmēta, jo tās viena no sastāvdaļām saistīta ar ķirbi (kā izrādās, ķirbju sēkliņas neražo rūpnīcās, mūžu dzīvo, mūžu āksties). Otra sastāvdaļa bija siers. Un tas arī viss (protams, arī sāls, bet tas ir tik pat pašsaprotami, kā elpot). Tieši tik viegli un ne gramu smagāk (grūtākais pašā gatavošanas procesā bija siera sarīvēšana un krāsns ieslēgšana, viss pārējais notika automātiski kā sajūga un gāzes spaidīšana)!

    “Medus kūkas receptes pasaulē ir tieši tik daudz, cik reižu Pamela Andersone ir palielinājusi krūtis – neskaitāmi daudz.”

    Skaidrs, ka aiz šīs grāmatas nestāv tikai viena pati Zane. Lai uzburtu tik satriecoši fantastisku recepšu grāmatu, kurā apkopot receptes, kuras vienmēr izdosies, nepieciešama spēcīga komanda, un Zane var būt lepna – viņai tāda komanda patiešām ir. Ar Susuru (četrkājaino Grēviņu ģimenes locekli) priekšgalā. Katrā grāmatas lapaspusē, katrā Našķoties receptē ir ielikta liela mīlestība. Tas ir jūtams. Neapšaubāmi. Manī neizsakāmu apbrīnu rada tas, kā Zane komunicē gan ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, gan tas, kā sastādīta šī grāmata. Man nevienā brīdī nav šķitis, ka šī grāmata būtu domāta kādam citam, izņemot mani. Ir sajūta, ka labs draugs, kurš virtuvē ir mazāks nejēga nekā es, dala ar mani kādu vienkāršu (ikdienas) recepti. Tieši tāpēc arī visā šajā bloga ierakstā, nevienu reizi nenosaucu Zani par grāmatas autori vai kulinārijas speciālisti (lai gan neesam personīgi pazīstamas (taču, kā lai tagad mūsu “attiecību statusu” traktē, ja Zanei ir mans telefona numurs un pakomāta adrese, uz kuru sūtīt ēdienu, kas baigi ātri nesabojājas, ja nu kas)) – mums, Našķoties Zanes sekotājiem un iedvesmas skartajiem, Zane ir Zane. Un punkts. Un cik labi, ka mums ir tāda Zane, kas domā par mūsu labsajūtu un mūsu vēderiem.

    “Tā lūk, draugi, šīs receptes ir tieši jums – visiem tiem, kuriem gribas vienkārši, saprotami un ļoti garšīgi.”

    P.S. Siera kraukšķi ar (dažādu sēklu maisījuma) sēkliņām – recepte ŠEIT!

    P.P.S. Ja vēlies redzēt, kā tapa Našķoties grāmata, spied ŠEIT!

  • Benedikts Velss «Vientulības gals»

    by

    “Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.”

    Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas krūtis, tā, kurā, atsitot kājas mazo pirkstiņu pret dīvāna kāju, dikti sāp, tā, kurā es lielākoties esmu tā, kura es nevēlos būt. Es bieži vēlējos pārvākties uz savu sapņu pasauli. Ievākties trīsistabu dzīvoklī, kur uz sienām varētu līmēt savu mīļāko grupu plakātus, kur augi nenovīstu, ja uz mēnešiem tos aizmirstu. Kur man būtu lielāks brālis un mazāka māsa. Kur ziemas būtu siltas, bet rudeņi sausi. Tik pat bieži mēdzu atjēgties istabā, pedantiski izlīmēto tapešu ielenkumā. Istabā, kurā biju viena. Bez brāļiem un māsām. Istabā, kur tikai slapjās rudens lietuslāses, neritmiski sitoties vēju brāzmu nogurdinātajos logos, cienāja mani ar savu uzmanību. Istabā, kurā augi bija mazliet zaudējuši dzīvību. Un mazliet to zaudējusi biju arī es.

    “Dievs vēlas, lai mēs mācāmies parūpēties paši par sevi. Viņš nedod mums zivi un neuzklausa visas mūsu lūgšanas, taču viņš mūs dzird un vēro, kā mēs šeit lejā ar visu tiekam galā, ar slimībām, netaisnīgumu, nāvi un ciešanām. Dzīve ir dota tādēļ, lai mācītos zvejot.”

