«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» 116. lapaspuse Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» …
«Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!» 105. lapaspuse Es esmu es.Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz …
«Iztēlojies, kādi mēs būtu, ja baidītos mazāk.» Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu …
«Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa.» 54. lapaspuse Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā …
«Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.» * Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk …
«Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē. Stāsti tevi vajā, tie kož un medī.» 45. lapaspuse Stāsts. Sens kā pasaule. Stāsts, kas redzējis tās radīšanu. Stāsts, kas zvilnējis Ēdenes dārzā. Grauzis ābolus, sārtus kā magones. Stāsts, kas kutinājis tiranozaura pēdas. Stāsts par Patiesību, kas riežas miesā, asa kā ērkšķi. Dedzina mēli kā pārsālītā ūdenī vārīti …
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.» Alesandro Bariko «Zīds» Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet …
«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.» (34. lapaspuse) Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem …