«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.»
27. lapaspuse
Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) – starp stāstu, kurā kāds vīrs kāpa kalnā, un ziemu (mēs vienmēr esam kaut kur starp ziemu). Ir grūti nomaldīties, ja stāvi (sēdi – vēl labāk) uz vietas. Stāvu balta kā tāfele. Tukša no iekšas un āras. (ne)Piepildāma kanna. Dieva te nav. Viņam nav laika. Kā jau mums visiem. Nav laika būt cilvēkiem. Viņš mūs radīja un izmeta no ligzdas. Tas notika tik ātri (jo viņam nebija laika), ka nepaspējām (īsti) saskatīt Viņa seju. Es negribu daudz. Es negribu zināt, kādā krāsā ir Viņa acis. Es negribu zināt, vai Viņam piemetas žagas pēc sausas maizes. Es gribu zināt, vai Viņa sejā bija prieks, vai arī skumjas manā ir no mātes. Nezināšana ir vieta, kur stāvu. Bet drīz es iešu (es celšos un iešu) pāri Dieva paredzētajam ceļam. «Vai ir kāds, kas zina visu par visu, vai vismaz kāds, kas zina visu par kaut ko, kaut tikai par vienu lietu?» (47. lpp.) Es zinu tikai to, ka no šīm debesīm mēs neaizbēgsim – virs galvas debesis vienmēr būs tās pašas.
«Debesis nav caurumaina bumba, tās nav arī griesti vai slikti aizdrīvēta siena, kam cauri pavīd gaismas. Debesis ir trauks, kurā dažādos dziļumos šūpojas zvaigznes.»
299. lapaspuse
Ir tikai divas lietas, par kurām esmu pilnībā pārliecināta: manī nekad nezudīs mīlestība pret kafiju un sieru (un vīru), un (otra) Valodu mājas izdotās grāmatas neliks man vilties. Ar interesi sekoju līdzi Valodu mājas jaunumiem un līksmoju «mazajos ziemassvētkos», kad šie jaunumi (kā kristus bērniņš) ienāk arī manā dzīvojamajā platībā. Šoreiz atbildību par manu prieku nes somu rakstnieks Olli Jalonens (Olli Jalonen) un romāns «Debesu lode» (Taivaanpallo). Jalonena uzvārds man nav svešs – bibliotēkā vairākkārt no plaukta esmu izņēmusi romānu «14 mezgli līdz Griničai», taču atgrūdusi to atpakaļ tukšajā vietā starp grāmatu dibeniem līdz nākamai reizei. Nākamībai. «Tik ļoti cilvēka liktenis var būt atkarīgs no viena mirkļa» (167. lpp.) un grāmatas liktenis tāpat. Romāns «Debesu lode» ir pirmā diloģijas daļa.
«Mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kurā mēs iedomājamies esam.»
401. lapaspuse
Ir (vairāk vai mazāk) skaidrs, ka uz Zemes mēs neesam nolikti tāpat vien. Mēs esam Zemes dārznieki. Mēs sējam dzīvību. Mēs sējam iznīcību. Mums katram ir paredzēta sava vieta (un lieta), un katram pašam tā ir jāatrod. Arī Angum. Angus ir zēns, kurš dzīvo Svētās Helēnas salā – nelielā zemes pleķītī Atlantijas okeāna vidū – vietā, kura neatlaiž; kur «cilvēks ir piesiets pie vietas, lai gan nav nedz vergs, nedz kalps». (153. lpp.) Lai arī romānā aprakstītais laiks ieved lasītāju 17. gadsimta nogalē, aiz apkakles jūtama mūslaiku elpa. «Lielākoties vaina ir pienā, ja tas tējā saiet ziedos» (419. lpp.), lielākoties vaina ir cilvēkos, ja to ieradumi un likstas cauri gadu simtiem nemainās. Cilvēki joprojām ir tikpat paredzami kā zvaigznes pie debesīm. Strauji uzšvirkst un tikpat strauji dziest. Tā tas ir bijis no sākotnes un tā tas būs līdz sākotnes galam: šaušalīgs liktenis un skumjas sakritības. Un šādu sakritību dēļ (jo es negribu šajā lietā (un vietā) iejaukt Dievu) Angus kļūst par zinātnieka Edmonda Haleja palīgu – debesu lasītāju. Ar savu zinātkāri, centību un neatlaidību zēns pierāda, ka ir lemts kam vairāk.
