POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Mēnesis: 2019. gada novembris

  • Māra Zālīte «Paradīzes putni»

    by

    “Visvairāk gribētos zināt to vietu, kur varētu norakt aizdomas, kas pūdē un piedraņķo sirdis un prātus.”

    Novembris ir mēnesis, kurā visas krāsas izplēnē. Zemi klāj plāna, plāna migla. Smilšu graudi rīvējas gar smalkām lietus lāsēm. Smalkas lietus lāses rīvējas gar smilšu graudiem. Sauli var redzēt tikai bērnu zīmējumos. Mākoņi sastājušies viens otram cieši klāt. Apkārt. Un pāri. Neatstājot nevienu mazāko iespēju redzēt, kā zilajā debesu bļodā mostas rīti un vakari iet dusēt. Gluži kā mežā egles. Saaugušas kopā, ķemmējot viena otrai matus. Kā princeses. Princeses no tālām un tuvām pasakām. Plūmes un ķirsis kā mazi noziedznieki klabina gar logiem savus kailos, trauslos, vēju izrobotos, pirkstu galus. Ja gribētu, varētu sazīmēt pat kādu pazīstamu melodiju (varbūt pat Šopēna Noktirni do diēz minorā). Māju skursteņi pīpē alkšņu un bērzu pagales. Šķiet, katrs kadrs, kuru fiksē acis, ir sastindzis un gaida savu atmodināšanu. Savu augšāmcelšanos. Jo tādu augšāmcelšanos ir bijis. Un tādu augšāmcelšanos vēl būs. Novembris ir pārliecināts. It kā viņš zinātu, ka atnāks latvietis un novembri pielies ar sarkanbaltsarkano krāsu, uz brīdi padarot to svinīgu. Bezgala košu un svarīgu.

    “Mīļie vārdi, ko cilvēki neiztērē, sāk bojāties.”

    Tā nav sakritība, ka līdz ar novembri, pie manis beidzot atlidojuši arī Māras Zālītes Paradīzes putni. Nav. Teju pirms gada izlasīju Piecus pirkstus, kas ir ne tikai autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, bet arī šīs (Paradīzes putni) grāmatas pirmā daļa – visa turpmākā pamats un balsts. Tās nav vienkāršas atmiņas no bērnības – par bezrūpīgām dienām, vecmammas ceptajām pankūkām un pīrāgiem, ķeriņu un augstāk par zemi spēlēšanu. Nav. Tas ir smagums, kurā ar bērna vieglumu tiek izstāstīts kādas ģimenes atgriešanās stāsts. Atgriešanās no Sibīrijas stāsts. Par laiku, kad atgriezties bija vienlīdz laime un sāpes. Fiziskas un garīgas. Kā laime tā sāpes. Atgriezties un justies kā svešajam starp savējiem – tās ir sāpes, kuru aprakstīšanai vēl nav izdomāti vārdi. Un varbūt pat nevajag. Paturēt prātā to, ka par Sibīriju neviens nerunā. Nedrīkst. Tāpat neviens nesapratīs. Neticēs. Sevišķu šos stāstus padara tas, ka stāsti izstāstīti no bērna redzespunkta. Bērna acs redz to, ko pieaugušā acs pat caur lupu nespēj saskatīt. Mārai Zālītei ir izdevies abās šajās grāmatās no sevis ārā izrakstīt to bērnu, kas viņā mīt (un tāds bērns mīt katrā no mums). Tik prasmīgi, ka man nevienā brīdī pat prātā neienāca, ka aiz šīm burvīgajām un tajā pašā laikā mazliet skaudrajām grāmatas lapaspusēm slēptos šī nenovērtējami lieliskā rakstniece. Abu šo grāmatu lasīšanas laikā ar mani sarunājās mazā Laura. Un neviens cits. Toreiz (teju pirms gada) grāmatas Pieci pirksti turpinājumam uzreiz klāt ķerties negribēju. Nevarēju. Pēc iespējas ilgāk vēlējos saglabāt Piecu pirkstu sajūtu sevī, atliekot satikšanos ar Paradīzes putniem nedaudz vēlāk. Taču nedaudz vēlāk, kā izrādās, ir gana stiepts un plašs jēdziens (vismaz no janvāra līdz novembrim).

    “Cilvēki būtu pavisam citādi, ja Dievs būtu taisījis viņus no biezpiena.”

    Domas par to, ka šis ir īstais brīdis Paradīzes putniem, manī raisīja LTV dokumentālā filma Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte. Tā panāca, ka Māra Zālīte no manām domām vēl ilgi nespēja tikt ārā. Manu domu savažota. Varbūt tāpēc, ka šī filma mani dziļi, dziļi aizkustināja. Tā pārdabiskā spēka un skaistuma dēļ, ko izstaro rakstniece. Mārā Zālītē ir kaut kas tāds, kas mani absolūti apbur. Noslēpumainība. Miers. Tas nemanāmi pārņem tevi. Sāk riņķot asinsrites sistēmā. Un viss. Ne vairs viņa, bet es tieku savažota. (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

    “Mēs nekad nesmelsim no dziļākā miera avota, un mums paliks dziļš nemiers.”

