Džeroms K. Džeroms
Trīs vīri laivā
(nerunājot nemaz par suni)

No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!

“Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”

(No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

⭐⭐⭐⭐⭐

Roberts Zētālers
Viss mūžs

Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies.
Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (un neapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs,
pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.

“Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”

(No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

⭐⭐⭐⭐

Jans Ikes
12

Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai.
Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT.
Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm.
Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā.
Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…

(Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)

⭐⭐⭐⭐

Edgars Valters
Kaķītis un Ūpītis

Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.

(No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

⭐⭐⭐

Cepu, cepu kukulīti

Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājās nonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators.
Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.

(Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

⭐⭐⭐