«Cilvēka dienas ir smilšu pulkstenī, tie ir mūsu ēnu atmērīti mirkļi kā smalkas, sausas smiltis, kurās smilšu graudiņu ir tikai tik, cik ir.»
244. lapaspuse
Dzīve ir mācīšanās aprast ar sevi un citiem, man šķiet, mēs esam tajā mazliet izgāzušies (labi, ka tā ir tikai testa daļa). Lasot «Debesu lodi», ir iespējams aizmaldīties dziļi savās domās. Nomaldīties. Nonākt strupceļā. Taču par laimi katram strupceļam ir apvedceļš (un varbūt pat ceļš atpakaļ). Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva – gluži kā aprakstīts romāna četrsimt otrajā lapaspusē. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
«Jābūt gatavam likt kaut roku ugunī, ja vien tā iespējams apdzēst ugunsgrēku.»
311. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Ilustrācijas: Inga Meldere; Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / «Kolektīvs»
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
«Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»
Valters B. Bārbs
Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari. Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju. Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus. Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.
«Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»
No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.» Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».
«Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»
Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem. Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.
«Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»
Dr. Marija Montesori «Absorbējošais prāts»
Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam. Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»
«Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»
Karls Onorē «Lēnuma slavinājums»
Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā. Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki. Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).
«Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»
Sūzena Stīvensone «Priecīgais bērns»
Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju. Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā. Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā. Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!
Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020; No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule
«Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»
“Apkopjot visas ietekmes uz veselību, jau zināmo patiesību kļūst vieglāk pieņemt – jo īsāks miegs, jo īsāks mūžs. Tāpēc senais teiciens “Izgulēšos zārkā” diemžēl ir bēdīgi patiess.”
Miegs, pacietība un labās kājas mazais pirkstiņš ir trauslākās lietas, kas cilvēkam var piederēt. Manu miegu lauž mani bērni, labās kājas mazo pirkstiņu durvju stenderes, bet pacietību – neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktors Metjū Volkers. Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrita vēstule no izdevniecības HELIOS, sniedzot ieskatu tās svaigākajos izdevumos, mani patiesi uzrunāja grāmata Kāpēc mēs guļam?, kas nepārprotami mēģināja apgalvot, ka atklās visus manus miega un sapņu noslēpumus. Man, kā latvietim par septiņdesmit pieciem procentiem, protams, labprātāk patiktu atklāt labāko sēņošanas vietu noslēpumu, taču atklāt to, kāpēc man ir jāiet gulēt laikā, kad es varētu, piemēram, izlasīt visas pasaules grāmatas sausas, arī nešķita peļama. Taču nonākot līdz šķietami patīkamajam lasīšanas procesam, sapratu, ka šo grāmatu lasu pirmo un pēdējo reizi. Laikam jau vairāk tāpēc, ka patiesība nedaudz sāp (un gulēšana blakus krācošam dzīvesbiedram arī). (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2020)
“Mūsu sapņu dzīve ir daudz lielāka, nekā modinātājpulkstenis to cenšas iegalvot.”