    Tie, kas lasījuši Piecus pirkstus, tie jau zina, ka grāmatas galvenā varone ir Laura. Tiem, kas to vēl tikai darīs (lasīs un Lauru iepazīs) – mīļie, kā es jūs apskaužu! Kā jau augstāk minēju, pirmās grāmatas (Pieci pirksti) pamatā ir stāsts par Lauras ģimeni, kura atgriežas no Sibīrijas, kad Laura ir piecus gadus veca. Otrā grāmata (Paradīzes putni), savukārt, stāsta par laiku, kuru ģimene nu pavada savās mājās. Tukuma pusē. Viena bez otras šīs grāmatas noteikti nav iedomājamas. Kā zivs un ūdens. Kā puķe un saule. Kā putni un brīve. Paradīzes putnos mazā Laura ir izaugusi par lielu meiteni. Laurai tagad ir desmit gadi. Tieši tas vecums, kad viņa var atļauties būt gan bērns, gan sirdī – mazs pieaugušais. Laura savu stāstu stāsta tik viegli un gaisīgi, tik bezbēdīgi un naivi, ka šķiet, pat visdrūmākajiem vārdiem ir spārni. Kas augšup nesīs un neļaus tiem smagiem zemē krist un šķīst uz visām pusēm, izsējot drūmumu kā labību pār cilvēku galvām. Laura savā mazajā kaķa mūžā ir tik daudz kam gājuse cauri. Tik daudz ko redzējusi. Uz savas ādas izjutusi. Šķiet, tas ir par daudz tādam mazam meitēnam. Taču Lauras gars un dzīvesprieks ir nesalaužams. Tas noteikti mantots no dzimtas sievietēm. Mammas, Bukas, Mīmas. Tāpēc reizēm šķiet, ka, lai arī vēl bērns, Laura ir daudz gudrāka par saviem vienaudžiem – Laura ir uzaugusi starp veciem cilvēkiem. Un ļoti veciem. Tāpēc sirds dziļumos Laura ilgojas pēc draudzenes. Tādas, kurai savus noslēpumus stāstīt. Tādas, kuras noslēpumus uzklausīt. Tomēr tas nenozīmē, ka Laurai draugu nav vispār. Ir. Laurai pat ir vesela brigāde.

    “Vieglāk ir lielu nopietnību pārvērst par joku.”

    Katra epizode, kuru apraksta Laura, ir dzīva. Tajās iepūsta dzīvība. Kadrs nomaina kadru. Un ir sajūta brīžiem, ka nevis lasi, bet vēro. Kino. Tas, ka Lauru ik dienas piemeklē problēmas, kuras nākas risināt (tūlīt pat vai rītdien), noteikti nav tikai nejaušība. Laurai šķēršļu pārvarēšana ir izaicinājums. Izklaide, kurā mesties iekšā ar visām četrām. Un pat ar visām astoņām, ja būtu. Tā, piemēram, interesanti aprakstīti piedzīvojumi laikā, kad Laura sāk strādāt, lai par nopelnīto naudu nopirktu divriteni Orļonok – gan olu kaujas putnu fabrikā, gan fabrikas apkārtnes uzkopšanas darbi. Tāpat ļoti kuriozs, spilgti atmiņā paliekošs ir stāsts par Latvju strēlnieku un katliņu ar vāciņu. Tā atrisinājumam ir traģiska pieskaņa, taču tas noteikti neatstās vienaldzīgus.

    “Visur! Ienaidnieks ir pilnīgi visur. Pa labi, pa kreisi, debesīs un zem zemes.”