    Iztēlē ir kaut kas tāds, kas mums katram ir dots kā patvērums. Tā ir vesela pasaule, kura pieder vien tev pašam. Un tikai tu pats vari izlemt, kādiem iztēles augļiem tu ļausi pārkāpt pār tās slieksni. Kuras atmiņas iegrožot un kurām dot vaļu – ļaut izkāpt ārpus rāmjiem kā nepieradinātiem tēliem no gleznu audekliem. Scenārijs var mainīties ik pa minūtei, un nevienam no tā nesāpēs. Taču realitāte ir cita. Realitātē katrs solis ir piecreiz jāizsver (vai septiņreiz jānomēra). Realitātei nepatīk, ja ar to rotaļājas, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kur ir tā robeža, kur tā iziet duelī aci pret aci ar iztēli. Skaidrs, ka katrs solis, kuru speram, nemitīgi maina mūsu likteni. Mūsu ceļu. Taču tas nenozīmē, ka kāds no šiem soļiem būtu pareizs vai nepareizs. Tas nav būtiski. Būtiski ir saprast, ka tas joprojām ir mūsu ceļš. Tā joprojām ir mūsu dzīve un liktenis. Un, ja tā būs lemts, tas vienmēr mūs aizvedīs tieši tur, kur iztēle un realitāte kādā jaukā dienā kļūs par māsām.

    “Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja nu paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?”

    Vientulības gals manu prātu bija pārņēmis jau sen – kopš es pamanīju daudzās atsauksmes par grāmatu, kas visas kā viena norādīja – šī grāmata bez domāšanas ir jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam. Šī ir viena no retajām reizēm, kad neiedziļinājos grāmatas stāstā, vienkārši ļaujoties pārsteigumam. Un jāsaka, ka nevienu brīdi ne pats autors, ne tulkotāja, kura pārnesusi šo mazliet skarbo un emocionālo vēstījumu (kuru brīžiem gribējās kā mazu, noklīdušu kaķēnu paņemt klēpī, lai apmīļotu) latviešu valodā, nelika man vilties. Benedikts Velss (kā stāv rakstīts Vikipēdijā (un, kā zināms, tam, kas rakstīts Vikipēdijā, neiebilst neviens augstāks spēks)) ir vācu/šveiciešu rakstnieks. Lai arī gados jauns, jau kļuvis par autoru veselām piecām grāmatām, taču viena no tām ir ļoti īpaša (un ne tikai tāpēc, ka tā pieejama arī latviešu lasītājam) – grāmatas autoram tās uzrakstīšana prasījusi septiņus gadus (tieši tik ilgi, cik ilgi esmu laulībā ar savu vīru, un ticiet man, tā ir mūžība ar astīti). Taču vēl īpašāku grāmatu padara fakts, ka Benedikts Velss tajā daļēji iekodējis arī savu dzīvesstāstu. Tā ir neizmērojami liela pievienotā vērtība. Velss gadiem ilgi dzīvojis internātā (gluži kā galvenais varonis), kas nenoliedzami atstājis iespaidu arī uz jaunā rakstnieka turpmāko dzīvi. Ja uz Vientulības galu skatās no šāda aspekta, kļūst skaidrs, ka Velsam šī grāmata ir bijusi vairāk nepieciešama pašam sev, nekā tās nodošana lasītāju iztirzāšanai. Uzzinot (mazdrusciņ) Velsa dzīvesstāstu, man gribas domāt, ka šī grāmata ir vairāk kā sevis izzināšana. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana – kas ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi – vai tiešām mūsu liktenis tiek iekodēts mūsos jau brīdī, kad iesakņojamies mātes klēpī, vai arī to veido tas, kādas izvēles nākas pieņemt dzīves laikā. Un cik daudz mēs spējam to ietekmēt. Un vai maz vispār mums tas būtu jādara. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)

    “Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma, ka nāve ir neizbēgama.”

    Romāna galvenā varoņa Žila dzīve apgriežas ar kājām gaisā kādā traģiskā janvāra rītā, kad autoavārijā bojā aiziet abi viņa vecāki, laupot uz visiem laikiem izbaudīt bērnības bezrūpību un liekot, vien nieka vienpadsmit gadu vecumu sasniegušajam bērnam, vienā mirklī kļūt pieaugušam. Vienas palikušās Moro atvases – Žils ar māsu Lizu un brāli Mārtiju nonāk internātā, kur tos sagaida nākamais trieciens – tie viens no otra tiek nošķirti. Abu vecāko bērnu Lizas un Mārtija aizsardzība ir norobežošanās vienam no otra, taču par šīs aizsardzības upuri kļūst Žils, kurš zaudējis ne vien vecākus, bet nu arī spiests noraudzīties, kā no viņa dzīves lēnām izgaist arī viņa vienīgie tuvinieki. Lai aizbēgtu no realitātes, Žils slēpjas gan aiz grāmatu vākiem, gan savā iztēlē, kurā ģenerē tēlus pats saviem stāstiem. Taču par gaismu tuneļa galā kļūst Alva – meitene, kura pavisam nejauši (taču, kā izrādās, pavisam jauši), kādu dienu apsēžas blakus Žilam skolas solā. Uzplaukst draudzība, kas šķiet neremdināma pat pēc daudziem gadiem.