Ziloņiem pietiekot ar pusi no cilvēkam nepieciešamā miega, kas nozīmē, ka kopš pirmā bērna dzimšanas (kas jau, celies vai krīti, ir astoņus gadussena pagātne), lai vai kā es vēlētos sevi identificēt ar lauvenes vai tīģerienes tēlu, es esmu zilonis. Grāmatas Kāpēc mēs guļam? autors Metjū Volkers retoriski jautā, vai lasītājs atceras, kad pēdējo reizi naktī nogulējis astoņas stundas, modinātājpulksteņa triekas neķerts – mana atbilde ir, kopš kļuvu par māti, ne reizi. Ne reizi, guļot astoņas stundas no vietas. Ne reizi, izmantojot galda pulkstenī iebūvēto modināšanas funkciju. Manai atbildei autors liek pretī faktus, kas liek maniem pāris, pēc dzemdībām pāri palikušajiem, matiem celties stāvus – nepietiekams un nekvalitatīvs miegs spēj izsūkt cilvēka imūnsistēmu sausu, vairāk nekā divas reizes palielināt iespējamību saslimt ar vēzi (par citām horoskopa zīmēm nekas netika minēts, piedodiet), vai izraisīt, piemēram, Alcheimera slimī….pagaidiet, ko es gribēju teikt? Lai vai kā nebūtu, grāmata jau pašā sākumā liek uzdot sev jautājumu, nevis “kāpēc mēs guļam?“, bet “kāpēc, pie velna, mēs neguļam?”. Skaidrs ir viens – viss ir slikti un Šarlotes Brontē citēšana nepalīdz, Volkera kungs (tikai atplēš vaļā senas rētas, kas saistās ar Džeinas Eiras iesprostošanu grāmatu skapī, nedodot iespēju tikt izlasītai). Ja es patiesi vēlētos zināt, ka miega stundu nozagšana pie karsti kūpošas lattes, liks pārvērsties manai ikdienai par nomoda murgiem vai vēlmes pašiznīcināties, visticamāk, es pati to ieguglētu, tāpēc pirksta kratīšana un cenšanās lasītāju nopērt ar vārdiem, par to, ka dārgās miega stundas mēs sev nozogam apzināti, mani tikai sanikno. Nē, es to nedaru apzināti. To apzināti man nodara mani bērni. Miega trūkums var nogalināt. Un neizgulējuša cilvēka kaitināšana arī. Visticamāk manu neapmierinātību par grāmatu rada tas, ka tā gluži vienkārši pie manis atnākusi nelaikā – kad izspūrušiem matiem, ziliem riņķiem zem acīm un treniņbiksēm, kas izmisīgi lūdz pēc veļasmašīnas dūcošās melodijas, šūpodamās stāvu istabas vidū ar zīdaini vienā un kafijas krūzi otrā rokā, alkstot miega uz spilvena un zem segas, ne grāmatas lappusēs. Lai arī kā es censtos savākties, lai uzsūkt informāciju, kas kā lavīna gāzās ārā no grāmatas vākiem, tā vēsā mierā pārgāzās man pāri, aprokot zem bieziem nesaprašanas vāliem.
“Atņemiet cilvēkam viņa REM miega sapņošanas stāvokli, un viņa smadzeņu emocionālā noskaņojuma līkne zaudēs savu žiletes asuma precizitāti. Gluži kā skatoties uz attēlu caur nosarmojušu logu vai uz fotogrāfiju bez fokusa, pēc sapņiem izbadējušās smadzenes nevar precīzi atšifrēt sejas izteiksmi, kas kļūst izkropļota. Un jūs sākas draugus kļūdaini uzskatīt par ienaidniekiem.”
Metjū Volkers atklāj, ka šīs grāmatas mērķis ir atjaunot cieņu pret miegu, novēršot paviršību un nepieļaujot nolaidību pret to, taču vienīgā vēlme, lasot Kāpēc mēs guļam?, bija ārstēt šo garlaicību ar kārtīgu kofeīna devu. Iepriekš biju lasījusi neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju par šo miega koda uzlaušanas grāmatu, kas lika aizrautībā ievilkt elpu pirms mešanās tajā iekšā. Taču tas, kas mani sagaidīja, lika noplakt visām sajūsmu vētrām, pievienojot manu tām dažām ne īpaši pa spalvu glaudošajām atsauksmēm. Priekšvārda autors RSU docents Normunds Limba norādīja, ka Metjū Volkers sarežģītas lietas izklāsta vienkāršā valodā un, lai lasītu šo miega bībeli nav nepieciešama