    Viens no saviļņojošākajiem grāmatas stāstiem ir stāsts, kurā no Sibīrijas atgriežas Lauras Mammas mamma. Buka. Pēc sešpadsmit gadus ilgas prombūtnes Buka beidzot uzkāpj uz Latvijas zemes, ieelpo Latvijas gaisu. Buka beidzot ir mājās. Ir jāatgūst nokavētais. Bet pats galvenais – ir jāpagūst pabūt vēl pēdējos mirkļus ar savu māti – Mīmu, kura beidzot ir sagaidījusi atgriežamies savu bērnu mājās. Mājās, no kurām reiz ar visām saknēm tas ticis izrauts. Uz vietu, no kuras izrauta viņas mīlestība un sirds. Viņas vienīgā dzīve. Lai arī Paradīzes putnus pavada Lauras nenogurdināmā degsme un piedzīvojumu meklēšanas gars, tomēr visu grāmatu caurstrāvo viens motīvs – tas, kāda ir sibīriešu dzīve atgriežoties mājās. Lai gan, kāda gan tur atgriešanās? Vai tad vispār kāds pa īstam no turienes atgriežas? Un kāda gan ir dzīve, zinot, ka kaut kur tepat blakus ir cilvēki, kuri pateica. Kuri nodeva. Kuri sagrāva veselas ģimenes. Sagrāva dzīves. Cilvēki, kuri turpina skatīties acīs. Turpina sveicināties. Elpot pakausī. Cilvēki, kuri jebkurā brīdī var nodot atkal. Pat aci nepamirkšķinot. Tāpēc labāk ir klusēt. Labāk ir neteikt neko. Un arī tā ir labi. Jo labi ir tur, kur ir mājas.

    “Vilku barā ir jākauc līdzi. Īstos vārdus paturot sevī, daudz labāk var darīt īstos darbus.”

    Tas, ka Laura ir īsta debesu putra, ātri vien kļūs skaidrs gan tiem kas tālredzīgi, gan tuvredzīgi. Lauras sabiedrībā neviens brīdis nepaiet garlaicības plīvuros tīts. Ir gan smaids uz sejas, gan asarās mirkstošas acis – no priekiem un bēdām. Jo Laura ir ļoti interesants gadījums.

    Māra Zālīte, radot šo brīnišķīgo atmiņu stāstu, kuru lasot, tikai bezsirdim varētu nešķist, ka viņam nekas negruzd pakrūtē, ka nekas nesvilina un nemēģina izlauzties ārpusē, pierāda, ka var būt ne tikai izcila dzejniece, bet arī stāstniece. Stāstniece, kura no sevis izstāsta ārā mazo bērnu, kurš pieredzējis tik daudz – mazo Lauru. Stāstniece, kura izstāsta ārā mazo bērnu arī no mums pašiem. Stāstniece, kura arī sējas un ražas kalendāru varētu uzrakstīt tā, ka vienaldzīgo nebūtu pat anonīmajā bezsiržu klubiņā.

    “Saule tevi ar mīlestību apspīdēs, zeme tev to izgaros, koki un zāle tev to sniegs, un debesis tev to dāvās. Jo tu esi mājās, jo tu esi turpinājums.”

  • Rvīns Varde «Kas te notiek»

    by

    “Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.

    Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?

    “Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”

    Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”

    Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.

    Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).

    “Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”

    Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.

    “Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”

    Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.

    “Tramvajā onkulis blakussēdētājam (paziņam): “Nākamā pietura – Grēcinieku iela. Tavējā pietura. Tev nav bail?””

  • Hovanness Tumanjans «Pasakas»

    by

    ” – Kāda tur drosme! Kāds tur prāts! Kādas tur spējas! – tas viss ir tīrie nieki. Visu izšķir veiksme. Ja tev paveicies, svini un priecājies!” (Nāzars Drošsirdis)

    … ar šādiem vārdiem noslēdzas viena no populārākajām armēņu pasaku tēva Hovannesa Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, taču noteikti veiksme nav tā, kas caurstrāvo šajā grāmatā apkopotās pasakās. Tā drīzāk ir lētticība – tieši tas, kas spilgti parādās pasakās, kuras nekur tālu nav jāmeklē. Pasakās, kurām vien jānotrauc putekļi pirms izņemšanas no grāmatu plaukta. Šī īpašība, kas noved līdz dažādiem pārpratumiem, galvu reibinošiem piedzīvojumiem un pārsātinātām emociju buķetēm (man uz brīdi pat šķita, ka aprakstu domino spēli), bieži sastopama arī mūsu tik ļoti mīļajās un dārgajās latviešu tautas pasakās, kas, savukārt, norāda vien to, ka neatkarīgi no tā, kurā debespusē vai zemes malā cilvēki atrastos, vai neatkarīgi no tā, kādas tautas mūs šķir, mēs esam līdz bezgalībai (un atpakaļ) līdzīgi. Taču par visu pēc kārtas.

