Birka: vienaldzība

  • “Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.”

    Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā nūju un devās prom. Pie ārdurvīm es viņu pārtvēru un jautāju, uz kurieni viņa tagad, piķa melnā decembra spelgonī, taisās doties. Uz mājām, viņa atbildēja. Atbildēja bez mirdzuma acīs. Atbildēja bez siltuma balsī. Atbildēja uz sliekšņa mājām, kuras vairāk kā gadus trīsdesmit saukusi par savējām.
    Tas notika pēkšņi. Bez instrukcijām, kā būt tālāk.
    Mēs kļuvām svešas.
    Katra reize, mēģinot tuvoties, beidzās ar agresiju.
    Beidzās ar agresiju katru reizi, kad bija jāpabaro uz mikroviļņu krāsns satupušās zīlītes. Katru reizi, kad nācās saukt policiju, jo kāds centās ielauzties mājā caur televizora kineskopu. Katru reizi, kad pēc karsti kūpošas piparmētru tējas un cepumiem uzprasījās arī neredzamie ciemiņi.
    Mājas sienas, kuras piedzīvojušas daudz mīlestības un prieka, bērnu un mazbērnu spiedzienus un smieklus, pēkšņi sāka jukt prātā. Kā greizo spoguļu istabā, kurā nekas nav tā, kā izskatās.
    Diena no dienas attālināja viņu no īstenības un veda pa senu notikumu pēdām tālā pagātnē.
    Tajā man nebija vietas.

    “Iekšējais dzīves spēks cilvēkā esot daudz lielāks, nekā pašam šķiet.”

    Aizvēru acis un tinu tālāk, ikreiz, kad uzdūros jaunai atsauksmei, kas ļāva ielūkoties jaunās rakstnieces Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājumā Piepildīts. Jau no pirmajiem aizmetņiem, kas vēstīja, ka izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tiks izauklēti stāsti par aprūpes nama iemītniekiem, skaidri zināju, ka lasāmo grāmatu kaudzītē notiks kadru maiņa – kādai ilgi rindā gaidošai, pēc lasītāja izslāpušai grāmatai nāksies uzgaidīt vēl aptuveni astoņdesmit lappuses, lai tiktu pie kārotā.
    Uzklausīt sirmgalvju mūžu mācos no jauna. Kā no ābeces. Apsteigt domas, kas auļo ātrāk par vārdiem un rausta uz visām pusēm stāstītāju. Tik svešus un savādi pazīstamus vienlaicīgi. Stāstus, kas dun galvā vēl ilgi pēc tam, kad pirkstu gali zaudējuši lapu pieskārienu atmiņu.
    Un nenodeldējamais jautājums – kas mūs sagaida brīdi pirms mūžības vārti tiks atdarīti un tikai viens solis mūs šķirs no aizmirstības?
    Rakstnieci cilvēkus izstāstīt tālāk iedvesmojuši neparasti, traģiski un mīlestības pilni stāsti, kuri caurvijuši kāda pansionāta iemītnieku dzīves.
    Biogrāfiskas pastkartes, kurām nav vecuma ierobežojuma.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir skaista, kaut arī mazliet grūta.”

    Piepildīts veido stāsti, kuri par spīti tam, ka aizlūzt un iesprūst kaklā, vienā elpas vilcienā izlasāmi. Stāsti, kas saguluši grāmatas lapaspusēs, smagi kā akmeņi, atklāj aprūpes nama iemītnieku likteņus. Sajūtas. Ilgas. Skumjas. Dusmas. Emociju karuseļi, kurus nav iespējams apstādināt. Izbalēšana mīļoto atmiņās un lūgšanas pēc atpestīšanas no vientulības mijas ar neizdzīvotiem un nepiepildītiem nomoda sapņiem. Mīlestība, kas dziest kā pēdējā elpa un sauciens pēc uzmanības. Saujiņa ar domām, ka ciešanas ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa un bailes no nāves ir tik tuvu klātesošas, ka tās dvaša uz skausta liek nodrebēt pat tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Salauzt dzīvi ar pirmo elpas vilcienu. Liktenis, kurš ne vienmēr spēlē pēc noteikumiem. Krāpnieks.