    “Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, tikai bailes viņu zaudēt.”

    Skaistākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, ir pieskarties dvēselei (šķietami neglābjami ievainotai) tā, lai šis pieskāriens ir mūžam neaizmirstams. Pat tad, kad viena vai otra cilvēka vairs nav uz šīs zemes. Un reiz šāds pieskāriens ļaus Žilam izjust apdullinošās vientulības attālināšanos, ļaujot mīlestībai aizpildīt katru no dvēseles izrauto robu. Tā ļaus iznirt no iekšējās pasaules okeāna, kura viļņos ierauts, tas nemitīgi cīnās pēc gaisa. Vientulības gals ir Žila atmiņu izklāsts – tas sākas no brīža, kad Žils kļūst par bāreni, un noslēdzās ar brīdi, kad pats spēja pieņemt dzīvi kā pašsaprotamu – gluži vienkārši tādu, kāda tā ir. Gan ar uzvarām, gan zaudējumiem. Spēcīgākās un izteiksmīgākās atmiņas ir tieši tās, kuras mums pašiem šķiet emocionāli klātesošas. Tieši tas, ka Žils ir ļāvies tam, lai pagātne ietekmē viņa nākotni, ir radījis milzīgo plaisu, starp kuru balansē ne tikai viņa tagadne, bet arī nākotne.

    “Mēs jau kopš dzimšanas atrodamies uz “Titānika” (…) Mūsu ziņā ir izlemt, vai mēs kliegdami brēkdami panikā skraidām apkārt vai arī esam kā mūziķi, kas drosmīgi un cieņpilni turpina spēlēt, neraugoties uz to, ka tas kuģis grimst.”

    Dzīve, kuru dzīvojam, nevar būt nepareizā (un arī pareizā – nē). Īpaši, ja visu spējam pieņemt tādu, kāds tas ir, aizmirstot, ka viss nerodas tikai no nejaušībām, bet arī no visīstākajām jaušībām, kuras kā milzu gaisa pilis būvējam mēs paši. Tikai dzīvojot tagadnei, neļaujot pagātnei elpot pakausī vai nebāžot degunu nākotnes darīšanās, mēs varam būt patiesi laimīgi. Nebūtu godīgi, ja teiktu, ka šī grāmata priekš manis ir īsts meistardarbs. Un nemaz arī nevajag. Tā bija baudāma. Tā bija dziļi aizskaroša. Bet līdz pašai pilnībai nedaudz pietrūka… varbūt tieši šitik.

    P.S. Neejiet gulēt apvainojušies un dusmīgi. Neizejiet no mājas (kaut vai tikai tepat lejā – uz veikalu) nepasakot, ka mīlat. Mēs nekad nevaram būt droši, kad dzīves taksometrs aizcirtīs savas durvis, lai naksnīgo laternu gaismā pagrieztos ap stūri un pazustu no mūsu redzeslauka. Uz mūžiem.

    “- Varbūt tev vienreiz savā dzīvē derētu pie kaut kā pieturēties līdz galam, nevis vienmēr atkal doties tālāk. (…) – Bet nav jau jēgas tā dzīvot. Viss aizrit tik ātri, un neko no tā nav iespējams paturēt. Ir iespējams vienīgi būt.”

  • Saša Stanišičs «Kā zaldāts labo gramofonu»

    by

    “Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.”

    Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, jo, kā zināms, visas apņemšanās, kuras tiek apņemtas 1. janvārī, parasti apraujas kaut kur 2. janvāra pēcpusdienā (īpaši apzinoties, ka iepriekš esmu bijis cilvēks, kurš grāmatas lasījis tieši tik daudz, cik grāmatu virsrakstus). Taču šī apņemšanās laikam tika apņemta tik ļoti stipri, ka no manām važām tā vienkārši tehniski nespēja izrauties. Pēc trīs mēnešiem izlasīju savu 2019. gada piecdesmito grāmatu un sapratu, ka esmu bezcerīgi iemīlējusies ne tikai grāmatu smaržā, bet arī katra latviešu alfabētā atrodamā burta formā un liekumā. Šodien ir jau nedaudz oktobris, un sārtās koku lapas tēlo mazas sniegpārsliņas, griezdamās dejā, Čaikovska mūzikas skaņu virpulī, un simtā izlasītā grāmata mazliet kautrīgi dus man klēpī, gribēdama par mazu oktobra sniegpārsliņu pārvērsties, ar kļavu un bērzu lapām rokās sadoties un virpuļot klavieru taustiņu izraisīto skaņu melanholijā, kamēr Čaikovskim izbeigtos nošu.