    “Tāda nu reiz ir pasaules kārtība, kas tajā ienācis, tam no tās arī jāaiziet.” (Kikosa nāve)

    Manā bērnībā pasaku stāstnieks bija mans vectēvs. Atceros, kā apbrīnoju viņu. Atšķirība no mammas un tēta, viņš pasakas nevis lasīja, velkot kopā burtus un teikumus par ķēniņa dēliem un uz dejošanu kāriem velniem, bet izdomāja tās pats (vai no senaizmirstām bērnu dienu atmiņām, kas atvilktnītēs kā kartotēkā sakārtotas tieši tā, lai vajadzības gadījumā ķertu un grābtu no aizmirstības tieši to īsto, paša bērnībā dzirdēto pasaku, lai uzburtu no jauna to arī man). Reizēm bija pasakas, kuras es dzirdēju vairākkārtīgi, taču katru reizi viņš tās spēja pasniegt pilnīgi savādāk, it kā man tikai šķistu, ka šo pasaku par garo pupu, kas kāpj debesīs, vai trim tēva dēliem, no kuriem tikai viens beigu beigās izrādās gudrs esam, dzirdu jau otro un trešo reizi. Pats Tumanjans ir teicis, ka prasme ir pašā stāstīšanā, jāzina, ko mainīt, ko atmest, ko paturēt, kādā valodā, stilā un kā stāstīt, lai iznāktu skaisti un nezaudētu tautisko garšu un smaržu. Manuprāt, šādā veidā ne tikai interesanti, bet arī bezkaunīgi saistoši varētu pat izstāstīt no instrukcijas ārā tostera lietošanas pamācību. Taču tagad, lasot šos armēņu pasaku tēva vārdus, šķiet, ka reiz tos lasījis arī mans vectēvs, jo tieši tas ir formāts, kurā es, kā švamme uzsūc ūdeni, uzsūcu pasakas.

    “Kur notek asinis, tur sazeļ ērkšķi un vārpata. Kur notek asaras, tur rodas ezers.” (Bezrocīte)

    Kad pamanīju starp Jāņa Rozes apgāda jaunumiem Hovannesa Tumanjana Pasakas, sapratu, ka šis ne tikai būs lielisks papildinājums mūsu mazajai ģimenes bibliotēkai, bet tas būs arī mans. Mans, jo Armēnija. Pirms tam Armēniju iepazinu caur armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas acīm un atspulgu tajās – ārkārtīgi skaisto grāmatu ar pravietisko nosaukumu No debesīm nokrita trīs āboli. Stāstu, kurš pats par sevi līdzinās pasakai, latviešu valodā atdzīvinājusi tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana (vairāk par šo grāmatu un manām pārdomām par to var uzzināt kādā no mana bloga senākiem ierakstiem). Interesanti, ka Armēnija (caur šo grāmatu) piesaistīja ne tikai mani, bet tas noticis arī ar citiem maniem draugiem un bloga lasītājiem, kuri, vadoties pēc maniem ieteikumiem, vai vienkārši uzticoties paši savai gaumei, labas literatūras meklējumos, atdūrušies tieši pret šo Abgarjanas romānu (un kad jūs pēdējo reizi tik ļoti ietekmējusi izlasīta grāmata, ka esat bijuši gatavi mesties piedzīvojumos un kā ceļojuma galamērķi atzīmēt romānā aprakstītu valsti?).

    Pateicoties grāmatas tulkotājai Valdai Salmiņai, kurai pieder arī šīs grāmatas priekšvārds, informācija par Hovannesu Tumanjanu papildus nav jāmeklē, kas, protams, ir ne tikai interesanti, bet arī ārkārtīgi vērtīgi. Lasīt kāda rakstnieka domas, kas ar neredzamu tinti visupirms pieskrāpējušas autoram pilnu galvu, bet pēcāk ne tikai papīru, bet arī visus rītus un vakarus, ir mazliet bezatbildīgi. Esmu agrāk jau rakstījusi, ka reizēm tieši šīs personīgās dzīves nianses ir tās, kas atbild uz visiem jautājumiem, ja tādi grāmatas lasīšanas laikā rodas. Tā, piemēram, var uzzināt tieši tik svarīgu faktu, ka Hovanness Tumanjans gluži nav šo pasaku autors. Tumanjans ir paņēmis armēņu un citu tautu pasaku skeletus un apaudzējis tās ar savu miesu un ādu, radot savas versijas, proti – izstāstījis tās tikai sev raksturīgā veidā. Svarīgi arī tas, ka Tumanjana pasakas latviešu valodā tulkotas un izdotas pirmo reizi – tas vien jau ir lielisks iemesls, lai viens grāmatas eksemplārs atpūstos (pēc tā izlasīšanas) arī jūsu mājās atrodamajā grāmatu izlasē.

    Par grāmatas vizuālo baudījumu parūpējusies armēņu māksliniece Naira Muradjana. Ja tulkotāja ir parūpējusies par to, lai šo skaisto pasaku apkopojumu varētu izbaudīt gan mūsu latviskā dvēsele, gan prāts (gan ausis), tad Naira Muradjana ir parūpējusies par to, lai šāds pats baudījums būtu gūstams arī mūsu acīm. Un patiesi – ilustrācijas ir neapnīkoši fantastiskas. Tās raksturo ne tikai katru pasaku atsevišķi, bet pilnīgi noteikti ieved burvīgā ceļojumā cauri armēņu folkloras aizmetņiem un Tumanjana neizsīkstošo māku tās atdzīvināt sev raksturīgajā manierē. (No armēņu valodas tulkojusi Valda Salmiņa; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Pasaulē nekas nav neiespējams.”

