Birka: zero waste

  • «Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

    Alesandro Bariko «Zīds»

    Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā.
    Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :

    • Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
    • Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
    • Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    Lielākās vilšanās:

    Baudot DZEJAs dziedinošo iedarbību, sev atklāju:

    Lielākā vilšanās:

    Vilšanās, ka jau otro gadu pēc kārtas, vilšanās dzejā nenotika… ja vien to var saukt par vilšanos.

    STĀSTU KRĀJUMU šajā gadā bijis netipiski maz, taču tie, kas bijuši, bijuši tā vērti, lai atzīmētu šeit:

    TULKOTĀS LITERATŪRAS lielākie pārsteigumi:

    • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna» (Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
    • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
    • Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    Vilšanās:

    • Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
    • Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)

    PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:

    taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:

    «Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

    Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

    2021. gada TOP 10

    10. Inga Gaile «Skaistās»

    Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
    Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
    Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
    Meistarīgi!

    Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

    «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai.
    «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu.
    (Plašāk par romānu ŠEIT!)

    «Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

    (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs: izdevniecība Helios, 2021)

    8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

    «Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

    «Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

    7. Ramona Indriksone «Es biju cita»

    Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» (12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» (117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» (146. lpp.)
    (Plašāk par romānu ŠEIT!)

    (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)

    6. Sandro Veronēzi «Kolibri»

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.
    Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    «…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.
    (Plašāk lasi ŠEIT!)

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

    2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
    (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)

    «Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»

    Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
    «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
    Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
    Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»

    «Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»

    (Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

    2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?
    (Plašāk lasi ŠEIT!)

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    (No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)

    1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.
    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)

    «…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»

    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    «Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»

    Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

    Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.

    Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo!
    LAIMĪGU 2022. GADU!

  • «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • «Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

    Valters B. Bārbs

    Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
    Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
    Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
    Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

    «Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

    Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
    «Apzināta vecāku lomas pildīšana»

    No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
    Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

    «Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

    Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
    Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

    «Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

    Dr. Marija Montesori
    «Absorbējošais prāts»

    Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
    Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

    «Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

    Karls Onorē
    «Lēnuma slavinājums»

    Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
    Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
    Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

    «Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

    Sūzena Stīvensone
    «Priecīgais bērns»

    Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
    Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
    Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
    Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

    «Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

    Marija Montesori
    «Atklājot bērnu»

  • «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.
    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • “Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.

    Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?

    “Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”

    Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”

    Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.

    Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).

    “Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”

    Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.

    “Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”

    Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.

    “Tramvajā onkulis blakussēdētājam (paziņam): “Nākamā pietura – Grēcinieku iela. Tavējā pietura. Tev nav bail?””