    “Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.”

    Kad pirmo reizi pamanīju Kā zaldāts labo gramofonu, izlasot tās nelielo aprakstu, tas man uzreiz sasaucās ar kādu citu Jāņa Rozes apgāda izdotu grāmatu, proti, igauņu rakstnieka Pašas Matsinova Gogoļa disko, kura viens eksemplārs rodams ne tikai manā grāmatu plauktā, bet arī jau izlasīto grāmatu sarakstā. Šis groteskais stāsts par Gogoļa augšāmcelšanos, kurš apaudzē sevi ar citiem tik pat neparastiem un pārspīlētiem notikumiem, mani tomēr ne līdz galam uzrunāja, tāpēc ar lielām bažām skatījos arī uz Kā zaldāts labo gramofonu. Taču zināt, kas šo grāmatu izglāba? Tās vāciņš! Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu glābēji. Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori. Ja nebūtu šī vāciņa, kurš man iztālēm atgādinātu vecvecāku viesistabas eiroremonta galaproduktu, liekot man kļūt (mazliet vairāk nekā gribētos) sentimentālai un grābt to kamolu, kas rīklē, pašu pie rīkles, lai nedomā kāpt augstāk, radīt asaru un puņķu lavīnas, ļoti iespējams būtu palaidusi garām izdevību Kā zaldāts labo gramofonu piepulcināt savai nelielajai grāmatu ģimenei. Skaidrs, ka zaudētājs būtu tikai viens. Un tā noteikti nebūtu grāmata.

    “Kamēr mēs viens otru nepazaudējam, mēs nevaram viens otru aizmirst.”

    Saša Stanišiča vārds manā vārdu krājumā ienāk pirmo reizi. Lai arī jaunā rakstnieka debijas romāns (Kā zaldāts labo gramofonu) tiek izdots jau 2006. gadā, līdz manām dzirdīgajām ausīm šis vārds un uzvārds nonāk tikai dienā, kad Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ieliek grāmatnīcu plauktos jau ar tulkojumu mūsu brīnišķīgajā latviešu valodā. Saša Stanišičs dzimis Višegradā (vietā, kurā arī lielākoties notiek šī romāna darbība), taču kopš četrpadsmit gadu vecuma dzīvo Vācijā (kur notiek pārējā romāna darbība, kad tā nenotiek “lielākoties”). Kā zaldāts labo gramofonu nav vienīgais rakstnieka romāns. Pēc tā debijas tam piepulcējās vēl divi. Un tam pa virsu (kā mazliet sacukurojies zemeņu ievārījums) arī stāstu krājums. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Autors raksta sīki un smalki. Niansēti. It kā mēģinādams sev izskaitīt matus uz galvas. Pa vienam vien. Pa vienam. Taču lielo plusa zīmi grāmatai piešķir trāpīgais un sulīgais tulkojums. To atceroties, man mutē saskrien siekalas. Kā domājot par āboliem, kuri pēc pirmajām rudens salnām, knapi koku zaros turoties, gaida, kad tajos iecirtīsies siltie cilvēka zobi, šķaidot sulu uz visām debespusēm. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Un jāsaka godīgi, lasot Kā zaldāts labo gramofonu, es raudāju šo abu iemeslu dēļ. (No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es apņemos rūpīgi izpētīt, ko nozīmē izteicieni provokācija, smadzeņu skalošana ģimenē un politiskās ideoloģijas nomaiņa, respektīvi, apvērsums. Ko nozīmē ironija, tas man jau ir skaidrs. Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”