    Šajā grāmatā apkopotas divdesmit Hovannesa Tumanjana pasakas. Mazliet pat šķiet neticami, ka starp daudzajām ilustrācijām, 128 grāmatas lapaspusēs iespējams satilpināt arī divdesmit pasakas, vienu par otru garākas. Kā jau augstāk minēju, grāmatā atrodama arī populārākā no Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, kura noteikti ierindojas arī manā Tumanjana pasaku topa pašā augšgalā. Tā stāsta par kādu nožēlojamu vīru, kurš bijis ne tikai nepraša un sliņķis, bet arī bailīgs bez gala. Tikai veiksme, apstākļu sakritība un apkārtējo ļaužu lētticība ļauj Nāzaram tapt par brašu varoni, no kura bīstas pat visspēcīgākie karaspēki, tīģeri un milži, kas, jau ieraugot Nāzaru Drošsirdi (nenojaušot par viņa patieso būtību), kož pirkstos un stāv kā zemē iemieti, taču mātes jaundzimušajiem dod tieši Nāzara vārdu. Reizēm, lai tiktu virsotnē, ir jābūt nedaudz nekaunīgam. Tas pierādījies cauri laikiem – jo nekaunīgāks, katru iespēju tverošāks būsi, jo vairāk iespēju durvis pavērsies uz kāpnēm, kuras ved arvien augstāk un augstāk…

    Tāpat pieminēšanas vērtas (uz lasīšanu rosinošas) ir pasakas Kikosa nāve, Zelta pods, Dzīrotājam dzīres nebeidzas (un tikai tāpēc, ka visas viena bloga ieraksta garumā nav iespējams pieminēt, tam vajadzīgs kārtīgs zinātniski pētnieciskais darbs (bet par to es domāšu rīt)). Pasaka Kikosa nāve vērš cilvēku prātus uz pārdomām. Pārdomām par to, cik daudz cilvēks ir spējīgs noticēt savai fantāzijai, izdomātiem notikumiem un ar tiem saistītiem tēliem. Un kas notiek brīdī, kad šīs iedomas kļūst tik īstas, ka tām sāk ticēt arī apkārtējie. Cik tālu cilvēks ir gatavs iet un vai maz no turienes ir ceļš arī atpakaļ. Zelta pods ir ļoti īsa, bet tik sevišķi lielu un dziļu zemtekstu paslēpusi pasaka, ka tai tik pat labi būtu pieticis arī ar vienu teikumu, un tā jau būtu izdevusies. Tā stāsta par to, ka īstos dārgumus spēj atrast un ieraudzīt tikai tas, kurš nav mantas kārs. Tikai to cilvēku acu priekšā, kuri padevīgi turas pie laipnības un tikumīgas dzīvošanas, ir spējīgs uzziedēt patiesa brīnuma mirklis. Dzīrotājam dzīres nekad nebeidzas. Kad tiek izlasīts šīs pasakas nosaukums, krēslos nemierīgi sāk dīdīties tie, kuri stundu pirms gulētiešanas pēta, cik skaisti glāzes dibenā dus simtiem vīna lāsīšu, pēkšņi iztraucējot to saldo dusu ar vienu (vai diviem) kārtīgu malku. Vai tie, kuri bērniem saldumus dod arī pēc pulksten sešiem vakarā (par abiem gadījumiem neko nezinu… draudzene teica). Šī pasaka stāsta par kādu namatēvu, kura mājā katru vakaru notiek dzīres, kurās ielavās par nabagu pārģērbies valdnieks, kuram nekādi netop skaidrs, kā parasts kurpnieks var tādas dzīres dzert. Skaidrs, ka valdniekam tāda darīšana nav pa prātam, tāpēc cenšas vīra dzīvi sarežģīt, atstājot to atkal un atkal bez ienākumiem. Taču katru vakaru, klejojot pa Bagdādes ielām, valdnieks no jauna un jauna iemaldās vīra mājās, kurās joprojām tiek dzīrots. Lai kādi būtu valdnieka centieni vīru pazudināt, šis plāns izgāžas – taču šāda neatlaidīga rīcība noved tikai pie viena secinājuma – lai dzīvotu tā, it kā katra diena būtu svētku sajūtu piepildīta, nav svarīgs naudas trūkums vai pretēji – tās esamība. Lielākā bagātība ir dzīvesprieks un spēja dot savu sirds siltumu citiem.