medicīniska izglītība, manā priekšā ir alojies. Lielāko daļu grāmatas mierīgi varēju lasīt kaut vai ar aizvērtām acīm, jo es tāpat neko nesapratu. Vai negribēju saprast. Varbūt pie vainas mana “uzliec uz pušuma ceļmallapu” medicīniskā izglītība. Bet varbūt domas, ka šo lasāmvielu labāk iemainītu pret grāmatu skapī putekļus rijošo Džeinu Eiru. Tāpat kā cilvēki nespēj atgulēt atpakaļ zaudēto miegu, es nespēju atrakstīt atpakaļ augstāk sarakstīto, tāpēc pavisam nelielai grāmatas aizstāvībai tomēr vēlos minēt, ka grāmatu caurvij daudz dažādu interesantu faktu, kurus piefiksēt savās faktu burtnīcās (vismaz tos, kurus nesalauž prātam netverama terminoloģija), tostarp, piemēram, faktu, ka sapņiem īstas nozīmes nav (un tagad ātri izmetiet visas savas “sapņu tulks” grāmatas ārā pa logu) kā arī to, ka tas vai esam pūces vai cīruļi (vai aitas), ir atkarīgs no tā, cik skaistā krustdūrienā izšūti mūsu (no vecākiem mantotie) gēni. Tāpat arī starp lapaspusēm uzdursies nerimstošam paša autora humoram (kas savā veidā neļāva man ieslīgt starp grāmatu lapaspusēm izgulēt neizgulēto). Ja tevi patiesi interesē izglītojoša un zinātniska literatūra, aizmirsti, ko tikko lasīji (ja neesi noslīcis mana sarkasma purvā un esi izlasījis līdz šai vietai) un tiec pie grāmatas eksemplāra arī sev. Taču, ja vēlies ar baudu iegrauzties Kāpēc mēs guļam? kā sulīgā ābolā, lai tikai glābtu sevi no pārpasaulīga garlaicības mākoņa vai palielinātu savu izlasīto grāmatu kaudzes statistiku, es ieteiktu kaut ko vieglāku. Piemēram, Margaritas Stārastes pasakas.
“Miegs ir viena no pēdējām svarīgām bioloģiskajām mistērijām.”
“Šodienas zinātniskā fantastika bieži ir rītdienas zinātnes fakts.”
Cilvēki ik dienas nepaguruši pavada laiku meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Vai tie aprobežotos ar mēģinājumiem uzzināt, cik olu nepieciešams pievienot ābolu pīrāga mīklai vai kāpēc kaķis kustina asti, esot neapmierināts ar sava cilvēka īpatnējo uzvedību, kas neatbilst kaķa pieņemtajiem standartiem (piemēram, nelaiza sev kājstarpi vai necenšas uzzināt, ko otrs ir ēdis, ostot dibenu), bet suns gluži pretēji – izrādot nesatricināmu prieku, no laimes teju neapčurājoties. Taču reizēm mūsu jautājumu atbildes sniedzas tādās prātam neiespējami uztveramos Visuma augstumos, kurus ir grūti aizsniegt, izmantojot tikai Google meklētāju (kas tāpat pēc pāris minūtēm noslēgtos ar smieklīgu kaķu video skatīšanos). Piemēram, vai tas spētu atbildēt uz jautājumu : Vai Dievs ir? Kas ir melnā cauruma iekšienē? Vai ir iespējams ceļot laikā? Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā (mani visticamāk jau ir)? Noteikti ne ar tik izsmeļošu atbildi, kādu vēlētos sagaidīt (toties tagad es zinu, ka ir ābolu pīrāgu receptes, kurām pietiek arī ar vienu pievienotu olu). Taču manās rokās nonākusi grāmata, kura un kuras autors sniedz atbildes uz visiem manis tik tikko nosauktajiem jautājumiem un daudziem citiem ne mazāk interesantiem. Autors, kurš ir tik pat populārs, kā pagājušā gadsimta rokzvaigznes vai astoņdesmitajos gados tik populārās dziesmas Never Gonna Give You Up izpildītājs Riks Estlijs. (Jau iepriekš atvainojos tiem, kuri no visa iepriekšminētā noprata, ka runa būs par Džastinu Bīberu) Tas ir neviens cits, kā zinātnieks, fiziķis un matemātiķis – Stīvens Hokings.
“Ja tāds Dievs tiešām būtu, es labprāt pajautātu, kā viņš spēja izdomāt kaut ko tik sarežģītu kā M-teorija vienpadsmit dimensijās?”