    Aleksandars ir zēns, kurš uzaug Višegradā. Aleksandars ir zēns, kurš zīmē nepabeigtus zīmējumus: grāmatas bez putekļiem, Gagarinu bez Ārmstronga, Johana Sebastiana Baha parūku bez Johana Sebastiana Baha, sieru bez caurumiem. Aleksandars ir zēns, kurš sava stāstnieka spējas mantojis no sava vecpapa. Ne tāpēc, ka viņa tēvs nevēlētos dalīties ar dēlu šajā brīnišķajā talantā, bet tāpēc, ka dažkārt vienā paaudzē tas izpaliek. Tāpēc vienīgais, ko vecpaps Aleksandaram atstāj mantojumā pēc savas pēkšņās nāves, ir nevis Nescafé kafijas bundža pilna ar sarūsējušām naglām un skrūvēm, kuras reiz jau pildījušas savu funkciju, bet talantu stāstīt stāstus un padarīt tos dzīvākus nekā pati dzīve ir. Aleksandaram vecpapa nāve ir smags pārbaudījums, taču to izturēt palīdz tieši stāsti un atmiņas. Tie palīdz Aleksandara apziņā vecpapa ķermenī iedvest dzīvību atkal un atkal no jauna. Reizēm stāsti top tik dzīvi, ka vairs nevar atšķirt, kas notiek pa īstam, bet kas ir tikai iztēles auglis. Par šādu mīklu top arī meitene ar vārdu, kura nozīme ir miera dibinātāja. Reiz šī meitene, kas notikusi pa īstam vai bijusi tikai iztēles auglis, kļūst par Aleksandara nemiera cēlāju. Meitene, kuras sejas panti uz papīra lapas tik pat nepabeigti, cik nepabeigti ir pārējie nepabeigtie Aleksandara zīmējumi. Asija. Bailes, ja par tām nerunā, kļūst lielākas. Tāpēc Aleksandars runā daudz. Runā, kamēr izrunā muti sausu un vēl krietnu laiku pēc tam. Taču kādu dienu šiem stāstiem nākas piegriezt skābekli. Kādu dienu par Aleksandara patvērumu kļūst vecmammas daudzdzīvokļu nama pagrabs. Kādu dienu sākas karš, kuru neviens nesauc par karu. Tā ir draņķība, kuru visi sauc par tūlītjaubūscauri. Taču cauri nekas nav un kādu citu dienu, kad tā draņķība vairs nav izturama, Aleksandars ar ģimeni attopas Vācijā. Attopas Vācijā brīdī, kad Aleksandars ir vienu metru un piecdesmit trīs centimetrus garš. Un nākamajā reizē, kad Aleksandaram būs lemts ieraudzīt mīļās Drinas upes sievišķīgos apveidus vai vecmāmiņas dzīvoklī sajust silta piena smaržu, būs tad, kad Aleksandars būs vienu metru un astoņdesmit centimetrus garš. Tieši desmit gadus vēlāk. Aleksandars atgriezīsies, lai pabeigtu visus nepabeigtos zīmējumus. Lai atrastu meiteni ar miera dibinātājas vārdu.

    “Kad man jautā, no kurienes es esmu, saku, ka tas ir grūts jautājums, jo esmu no valsts, kuras tur, kur es dzīvoju, vairs nav.”

    Dažreiz ir lietas, kuras nākas aizmirst (pat piespiedu kārtā), taču pienāk laiks, kad tās atkal jāatceras (pat piespiedu kārtā). Jāsauc atpakaļ mājās = kā no ganībām lopi. Tad labākais veids, kā to darīt, ir caur humora prizmu un paralelogramu (skolotāja vienmēr brīdināja, ka matemātika dzīvē noderēs – rēķināt nerēķinu, bet termini man noder lieti). Kā zaldāts labo gramofonu ir patiesi izjustu atmiņu stāsts par bērnību. Par salauztajiem sapņiem. Par atkal atgriešanos. Nerūpīgākam lasītājam varētu būt grūti atšķetināt stāstus, kas viens otru pārklāj kā kacenu pārklāj kāpostu lapas. Arī man vairākkārt nācās aizvērt un atkal atvērt grāmatas vākus. Citu iemeslu dēļ. Nācās mazliet iepauzēt (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka grāmatas aizvēršanas un atkal atvēršanas pauze), lai pārliecinātos – tiešām esmu samīlējusies šajā grāmatā, vai arī tās šokolādes konfektes, kas pazuda manā mutē un starp rindkopām, dod uz centrālo nervu sistēmu. Tā spieda mani sevi izlasīt ārā lēni. Lēni kā, taustoties pa tumsu, virzīties uz priekšu, izbaudot katru tumsas pieskārienu manai miesai kā mīļotā. Brīžiem gribēju sajusties tā, kā parasti sajūtas, kad lasa jāņogas – lai tas nekad nebeigtos. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet šī grāmata noteikti ir manu mīļāko grāmatu topā augšgalā. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet tagad mani labākie joki šļūks ar zaldāta, kurš labo gramofonu, zābakiem.

    P.S. Cik labi, ka grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori.