    Tās ir dzīves, kuras dzīvotas mums tepat līdzās. Un aprautas aprūpes nama gaiteņos. Istabiņās, kuras ik dienu zaudē savus iemītniekus, kuri vienmēr tajā nonākuši aiz brīvas gribas. Un ne vienmēr ir bijušas citas iespējas. Katrs stāsts ir unikāls. Tāds tas ir vienīgais, starp padsmit citiem. Ne mazāk skarbiem un asi trāpīgiem lasītāja vājajās vietās. Tie kā sūkļi savās lappusēs uzsūc asaras un sāpes, kas izlietas pēc vārdu un teikumu kaujām, uzvarot lasītāju kā emocionāli, tā fiziski.
    Cilvēcība, kas aug un dilst atbilstoši apstākļiem. Cilvēcība un alkas pēc tās, kas nevienu, kurš nolēmis mesties Piepildīts stāstu varoņu iepazīšanā, neatstās vienaldzīgu.
    Iebrist stāstu sajūtās kā sniegā un vibrēt līdzi kā kokiem dedzīgā vējā. Neremdināmā.

    “Viņš saprata, ka nevienam nedrīkst pieķerties, nevienu pielaist tuvāk.”

    Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām.
    Vinetas Trimalnieces debija ir veiksmīga. To apliecina arī mana biežā acu mirkšķināšana, uzduroties atkal jauniem un jauniem sajūsmas spiedzieniem grāmatmīļu atsauksmēs, kurām iespēju robežās metu līkumu, vēloties bez priekšā teikšanas mesties ar galvu taisni iekšā šajā bagātīgajā izjūtu okeānā. Pārliecībā, ka tas mani nesaudzēs.
    Netiesājiet un nekļūstiet par vienaldzības līdzatkarīgajiem. Glabājiet atmiņas par saviem mīļajiem labi redzamās vietās. Un noglaudiet to sirmot sākušās galvas, ja tas vēl ir iespējams. Neatlieciet uz vēlāku telefona zvanus un mīļus vārdus. Nevairieties apskāvienus un miklas bučas uz vaiga.
    Varbūt šīs būs pēdējās atmiņas, kuras klusā nopūtā nogulsies uz mīļo lūpām.

    “Galu galā viņš pats nezināja, kurš ceļš ir smagāk ejams – vai tas, kas ved pie šī gadiem ilgi koptā un lolotā kapa un Annas smaida, kurš rotā viņu puikas seju, iekaltu piemineklī, vai izdangātais ceļš, kas ved uz pansionātu.”

  • “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas baudu pilnā. Cauri durvīm, kuras, kā nopietnībā sakniebtas lūpas, nelaiž slieksnim pāri ne zilbi.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu. Neprotu ietērpt vārdos dusmas, ietērpt smalkās drānās un palaist cilvēku ausīs. Dusmas par kafijai pielieto kefīru vai izšķīdušajiem kartupeļiem grāpī. Dusmas par tukšo pasta kasti, kas jau mēnešiem ilgi savā māgā gaida ieslīgstam vēstuli.
    Neprotu ietērpt vārdos laimi. Siltu un mīkstu kā jaundzimušā ādu. Ietērpt vārdos laimi par smaidu. Laimi par smiekliem, kas liek aizsmakumā raustīties elpai. Laimi par šokolādes tāfelīti, kuras dēļ nav jācieš nelokāma nodevība, pirkstu galus laižot rokas somiņas guzā, lai sastaptu tajā staipīgo kakao pupiņu un cukura zampu.
    Neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu, tāpēc paturu visu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Visi, ko mīlam, mūsu dzīvi padara bagātāku un jēgpilnāku –
    manuprāt, tikai tāpēc mēs dzīvojam.
    Mīlestības dēļ.”

    Rokām stiepties pēc rakstnieces Zanes Zustas grāmatas Aiz durvīm neļāvu ilgi. Tieši tik ilgi, lai jaunas lasāmvielas meklējumos virtuālo grāmatu plauktu rindās, atkal un atkal acīm sastopot to iespiestu starp citu vākoto daiļdarbu mugurām, pakavētos pie tās, ļaujot prātu, kā neveikli izšautām bultām, caurstrāvot domām, ka šī tikšanās starp burtu līniju sagrumboto grāmatu lapaspusēm, iegrimstot autores apziņas nepārtrauktajā virzībā, jāatliek uz nākamo nenoteikto laiku. Bez paskaidrojumiem un instrukcijām, kas savā nopietnībā varētu sacensties ar tostera vai tējkannas lietošanas norāžu izklāstu.
    (Atvēru logu, lai istabā ielaistu pēdējo karsto vasaras dienu smago gaisu, taču vienīgais, ko ielaidu, kaimiņa elektriskās izkapts rūkoņu, kuru noskalot ar pārslām un pienu. Un dusmām, kuras neprotu ietērpt vārdos.)
    Taču reizēm ir neiespējami izvairīties no sastapšanām, tīšām un netīšām. Vai tie būtu cilvēki no pagātnes. Sezonālās iesnas. Vai iespieddarbi, kuri nav raduši spēku, lai spēji ietraustos manā lasāmo grāmatu sarakstā.
    Aiz durvīm ir kārtējais mana grāmatu plaukta pierādījums, ka deguna raukšana un glūnēšana starp puspavērtiem plakstiņiem pirms laika neatmaksājas. Vien attālina no iespējas baudīt netverami lieliskas vārdu gleznas, kas liek liegi ietrīsēties jebkurām šaubu drumslām.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Dzīvība un nāve: kurš zina, kas ir sākums un kas beigas?
    Tas viss ir tikai mūsu niecīgās saprašanas interpretācija.
    Mēs pat nesaprotam, kāpēc eksistējam.”