    “Arī plānu riecienu var priecīgi baudīt.” (Dzīrotājam dzīres nebeidzas)

    Ārkārtīgi priecājos, ka Hovannesa Tumanjana pasaku kamols ir atripojis arī manā virzienā. Bez gala un malas esmu pateicīga par iespēju ielūkoties vēl kāda armēņu rakstnieka daiļrades galaproduktā. Skaidrs, ka bez pasakām nav uzaudzis neviens cilvēkbērns. Un ir tik lieliski, ka laiku pa laikam uzrodas rakstnieki, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumus un ar savu talantu atdzīvina pasakas, kurām tautas atmiņās ir tik nozīmīga vieta. Ir tik lieliski, ka ir rakstnieki, kuri pieņem izaicinājumus un izveido jau labi zināmajām pasakām jaunas kontūras un pievieno tām arvien košākas krāsas, lai vēstījumu padarītu ne tikai interesantāku, bet arī piesātinātāku, raisot lielāku interesi ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. Uz bērniem Tumanjana pasakas testējusi vēl neesmu, tāpēc nezinu, kādu reakciju tās izraisīs uz mazo cilvēku ādas. Taču jau tagad esmu atlasījusi pasakas, kuras noteikti nelasīšu bērniem pirms gulētiešanas. Un galu galā nezinu, vai kāda no tām vispār būtu tīri piemērota maziem bērniem (vismaz tik maziem, cik mazi ir manējie) tik vēlā vakara stundā. Tam tomēr joprojām lieliski noder arī mūsu pasaku tēva Anša Lerha Puškaiša folkloras krājumos atrodamie dārgumi. Vai arī tās pasakas, ar kurām pirms miega mani cienāja vectēvs. Taču būtu grēks, ja ar Hovannesa Tumanjana pasakām es bērnus neiepazīstinātu nemaz. Un to, kas notiek ar tiem, kuri grēko, to jums pastāstīs kāda no tām. Pasakām.

    “Ko otram dari, to dari pats sev.” (Kungs un kalps)

  • Lūks Alnats «Mums pieder debesis»

    by

    “Gaismu nav iespējams iepriekš paredzēt.”

    Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas esmu domājusi, ko ar šo ierakstu gribu jums pateikt. Nezinu. Bet gribu. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas galvā, sāpīgi dunot, mainās kadri. Mainās, gluži kā automašīnu straumes ķemmē asfalta segu, pa un pret spalvu: mammas, tēti, bērni, smiekli, čuksti, glāsti. Mainās kadri: slimības, dusmas, asaras, nezināšana, pakļaušanās. Mainās kadri: sāpes, roku rokā sadotas plaukstas izslīd viena no otras, pēdējiem spēkiem vēl skarot viena otras pirkstu galus. Un nāvi. Nevaru iemigt. Stundām ilgi. Stundām ilgi nevaru atsaukt atmiņā kādu stāstu no pašas dzīves, kas plāniem diegiem, tomēr sašūts kopā ar grāmatu, kuras nosaukums minēts virsrakstā. Nevaru iemigt. Dvēseli smagums spiež. Smagums apmeties uz palikšanu un īres nemaksāšanu. Spiež un skrāpē, un ik pa laikam iedur ar papēdi. Varu derēt – rētas par tādām pašām nelūgtām īrniecēm kļūs. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pateicos, ka nav neviena stāsta, kuru atsaukt atmiņā.

    “Dažreiz mīlestība pie mums atnāk visneiedomājamākos veidos. Cilvēki pat nenojauš, cik ļoti viņi spēj aizkustināt citus ar savu rīcību.”

    Ja man būtu jāizlemj lasīt grāmatu vai nē tikai pēc tās vāciņa, es zinu, ka ļoti daudz grāmatu man paliktu neizlasītas. Paliktu neiepazītas. Neizzinātas. Un ik reizi, kad tomēr šāda grāmata atrod ceļu pie manis, mainot par to jebkādu iepriekš pieņemtu un ieņemtu priekšstatu un nostāju (arī pret vāciņu), esmu bezgala pateicīga. Bezgala pateicīga tam, ka starp visām interneta memēm, kaķu un puķu bildēm, anekdotēm, dusmīgajiem un sarkastiskiem ierakstiem un komentāriem par valdību un Kiviču, cilvēki neaizmirst dalīties arī savās sajūtās par izlasītajām grāmatām. Tikai tā Mums pieder debesis nonāca pie manis (un, protams, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC), ne pateicoties Rozamundes Pilčeres romāna cienīga vāciņa dēļ, kurš šķietami sola saldu mīlestības stāstu ar ciešamām, bet laimīgām beigām, kuru iespējams kāds režisors jau pārvērtis romantiskā otrdienas vakara kino, pie kura uzkost sieru un noskalot to ar kārtīgu malku vīna (gan sieru, gan filmu). (Vēl gribētu piebilst: kādā atsauksmē lasīju, ka grāmatas vāks atgādinot vaskadrānu, uz kuras deviņdesmitajos pasniegtas ēdienreizes, kamēr zem tās stīvi stāvējis virtuves galds, baidoties izkustēties un saulespuķes nobiedēt. Ja zilais saulespuķu fons būtu sadalīts horizontālās un vertikālās līnijās, es varētu pat piekrist, jo šķiet, ka tieši tāda vaskadrāna kādu laiku (tajos pašos deviņdesmitajos) klāja arī mūsu pastētmaizēm noklāto brokastu un vārīto kartupeļu vakariņu galdu). Pēc skata nav iespējams pateikt, ka aiz šiem skaistajiem, saules pielietajiem ziediem slēpjas melna, melna tumsa.