    “Viss drīkst būt sapnis, ja publika beigās tā nolemj.”

  • Sabīne Košeļeva «Vientulības ministrija»

    by

    “Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos – no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos – neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā.” (Mazo cilvēku zeme)

    Neesmu droša, kad pēdējo reizi jutos vientuļa. Pirms divām. Varbūt trim. Minūtēm. Stundām. Dienām. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Kā okeāns. Kā tuksnesis. Kā izplūdusi miesa, kas veļas pāri džinsu malai vai iesprūst t-krekla piedurknēs. Uz palikšanu. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Tāpēc ar to ir baigi ērti spēlēties. Kā virpināt pirkstus matos. Kā salikt torni no Lego kauliņiem. Visās varavīksnes krāsās. Kā izlikties, ka viss ir kārtībā, tomēr katru nakti pamanīties aizmigt ar galvu taisni iekšā asaru un puņķu pielietā spilvenā. Tad pamostoties atklāt, ka esat saauguši kopā. Ar spilvenu. Uz palikšanu. Un godīgi sakot, vai arī jūs esat pamanījuši, ka patiesībā neviens vientulību baigi nesmādē (man pat gribas vārdu “vientulība” rakstīt ar lielo burtu, jo tā liekas tik tuva – kā māte, kā māsa, kā tante, no kuras visi (kā ieradums) izvairās, jo viņas kniebiens vaigos paliek uz vairākām dienām), pat iet roku rokā. Un varu derēt, ka tad, ja neviens neskatītos, ielīstu kādā vārtrūmē, lai mazliet pabučotos. Dažreiz vientulība ir skaista. Kā saulriets pie Užavas bākas. Kā bezgalīgi skumjš lietus, kas sitas kailajās loga rūtīs. Kā viens vai divi aliņi vakarā pie TV ekrāna, kad (visu nelaipno pārdevēju (un pasta darbinieku), visu kaimiņu, kuri pārkāpj robežas, visu valsts iestāžu darbinieku (un šo sarakstu varētu turpināt, līdz pirkstu galos iestātos tulznas) lielāko biedu) BezTabu nemanāmi nomaina Viss pa jaunam otrā sezona. Vientulība plūst pa mūsu vēnām kā kofeīns pēc smaga rīta. Vientulība plūst pa tām, mēģinot apstrādāt asinsvada sieniņas. Aptamborēt tās ar ciku cakām, izgreznot tik bezgaumīgi kā Ziemassvētku eglīti vai ķirbi, kurā saspraustas zīles un kastaņi, rudens velšu izstādē pamatskolas aktu zālē. Caurcaurēm ar savu vientulību. Es pat nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

    “Telefona skaņa pārsvarā ir nogriezta uz klusumu – sarunas atņem tik dārgo enerģiju un sāp, jo ir tukšas un neīstas kā saldinātās brokastu pārslas, kuras sprūst zobos un kurās patiesībā nav ne mazākās miņas no uzturvērtības. Neviens taču nezvana, lai uzzinātu patiesību.” (Skārleta + Oļegs = LOVE)

    Pāris ierakstus atpakaļ es jūs iepazīstināju ar tik tikko, lasītāju vērtēšanai un iemīlēšanai (kā tas notika manā gadījumā) izdotu apgāda Zvaigzne ABC stāstu krājumu. Toreiz (rakstu tā, it kā tas būtu noticis pirms gadiem, bet tas bija pagājušonedēļ) kā lepna pāvu mātīte jums paziņoju, ka tā ir pirmā reize, kad mana bloga grāmatu sarakstā ienāk kāds stāstu krājums. Šodien (tik pat lepni un varbūt par dažiem bišķīšiem gramu lepnāk, jo divi ir labāk nekā viens (bet dažreiz tieši tā ir visvientulīgāk, ej nu izproti vientulības trigonometriju)) lepni paziņoju, ka šo sarakstu papildina vēl viens stāstu krājums (tā notiek, ja apgāds vienā un tajā pašā acu mirklī grāmatmīlestībā lasītājiem nodod divus lieliskus stāstu krājumus, kurus gribas reizē sargāt kā dārgumu, nevienam nesakot ne vārda, un reizē piekliegt visus mākoņus pilnus, lai ar lietiem kopā nolīst katra stāsta sāpīgais kritiens un atsitiens). Nav tā, ka jaunās un daudzsološās (savādāk nevar būt, to jūs manīsiet, jau ar pirmā stāsta pirmajām rindkopām) latviešu rakstnieces vārds man būtu svešs. Sabīne Košeļeva latviešu literatūrā sevi skaļi pieteica jau 2015. gadā (skaļi ne tāpēc, ka būtu kliegusi un aurojusi, bet tāpēc, ka uz “sitiena” jaunās autores romāns tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”), kad klajā nāca rakstnieces pirmais romāns Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts (apgāds Zvaigzne ABC). Šo romānu gan lasījusi neesmu (tomēr tas ir manā lasāmo grāmatu sarakstā), tāpēc satikšanās ar rakstnieci starp rindiņām notiek pirmo reizi. Un kā jau kārtīgai pirmajai reizei pienākas, patīkams satraukums mijas ar svīstošām plaukstām un trīcošiem ceļgaliem. Tomēr tas viss ir lieki. Vientulības ministriju iemīlēju jau pie pirmā stāsta virsraksta. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