    Aiz durvīm ir pirmais izdevumus, kuru neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, tomēr rakstu par to šeit – savā grāmatu emuārā. Un gluži apzināti, jo Aiz durvīm lasāma no abām pusēm, pieliekot divu sieviešu stāstiem treknus punktus (vai varbūt tikai komatus) teju pašā grāmatas vidus ielokā.
    Divi stāsti. Divas patiesības. Bet kura no tām ir patiesāka?
    Pirmā grāmatas daļa pieder Emmai. Sievietei, kura atbildes uz saviem izmisīgajiem dvēseles uzsaucieniem meklē psihoterapeites mājīgi krēslainajā kabinetā, kurā ērtais, milzīgais klubkrēsls vilina iesēsties tā klēpī, izklājot augumu pāri sarkanu zamšādu apvilktajam polsterējumam, atklājot, sešas pēdas zem zemapziņas kapsētas noglabāto pārestību, atliekas. Izmisīgas lūgsnas pēc glābiņa. Alkas pēc mīlestības un atzinības. Pieņemšanas. Pēc vārdiem tu esi man vajadzīga. Pieķeršanās un vilšanās. Aizvainojuma atblāzma dzidrajā acu spulgā un atklāsme, ka tikai mēs katrs pats esam atbildīgi paši par sevi.
    Vietā, kurā ierasti autori aplauž spārnus savu domu lidojumiem, sākas otrā grāmatas daļa, kura atvēlēta Annas – psihoterapeites, kuras dzīve nemanāmi slīgts blīvi pāraugušas nodevības krūmāju purvā, stāstam. Kamēr pašas kabinetā cilvēku problēmu stāsti maina viens otru, maina sajūtu krāsas un toņus, maina garšas, kuras pēc sarunām nogulsnējas uz mēles gala, kā mēma kino kadri mainās arī pašas Annas izauklētā, no pretrunām atbrīvotā, dzīve. Taču viena akla kustība un acumirklī sabirzt pelavās viss, kas tik ilgi, lielas un neizsīkstošas mīlestības gādībā, šūpots rokās, maigi piekļauts pie krūtīm. Metot glābšanas riņķus slīcējiem, aizmirst, ka kāds no tiem ir bijis jāpietaupa pašai sev. Jāpietaupa sev, lai nenoslīktu starp sāpju izkropļotiem pasaules redzējumiem, kas likuši izdarīt daudz nepareizu izvēļu. Izvēlēm, starp kurām atrast arī savējo.

    “Strīdā otra taisnību ieraudzīt nav viegli. Emocijas aizplīvuro visu.
    Kā lai caur lielām dusmām un aizvainojumu redz otra taisnību?”

    Grāmatā Aiz durvīm tās autore aicina ielūkoties, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm, kad tās tiek aizvērtas gan no vienas, gan otras puses. Par lietām, kuras ļaujam izskaitļot savam uzbudinātajam prātam, pieņemot par patiesību. Īstu un vienīgu. Šie stāsti atkailina ne tikai to varoņus, bet arī pašus lasītājus. To būtība neatklāj Visuma noslēpumus, neizgudro velosipēdu no jauna vai nepieraksta sev klāt kvantu fizikas terminus, vien spēlējas ar mūsu apziņas receptoriem, izceļot gaismā senaizmirstas īstenības.
    Mani simpatizē un saviļņo autores valodas vieglums. Un dedzība, ar kādu lasītājs tiek ievilkts plūstošo stāstu vērpetēs, atgādinot, ka pasaule neapstāsies, kad apstāties nāksies mums.
    Es neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas, taču šeit autore to izdarījusi manā vietā. Padarījusi pavisam kailu un atkal no jauna vārdos ietērpusi to, ko ierasti paturu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Tik viegli mēs vērtējam citus, sodām, kritizējam,
    jā, jā – mums ir viedoklis.
    Ja vien mēs zinātu, ar ko ikkatram nākas saskarties.
    Mēs varbūt tad būtu citādi viens pret otru.
    Vairāk kā… cilvēki?”