    “Mani nepameta sajūta, it kā šis laiks nepiederētu mums, it kā mēs būtu to aizņēmušies.”

    Mums pieder debesis ir angļu rakstnieka un žurnālista Lūka Alnata (Luke Allnutt. We Own the Sky.) debijas romāns, kurš stāsta par mīlestību, cerībām, izmisumu. Zaudējuma sāpēm, ceļu prom un atkal atpakaļ uz dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām saļodzījās. Dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām pazuda. Dzīvi, kura notika pirms. Dzīvi starp debesīm un zemi. Kā ierasts, pirms ķēros klāt romāna lasīšanai, meklēju informāciju par pašu autoru. Tas lielākoties palīdz izprast neizprotamo. Palīdz ieraudzīt neredzamo. Šī reize nebija izņēmums. Pirms grāmatas atvēršanas un tās nelielas nobaudīšanas jau zināju, ka Mums pieder debesis būs īpaša grāmata. Zināju, ka autors reiz baltās lapas savā priekšā padarījis par emociju pārbagātu burtu un teikumu virknējumu kodu, radot romānu, kuru nu atkodē (un par izcilu dēvē) lasītāji vairāk nekā trīsdesmit valstīs visā pasaulē. Un, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC, tāda iespēja ir arī mums. Laikā, kad Lūks Alnats sāka strādāt pie Mums pieder debesis, autoram tika diagnosticēts vēzis. Iespējams, tieši šīs spēcīgās emocijas ir tās, kuras runā visa romāna garumā. Runā par drosmi. Par neizsīkstošu mīlestību. Par spēku dzīvot tālāk. Par spēku atzīt kļūdas. Spēku piedot. Runā par pasauli, kuru var ielikt plaukstās – tieši tik sīki mēs esam pretnostatīti šīs bargās diagnozes priekšā. (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ikdienā mēs nepievēršam uzmanību dzīvei, kura kūsā mums visapkārt, – tā ir tikai neskaidra duna, sanoņa kaut kur fonā. Mēs nemanām apkārt notiekošo, izslēdzam to no savām domām. Un tad pēkšņi šādā brīdī viss kļūst tik uzmācīgs un spalgs, it kā kāds būtu iesvilpies pie pašas auss.”

    Romāns Mums pieder debesis ļauj mums iepazīt Koutsu ģimeni – Robu, Annu un viņu dzīvespriecīgo, nekad nenogurdināmo sešus gadus veco dēlu Džeku. Roba un Annas dzīve reiz jau mijusies ar neizsakāmām sāpēm un asaru jūrām, vēl nedzimušo, bet jau zaudēto bērniņu dēļ. Tieši tas ir iemesls, kāpēc skats pa logu uz ģimenes dārzu atduras pret divām saulespuķēm (un grāmatas vāks pēkšņi vairs nešķiet tik banāls un nepiemērots, vai ne?) – piemiņu mazajām dvēselītēm, no kurām atlicis vien tukšums klēpī un mūžīgas atmiņas sirdī. Taču dvēseles sāpes un klusumu mājās pārtrauc mazā Džeka ienākšana ģimenē. Ģimene bauda laimību un teju idilli. Nekas. Pilnīgi nekas neliecina par to, ka kāda bezrūpības un smieklu pielieta diena bērnu rotaļlaukumā, mainīs Koutsu ģimenes dzīvi uz visiem laikiem. Tā ir pirmā reize, kad Džeks zaudē samaņu.