    “Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām. (…) Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši – pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt mazi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?” (Vaskadrāna)

    Grāmatas satura rādītājs nemelo (un kad gan viņš tas būtu darījis?), jo, ātri pārskrienot pāri lapām, kuras cieši jo cieši sakļāvis skaistais (un vientulīgais) grāmatas vāks, var saskaitīt desmit miniatūrus stāstus. Pelēks tiešām ir īsta vientulības krāsa. Kurš gan ir redzējis vientulību koši sarkanā krāsā (lai gan es esmu jutusies bezgala vientuļa, vienlaicīgi atrodoties iekšā koši sarkanā džemperī)? Visi Vientulības ministrijā apkopoti stāsti ir aizraujoši. Tie mazliet pakairina pakrūtē, mazliet pazodē. Mazliet arī nabas rajonā. Tie ir ļoti trāpīgi. Precīzi nomērķē. Precīzi izšauj. Precīzi trāpa mērķī. Un es esmu beigta no šitās lielās laimes – tikt pie tik milzīgas devas skaistas vientulības. Izvēlēties stāstus, kuru vientulībā ļaut jums ielūkoties, kamēr pie saviem viedtālruņiem, klēpja un galda datoriem lasāt šo rakstu, ir nevis ļoti grūti, bet neiespējami. Tāpēc, lai viss būtu godīgi pret visiem stāstiem, liku savam kaķim izvēlēties trīs skaitļus no viens līdz desmit (un viņš teica: seši, septiņi un desmit (lūk, tieši tik vientuļa es esmu)), tāpēc pilnu atbildību par to, ka izvēlēti tieši šie stāsti, uzņemas rižais runcis no mana instagrama profila.

    “Man šķiet, ka par attiecībām var nosaukt ko tādu, kur abi divi ir vienlīdz, nevis viens iedomājas, ka ir kas vairāk un labāk, bet otram liek justies mazāk un sliktāk vai vispār nemaz.” (Dzīve ir dāvāts zirgs)

    Stāsts Matracis ir ne tikai apjomīgākais krājumā atrodamais, bet arī, manuprāt, emocionālākais. Šis stāsts veidots kā televīzijas sarunu šova atreferējums (atceraties sarunu šovu “Aina” ar visu slaveno “Vai tu vēlies par to parunāt?”, es šo stāstu iedomājos apmēram tā, un man sanāca smiekli, piedodiet). Stāsta galvenā varone ir Austra (jebkura sakritība ar stāsta varoņu vārdiem un mana bloga nosaukumu ir tikai nejaušība). Tas ir ļoti dzīvs un emocijām piesātināts Austras jaunības dienu atmiņu stāstījums. Galvenais uzsvars, protams, likts uz attiecībām. Attiecību līkločiem. Tas stāsta ne tikai par to, kā izauklēt trīs meitas, kā izauklēt vienam otru, bet arī kā izauklēt divvietīgu matraci = no laulību sākuma līdz brīdim, kad nāve mūs šķirs. Tas ir attiecību stāsts citā līmenī, jo attiecināms uz pēckara laiku. Iztirzā problēmas, kas piemeklēja cilvēkus tad, kad tie vēl neiepazinās feisbukos un tinderos (iedomājieties, bija arī tādi laiki), bet bija īsti klātesoši. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vientulībai negribas iespraukties pa vidu arī tur, kur pavardā liesmo uguns, kur mājas kaktos zirnekļi tīklos ieauduši mazas laimītes, kur mājo šķietama mīlestība. Ja manai vecmāmiņai būtu jāpastāsta savs jaunību dienu stāsts, tas būtu teju tieši tāds pats, kāds ir Austras. Tūlīt pa pēdām šim stāstam seko virsraksts Skārtleta + Oļegs = LOVE. Parasti šādus uzrakstus ierasts redzēt ieskrāpētus asfalta izvagotajā ādā hruščovku pagalmos. Šis ir stāsts, kurš pamodinās tos, kurus, savukārt, stāsta par matraci mierīgais plūdums būs nedaudz iesnaudinājis (kā tas parasti notiek bezmiega naktīs, kad iesnaudies piecas minūtes pirms jāzvana modinātājam, un, kad tas notiek, pielec gultā stāvus (un labākajā gadījumā sausām biksēm)). Galvenajā lomā Skārleta (ne tā, kas par visu domās rīt, jo šai skārletai “rīt” var arī nepienākt). Par vientulību, kura ir līdzās, kad mazgā zobus, klāj gultu, smērē sviestmaizi vai centies izberzt šokolādes traipu no dienas aizkariem. Par vientulību, kura ir (kā raksta pati autore) kā dzimtas lāsts trijās paaudzēs, kā negribēta grūtniecība, smiltis starp zobiem un nepārejoša caureja reizē. Par vientulību, kas izaug liela, sausa un auksta kā tuksnesis Arktikā. Par vientulību, kas jau kļūst līdz kaulam ierasta. Par vientulību, ar kuru vienkārši jāsamierinās (tāpat kā ar to, ka atkritumus izved tikai reizi mēnesī, ceturtajā ceturtdienā). Un, visbeidzot, kā jau iepriekš minēju, krājumā mājvietu raduši desmit Sabīnes Košeļevas stāsti. Ja pēc kāda no to izlasīšanas rodas jautājumi, tad krājuma pēdējais stāsts Vientulības ministrija, gan uzdod jaunus, gan atbild uz tiem un visiem iepriekšējiem jautājumiem, gan visu sakārto un pakārto pa plauktiņiem. Cukurs pie cukura. Sāls pie sāls. Milti pie miltiem. Appelējusi ievārījuma burka pie…(ko, pie velna, te dara appelējusi ievārījuma burka?) Un vientulība pāri visam. Un kāpēc tā? Kāpēc mēs tik cītīgi velkam vientulību iesietu striķītī sev pakaļ? Kāpēc pieskāriens šķiet pretīgs? Kāpēc cerība ir vilšanās? Kāpēc draudzība ir sāpes? Uzticēšanās – bailes? Kāpēc mēs ļaujam tik ļoti negribētajai vientulība būt tik ļoti klātesošai? Un kāpēc mēs tik uzstājīgi cenšamies pierādīt, ka patiesībā mūs tas nemaz neskar? Pret vientulību vakcīnu nav (tāpat kā vakcīnu nav arī pret vēlmi uzrakstīt riebīgu komentāru pie kāda delfi.lv raksta). Un es joprojām nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

    Vientulības ministrijas gaiteņos ir maldījies ikviens no mums. Meklējot izeju, ieklejojis nepareizajos un vēl nepareizākajos kabinetos, kur piedzīvotais licis sastingt vai spēji raudāt kā virs izlietnes mizojot sīpolus. Kur klusums ir tik dziļš, ka var dzirdēt, kā pulksteņu smagās sirdis, kuras, skaitot sekundes, mēģina sinhronizēties ar tām sirdīm, kas sastingušas stāv to priekšā. Visi šie stāsti ir par tik dažādiem cilvēkiem. Tik dažādām vientulības formām. Neviļus aizdomājos, kuru no formām ieņēmusi mana vientulība. Sirsniņas vai mēnestiņa. Eglītes vai zvaigznītes (jums arī sakārojās pēc brangas saujas piparkūkām?). Šis stāstu krājums ir lielisks. Par vientulību drīkst arī pasmieties un autore to dara nemitīgi (un tas mani piesaistīja visvairāk). Un vislabākie joki taču dzimst, kad iekšā sēž maza sāpīte, kuru izkratīt no sevis ārā var tikai ar hahaha un hihihi. Šos stāstus nekur tālu nelikšu (tepat uz rakstāmgalda, starp līdakastēm un kaktusiem), rudens ir tik tikko sācies, un es jau zinu, ka vientulības ministrijā vēlēšos paciemoties vēl un vēl.

    “Nu, nevaram mēs mēslus taisīt, cerot, ka par to mums nekas nebūs. Viss agrāk vai vēlāk tā vai citādi atnāk atpakaļ pie tevis paša. Un, nedod Dievs, tanī brīdī tu būsi viens. Viens tu neko iesākt nevari. No vienas puses, jā, vienīgais, uz ko vari paļauties, esi tu pats, bet no otras – viens tu vari tikai aptaisīties, un tas ir arī viss.” (Matracis)