Kad apgāda Jāņa Rozes izdotajos grāmatu jaunumos pamanīju Stīvena Hokinga Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem, uzreiz zināju, ka šī būs tā grāmata, ar kuras palīdzību izkāpšu no sevis iestaigātajām kurpēm, lai iekāptu jaunās (par spīti tulznām un noberzumiem) un beidzot izbaudītu grāmatu, kuras nebeidzamie burtu vīteņi neaizvijas līdz laimīgām stāsta beigām (kāzām meža ieplakā vai aļģu pieskalotā jūras krastā) vai neatduras tukšumā, liekot katram lasītājam pašam izlemt tās turpinājumu (vai mokoši gaidīt līdz to nolems izdarīt pats autors). Taču brīdī, kad pirmo reizi pāršķirstīju Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem un sastopot savā ceļā satura rādītāju, sapratu, ka atbildes nemaz nebūs tik īsas, kā šķietami liek domāt grāmatas nosaukumā atrodamais apzīmētājs, kas savukārt teju ar pirkstu norāda uz garuma mērvienību, kura noteikti ir īsāka par to, kas sastopama grāmatas iekšpusē. Kādu laiku nespēju saņemties grāmatas lasīšanai, jo šķita, ka esmu iekāpusi kurpēs, kuras nevis tikai mazliet jāievalkā, lai derētu perfekti, bet kuras man ir krietni par lielu, un katrs nākamais solis tuvinās manu degunu asfaltam. Taču es kļūdījos. Līdz ko grāmatu tiku atvērusi, bija grūti to nolikt malā. Tā mani iesūca sevī kā melnais caurums. Un man nebija iebildumu. (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
“Ja uz Centaura Alfas šodien mīt kādas dzīvas būtnes, tās joprojām atrodas laimīgā neziņā par Donalda Trampa nākšanu pie varas.”
Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem Jāņa Rozes grāmatnīcas pārdotāko grāmatu TOP 10 līderu pozīcijā turas jau ļoti ilgu laiku. Tas, godīgi sakot, man ir milzu pārsteigums, jo līdz šim man nebija ne jausmas, ka cilvēkus tik ļoti urda vēlme izzināt zinātnei uzdoto jautājumu atbildes un skaidrojumus (tomēr, lai Hokings piedod, Lielo Latvijas sēņu grāmatu viņam neizkonkurēt). Taču varbūt cilvēkus uzrunā tieši personība, kas slēpjas aiz Stīvena Hokinga vārda un uzvārda. Lai arī šī ir grāmata, kurā meklēt zinātniski pamatotas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem parasts ierindas pilsonis (kā tu un es) nevarētu rast, kaplējot bietes vai stādot kartupeļus, šajās atbildēs Hokings atklāj ļoti daudz savas personības iedīgļus, kas izauguši par vareniem augiem, kurus, muti pavērušai, apbrīnot visai pasaulei. Aktieris Edijs Redmeins (kurš filmā “Teorija par visu” (The Theory of Everything) atveido Stīvenu Hokingu) grāmatas priekšvārdā atklāj, ka, pirmoreiz satiekot slaveno zinātnieku, viņu pārsteidzis tā neparastais spēks, par spīti bezpalīdzībai. Jā, šajā grāmatā Hokings piemin arī savu neārstējamo slimību (amiotrofo laterālo sklerozi), kura salauza viņa vien divdesmit vienu gadu veco ķermeni, bet ne garu – tieši šī ir viena no būtiskākajām lietām, kas spēcīgi caurstrāvo zinātniskiem terminiem bagāto grāmatu. Viņa spēcīgais gars. Tieši tāpēc nevienā brīdī rakstītajā nav manāms rūgtums vai dusmas uz sev piešķirto likteni, kurā tam atvēlētais laiks, Hokinga vārdiem sakot, tikai aizdots. Apjaušot, ka nāve var iestāties visai drīz, cilvēks pēkšņi saprot, cik daudz vēl grib paveikt līdz mūža galam.
” – Kāpēc visi tā raizējas par mākslīgo intelektu? Cilvēki taču vienmēr var to izslēgt? – Cilvēki jautāja datoram: “Vai Dievs ir?” Un dators atbildēja: “Tagad ir,” un bloķēja izslēgšanas slēdzi.”
Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka Hokingam piemitusi fantastiska humora izjūta, kuru nepaguris prata izmantot pat visnopietnāko jautājumu iztirzāšanai. Tā, piemēram, uz jautājumu, ja kaut kur citur ārpus Zemes pastāv saprātīgas dzīvības formas, vai tās būtu līdzīgas mums zināmajām vai atšķirīgas, Hokings atbild ar retorisku pretjautājumu – vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvas būtnes? Savukārt uz jautājumu par iespēju ceļot laikā, zinātnieks ironizē – ja jau nākotnē būs iespējams ceļot laikā, kāpēc tad neviens nav ieradies pie mums, lai pastāstītu, kā to darīt? Taču humors mijas arī ar piesardzību un bažām. Tā, piemēram, Hokings ļoti piesardzīgi vērtē mākslīgā intelekta radīšanu, vienlaikus norādot, ka sekmīga tā izveide būtu pats dižākais notikums cilvēces vēsturē, taču kad mākslīgais intelekts iemācīsies atkārtoti uzlabot sevi bez cilvēku palīdzības, tā intelekts varētu pārspēt mūsējo vairāk, nekā mēs pārspējam gliemežus.
“Visi pierādījumi liecina, ka Dievs ir nelabojams azartspēlmanis, kas met kauliņus katrā izdevīgā brīdī.”
Neatkarīgi no tā, ka Stīvens Hokings guvis plašu atpazīstamību pasaulē ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī darbiem, šī slava ļoti mulsinājusi pārsteidzoši pieticīgo zinātnieku. Kā grāmatas pēcvārdā atklāj Lūsija Hokinga (Stīvena Hokinga meita), kāda frāze šajā grāmatā viņai šķitusi īpaši zīmīga, jo tā apkopojusi zinātnieka attieksmi pašam pret sevi: “(..) ja esmu devis kādu ieguldījumu”. Viņa piebilst, ka tēvs noteikti ir vienīgais pasaulē, kurš šim teikumam pievienotu vārdiņu “ja”. Varbūt ne viss, kas šajā grāmatā izlasāms, ir līdz galam saprotams, jo galu galā, tajā pārklājas tēmas, par kurām ikdienā netiek skaļi runāts ne pie pusdienu, ne vakariņu galda (izņēmumu izdarot pie svinību galda, kad pret paša gribu cilvēkā ieslēdzas iekšējais Heraklīts vai Sokrāts) (tomēr vajadzētu). Taču aiz neskaitāmiem blāķiem zinātnisko terminu slēpjas pavisam vienkārši saprotama patiesība – mums ir tikai šī viena dzīve, lai apbrīnotu Visuma varenību, kuru tikai ar zinātnes palīdzību varam atklāt un izprast. Jāsaka godīgi, ka arī man ļoti daudz uzņemtās informācijas ne līdz galam nosēdās uz smadzeņu garozas, tomēr mani pārsteidza tas, cik viegla un patīkama bija Stīvena Hokinga klātbūtne visu grāmatas lasīšanas laiku. Brīžiem nepameta sajūta, ka tulkotāja tekstu būtu tulkojusi nevis no angļu uz latviešu, bet no angļu uz ķīniešu valodu. Taču tas neapturēja mani no tālākas atbilžu izzināšanas un atziņu iegrāmatošanas savā cietajā diskā. Jo, patiesi, šajā grāmatā Stīvens Hokings dalījies ar ļoti daudzām vērtīgām atziņām, kuras notvert aiz bizēm, lai pievilktu sev klāt. Uz palikšanu.
“Kāpēc mums būtu jādodas kosmosā? Vai tepat uz Zemes nav svarīgāku mērķu? (..) Savā ziņā situācija ir līdzīga kā Eiropā pirms 1492. gada. Droši vien arī tad daudzi iebilda, ka Kolumba sūtīšana tik apšaubāmā misijā ir naudas izšķiešana. Tomēr Jaunās pasaules atklāšana atnesa Vecajai pasaulei daudz jaunu pārmaiņu. Padomājiet tikai, kā būtu, ja mums nebūtu Big Mac vai KFC.”