    Sabiezējums smadzenēs, kas tiek izoperēts, bet atgriežas ar jaunu sparu, kļūstot par agresīvu audzēju, kurš nogalina sešu gadus veco zēnu, ir tas, kas Robam un Annai liek pieņemt šķietami atšķirīgus lēmumus. Liek iet pilnīgi atšķirīgus ceļus, kļūstot par diviem vienādi lādētiem magnētiem, kas atgrūžas viens no otra. Anna ir tā, kas saglabā vēsu prātu pēc tam, kad mediķi ir teikuši savus pēdējos vārdus attiecībā uz mazā Džeka ārstēšanu – glābjams vairs nav nekas un vienīgais, ko vecāki var darīt sava bērna labā – nodrošināt labu paliatīvo aprūpi un pieņemt, ka abu bērnam nu ir tikai atlikušais laiks un ceļš uz mūžību. Taču, dzirdot šādu spriedumu, Robs zaudē jebkādas saprāta robežas, un (gluži kā jau manis augstāk pieminētās automašīnas) sāk virzīties pret spalvu. Robs nespēj pieņemt, ka viņa bērns, kurš tik tikko ir pieskāries dzīvei, to zaudēs. Robs nespēj pieņemt to, ka zaudēs Džeku. Tāpēc izmisīgi cenšas atrast risinājumu tam, lai dēlu pēc iespējas ilgāk paturētu savā tuvumā. Paturētu dzīvē. Un varbūt (un varbūt par ļoti iespējams) uz visiem laikiem.

    Ja proti pareizi ieguglēt, pat visparastākās iesnas pēkšņi var izrādīties nāvējošas (varu derēt, ka ik vienam vismaz reizi dzīvē tā ir gadījies). Taču vēl ļaunāk ir nonākt vietnēs, kuras sākumā šķiet pavisam nekaitīgas, pat savā veidā dziedinošas. Piemēram, vietne, kuru atrod Robs. Tas ir forums, kurā ar saviem dzīvesstāstiem dalās vecāki, kuru bērniem atklāts audzējs. Tie lūdz padomus, dalās ar savām pieredzēm. Un reizēm no šī foruma pazūd. Pazūd uz neatgriešanos. Ja jūs tagad pie sevis man jautājat, kas gan tur slikts, ja cilvēki viens otram, daloties sāpēs, palīdz tās, ja ne pārvarēt, tad vismaz nepadoties – atbildēšu, ka sliktais varētu būt tas, ka šādus forumus bieži izmanto cilvēki, kuri šos izmisušos, palīdzību lūdzošos cilvēkus, piedāvājot reālas iespējas, ārstēšanās metodes, kuras strādā un palīdz izārstēt tūkstošiem cilvēku gadā, izmanto peļņas gūšanai. Arī Robs, kurš vienmēr ir bijis tas, kas smejas par pseidozinātni, smejas par homeopātiju un visām pārējām muļķībām, jo, būdams programmētājs, dzīvo balstoties uz faktiem, izmisuma vadīts, kļūst par vienu no šīs krāpniecības upuriem. Kļūst par upuri, baidoties zaudēt laiku, bet tieši laiks ir tas, kuru viņš ziedo un zaudē. Taču pienāk diena, kad Robam šie pārsteidzīgie lēmumi ir jānožēlo. Pienāk diena, kad Robam ir jāpiedod ne tikai pāri darītājiem, bet jāmēģina piedot arī sev. Un pienāk diena, kad Anna pagalmā blakus divām saulespuķēm, iesēj trešo.

    “Laika paliek arvien mazāk. Redzu to Džeka acīs. Ir tā, it kā mēs drudžaini kustinātu kājas, pūloties noturēties virs ūdens, lai gan skaidri zinām, ka noslīksim.”

    Lūks Alnats ir radījis lielisku stāstu, pēc kura negribas neko vairāk kā tikai klusēt. Apskaut bērnus. Un klusēt. Tas, ka autors šo romānu ir rakstījis, balstoties uz savām pieredzēm, savu redzējumu, ir skaidri sajūtams. Pat sataustāms. Šķita, ka visas romānā izjustās sāpes ir tik brutāli īstas, ka tās var pat aptaustīt. Tik ļoti, ka gribējās tās noglaudīt kā suni, iedot kārumu, kā pēc labi padarīta darba, un sūtīt prom. Lai vairs nesāp. Un lai vairs sataustāmas nav. Skaidrs, ka autors šo romānu nav rakstījis, nobruņojies ar pildspalvām, lai tinte neizbeigtos līdz pēdējai lappusei, bet bruņojies ar veselu lērumu jūtu un sajūtām. Lērumu emocijām. Autors iznesis šo stāstu caur sevi tik meistarīgi, ka visi vārdi, kurus rakstīju iepriekš, vienkārši var izplēnēt gaisā. Nekam no tā nav nozīmes. Vien tam, ka Mums pieder debesis.

    “Džeks turpināja izjautāt mani: kā ir ar dārzu, kam pieder tas, un es atbildēju, ka arī dārzs pieder mums, tāpat kā māja, iekšpagalms un viss, ko viņš redz sev apkārt. (…) Džeks pacēla skatienu pret debesīm, tad atkal pievērsās man. “Tēt,” viņš piepeši sacīja, norādīdams uz sārto rietošo sauli, jau uzlēkušo mēnesi un lidmašīnas atstāto balto svītru, “vai mums pieder arī debesis?””